Kad ir palikušas pēdējās cerības...., [C] Opcijas

[Zōzā zač zač]

Notikumi, kas bija pirmajā villa jau bija aiz muguras. Visi jau sēdēja automašinā(Milzīgā busā, ka slīdzīgs limuzīnam.) un devās uz nākamo villu, cerēdami, ka tur būs mierīgāk, lai varētu atkopties.
Jo bija noticies daudz kas. Dēļ pēdējo vilkaču uzbrukuma visi bija smagi cietuši.
Keila vēljoprojām bija bezsamaņā, un Tarra arī. Tarra nokļuva bezsamānā tad, kad Metjū viņu līdz ar Keilu iznesa laukā no villas un viņiem uzklupa divas vilaktes un smagi viņus visus traumēja.
Visi trīs aslēdzās pilnīgi.
Sebastians aiz sērām par Leiju, kura nomira, arī cieta no šim vilkatēm, kaut arī viņš pārvērtās par vikati un vienu no viņām saplosīja, otra tikmērt viņam jau bija ar savām ķetnām iekrāmējusi pa galvu un atlsēgusi viņu.
Grejs ar savu neadekvāto rīcību bija nokļuvis visā trulā situācijā. Viņš izvairoties no vilkaces cirtiena paklupa aiz kāda līķa un krisdams atsita galvu pret asfaltu un tūlītēji atslēdzās.
bija palicis vairs AMrkuss un Bens.
Bens savā "bloodrage" bija kļuvis stiprāks un ātrāks. Ievainojumi dzija ātrāk, bet tas bija letāli ilgi atrasties "bloodrage". Tāpēc viņš ar Markusu piebeidza šo pēdējo vilakti.
Markuss viņai novērsa uzmanību un Bens viņai izdarīja letālu triecienu. iztrieca caur galvu savu sudraba dunci, tādējādi atstājot vilkaces galvā milzīgu caurumu. Iespaidīgi.
Lēnāma tejot no šī "bloodrage" viņa acis beidzotieguva normālo krāsu, jo "bloodrage" laikā tās bija pildītas ar asinīm.
Viņš piegāja pie Lurdesas, kura par brīnumu vēl bija dzīva, bet varēja redzēt, ka viņa mirst.
Viņa viņam pateicās par to, ka dāvāja viņai mūzīgo dzīvību un jaunību, viņa būtu šo dāvanu lietderīgi izantojusi, bet viņu pārsteidza guļošu vilkaces.
Pār lurdesas vaigu notecēja pāris asaras, kuras bija nedaudz sārtas no asinīm.
noglāstījusi Bena vaigu viņa ar smaidu uz lūpām nomira bena rokās.
Bens gan garīgi, gan fiziski salūza un atgūlies blakus Lurdesai aizmiga.
Vienīgais palika Markuss, kurš noraudzījās, kā visi šeit bija pusmiruši, daži miruši.
Par laimi Metjū bij atjēdzies un nedaudz saplosīts piegājis pie Markusa ar viņu sarunāja, ka viņš palīdzēs viņiem. Protams par markusa paša zivēlētu pakalpojumu, ko Markuss pateiks vēlāk.
Metjū ar Markusus atrada Lielu mašīnu kurā varētu sagūldīt visus dzīvos, lai varētu turpināt savu ceļojumu.
Abi iegūldija Benu, Tarru, Keilu, Bastianu un Greju mašīnas aizmugurējos krēslos, kas bija pa visas mašīnas aizmugures sāniem.
Par laimi Markusa sadragātajā mašinā vēl bija asinss pudeles, kuras varēja lietderīgi izmantot vampīri, kas bija atslēgušies, kā Keila, Bens un Grejs. Katram no viņiem bija jau mutē ielietas asins glāze, lai viņi ātrāk atjēgtos un lai sevi pilnībā izdziedētu viņiem blaksu bija pa divlitrīgajai asins pudelei.
Markuss sēdēja pie stūres un vadīja šo automašinu. Metjū jau viņam bija izklāstijis norādes uz kurieni braukt. Tāpēc Metjū tur pat blaksu sēdētāja krēslā iemiga, lai nedaudz atgūtos no šīm traumām. Brūces vilkās ciet, bet iekšēji viņš bija pārguris.
Tagad visi brauca mašīnā un katrs gulēja savā krēslā, drīzāk uz trijiem krēsliem.

Laiks bija samērā mierīgs, nedaudz apmācies, bet par lietu tas neliecināja. Pūlkstenis bija apmēram 2 naktī, varēja just, ka apmēra pēc 3-4 stundām saule ausīs, tāpēc vajadzēja pēc iespējas ātrāk tikt uz to villu, lai vampīri nebaudītu savu mūža pēdējo saullēktu.
Viņi visi brauca, pa Asfaltētu ceļu, kuram apkārt bija mežs, skujukoku mežš.
UN gar ceļa malu bija laternas, bet ļoti reti izkārtotas, ka katr laterna bija ik pa 200 metriem vai pat retāk. Un puse no tām pat nespīdēja.


(turpiniet visu, pēc ši uzrakstīt, ka atmostaties mašinā, katrs uz sava krēsla, kur varētu sēdēt 3 cilvēki. Masīna ir kā milzīgs Hamer limuzīns, kuram sēdekļi ir gar sāniem.)

[Elony]

Joši nobāla no dusmām, vēl vairāk, viņa āda palika pelēka un seja šak mainīties... Tūlīt es uzpildīšos ar hibrīda asinīm...
Bet Metjū viņu centās nomierināt. Joši saprata, ka citas izejas nav.
Bet viens bija skaidrs - viņa bija TĀ Leija, viņa bija tas pats, kas Metjū. Tas nozīmē, ka sākt strīdu tiešām būtu aukstākajā mērā muļķīgi...
Joši seja plaika normāla, lai gan viņa acis bija pilnas dusmām un niknuma.
"Vecākie ir jāciena, meitenīt, lai cik liela tava vara būtu." viņš nošņāca. "Es esmu nācis jums palīgā, tātad esmu draugs, lai ko tas arī nozīmētu."
Vet Leija sāka strīdu ar brāli.
Joši pagriezās un devās prom, viņš gāja tālāk pa gaiteni, sekodams asins pēdām, pacēlis automātu.
Joši pats sevi uzskatīja par glītu, vismaz austrumnieku izpratnē, tādēļ Leija viņu aizvainoja. Diemžēl Metjū daudz par viņas raksturu nerunāja, tomēr Joši zināja, ka viņa ir neganta. Patiesībā Leija viņama arī nepatika. Pārāk gara, nepareizas formas, pārāk biezas lūpas... Bet vai nav vienalga? Ja viņš gribēs seksu, atradīs kādu 300 gadīgu vampīri pēc savas gaumes, vai pats viņu radīs. Nebūtu pirmā reize...
Joši bija pārsteigts, ka Leija bija dzīva, Metjū domāja, ka viņa ir mirusi. Ko maina tas, ka abi īpašie ir dzīvi? Būtībā neko, taču Metjū bija vadonis. JA Leija ir tikpat spēcīga un vēl spītīga, tad Metjū vadīšana var radīt problēmas.
Vispār arī tas bija sīkums. Viņš pats izdzīvos, par pārējiem viņam bija vienalga.

[Zōzā zač zač]

Metjū vēl uzmeta pēdējo skatu Leijai un pagriezdamies devās uz tumšā gaiteņa pusi.
Kustamies.
Metjū noteica samērā ledainā tonī.
Viņš Samērā ātrā solī devās garām Angelusam, nedaudz ar plecu viņu aizskarot viņš viņu pagrūda.
metjū vēnās plūda dusmas uzbudinājums un k-kur vēl pa vidam aizvainojums.
Bet to viņš neizrā'dija, tagad viņa acīs atkal dega asinskāre un pekles liesmas.
panācis Joši viņš viņam uzlika roku uz pleca un apstādināja.
Es nevēlos, lai kāds no mums neliederīgi nomirtu, jo katra palīdzība ,mums nāk par labu, pat tad, ja tā ir nevēlama.
Viņš noteica, cerams, ka Joši nesaprata, to, ka viņš ir tas nevēlamais, nebūt ne.
Tieši Leija, uz šo brīdi bija aizskārusi šī vīrieša ego.
Lab ne gluži aizskārusi, bet gan viņš pats uzpūta no mušas ziloni.
Savā veidā viņš viņu saprata, bet viņa lepnums to negribēja atzīt.
Jā viņš bija mainījies un pat ļoti.
Apstājies un pagriezies pret visiem viņš viņiem noteica.
Mums ir izvēle, pa taisno doties ārā uz brīvību, jeb aŗi peibeigt tos eksperimentus, pievākt rūnas un tad doties ārā.
Viņš noteica stāvēdams gaitenī, kurš veda divos virzienos, protams šis gaitenis bija tumšs.
Uzreiz, aiz Metjū bija gaitenis, kas nogriezās pa labi un veda uz to pusi, kur bija šie ekspermentālie hibrīdu mutanti, bet tālāk tieši taisni, gāja ceļš uz izeju.
Protams, ne uzreiz, bet uzreiz pa to cēlu varēj nokļūt izejā.
sakiet ātri.
metjū Vēl ledainākā unn aukstākā balss tonī noteica. Tas drīzāk bija pavēlniecisks.

[Gross]

Noskatījies uz metjū pēctam, kad Metju viņam bija uzgrūdies, Angelus neko neatbildēja, jo veel lielaaks kašķis pašlaik nav vajadzīgs nevienam..... Tad kad Metju pajautāja par to vai uzreiz iziet brīvībā vai meklēt rūnas Angelus ātri izsvēra abas iespējas... Itkā uzreiz varētu tikt laukā un doties uz kādu mierīgāku vietu, bet taalu nekur nevareetu tikt jo drīz varētu sākties saullēkts, tāpat arī tās rūnas vajadzēja atgūt..... Tad Angelus ātri apskatīja savus munīcijas krājumus atbildēja Metjū: "Ja tās rūnas ir svarīgas tad mums vajadzētu iet tām pakaļ tagad kamērt viņi nav paspējuši atgūties un pārgrupēties no jauna.... Pēctam tas būs jau grūtāk, jo pašlaik viņi ir savainoti, un pārsteigti par to ka viņiem uzbrūkam mēs, nevis viņi ir tie kas uzbrūk.... Arī munīcija man vēl pietiek tākā esmu PAR iešanu pēc rūnām un izmantot Apjukumu viņu starpā lai viņus likvidētu"

[Elony]

Joši neatbildēja Metjū.
Senais samuraijs apzinājās, ka hibridam bija liela taisnība, bet šo ļautiņu raksturs nebija paciešams.
Ak, cik tālā pagātnē nogrima tās dienas, kad dzīva vēl bija senā Japānas impērija!
Dižie daimjo sēdās pie viena galda ar naidu sirdīs, bet spēja sarunāties ar samaidu uz sejas, vien izmeta kādu izsmalcinātu un aizvainojošu asprātību viens uz otru. Un pat draugi varēja pavērst ieročus viens pret otru, ja kāds izmestu ko vulgāru un rupju, un visi to saprastu.
Un tagad? Viņam spļāva tieši sejā un pie tam rupju un vulgāri. Un viņs pat nedrīkstēja nogalināt aizvainotāju! Cik gadsimtus viņam vēl nāksies ciest rašu samaitašanos un tikumu zušanu?
Tas bija skumji un sāpīgi. Šie cīnītāji, dzimuši jau pēc Imperatoru dievišķās būtības zaudēšanas, viņu nesaprata. Neviens viņu nesaprata.

Joši saņēmās, jo Matjū runaja par svarīgu jautajumu.
"Rūnas ir svarīgas. Tās ir vajadzīgas. Tātad tās ir jādabū. Anegelusam ir taisnība, palikuši divi no trim un pie tam ievainoti."
Joši bija dzirdējis šīs būtnes sarunu ar Leiju. Viņš gan brīnijās, kā var būt, ka Angelusu sakuma noturēja par vampīru. Amizanti, cilvēku mutants, jo tas viņš, sanāk, ir, cīnās pret vampīru un vikaču mutantiem.
"Protams, var būt, ka to izdzimteņu ir vairāk, kā trīs, ko mēs redzējām...
Bet es vienalga domāju, ka rūnas ir jāsavāc."

[Malduguns]

Šarlote nesaprata, kādēļ gan bija jārada tāds jūklis. Ja teica, ka ir jāiet, tad arī vajadzēja iet. Viņa palūkojās uz Angelusu un paspēra soli tuvāk vīrietim.
-Par kādām rūnām jūs runājat? Un vispār, kādēļ gan mēs nevarētu iet uz priekšu. Paspēt var visu, es zinu īsākos ceļus. Tu gan laikam neesi īstais, pie kura griezties, bet visi pārējie ir pārāk aizņemti ar savstarpējo attiecību risināšanu,-Šarlote uzrunāja vīrieti. Viņas acīsvarēja redzēt biklumu uz neizpratni. Šarlote atglauda kādu gaišu matu šķipsnu un domīgi pavirpināja pirkstos ieroci, kuru Angeluss viņai pirms kāda brīža bija iedevis.

[Gross]

Angelus nedaudz pasmaidiija, bet taa ka to praktiski nebija iespeejams redzeet par to ko Šarlote bija teikusi ka viņš neesot īstais pie kā griezties..... bet Angelus vienalga viņai atbildēja: "Tev taisniiba.... par taam ruunaam es praktiski neko nezinu..... bet cik saprotu tad taam ir liela noziime.... Nu tas ka mēs te stiepjam gumiju man arī nepatīk.... Armijā nekas tamlīdzīgs nenotika, un pat nebija iedomājams... Starpcitu kas ir ar tiem īsākajiem ceļiem.....? Ko un kā tu par tiem zini...?" Runādams ar šarloti viņš nopētija katru vīņas sejas vaibstu... Laigan arī Šarlotei bija nobrāzumi viņa izskatījās sasodīti skaista un neizprotamā veidā ļoti pievilcīga.... tik pievilcīga ka Agelus nespēja novērst acis nedz no šarlotes sejas nedz auguma kurš bija iespiests apspīlētajā apģērbā.... Angelusa acis slīdēja pāri Šarlotei gandrīz vai kā glāstot viņu.... bet centās to neizrādīt, jo viņaprāt tas attiecīgajā situācijā nebūtu pieļaujams un arī tas ka Kā jau bijušais armijas cilvēks domaaja ka nedrīkst izrādīt kādas vājuma pazīmes....

[Malduguns]

Šarlotes sejai pārslīdēja viegls smaids, kad viņa pamanīja Angelusa skatienu. Domas jau arī nebija pārāk slēptas. Viņas lielās, biklās acis lūkojās vīrietī ar to pašu biklumu, tikai tajās varēja jaust arī smaidu un vieglu apbrīnu.
-Tu esi dienējis armija?-viņa vaicāja.-Bet par to laikam vēlāk. Kā jau iepriekš sacīju, es šeit strādāju pirms Viņa sāka ar mani eksperimentēt,-Šarlote nomurmināja.-Un man bija svarīgi zināt visas ejas, īsākos ceļus un principā visu ēkas plānu. Tas bija pietiekoši svarīgi.
Sieviete stāvēja Angelusa priekšā un uzmeta īsu skatienu pārējiem, bet tad atkal palūkojās uz vīrieti.

[Gross]

"Esmu gan, bet par to veelaak... Kad buusim drošībā un buus laiks lai parunaatos" Angelus beidzot atrāva acis no Šarlotes un arī paskatījās uz pārējiem.... tad atpakaļ uz Šarloti un teica: "Kādi ir tavi priekšlikumi un kur šajā objekta varētu būt kādas telpas kurās varētu glabāties ļoti svarīgas lietas?"

[Malduguns]

-Es domāju, ka tam tagad nav laika. Mums vajadzētu tīt makšķeres. Turklāt viss ir tādās vietās, kurs es netieku klāt. Seifos un tamlīdzīgi. Viņa centās radīt mutantus. Un... viņai kaut kur ir saglabāti pētījumu rezultāti. Tomēr tagad, kā izskatās, te tāpat viss ir sapostīts,-Šarlote sacīja. Viņa vēl aizvien virpināja pirkstos šaujamo.

[Gross]

Tad Angelus pievērsa skatienu pistolei ko Šarlote virpināja rokās.... noklausījies Šarlotes teikto Angelus atbildēja: "tagad iet un savākt visu nepieciešamo būtu labāk jo viņi ir novārdzināti.... bet kad vinji atkopsies tad vairs nebuus tik viegli....." Angelusa galvu vēl jo projām neameta domas par to kas šajā sievietē ir tik valdzinoš kam viņam bija tik grūti pretoties..... Nekad nekas tāds iepriekš ar viņu nebija noticis.... Tad Angelus novērsās un lēnām ejot tuvāk pārējam baram noteica: "Esmu gatvs iet.... ātrāk sāksim ātrāk beigsim"

[Malduguns]

-No vienas puses mēs varētu doties uz seifu, no otras, jūs viņu nedabūsiet vaļā,-Šarlote no ieroča virpināšanas pārmetās uz nodriskātā halātiņa apakšējās pogas ņurcīšanu.
-Mēs tik tiešām varētu iet,-viņa nomurmināja un atkal atglauda matu šķipsnu.

[Bizii van Dope]

Tarra paberzēja plecus un nodrebinājās, palūrot uz nemīlīgo sienu sev blakus.
Viņai nebija auksti. It nemaz nebija auksti. Vismaz ne ķermenim. To sauca par morālo aukstumu. Vai Tarras gadījumā morāla aukstuma pirmsvēstnesi. Bet tas neizbrīnija. Jau kopš pamošanās ar vilkati nebija bijis labi.
Nolādētās rūnas.sieviete domās nolamājās un nozibināja dusmīgu skatienu.
Ja jau tā, tad ejam.viņa visai bezkaislīgi sacīja un sāka iet uz priekšu, noliecot galvu.
Acu plaksti uz brīdi ciešāk sakļāvās kopā, un vilkates acu priekšā atkal uzliesmoja neprasto būtņu uzbrukums. Viņi bija bijuši tik atbaidoši... bet... Tarra nebija spējusi tiem uzbrukt. Viņa bija tikai pakustējusies, lai paietu malā no cīņas karstuma. Un brīnums. Sievietei nekas nebija noticis.
Tarra pacēla galvu un atklāja, ka neviens neseko. Viņa apstājās un pagriezās pret pārējiem. Sievietes uzacis bija nepacietīgi sarauktas, bet rokas sakrustotas uz krūtīm, kamēr pleci mazliet sagumuši.

[Elony]

Joši pildijās ar niknumu, kad Angelus, šis cilvēku mutants, uzsāka aptīkamu sarunu ar jauko vampīru blondīnīti.
Īstais brīdis, tik tiešām.
Bet pagaidām citi vēl neko neteica.
Bet tad vilkate, kuras vārdu Joši nezināja, bet kura bija diezgan emocionāli un skarbi izaicinājusi Metjū, devās tālāk viena pati. Muļķīgi. Bet varbūt drosmīgi.
Joši nopūtās. Viņš nudien nejutās labi. Šis darbiņš bija pārāk emocionāls un kaitinoš.
"Visiem jau nav jāiet, ja kāds baidās, var uzreiz doties uz zieju, kur ir drošība."
Tad Joši devās pa pēdām vilkatei.
Pienācis, viņai blakus, Joši ierunājās: "Savu vārdu es pateicu, bet tavu nedzirdēju."
Viņš centās runāt mierīgi un pieklājīgi. Sev par pārsteigumu viņš saprata, ka to nebija darījis jau ļoti sen. Arī ar Metjū viņš runāja tonī, pilnu lietišķuma un nedaudz izsmiekla.
Pēc tam Joši devās pa gaiteni, kas veda sānis. Viņš sekoja mutantu asins pēdām. Viņš tās saoda. Asinis. Tās nebija patīkamas, tās bija riebīgas, it kā veselu dienu būtu nostāvējušas saulē. Mutanti barošanai nederēja, tas bija skaidrs.

[Bizii van Dope]

Tarra mazliet satrūkusies, pavēra lūpas, tad ieraudzīja sev blakus vieu no jaunpienācējiem un tās atkal aizvēra, cieši sakniebjot. Galu galā pirmā vārdu pārmīšana ar šo Joši nebija diez ko laipna. Tomēr kā jau Tara bija izlēmusi, sieviete vēl nevēlējās spriest par viņu sliktāk, bet vēl mazliet nogaidīt, parunāt, lai visbeidzot izteiktu savu attieksmi.
Vilkate ar savām piena šokolādes brūnajām acīm ieskatījās vampīra acīs.
Tonī un manierē, kādā Jošī bija sācis runāt, pašlaik neviesa nepatiku. Tomēr arī labas jūtas nē. Bija acīmredzams, ka vampīram nelielas grūtības sagādā šāda toņa noturēšana.
Tarra. Mani sauc Tarra.viņa mierīgi un rimti atbildēja, nenovēršot ciešo skatienu no vīrieša acīm. Skatiens bija gan aizdomīgs, gan pētīgs, gatavs nepalaist garām neko no svešā vampīra, arī neuzticīgs un pie reizes piesardzīgs. Lūk, kāda sajūtu izteiksmes gamma.
Tarra nolaida rokas gar sāniem. Vienai no tām noskurinājās pirksti un tā mazliet sakustējās. Vilkate šaubījās vai sniegt indivīdam roku vai nē. Bet nekādas lielās izvēles iespējas Joši neatstāja. Viņš pielika soli un devās uz priekšu.
Sieviete nepagriezās, taču šķielēja uz vīrieša pusi tik ilgi līdz acis vairs to nevarēja izturēt un atgriezās normālā stāvoklī.
Tarra atkal sakrustoja rokas uz krūtīm un nolaida skatienu, tad sāka viegli berzt savu zābaku purngalus vienu pret otru, mazliet mīdoties.

[Eņģeļu gūstekne]

No visām pusēm kāds centās ieskaidrot Leijai, lai viņa dara ko tādu , kas viņai nebija pa prātam.
Asinis burbuļoja dusmās, sieviete nespēja nomierināties, taču valdījās, valdījās lai nevajadzētu izbaudīt Metjū dusmas, viņa pazina brāli tad kad viņš bija dusmīgs un tas nemaz nebija patīkami.
Skaļš zinātājiem hibrīdisks rūciens tika izteikts no Leijas mutes, viņas dusmu izvirdums pieņēmās spēkā, teju vai nācās ieķerties kādam krāgā, lai nomierinātos, bet veselais saprāts liedza parādīt viņas patieso, zvēra izskatu un īsto būtību.
Sieviete pārskatīja visus, kas tikko kaut ko bija teikuši, ievilka nāsīs gaisu un iebrēcās.
JŪS NEBŪSIET TIE, KAS MANI MĀCĪS, VAI SKAIDRS? ES JUMS NEESMU MUĻĶA ASINSSŪCĒJS, KAS NESPĒJ PASTĀVĒT PĀR SEVI KĀ LIELĀKĀ DAĻA APKĀRT REDZAMO VAMPĪRU UN ES DOMĀJU ARĪ VILKAČU! NESIENIETIES MAN KLĀT UN ĻAUJIET MAN DOMĀT PAŠAI AR SAVU GALVU UN PAŠI DOMĀJIET AR SAVĀM!
Pēc šī teksta Leija noelsās un vēl ar atvainošanās pilnu skatienu paskatījusies uz Benu aizsoļoja tālāk.
Pret Metjū vērstais skatiens bija indīgs un pat izaicinošs, taču teikt neko sieviete neteica.
Garie mati tika atglauzti no sejas un apdzinusi Angelusu pa priekšu pirmā aizgāja Leija. Vēl viens skatiens tika veltīts apkārtējajiem grupas biedriem.
Es šaubos vai mēs te kaut ko vēl atradīsim, te ir tukšs, ja neskaita briesmas, kas te draud.
Aizvien balss bija nikna un draudēja jebkurā brīdī kļūt skaļāka un palikt par kliedzieniem, kārtējiem no Leijas puses, taču viņa turējās godam.
Ja vēlaties varat meklēt savas muļķa rūnas, bet es nu iešu, vai ir kāds, kas man piebiedrosies?
Jautājošs, taču ne cerību pilns skatiens tika veltīts tuvākajiem, precīzāk sakot sākotnējajiem rūnu meklētājiem.
Nesagaidījusi atbildi sieviete turpināja iet pa gaiteni taisni, nevis uz midzeņa pusi.
Salīdzinoši ar ierasto vampīru gaitu, viņas gaita bija manāmi palēlināta un visticamāk, ka ja viņā nebūtu iejauktas tik daudz vampīra asinis Leija simts procenti justu apgrūtinošās muguras sāpes, bet šai gadījumā palēlinātās kustības tikai radīja diskomfortu, turklāt vidusmēra cilvēka ātrumu nevarēja ne salīdzināt ar viņas ātrumu, jo tas manāmi pārsniedza vidējo.
Vēl reizi nolamājusies, jāatzīst gan, ka brīnumainā kārtā pie sevis, sieviete turpināja ceļu.

Vampīri un vilkači ik pa brīdim paskrēja garām Niennai, kas saniknota par apkārt valdošo jucekli savā nodabā pukojās.
Viņa bija dusmīga, taču savu zvērisko instinktu mācīta neizrādīja to, lai nepievilinātu ienaidnieku, bet galu galā katram pienāca kāds punkts, kad viņš vairs nevarēja izturēt apkārt valdošo spriedzi.
Atmiņā kārtējo reizi atausa Merlandī, Naorns un pārējie, sāpju izteiksme uz mirkli aizpildīja valdonīgos pusaudzes vaibstus, viņi nebūtu tā rīkojušies un ja tagad te būtu šo agrīno, agresīvo vilkaču bars viņi noteikti būtu aizvēruši visu šo baru nedomājot par to, ka varētu zaudēt savas zvēriskās dzīves.
Vilkate sākotnēji noņurdēja kaut ko pilnīgi nesaprotamu, visticamāk seno vilkaču valodā teiktu, bet skaidrs kā diena bija tas, ka neko pozitīvu meitene nebija teikusi.
Tad vēl paralēli sarunā iejaucās tas plukata "vadonis", kas vismaz par tādu uzdevās un kārtējo reizi izdalīja, pēc Niennas domām pilnīgi bezjēdzīgas komadas.
Meitene neizturēja, jo domās negatīvisma uzplūdi vairs nevēlējās palikt ne mirkli.
Viņa vēlreiz noburkšķēja neko neizsakošus rūcienus senajās valodās un tad pārgāja uz visiem zināmo dialektu.
Par ko tas Metjū sevi uzskata, nekam nederīgs vilku tēviņš vien ir.
Klusa, gandrīz nedzirdamam čukstam pielīdzināma bija vilkates balss, taču visiem bija zināms, ka apkārt esošo rašu ausis bija daudz dzirdīgākas par cilvēciskajām.
Tam nepievērsusi uzmanību Nienna palika atspiedusies pret sienu gaidot, kad lielākā daļa muļķu pabīdīsies tālāk, lai meitenei būtu kur izplesties un brīvi uzelpot.

[Semijs]

Bens drusciņ sarāvās, kad Leija sāka kliegt, viņš nebija īsti pēdējo laiku pieradis, ka kāds blakus ausī sāk bļaut, bet ievērodams Leijas skatienu, Leija varēja Bena acīs ievērot to, ka viņš piedod sievietei.
Noskatījies, kā Leija aiziet tālāk, Bens nopūtās un pievērsa uzmanību pārējiem, it īpaši Joši un Metjū, jo Joši Benam nepatika un Metjū vairāk vai mazāk bija neprognozējams. Pievērsies Leijai, vampīrs izlēma pasekot viņu un nedaudz papļāpāt.
Turēdams rokas kabatās, Bens piesoļoja blakus Leijai un klusi ar optimismu teica.
-Saprotu kā tu jūties šobrīd - es iesaku tev nedaudz atslābt, viss būs kārtībā.-
Viņš pasmaidīja un paskatījies uz Leiju turpināja.
-Visi vienkārši ir pārsteigti pa tavu ierašanos un Metjū ir mainījies, bet tas viss ar laiku mainīsies, gan pēc laiciņa būsim draudzīga ģimenīte.-
Vampīrs draudzīgi un silti nosmīnēja.

[Eņģeļu gūstekne]

Jau gabaliņš bija noiets tumšajā gaitenī, kas it nemaz netraucēja Leija saskatīt apkārt esošo, kad pēkšņi un patiesībā negaidīti viņa sadzirdēja soļus, pazīstamus soļus un tad arī atskanēja balss.
Kā jau Leija bija nopratusi šis pazīstamais bija Bens, viņa balss radītās skaņas atdūrās pret sievietes bungādiņām un necils skatiens tika piegriezts puisim.
Viņš uzskatīja, ka saprot Leiju, bet visticamāk kļūdījās, pēc viņas uzskatiem, viņa zināja, ka ar laiku kļūs tāda kāda bija, bet tomēr, nekad neizdzēsīsi iepriekš atstātās pēdas.
Daudzi visticamāk nespēja piedot viņas simulāciju, šo zemisko un viņai pašai tik skaidri saprotamo rīcību, varēja jau būt, ka tā pat ir labāk un tomēr Leiju tas nemaz neapmierināja.
Nevis pārsteigti, bet satriekti.
Sieviete noburkšķēja zem deguna nedaudz paātrinādama gaitu, viņa vēlējās atkāpties no pārējiem, beidzot atvilkt elpu un apsēsties, aprunāties un protams vienkārši pavērot visu no malas, taču apkārtējie apstākļi visu laiku darīja kaut ko pret viņas lēmumu.
Tas tracināja, taču ne tādā mērā, lai kārtējo reizi salūztu, nē, sai gadījumā labākais nomierināšanās līdzeklis bija kāds upuris pusaudža vecumā ar īpaši saldām asinīm un mazliet brutālu pieeju, lai pie tām tiktu.
Ben, tici man, lai kā es to gribētu tu nekad nespēsi saprast to, kā es jūtos, bet uz doto momentu tas nav svarīgi, svarīgākas ir tās nolādētās rūnas.
Ar katru mirkli balsī aizvien vairāk ieslīdēja sarkasms un tad Leija atkal atslāba.
Ko tu teiktu, ja ārpusē mēs kaut kur atrastu kādu upuri un notiesātu viņu ar mazliet brutālu pieeju?
Nevainīgs smaids izrotāja sievietes simpātiskos vaibstus, nemanāms solis tika pielikts sāņus tādejādi gandrīz atsitoties pret Benu.

[Semijs]

Bens nesadzirdēja to, ko Leija bija nobrukšķējusi un nopūties teica.
-Iespējams es zinu, iespējams es nezinu.. bet nu tev taisnība par rūnām, tos vajadzētu sameklēt..-
Viņš piekrītoši piebilda Leijai un dzirdēdams par kādu upura izsūkšanu, piekrītoši pasmaidīja Leijai un paskatījies uz viņu, vampīrs turpināja.
-Zini, sen nav izbaudītas nevainīgas meitenes asinis, pēc manas pieredzes tās ir vislabākās, tik saldas un garšīgas, ahh...-
Vampīrs nosmīnēja un sajuta, ka Leija pieiet viņam tuvāk, Bens neko negaidīdams arī paspēra solīti uz sāniem un tiklīdz bija tuvumā Leijai, neuzkrtīoši ar savu plaukstu apņēma viņas plaukstu.

[Eņģeļu gūstekne]

Bens nebija sadzirdējis Leijai neraksturīgo burkšķēšanu, patiesībā viņai bija noveicies un pat ļoti.
Tad uz mirkli saruna aizgāja par pusdienām, vakariņām vai launagu, tas nebija būtiski.
Arī vampīrs piekrita, ka derētu uzpildīt bāku, kārtējais nevainīgais smaidiņš parādījās uz sārtajām lūpām.
Nevainīgas meitenes ko pārvērst par neglābjamām mauķelēm ir tava stiprā puse. Kas tiesa tas tiesa.
Leijai patika kaitināt Benu, tas vienmēr bija aizraujoši, taču pats galvenais bija tas, ka pēc viņas balss toņa bija saprotams, ka tā ir tikai ķircināšana.
Es gan dodu priekšroku pusaudzēm un pusaudžiem, izlutināti, egoistiski un jau samaitāti. Tieši tādi kā es jauna būdama.
Hibrīde ieslīgdama nostaļģijā pasmaidīja.
Nemanāms solis uz viņas pusi tika sperts.
Bens bija pakāpies tuvāk un tad viņa plauksta saņēma Leijas roku, neuzkrītoši un liegi.
Slaikā roka saņēma puiša vīrišķo plaukstu, pirksti savija viņējos.
Ne vārds neizskanēja no sievietes mutes, vien acīs bija lasāma uzvaras saldā garša.
Viņa to bija izdarījusi, viņa bija iepatikusies Benam, sajūta bija vienreizēja.
Pusaudža naivās tirpas pārskrēja pār kauliem un iepriekš redzēto smaidu nomainīja sapņains smaidam līdzīgs vieplis.

[Semijs]

Dzridēdams par mauķeļu pārvēršanu, Bens nopūtās un centies izlaust smaidu, noteica.
-Jā, tas gan...-
Lurdesa bija mirusi un Bens pie tā bija vainīgs. Viņš viņu atstāja mašīnā un aizmirsa pa viņu, Bens ieradās nelaikus un tas maksāja Lurdesas dzīvību, vampīrs centās to aizmirst, bet neizskatījās cerīgi. Bet Leijas roka, kuras pirksti bija savijušās ap vampīra pirkstiem palīdzēja viņam nomierināties.
-Nu tad redzēsim kāds upuris mums būs, bet atļaušu es tev izvēlēties kādu ņemt.-
Viņš paskatījās uz Leiju un pasmaidīja.