Kad ir palikušas pēdējās cerības...., [C] Opcijas

[Zōzā zač zač]

Notikumi, kas bija pirmajā villa jau bija aiz muguras. Visi jau sēdēja automašinā(Milzīgā busā, ka slīdzīgs limuzīnam.) un devās uz nākamo villu, cerēdami, ka tur būs mierīgāk, lai varētu atkopties.
Jo bija noticies daudz kas. Dēļ pēdējo vilkaču uzbrukuma visi bija smagi cietuši.
Keila vēljoprojām bija bezsamaņā, un Tarra arī. Tarra nokļuva bezsamānā tad, kad Metjū viņu līdz ar Keilu iznesa laukā no villas un viņiem uzklupa divas vilaktes un smagi viņus visus traumēja.
Visi trīs aslēdzās pilnīgi.
Sebastians aiz sērām par Leiju, kura nomira, arī cieta no šim vilkatēm, kaut arī viņš pārvērtās par vikati un vienu no viņām saplosīja, otra tikmērt viņam jau bija ar savām ķetnām iekrāmējusi pa galvu un atlsēgusi viņu.
Grejs ar savu neadekvāto rīcību bija nokļuvis visā trulā situācijā. Viņš izvairoties no vilkaces cirtiena paklupa aiz kāda līķa un krisdams atsita galvu pret asfaltu un tūlītēji atslēdzās.
bija palicis vairs AMrkuss un Bens.
Bens savā "bloodrage" bija kļuvis stiprāks un ātrāks. Ievainojumi dzija ātrāk, bet tas bija letāli ilgi atrasties "bloodrage". Tāpēc viņš ar Markusu piebeidza šo pēdējo vilakti.
Markuss viņai novērsa uzmanību un Bens viņai izdarīja letālu triecienu. iztrieca caur galvu savu sudraba dunci, tādējādi atstājot vilkaces galvā milzīgu caurumu. Iespaidīgi.
Lēnāma tejot no šī "bloodrage" viņa acis beidzotieguva normālo krāsu, jo "bloodrage" laikā tās bija pildītas ar asinīm.
Viņš piegāja pie Lurdesas, kura par brīnumu vēl bija dzīva, bet varēja redzēt, ka viņa mirst.
Viņa viņam pateicās par to, ka dāvāja viņai mūzīgo dzīvību un jaunību, viņa būtu šo dāvanu lietderīgi izantojusi, bet viņu pārsteidza guļošu vilkaces.
Pār lurdesas vaigu notecēja pāris asaras, kuras bija nedaudz sārtas no asinīm.
noglāstījusi Bena vaigu viņa ar smaidu uz lūpām nomira bena rokās.
Bens gan garīgi, gan fiziski salūza un atgūlies blakus Lurdesai aizmiga.
Vienīgais palika Markuss, kurš noraudzījās, kā visi šeit bija pusmiruši, daži miruši.
Par laimi Metjū bij atjēdzies un nedaudz saplosīts piegājis pie Markusa ar viņu sarunāja, ka viņš palīdzēs viņiem. Protams par markusa paša zivēlētu pakalpojumu, ko Markuss pateiks vēlāk.
Metjū ar Markusus atrada Lielu mašīnu kurā varētu sagūldīt visus dzīvos, lai varētu turpināt savu ceļojumu.
Abi iegūldija Benu, Tarru, Keilu, Bastianu un Greju mašīnas aizmugurējos krēslos, kas bija pa visas mašīnas aizmugures sāniem.
Par laimi Markusa sadragātajā mašinā vēl bija asinss pudeles, kuras varēja lietderīgi izmantot vampīri, kas bija atslēgušies, kā Keila, Bens un Grejs. Katram no viņiem bija jau mutē ielietas asins glāze, lai viņi ātrāk atjēgtos un lai sevi pilnībā izdziedētu viņiem blaksu bija pa divlitrīgajai asins pudelei.
Markuss sēdēja pie stūres un vadīja šo automašinu. Metjū jau viņam bija izklāstijis norādes uz kurieni braukt. Tāpēc Metjū tur pat blaksu sēdētāja krēslā iemiga, lai nedaudz atgūtos no šīm traumām. Brūces vilkās ciet, bet iekšēji viņš bija pārguris.
Tagad visi brauca mašīnā un katrs gulēja savā krēslā, drīzāk uz trijiem krēsliem.

Laiks bija samērā mierīgs, nedaudz apmācies, bet par lietu tas neliecināja. Pūlkstenis bija apmēram 2 naktī, varēja just, ka apmēra pēc 3-4 stundām saule ausīs, tāpēc vajadzēja pēc iespējas ātrāk tikt uz to villu, lai vampīri nebaudītu savu mūža pēdējo saullēktu.
Viņi visi brauca, pa Asfaltētu ceļu, kuram apkārt bija mežs, skujukoku mežš.
UN gar ceļa malu bija laternas, bet ļoti reti izkārtotas, ka katr laterna bija ik pa 200 metriem vai pat retāk. Un puse no tām pat nespīdēja.


(turpiniet visu, pēc ši uzrakstīt, ka atmostaties mašinā, katrs uz sava krēsla, kur varētu sēdēt 3 cilvēki. Masīna ir kā milzīgs Hamer limuzīns, kuram sēdekļi ir gar sāniem.)

[Gross]

Stāvot pie durvīm Angelus pamanīja, kas ir noticis ar Greju un nievājoši nopūties kusi nomurmināja:
"Kautko vēl tizlāku es neesmu redzējis... un skaitījās vēl vampīrs..."
Angelus pagriezies gāja virzienā kur gulēja Grejs, piegājis pie līķa pieliecās pie tā, paskatījās nedaudz, pataustīja pulsu, bet tad atcerējās ka tam nav jēgas jo Grejam puls nav bijis jau sen. Tad angelus pārbaudīja Greja mantas un salasīja visus ieročus, munīciju un visas pārējās mantas kas būtu noderīgas.... tad paskatījies uz apkārtējajiem noteica:
"ko skataties? Būtu tākā stulbi atstāt līķim to kas var noderēt mums pašiem..."
Salicis mantas somā Angelus vēl piebilda:
"ja kādam ko vajag no Greja mantām tad prasiet... man pagaidām pietiek ar savu ekipējumu!"
Tad Angelus atkal izvilka savu automātu un sekoja Tarai kas jau bija pagājusi nedaudz tālāk...

[Zōzā zač zač]

ooc:
atvainojos, ka šādi visu spēles gaitu pārtraucu, bet, nu, es reanimēju,šito te un jauni notikumi radīsies..



Pār visiem pēkšņi nozipsnīja spoža gaisma,tāda, ikā tā būtu saules gaisma, kas būtu pastiprināta reizes desmit.
UN tajā mirklī viss patumsa.
Visi iemiga, jeb iekrita komā.
Pēc nenoteikta laika visi pamodās kādā telpā.
Tā bija paliela ar pelēcīgām sienām uz kurām bija visādi ķēpājumi un skricelējumi.
Kā aŗi dienu skaitīšanas metode ar skrāpējumiem.
Un tas viss pārsvarā bija uzrakstīts ar asinīm, vai ieskrāpēti ar nagiem.
Viena siena bija noklāta ar ainām, kas atgādināja komiksu.
Bet tur nebija nekā jautra vai smieklīga.
Uz tās sienas bija attainoti vilkači un vampīri, kā viņus spīdzina, pārbauda un expermentē ar viņiem.
Ne jau paņe asins analīzes,et gan uzšķērž, mēģina abus savienot, lai uztaisītu kādu hibrīdisku paveidu.
Un par brīnumu, tas viss bija tur atainots tik reāli, kaut aŗi tkai ar asinīm.
Laikam, kāds, kas te bija iepriekš bija mākslinieks, kas varēja pavēstīt to, kas ar vņiem varētu notikt.

Istabā visi gulēja uz grīdas, bet vienā stūrī sēdēja meitene, kurai bija gaiši izpūruši mati, seju klāja netīrumi un asinis.
Bija redzams, ka viņa ir vampīrs, bet ļoti pārbiedēta un tramīga.
Mugurā viņai bija kaut kas līdžigs slimnčas halātam, bet tas bija pelēcīgs un noskrandis.
šajā telpā bija viens mazs lodziņš, pa kuru ieplūda gaiss, bet tas bija labi,ja 10 cm plats.
UN griestos bija lūka, kurai priekšā bija režģi un aiz režģiem bija pamatīgas titāna durvis, jeb lūka.

Visiem, kas tagad gulēja, bija aŗi tādas pašas drānas kā meitenei, bet tikai jaunas un neskartas.

Šo rakstu rediģēja Zōzā zač zač: 26.09.2007 13:22

[Gross]

Angelusa ausīs sāk apklust spalgā dzinkstņa un sāk arī atgriezties samaņa. Lēnām pavēris acis pirmais ko viņš ierauga ir mazais lodziņš pa kuru iespīd vāja mēnesgaisma... Galva liekas tik smaga un apdullusi... "kas pie velna te notika... kur es esmu?" angelus pie sevis nodomāa, jo izrunāt šos vārdus likās pārāk smagi. Tad ar lielām mokām piecēlies Angelus paskatījās sev apkārt un pamanīja pārējos satiktos biedrus kuri vēl gulēja līdzās, bet pēc skaņām varēja noprast ka arī viņiem sāk atgriezties apziņa.... Angelus paskatījies visapkārt sev sākumā nepamanīja svešinieci kas pārbijusies sēdēja stūrī... piegājis tuvāk mazajam lodziņam Angelus sāka apskatīt sevi... Itkā viss kārtībā, tikai īsti nevarēja saprast kas tās par jaunām rētām uz viņa ķermeņa.... Tad vēlreiz apskatījis telpu ar vaicājošu sejasizteiksmi paskatījās uz pārējiem kas jau daļēji bija atjēgušies...... Piegājis pie Keilas Angelus pieliecās un klusā jautājošā balsī jautā: "Tev viss kaartībā....? Ir kāda nojausma kas ar mums ir noticis....?"

[Bizii van Dope]

Tarra pat nepaspēja izgrūzt pat niecīgāko skaņu.
Viens zibsnis, un viņa sevi vairs nejuta. Viņa pat neapjauta to tumsu, kas bija sievieti sagrābusi. Vilkate arī nespēja pamosties no tās un iedegt savās acīs gaismu.
Koma.
Koma bez sajūtām, domām, jūtām un veselā saprāta. Koma, kurā neko nejūt... Melnā koma...

Slaikie pirksti sakustējās, mazliet iedrebējās plauksta, pie kuras piederēja pirksti. Iedrebējās viss augums tā it kā tam saltu.
Tumsa izklīda, un Tarra pēkšņi atvēra acis. No sākuma attēls bija izplūdis, bet te tas lēnām noskaidrojās, un sieviete neizpratnē apjēdza, ka guļ uz aukstas grīdas, izstiepusi rokas, saliekusi kājas un kaķiski izliekusi muguru. Bet mati brūnā murskulī atdusējās aiz muguras. Pati Tarra gulēja pa pusei uz sāna, pa pusei uz muguras.
Sāpēja sāns.
Nezin kāpēc, bet pirmais, par ko Tarra iedomājās pēc ''kur es esmu'' bija ''kur ir kaķēns'', bet kā šī doma iešāvās prāta te kur bijis, kur nebijis viņas acu priekšā sēžot uzradās kaķēns un, dzeltenīgajām actiņām ūdeņaini mirdzot, ieņaudējās. Sieviete pacēla galvu un, vēl apdullusi pēc pēkšņā notikuma, pacēla roku, un izstiepusies uzlika to uz kaķēna skaista. Melnais dzīvnieks pat neiedrebējās, kur nu vēl saliecās, lai arī likās tik ārēji trausls, pūkains un neveselīgs.
Tarra visai veikli uzcēlās sēdus un neziņā palūkojās apkārt, iežņaudzot rokas pirkstus dziļāk pūkainajā kažokā it kā tur meklētu atbildes, drošību un aizstāvību. Savā ziņā tā arī bija.
Sienas bija nemīlīgas un noklātas asiņainiem zīmējumiem, kas Tarrai likās mazliet nepatīkami un baisi, tāpat kā visa noskaņa telpā.
Viņa palūkojās uz pārējiem un konstatēja, ka tie vēl nav pamodušies. Tāpēc piecēlās un jau apzinīgāk un drošāk palūkojās apkārt. Par pārējiem vilkate īpaši nesatraucās. Viņa zināja, ka tie, tāpat kā viņa modīsies. Galu galā elpoja. Labāk piesardzīgi izpētīt šo telpu un jau sniegt pirmās ziņas Metjū un pārējiem.
Sieviete drošiem soļiem, zābaku papēžiem neskanīgi klabot pret grīdu, devās pretī tuvākajai sienai. Kaķēns sekoja viņai.

ooc: Labiņi. Man vairs nav laika rakstīt. Pabeigšu mazliet vēlāk.

Šo rakstu rediģēja sirds1: 26.09.2007 14:55

[Semijs]

-[cenzūra] Kas pie?!? Es neko ne-
Tas bija viss, ko Bens paspēja pateikt līdz viņam galva sagriļļojās un vampīrs ar blīkšķi nokrita uz zemes, atsisdams galvu pamatīgi.
Atvēris acis, vampīrs pirmo lietu ko ievēroja, bija lūka, kas bija ar režģiem pārklāta. Nopūties, Bens nobrauca ar roku un piecēlās sēdus. Šobrīd viņš visu ignorēja, tik nopētīja istabu, bet tad viņu acis piefiksēja kādu sveišinieci, kas sēdēja stūrī. Apskatījies apkārt, Bens konstatēja, ka apkārt visi ir savējie un tas cilvēks vēl dzīvo, netīkami nopūties, viņš piecēlās un uzmeta aci apkārt.
-Visi veseli?-
Vampīrs iejautājās un piegāja tuvāk svešiniecei. Saglabājis siltu smaidu, lai gadījuma pēc nepārbiedētu viņu, notupies tuvumā meitenei, Bens laipnā balsī teica.
-Vai tev viss kārtībā?-

[Zōzā zač zač]

K-kur telpas ārpusē, noskanēja troksnis un izlikās, ka kaut kādas durvis atvērās, bet istabā, nekādu izmaiņu nenotika.
Bet tad pēkšņi, kāda sieviete ienāca istabā, cauri durvīm.
Viņa bija bāla kā krīts un lūpas asinsarkanas un mati gaiši blondi.
Vampīrs.
Uz nevienu nepaskatījusies viņa piegājapie jaunās meitnes', kas sēdēja stūrī sagrābusi viņu aiz rokas vina viņu izlidināja, burtiski, ārā no telpas, caur to pašu vietu sienā pa kuru ienāca.
Atpakaļ cēlā viņa tikai nopētija pārējos.
Jūs varat necensties uzbrukt.
Viņa samērā raupjā balsī noteica un turpināja savu ceļu uz sienas pusi uz vietu, pa kuru ienāca.
Un atkla tāda dīvaina skaņa un sajūta, ka kaut kādas durvis aizvērās.

Un pēc mirkļa atvērās aŗi lūka, kas bija griestos, un uz režģiem kautko uzlika, kas bija ietīts samērā lielā maisā.
Lūka aizvērās un tad atvērās paši režģi un maiss piezemējās uz grīdas.
Tajā bija viņu pašu drēbes, bet tikai jaunas un neskartas.
Un starp drēbēm bija arī naži.
Un pie maisa bija piestiprināta zīmīte.

"Nevelciet ārā drēbes, ja nevēlaties piedzīvot kaut ko briesmīgāku par svēto ūdeni un sudrabu.
Starp drēbēm ir naži. Noderēs.
Gaidiet, kad šeit ieslēgsies trauksme.
Tikai un vienīgi tad rīkojieties un centietis tikt laukā, ceļu es attīrīšu, bet esiet gatavi cīnīties, jo visus es neapvākšu.

Tikai maisu nogrūdiet stūrī un mēģiniet to noslēpt.

Metjū."

[Semijs]

-Es atvainojos...-
Bens centās iejaukties tikko ienākušās sievetes izgājienus, bet viņa jau bija izgājusi laukā un trīcošā meitene arī bija zudusi. Apskatījies apkārt, vampīrs izdirdēja, ka kaut kas veras augšā un pēkšņi parādījās zem lūkas, no kuras krita maiss laukā. Viņš sagrāba maisu un nolika to zemē. Izlasījis zīmi Bens teica.
-Silti iesakus jums atstāt virsū savu jauno apģērbu un ņemiet šos te!-
Viņš izdalīja visiem dunčus, bet savējo paslēpa halāta rokā.

[Vilku meita]

Vampīre nepatikā nodrebēja, kad ādu skāra līdz riebumam nepatīkami uzmācīgā gaisma. Vienīgā doma, kas izšavās prātam cauru, bija ka tās avots varētu būt tikai saule. Pār lūpām atskanēja nikns šņāciens, bet rokas automatiski piesedza seju, kaut diezvai no tā ar kāda jēga un viss ieslīga vēl baisakā tumsā nekā Keilas mūžu pavadošā...
Viņa norīstījās, kad nāsīs iesitās spiedīgā asiņu smaka, kas šķita pat nedaudz par asu priekš vampīres pat pēc šeit pavadita laika.. Paceļot galvu no zemes, uz mirkli sajuta vieglu vēja plūsmiņu noslīdam gar vaigu, bet, nedaudz apskaidrojoties prātam, Keila saviebās. Šī vieta patiesi viņai riebās. Pēc mirkļa izdevās paslieties pusēdus un, saberzējot stivos plecus, pirksti uztaustīja svaigu, bet nu jau vampīra asiņu apdziedētu rētu. Bet dažu lietu gan bija žēl, kad atklāja to trūkumu- Chanel melnās keitiņas un īsās žaketītes, kas, pat neredzot, šķita elegantas.
Kautkur stūrī kaut kas ieskanējās, itkā saraustīta elpa, bet uzmaniba tika pievērsta soļiem, kas pietuvojās. Keila varēja just kā pieliecas tuvāk tas vampīru mednieks. Vampīram kādu no viņiem ir grūti pieņemt kā sabiedroto, bet šis tāds tiešam bija.
Jā, škiet, ka tā... aklās acis pievērsās Angelusam un viņa centās iekārtoties ērtākā pozā. Uz otro jautājuma daļu tika tbildēts viekārši papurinot galvu noliegumā. Vēl kautko nobēra par saviem mīluļiem Bellu un Nīlu, bet tad atskārta, ka ir to teikusi īriski
Uzmanību atkal saistija kāds troksnis. Durvis. Soļi... Nikns skatiens tika veltits ienākušajai sievietei un to pavadija līdz viņa izgāja. Pēc mirkļa nokrita maiss caur lūku griestos.
Vampīre beidzot piecēlās kajās.
Vai maz varam būt pārliecināti, ka tās nav lamatas? Keila klusi ierunājās, kad paņēma Bena doto nazi un neparliecināti paslēpa halāta ielocēs.

Šo rakstu rediģēja Vilku meita: 26.09.2007 19:32

[Bizii van Dope]

Nu, augšā bija arī Bens.
Tarra uz viņu paskatījas un mazliet pasmaidīja.
Kā puisis iejautājās vai visiem viss kārtībā, vilkate instinktīvi sevi noskatīja, mazliet pastiepjot rokas uz priekšu. Liegais smaids vēl nebija pazudis, tāpēc bija viegli pamanīt lielās pārmaiņas Tarras sejā, viņai ieraugot savas rokas. Smaids no sejas strauji nozuda, vilkates acis iepletās lielas un plašas kā sķīvji un pat pārsteigumā mazliet pavērās mute.
Visas rokas Tarrai bija vienos zilumos, šur tur rēgojās pa pavirši aizšūtām rētām un pie vēnām bija dūrienu pēdas. Bet vēnas bija sapampušas zilas un sāpīgas.
Vilkate blenza uz savām rokām, nespēdama tam noticēt.
Pa kuru laiku?! Kā?... Kā tas ellē ratā varēja notikt?! Mēs taču gulējām bezsamaņā tik īsu mirkli... sieviete strauji ievilka elpu un pacēla skatienu no savām rokām. Sekundi Tarra neko neredzošu skatienu blenza sienā, tad ar to pašu tukšo skatienu pagriezās pret Benu. Viņas acis vēl joprojām bija lielas, bet seja... pat mazliet nobālusi.
Ben...Tarra piesmakusi izdvesa.Nekas nav labi...un viņa nolaida rokas gar sāniem.
Pirms puisis vēl paspēja atbildēt uz sievietes šokēto sejas izteiksmi un dīvainajiem vārdiem, istabā iemetās kāda sieviete ar blondiem matiem.
Tarra spēji ievilka gaisu plaušās.
Atkal jau vampīrs.
Sieviete sagrāba meiteni, uzrāva kājās un, tad pievērsās viņiem.
Tarra pat nepakustējās. Viņa kā transā noskatījās kā sieviete aiziet un tikai tad pievērsās savējiem.
Pirmoreiz visa šā piedzīvojuma laikā Tarrai bija bail. Bail, jo viņa nezināja, kas bija noticis ar savu ķermeni. Tas nebija pilnmēness, tas noteikti nevarēja būt bijis pilnmēness, bet, kas tad? Un tieši tas arī biedēja... Kas varēja ar viņu notikt, ja rokas izskatās tā...

Pavērās, lūka, nokrita maiss.
Tarra satrūkās, bet palika stāvam uz vietas, tā arī nepaspējusi izteikt vēl kaut ko. Kādu secinājumu, kādu apsvērumu. Nu, vismaz kaut vienu vārdu.
Satraukums urdīja ķermeni, domas haotiski riņķoja pa galvu, nekas nebija savās vietās, bet, kas bija pats galvenais Tarrai bija bail.
Tomēr, kad Bens sakustējās, sakustējās arī Tarra.
Sieviete lieliem soļiem pienāca pie viņa un izrāva vīrietim no rokām zīmīti.
Kas tas ir?... Dod šurp! - tas jau bija mazliet asi un neiecietīgi.
Pēkšņi vilkates acīs bija iedegusies liesma tikai atšķirībā no citām reizēm - ledusauksta un paralizējoša. Tarra tik tikko bija apvaldījusi baiļu vilni un likusi darboties veselajam saprātam. Tāda sieviete kā viņa nedrīkstēja zaudēt kontroli.
Tarra žigli pārskrēja rindiņām ar acīm veselas četras reizes un tikai tad pacēla skatienu, bet arī tikai, lai pārliecinātos vai patiešām šeit nav Metjū.
Izrādījās, ka nebija.
Tarra pavērās uz Benu kā uz vienu no vīriešiem.
Negribējās jau tik slikti domāt, bet...
...nu, kāpēc Metjū bija mani jāatstāj ar veselu baru puišeļiem?!
Tā bija taisnība.
Tarra klusējot paņēma dunci.
Tagad viņa arī manīja, ka viņai trūkst visu savu ieroču. Par laimi te vēl bija sievietes dēmons. Par laimi... Tarra drūmi pašķielēja uz kaķēna pusi.
Viss bija vienā vienīgā putrā, bet šis tas nu bija pilnīgi un galīgi skaidrs - viņiem draudēja briesmas.

Šo rakstu rediģēja sirds1: 26.09.2007 19:21

[Malduguns]

Šarlote nesēdēja gluži stūrī, bet gan tuvu tam. Ceļgali bija pievilkti pie zoda un netīrais, nodriskātais halātiņš pārvilkts tiem pāri. Viņa vēroja kā guļošie pamazām atjēdzas, apskata savus ievainojumus un pārliecinās par to, vai pārējie daudz maz ir pie sajēgas un cik veseli viņi ir. Šarlotes lielās acis izbrīnīti vēroja apkārtējos. Tajās varēja redzēt kaut ko arī no šausmu atspulga.
Kāds vīrietis, kuru sauca Bens viņu uzrunāja un meitene no viņa balss pamatīgi satrūkās. Tramīgi palūkojusies visapkārt, viņa neko neatbildēja. Vēl kāda no bezsamaņā bijušajiem pienāca tuvāk. Šarlote tramīgi uzlūkoja arī viņu. Nekad nevarēja zināt, kas no šīs kompānijas sagaidāms. Tādēļ meitene klusēja. Klusēja un viegli trīcēja.
Piepeši pa slepenajām durvīm telpā ieradās Amēlija. Viņai vienmēr visu vajag tik ļoti dramatizēt, Šarlote pie sevis nodomāja, kad tika uzrauta augšā un izvesta no telpas.
-Tur smird,-bija pirmais, ko viņa izspēra. Klusi, protams, jo nebija pārliecināta, cik plānas sienas īsti ir.-Mums būs jāpadomā par labāku ventilāciju, jo tik sasmakušā gaisā jebkurš var nobeigties,-Šarlote palaida matus vaļīgāk un uzlūkoja vampīru sievieti, kura viņu bija izvedusi no telpas.-Kas par lietu?
-Tas dīnis, viņš nav pie pārējiem,-vampīriete sacīja. Šarlote nopūtās un pārgrieza acis.
-Es zinu, Amēlij, zinu. Un es to pat tev esmu teikusi. Tieši tādēļ man ir jādirn tur, kopā ar viņiem un jāsastop tas otrais dvīnis,-abas sievietes gāja pa hromētu gaiteni līdz nokļuva centrālajā telpā, kur atradās novērošanas punkts. Novērošanas kameras, kuras bija pieslēgtas tieši gūstekņu kamerai Šarloti tagad interesēja visvairāk. Viņa atkal sabužināja savus gaišos matus un pievērsās tām. Pa lūku nokrita maiss un visi metās pie tā.
-Tas ir tas, kurš ir izbēdzis,-Amēlija sacīja.
-Skaidrs, ka tas ir tas! Kā tad savādāk!-Šarlote noņurdēja un no skapīša izņēma skalpeli, aptieciņu un asiņu pudeli. Pēdējo vampīriete idzēra vienā paņēmienā.-Tagad viņi ir bruņoti un bēgs, lieliski. Man vajadzētu pēc iespējas ātrāk būt kopā ar viņiem. Jaunas drēbes viņiem noderēs, tiesa. Slimnieku halātiņos skraidelēt apkārt viņi nav pieraduši, tiesa, es arī,-Šarlote murmināja. Viņa no skapīša izņēma vēl vienu pudeli un kaut ko pie sevis purpinot izdzēra arī to. Sievieti apņēma patīkams skurbulis, kad viņas sajuta asinis ieplūstam savās dzīslās, slīdam lejup pa kaklu un piepildot viņu ar šo dzīvības sulu.
-Vajadzētu viņiem iedot pēdējo maltīti pirms došanās projām, ne tā?-sieviete pasmīnēja. Viņa iemeta miskasti tuvējā atkritumu tvertnē un domīgi paraudzījās monitoros.-Tagad mums vajadzētu mazliet pielabot to kā izskatos, nevar būt, ka mani vienkārši izvelk no telpas un neko neizdara, ne tā?-Šarlote pastiepa savu roku pret Amēliju.
-Bet...
-Bez stīvēšanās pretī! Kas jādara, jādara vai arī man pasaukt Hansu, ja jau tu esi tik mīkstčaulīga,-Šarlote neapierināti lūkojās savā padotajā.
-Nē, nē, es to izdarīšu,-Amēlija nomurmināja, paņēma skalpeli un iesāka procesu, kurā simtām reižu bija redzējusi slīgstam savu saimnieci. Jaunā sieviete mākslīgi radīja brūces un tad tās atkal šuva kopā.

[Semijs]

Bens pasniedza Tarrai zīmīti pirms viņa to izrāva un dunci arī. Dzirdēdams par to, ka ar Tarras veselību ir kā ir, vampīrs uzmeta aci viņai un teica.
-Kā ''nekas nav labi?''.-
Viņš ievēroja sievietes zilumus un paņēmis viņas roku, nopētija to, bet tad ar siltu smaidu viņu uzlūkojusi teica.
-Neuztraucies. Ar laiku jau viss tev sadzīs, lai gan..-
Vampīrs ataisīja savu halātu, lai nopētītu sevi, bet uzreiz aiz šoka strauji aizvēra halātu ciet. Benam seja palika nedaudz sarkana un viņš šoreiz tikai nedaudz halātu pavilka.
-Njā... pāris rētas ir..-
Bet viņš nepieminēja par to, kapēc šokā uzreiz aizvēra halātu ciet.

[Zōzā zač zač]

Kad Vamīrene bija beigusi darboties viņa atveda šarloti atpakaļ, bet pa cēlam vel piemitināja.
Atcerieties savu lomu.
Un, atkal, notika tas pats, noskanēja kāds klikšķis un itkā pavērās durvis un caur sienu istabā ielidoja tā pati meitene, kuru viņa paņēma un viņai bija daudzas rētas uz rokām un ķermeņa, kā aŗi uz kaklu.
Un tās bija pavirši aišūtas, bet meitenei tās ātri dzija.
Un durvis aizvērās.
Tā, lai neviens netiktu ārā.
Un pēc mirkļa, caur lūku iekšā iekrita vairāki maisiņi ar asinīm un svaigu gaļu.
Un no lūkas izskanēja balss.
ēdiet savas pusdienas, jo diez vai dŗizumā vēl ko tādu baudīsiet.
Tā bija kāda vīrieša, belss, ne metjū, nedz aŗi kāda cita.

[Malduguns]

Šarlote tika iesviesta atpakaļ istabā, kur visi mitinājās. Pēc iespējas ātrāk viņa tramīgi šķērsoja telpu un iemetās atpakaļ vietā, kur bija sēdējusi pirms tam. Kailās pēdas skāra auksto betona grīdu un skatiens pētīja sienu zīmējumus. Viņa jutās kā sensenos laikos, kad tika atklāti zīmējumi uz sienām.
Ēdiens noplakšķēja uz grīdas un Šarlote satrūkās. Viņas lielās acis pievērsās te vienam, te otram no grupiņas. Viņa atkal pārvilka halātu pāri ceļiem. Un atspiedusi zodu pret tiem vēroja apkārtējos.

[Semijs]

Bens ievēroja, ka tiek iemesta atkal meitene iekšā un paņēma divas paciņas asinis. Viņam šobrīd tiešām gribējās ēst, bet meiteni arī nevarēja atstāt tukšā. Viņš piegāja klāt pie Šarlotes un nolika viņai blakus asins maisiņu.
-Lūdzu.-
Viņš pasmaidīja un atkal aizgāja pie pārējiem. Paņēmis maisiņu, Bens tajā iekodās un sāka sūkt asinis.

[Gross]

Sapratis ka Keilai vis ir kārtībā Angelus atkal piecēlās un paskatījās vēlreiz apkārt telpai... tad viņš pamanīja svešo maiteni kas sēdēja stūrī, bet viņa vērojošo skatienu pērtrauca Bena bals kas jautāja vai visiem viss ir kārtībā.... Angelus apstiprinoši pamājis ar galvu Paskatījās arī uz visiem pārējiem kas atradās telpā lai pārliecinātos ka visi ir dzīvi.....
Iegrimis domās angelus truli vēroja apkārt notiekošo... "Kas šeit īsti notiek, kur mēs visi esam, kas varēja notikt tāds kam neviens no mums nevarēja pretoties....?" Tad pēkšņi atvērās durvis un pa tām ienākusī sieviete pagraba meiteni kas sēdēja stūrī...bet pirms angelus paspēja atjēgties un saprast kas notiek durvis jau atkal bija ciet, bet pēc maza brīža jau atvērās lūka griestos pa kuru ievēlās kas maisam līdzīgs..... Angelus vēl jo projām stāvēja nekustīgi un vēroja notiekošo... Tad Bens sāka dalīt nažus... Angelus piegājis tuvāk dabūja arī sev nazi un nedaudz apskatījis ielika to piedurknē.... tad piegājis pie loga angelus atkal iegrima domās.... "Tā.... nomierinies.... koncentrējies domā.... domaa sasodīts" Angelus domās uz sevi brēca.... "Tātad... mēs bijām slimnīcā... hmmm... un taalaak nekaa... tukšums... kā tas ir iespējams...?" Angelus jau nomierinājies sāka sakārtot atmiņas un centās salikt kopā visus gabaliņus.... tad pēkšņi viņa domas pārtrauca troksnis... atkal kautkas bija iekritis pa caurumu griestos.... Atgriezies realitātē Angelus pamanīja ka arī svešā meitene ir atgriezusies.... "Kā es varēju to nepamanīt....? Ar mani nau kas kārtībā!" Angelus izbrīnīts noskatījās! tad piegājis pie pārējiem kas bija jau pie nomestās pārtikas.... Arī Angelusam tika iepakojums ar asinīm, kuru paņēmis Angelus aizgāja un nostājās ēnā pie loga un lēnām sāka dzert asinis un vērojot pārējos iegrima domās..... "Kautkas šeit nav kārtībā.... visu laiku ir tāda sajūta ka kāds uz mums skatās.... bet ja jau skatītos tad te tagad droši vien būtu klāt kautkādi sargi, jo to iemesto maisu tādā gadijumā būtu redzējuši... hmmm... laikam taas ir manas iedomas.... bet ja nu Keilai ir taisnība... ja šīs ir lamatas... bet laikam labaak mirt mēģinot nekā mirt šeit badā un no spīdzināšanas" Iztukšojis savu asiņu porciju angelus paskatījas uz pārējiem un domīgā balsī noteica.... "Mums vajag plānu ja gribam tikt ārā... un es ceru ka mees esam spējīgi darboties kā komanda, jo pret;ej;a gadījumā es šaubos vai tiksim laukā dzīvi...." Tad angelus pievērsās svešajai meitenei un jautāja "Pastāsti kas notiek tur ārā... cik sargi, kas ir sargi kā tur izskatās utt.... stāsti visu kas mums varētu noderēt bēgšanai.... Cik saprotu tad tu pašlaik esi vienīgā kas ir redzējusi kas tur ārā notiek"

[Bizii van Dope]

Tarra vienu mirkli padevīgi, bet cieši lūkojās Bena acīs, kad viņš satvēra sievietes roku ar slaidajiem pirkstiem, bet jau nākamajā mirklī viņa klusējot novērsās un viegli atbrīvoja roku no jaunekļa tvēriena.
To es ļoti labi zinu pati.sieviete atteica.Bet kā tās varēja rasties?viņa stingrā balss tonī sacīja un jau gribēja atjaunot acu kontaktu, kad ieraudzīja, ka Bens ir pataisījis savu halāti.
Tarras acis mežonīgā skrējienā pārbrauca pār puiša auguma un apstājās lejā.
Bez jebkāda iemesla galvā iešāvās doma, ka Benam nav ne vainas. Lai arī izmērs bija tas parastākais. Nu, izmērs tur lejā.
Vilkate apjēdza, ka ilgāk par desmit sekundēm ir belnzusi uz kaut ko lejā un žigli pacēla skatienu, vēl joprojām izskatīdamās nopietna un noslēgta. Tieši tad Bens aiztaisīja ciet halātu, un viņu skatieni sastapās.
Bens izskatījās tāds satraukts.
Nu, cerams, ka viņš nebija pamanījis vērtējošo, ciešo skatienu desmit sekunžu garumā.
Tarras lūpu kaktiņš tā kā noraustījās, bet nekas cits nenodeva vieglu neķītību viņas prātā.
Kāpēc tev ir tāda sejas izteiksme?sieviete apjautājās.
Viņš taču nebūs redzējis, ka es skatījos! Vai ne?...
Taisnību sakot, neko lielu Tarra nebija redzējusi. Bens bija pārāk ātri aiztaisījis halātu.
Jā, Bens nebija nekāds vīrietis. Metjū augums bija simtsreiz labāks un iekārojamāks, tomēr... Nē. Puišeļi paliek puišeļi. Bens ir un paliks biksēs beidzējs.
Tarra sakustējās un mazliet paraustīja balto slimnieku kleitu, ko parasti lika vilkt slimnīcās pēc operācijām. Vienīgais, kas sievietei bija palicis no viņas pašas stila bija garie zābaki. Apakšveļas arī nebija. Tarra zem kleitas bija pilnīgi kaila. Krūšu gali viņai neērti berzās pret kleitas audumu.
Bet, protams, Tarra izskatījās seksīgi, lai arī zābaku krāsa pagalam nesaderēja ar kleitas pelēcīgo baltumu.
Jā, un vēl Tarra nemaz nebija aizmirsusi to nelielo epziodi mašīnā ar Metjū un bikšu pārvilkšanu. Iespaidīgs skats. Starp cirkšņiem.
Pēkšņi pavērās durvis, un sieviete pagriezās.
Bija atgriezusies tā pati meitene.
Kaķēna skatiens atkal pievērsās viņai, lai uzmanītu. Bet Tarra atkal gribēja kaut ko teikt Benam un varbūt pat mēģināt pārmīt kādu vārdu ar meiteni, bet telpā tika iesviests ēdiens, un sieviete piegāja un paņēma jēlo gaļu, taču to nesteidzās ēst. Viņa ieklausījās balsī, kas viņu bariņu uzrunāja. Tomēr tā nepateica neko prātīgu un, lai arī Tarra gribēja kaut ko jautāt, tomēr nebija pārliecināta vai saņems atbildi un neuzprasīsies uz nepatikšanām.
Balss noklusa, pateikusi savu sakāmo, bet sieviete palūkojās uz gaļas gabalu, ko neapzināti bija sažņaugusi plaukstā.
Ēst? Neēst?
Vilkate pielika to pie deguna un ievilka nāsīs gaļas smaržu.
Nē, tā nebija saindēta. Bet tā vai tā Tarra šaubījās vai grib ēst. Ēšanas vienā viņa palūkojās uz Benu, kas jau bija aizklīdis pie svešās meitenes un piedāvāja sevi... fui... viņai ēdienu.
Tarra labāk izlēma palikt maliņā, tāpēc pakāpās mazliet nostāk no pārējiem un nostājās gandrīz vai pie pašas sienas. Viņa pret to arī atsutētos, ja vien tā nebūtu notepta ar asinīm.
Nazis tikmēr mierīgi atdusējās sievietes zābaka stulmā, jo citur nekur nebija kur iebāzt.
Tarrai te īpaši nepatika, un viņa vēlējās tikt prom. Bet tikai kā? Bija kaut kas jāizdomā. Jāierosina. Jāapspriežas ar pārējiem. Bet varbūt visu atstāt citu ziņā un palikt tikai kā novērotājai, un uzkrāt spēkus.
Neapzināti sieviete atspiedās pret sienu, neskatoties uz tās netīrību, un atstutēja kreiso kāju pret to.
Bija jāatzīst, ka Tarra jutās mazliet noskumusi par to, ka Metjū te vairs nebija. Viņš bija izskatīgs un savā ziņā Tarrai ''patika''. Pat patiesībā ko tur melst par izskatu. Tarrai Metjū vienkārši patika. Nu, patika. Pa-ti-ka. Neko vairāk.
Un, ko tālāk tagad?
Visi likās gribēja samierināties ar palikšanu šeit, vismaz pāēst, tātad nekādu lielo action no viņiem nesagaidīsi.
Tarra drūmi pavīpsnāja.
Sūd.s.
Un sieviete svieda gaļu pret lūku, pa kuru tā bija izripojusi.
Tādus mēsl.us es neēdu.viņa drūmi nodomāja un pievērsās grīdas aplūkošanai.
Bet kaķēns turpināja blenzt uz svešo vampīru meiteni. Likās, ka viņā kaķēns kaut ko redz, taču Tarra savam dzīvniekam nepievērsa uzmanību, tāpēc to arī neievēroja.

Šo rakstu rediģēja sirds1: 27.09.2007 15:19

[Zōzā zač zač]

Kādas piecas minūtes šeit valdīja klusums, bet tad aiz sienas varēja dzirdēt tādu kā samērā klusu dūgšanu un elektŗibas sišanos pret metālu.
un tad sienā, kurā bija durvis, vienā sānā sāka izspiesties sarkana gaismiņa.
Lēnām tā veidoja 10-15 cm garu un 5 cm platu spraugu.
Un, kad gaismiņa beidzās, no sienas izvilkās ārā tas gabaliņš un tad no tā atskanēja pazīstama balss, tas bija metjū.
Tagad visi klusu, neskatieties uz manu pusi.
Viņš noteica, bija redzamas puiša tumši brūnās acis un tumšie mati, kas tās visai biezi sedza.
Plāni mainījušies, bēgsiet tagad.
Metjū visu šo tieca tādā balsī, ka ja kāds uzdos kādu jautāju visi varētu nomirt.
Apģērbieties, esiet gatavi uzbrukt, jūsu pašu ieročus tagad centīšos dabūt, tiklīdz to izdarīšu, es jūs atbrīvošu un tad ziniet...
Viņš ieturēja pauzi, bija jūtams, ka viņaš nopēta apkārtni, vai kāds tur nav.
...esiet gatavi kaut pašam ļunākajam. Gaidiet.
Viņš noteica un ielika atpakaļ to izgriesto gabalu sienā.
Tas ielikts atpakaļ izskatījās, itkā nebūtu vispār tāds gabaliņš izņemts.

[Malduguns]

Šarlote visus vēroja. Mugura, kura bija atspiesta pret sienu mazliet sala. Bens padeva viņai asiņu maisiņu. Šarlote palūkojās uz vampīru, tomēr asinis nepieņēma.
Ar skatienu viņa sekoja Angelusam. Vīrietis uzdeva pārāk daudz jautājumu. Uzdeva jautājumus viņai, Šarlote notrīsēja. Viņai nevajadzēja papildus uzmanību. Tomēr kādam uz tiem bija jāatbild. Šarlote kādu brīdi viegli trīcēja un lūkojās uz grīdas sev zem kājām. Tā bija netīra, piegružota un smilšaina. Basās kāju pēdas bija kļuvušas pelēkas no pārvietošanās pa to.
Šarlote pakasīja vienu brūci, kura dzīvtot mazliet niezēja.
-Jūs te gulējāt vairākus mēnešus. Pirms jums te bija vēl pāris vilkači un vampīri,-Šarlote visbeidzot klusā, bet skaidrā balsī sacīja, neskatoties uz klātesošajiem, bet gan aplūkojot savus netīros kāju pirkstus.-Jūs visi tiekat novēroti, tādēl varbūt jums rodas sajūta, ka kāds uz jums skatās. Pie visa vainīga ir Viņa,-Šarlote nomurmināja un apklusa. Vairāk viņa nespēja izdabūt pār lūpām. Tas laikam bija pārāk šausminoši.
Šarlote pievilka ceļus tuvāk sev klāt. Tas gan bija visai grūti, jo tie jau bija piespiesti meitenes krūtīm gana cieši. Šarlote virpināja sava halātiņa apkašmalu un apātiski lūkojās kaut kur pretējā sienā.

[Semijs]

Bens izdirdēja, ka kāds kaut ko sāk stumdīt un skatījās, kas tur parādīsies. Turēdams savu nazi, viņš bija gatavs mest pirmajam, kas tur parādīsies, bet pēdējā brīdī vampīrs ievēroja, ka tas ir Metjū. Ar prieku, Bens nopūtās un noteica.
-Prieks tevi atkal redzēt Metjū!-
Dzirdēdams, lai uz viņu neskatās, Bens pieklājības pēc novērsās un izdzirdējis par ģērbšanos. Paņēma savas drēbes. Šobrīd vampīram bija vienalga, kas bija apkārt un viņš burtiski nometa savu halātu. Nebija laika uzmanīgi ģērbties, lai neizrādītu savus orgānus. Paņēmis savas apenes, Bens tās uzvilka virsū un pēc tam viņš paņēma savas bikses un uzvilka tās. Atradis savu kreklu, Bens to uzvilka un pārējo apģērbu ar. Tagad vampīrs jutās ērtāk un turēdams dunci rokā, gaidīja, kad pārējie apģērbsies.

[Gross]

Angelus izbrīnīts par Šarlotes atbildi nodomāja.... "Hmmm... kā gan viņa varēja zināt par manām aizdomām.... Laikam jau spēj nolasīt domas... Laikam būs jāmēģina slēpt ko domāju" Tad pēkšņi Angelusa domu lidojumu pārtrauca Jocīgas skaņas sienā.... Kur tik pat pēkšņi parādījās caurums un no tā atskanēja Metjū bals kas strupi un ātri pavēlēja Lai visi sagatavojas, jo tālāk sekošot elle.... "Hmmm nu ko..." angelus klusu nomurmināja un piegājis pie drēbju kaudzītes un izlasīja savējās no turienes.... Novilcis halātu atklājās muskuļotais ķermenis uz kura bija neskaitāmas rētas un daži tetovējumi... Viens no tetovējumiem bija leģionāru zīme kurā bija attēloti divi zobeni kas krustām izdurti cauri galvaskausam, Otrs tetovējums bija pāi mugurai... lieli ēģiptiešu stila spārni, un uz labās rokas bija emblēma kurai nozīmi zināja tik pats Angelus.... Rētas bija gandrīz uz visa ķermeņa... pāri mugurai stiepās viena liela un svaiga rēta, kuru papildināja dažas jau vecas ložu atstātas rētas... Angelus steidzīgi bet pedantiski precīzi uzvilka bikses, uzvilka pieguļošu kreklu Kam pa virsu uzvilka arē vesti ar daudzām dažāda izmēra kabatiņām un tad arī zābakus....Kad drēbes bija uzvilktas aplika jostu pie kuras bija dažas somveidīgas kabatiņas, piesprādzēja tukšos pistoļu makus un naža maksti... tukšajā naža makstī Angelus ielika savu nesen iegūto nazi.... Tad paskatījies uz pārējiem kas arī jau gandrīz bija apgērbušies Angelus pievērsa savu skatienu sienai vietā kur bija caurums, tad atpakaļ uz pārējiem.... Tad Angelus nopietnā balsī uzrunāja pārējos... "Varbūt izklausīsies salkani, bet kad es vēl cīnijos kopā ar saviem biedriem leģionā mēs zinājām droši ka varam uzticēt cits citam savas dzīvības, un to ka mēs cīnamies visi par vienu un viens par visiem.... Es gribu zināt pilnīgi godīgi no jums.... ka lai kas arī notiktu mēs cīnamies kopā, plecu pie pleca, neatstājot nevienu no mums.... es gribu zināt vai varu jums uzticēt savu dzīvību un sargāt jūsējās kā pašam savējo....?" beidzis sakāmo angelus ar akmens cietu bet jautājošu skatienu vēroja pārējos.... "Tātad...?"