Pasakām pa pēdām, [C][GM][PZP][PG-13] Opcijas

[Logan]

"Pasakām pa pēdām"

© Denija & Dženija

Feju krustmātes namiņš.
Nenosakāms gads un datums.

Platais, ar sārtiem un pelēkiem bruģakmeņiem izliktais ceļš veda uz pili, kas slējās pāri visai pilsētai. Ceļa malā atradās taciņas un žodziņi, kas sargāja ciemata iedzīvotāju mājas, dažādu krāsu būdiņas glītiem stikla logiem, kas saulē spīdēja kā lāstekas, un mazām koka durtiņām ar grezniem klauvēkļiem. Turpat, netālu no pils vārtiem, pati pēdējā māju rindā atradās mājiņa ar koši sarkanām durvīm. Tai apkārt slējās smalku koka mežģīņu žodziņš, uz mājas ieeju caur baltiem koka vārtiņiem veda baltiem oļiem nobērts celiņš, kam abās pusēs auga margrietiņas. Mājai bija kaut kas no piparkūku namiņa un karietes sajaukuma, tāda ieapaļa, ar apaļiem lodziņiem, mežģīņu aizkariņiem, glītu dakstiņu jumtu un puķu podiem uz palodzēm tā slējās starp rožu un liliju dobēm, kas ieskāva māju. Pār māju nolīcis bija milzīgs sēru vītols, tam gar saknēm tecēja smalka urdziņa, jautri čalodama tā aizvijās līdz akai, kas atradās dārza tālākajā malā. Ap aku un tālāk esošo dārza lapeni auga baltas rozes. Lapene slēpa šūpuļkrēslu un nelielu galdiņu, uz kura joprojām stāvēja trīs grāmatas. Lapenes jumtu un koka režģu sienas slēpa vīteņi, kas šobrīd ziedēja sārtiem zvanu ziediem, kas vējā klusi skanēja. Aiz lapenes ziedēja ķiršu koks, kura ziedos spēlējās kamenes, bet zari slēpa būrīti, kurā ligzdu vija divas baltas dūjas. Abas sēdēja uz mājas jumta un dūdoja par mīlestību, sauli un laimīgu nākotni, piešķirdamas pastkartītes cienīgajai ainai pēdējo otas triepienu.


Šobrīd ap māju bija salasījusies visai savāda kompānija. Mājas durvīs stāvēja namiņa īpašniece, noraudājusies sieviete, viņa bija atvērusi durvis meitenei, kuru nevarēja nepamanīt - pār meitenes muguru noļukušas krita divas ēzeļa ausis. Turpat pie taciņas, kas veda uz durvīm, liliju dobē gulēja pārsauļojies puisis netīrās drēbēs, iespējams tieši tāpēc mājas īpašniece bija tik nelaimīga - lilijas bija pagalam. Vienā mājas pusē bija dzirdams ņurdošs pūķis, kura zobos atradās visai vāji tērpta būtne. Otrā pusē mājai, pie lapenes kā no zila gaisa bija uzradies izskatīgs melnmatis ceļa drēbēs. Turpat pie vārtiem atradās arī gara auguma pirāts, bet pa lielceļu šurp devās meitene, tērpusies karstajam laikam neraksturīgi biezos vilnas svārkos. Visai šai dīvainajai apvienībai bija jāpierēķina vēl viens jauneklis, kurš jau atradās iekšā namiņā.

Iekšpusē namiņš bija lielāks, nekā izskatījās no ārpuses. Mazs gaitenītis veda uz viesistabu, kuras sienas klāja oranžas tapetes, gluži kā ķirbja mīkstums. Telpā atradās kristāla galdiņš un četri lieli un mīksti sarkani dīvāni. Gar sienām salikti bija grāmatplaukti, viss bija pilns ar pasaku grāmatām, uz galda atvērta stāvēja pasaka "Mazā Nāriņa". Neierasti šai pasakai, attēlā bija redzama Ariela, kas atvadās no sava prinča un sola viņu gaidīt līdz viņš pārradīsies. Trupat blakus stāvēja kabatlakatiņu kastīte, slapji, pieraudāti kabatlakatiņi mētājās visur, izskatīdamies pēc sniega pikām. Uz mazajiem rūtotajiem lodziņiem arī iekšpusē atradās puķu podiņi, pilni ar neaizmirstulītēm. Neaizmirstulītes rotāja arī lielo paklāju, kas sedza grīdu. Nekas daudz te nebija, nekas tāds, kas ciemiņiem nebūtu jāredz.

Noraudājusies mājas saimniece nometa vēl vienu kabatlakatiņu un vārgi uzsmaidīja meitenei ar ēzeļa ausīm. - Kā varu šai nestundā palīdzēt, mīļā?

[Pūķēns Sāra]

Konstantīns ar nelielu pārsteigumu un nelielu vienmuļību uzlūkoja visus sanākušos, kaut kā acis nekāpa uz kātiņiem no pārsteiguma - vairs nē, bet ierasts skats šis arī nebija. Pagājies uz priekšu, viņš pieklājīgi paklanījās mājas saimnieces un pārējo priekšā, visus sveicinot. Bet tā kā mājas saimniece šobrīd šķita aizņemta, pievēršoties jaunai dāmai, viņš devās uz vietu, no kuras nāca murdoņa.
-Es atvainojos...- melmatis uzrunāja pūķi vai arī jauno meiteni, bet varbūt abus divus. Īsti skaidrs viņam nebija, -Vai palīdzība... ē... nebūtu vajadzīga?- laikam jau tomēr tas tika vairāk veltīts jaunajai dāmai.

[Malduguns]

Stefans lūkojās uz visu šo kņadu ar visai dīvāinu izteiksmi sejā. Protams, ceļā bija sastaptas dažādas dīvainības, tomēr puisis nebija domājis, ka pie Feju krustmātes būs gaidāma tāda kņada. Kur nu vēl pūķis! Vai kur nu tas, ka Feju krustmāte ir noraudājusies kā tāds piecgadīgs bērns ar pārsistu celi.
Stefans pašķielēja visapkārt un sažņauda ciešāk kastīti ar zilo lenti. No šiem visiem varēja sagaidīt dažādas lietas, tādēļ labāk būt piesardzīgam.
Kņada Stefanam nepatika, nekad nebija patikusi, gluži tāpat kā cilvēki. Bet laikam vajadzēja sākt mazliet pierast.
Nopūties viņš vēlreiz ar skatienu nomērīja atnācējus. Savāda kompānija te bija salasījusies, ne ko pielikt, ne atņemt.

[Ungaarijas ragas...]

— Liels paldies! — Elizabete smaidīgi noteica, mēģinādama ar sktienu notvert kādu no pūķa galvām, — Tagad tu varētu, lūdzu, mani nolaist zemē un palaist vaļā?

Par to kompāniju, ko viņa bija redzējusi pie mājas vispirms no pūķa lidojuma, tagad no pūķa galvas augstumiem, meitene domās vēlāk. Pareizāk sakot nedomās. Viņi visi izskatījās tik… tik… spocīgi. Vienīgi, ja tie bija rūķa piesauktie jauniņie.
Jā, tagad viņa gribēja zem kājām sajust cietu pamatu un nejust pūķa elpu uz skausta. Viņa jutās maķenīt apsiekalota, bet iespējams tās bija tikai meitenes iedomas.

Ak un tur jau vēl viens pagodināja viņu ar savu klātbūtni.
— Paldies, — Elizabete noteica, — Es pagaidām nezinu. Man liekas, ka jaukais pūķis pats spēj mani atlaist vaļā.

— Jā, es esmu šausmīgi nepieklājīga, bet tas punduris mani tik ļoti izsita no sliedēm, ka aizmirsu pavaicāt, kā tevi sauc? — nē, tas nebija domāts klātpienākušajam puisim, bet gan pūķim, jo atbildot Konstantīnam meitene piepeši saprata, ka joprojām nezina sava "ceļabiedra" vārdu.

Šo rakstu rediģēja Ungaarijas ragaste: 25.11.2008 16:18

[echo3]

Juris pirmajā brīdī pret gaismu nebija ievērojis, ka sieviete raud, bet šņuksti, kas kļuva dzirdami pēc pāris soļiem durvju virzienā, bija nepārprotami. Puisis pastiepās pēc kabatlakatiņu kastītes - o, nez, kurā pasakā eksistē kabatlakatiņu kastītes? - paņēma to un pienesa sievietei. - Lūdzu. - Te Juris ievēroja, ka ārpusē stāv meitene ar ēzeļa ausīm, un uz brīdi jutās spiests apklust.

[Logan]

Pūķis

Tā pūķa galva, kura turēja Elizabeti zobos, noliecās tuvu zemei un palaida meiteni vaļā. Vairākas galvas jutās vīlušās, ka viņa šitā laiž prom maltīti, bet visas kopā tās saprātīgi klusēja, jo meitene pūķi tiešām bija atbrīvojusi. Būdams ļauns, pūķis pirmo reizi jutās mazdrusciņ apjucis, skatoties uz netīro un siekalām nosmērēto meiteni.

- Man nav vārda... Es gribu sev vārdu... Vajag vārdu... Vārdu? galvas cita caur citu aktīvi sāka apspriesties. - Izdomā man vārdu... Mums... Jā, mums... Katrai savu?... Kurš grib savu?... Pūķis aizmirsa, ka slēpjas, galvas sacēla arvien lielāku troksni, līdz kopīgi apspriežoties pirmā galva paziņoja, ka visas divpadsmit grib vārdu. Savukārt otrā galva no kreisās puses nodarbojās ar gaisa izošņāšanu.

- Pusdienas? viņa pajautāja, uzlūkojot princi Ēriku.

[Massacre]

Elizabetei bija karsti. Ļoti. Kažoku viņa bija iemačkarējusi savā paunā un visas kleitas bija sašūtas kopā lai veidotu to kā dēļ tomēr nokļuva šeit.
Feju krustmātes māja... Īstenībā viņa bija vīlusies, gaidot kaut ko iespaidīgāku un bargāku, atmiņa paliekošu un tādā garā. Un šī varenā sieviete, no kuras pasaku varas viņa gribēja tikt vaļā, raudāja! Dieviņ tētīt!
Kompānija, protams, nebija nekāda vājā, arīdzen, bet tas Elizabeti vairāk nepārsteidza. Brīnums, ka te nebija vēl kaut kas trakāks.
Sieviete nekautrēdamās novilka arī zabākus un vilnas zeķes, lai staigātu apkārt basām kājām. Nu, un kā viņai vērsties pie apkārtējiem? Ah, labāk paklusēt un paskatīties, kas būs, kas nebūs.

[Elony]

Namejs jutās riebīgi. Viņš gandrīz nositās, par laimi viņa kritienu mīkstināja šīs jaukās puķītes. Piecēlies, viņš apskatījās apkārt.
Vieta bija normāla, ļaudis gan ne. Namejs pagaidīja, lai pēctraumas halucinācijas pazūd. Kad tas nenotika piegāja tuvāk namiņa slieksnim un uzrunāja normālāko personu, kas tur izskatījās, paveco, nelaimīgo sievieti.
"Es atvainojos, bet gribētu zināt, kur es esmu un kas esat jūs." viņš ierunājās.
Daudzgalvains pūķis, pirāts un kas tik vēl ne..
Visjocīgākā vieta, kurā Namejs pabija.

[Beppo]

Mīļā. Fui. Nu kurš gan tik tikko sastaptu cilvēku dēvē par mīļo? Nē, nu bija tādi cilvēki, to Naula gluži labi zināja, bet viņas draugu lokā tādi nekad nebija bijuši sastopami.
— Vai jūs esat feju krustmāte? — sieviete ievaicājās, visai laipnā, bet nepārprotami atturīgā tonī. Mīļā, vai zinies, ko.

Šo rakstu rediģēja Antaress: 25.11.2008 17:03

[Logan]

Feju Krustmāte


Feju Krustmāte pateicās Jēkabam par kabatlakatiņiem. Kāpēc un kā viņš uzradies, noskaidros vēlāk, vispirms jaunkundze pie durvīm. Ciešāk nopētījusi meiteni pie durvīm, viņa nošņaukājās. - Jā, es esmu Feju Krustmāte, bet piedod, mīļā, bet pret ēzeļa ausīm es nevaru palīdzēt. Tev jāapēd ābols no otrā koka, tad ausis pazudīs. Ej vien atpakaļ uz to pasaku, kurā saēdies ābolus. Un jūs... feja uzlūkoja izmīcīto puķu dobi, tad Nameju, kurš no tās bija izrāpies. - Jums ir problēmas ar lidošanu vai piezemēšanos? Nepieciešama palīdzība? Man šķiet, ka man kaut kur vēl ir mikstūra... bet, bet... ak... feja noslaucīja asaras, kas ritēja pār vaigiem. - Nāciet iekšā. Man vajag apsēsties.

[Elony]

"Redzu, ka jums ir bēdas..." Namejs ierunājās, Viņš jutās dīvaini un neērti, kad apkārt bija tik daudz savādu cilvēku... un ne tikai cilvēku. Viņš tiem, kas bija namiņā, pamāja ar galvu, bet vairāk nesveicināja.
"Es jūs ļoti meklēju, piedodiet par puķēm, bet man ir problēma ar to, kā tiek izpildītas manas pavēles, vai arī ar lidojošo paklāju pilotāžu... bet tas nav svarīgi. Man pateica, ka man pēc divām dienām izdzēsīs atmiņu un es to nevēlos. Es gribētu saglabāt savu atmiņu, saprotat? Man teica, ka šādās lietās jārunā ar jums."
Viņš izstāstīja savu problēmu.

[Massacre]

Aha! Klausīties sarunās bija gudri. Šī tiešām bija Feju krustmāte, tāpēc Elizabete nekavējās un klausīja viņas uzaicinājumam doties iekšā mājā, pat tad, ja tas īsti nebija mērķēts uz viņu personīgi
Oho! Redz, kādam ir līdzīgas problēmas. Tikai viņai bija nedaudz vairāk laika, tāpēc, atkal, sieviete klusēja un ļāva izrunāties tiem, kam tas bija vitālāk nekā viņai.

[Beppo]

Naula iegāja namiņā un greizi palūkojās uz puisi, kurš bija iejaucies sarunā. Nu nē, tagad viņa runā ar feju krustmāti.
— Tātad, pret ēzeļausīm jūs man nevarat palīdzēt. Labi. Taču man jums ir daži jautājumi. Pirmkārt, man bija jāpamato sava atteikšanās būt par Kārenu, un tam iemesls ir ārkārtīgi vienkāršs — es negribu būt kaut kāda Kārena, es gribu dzīvot savu dzīvi. Otrkārt, ar kādām tiesībām jūs mani esat ierāvusi šajā pasakainajā pasaulē. Ziniet, es tomēr gribētu pamosties savā gultā un turpināt dzīvot kā iepriekš, tai skaitā bez ēzeļa ausīm.

[Seratna]

Feju Krustmāte


Feju krustmāte nedaudz grīļodamās vedināja visus uz viesistabu. Viens bija skaidrs: viens bija skaidrs — viņa bija sagrauta. — Ak vai, piedodiet par šo nekārtību, — viņa acīmredzot bija domājusi mutautiņu kalnus. Bet, ak..ak..

Iespējams, ka krustmāte būtu noslīgusi uz dīvāniņa, lai izmantotu puiša pastiepto mutautiņu, bet tas nenotika, jo viņa pamanīja pūķi aiz loga. — Ak vai..kā gan es varēju aizmirst, ka viņam beidzas līgums! Nabaga pūķītis! Pietrūkusies kājās, tā pavēra mazo lodziņu, pirms pastumjot malā vizbulīšu podiņu.

Jaukumiņ, man žēl, ka tā sanāca, es tūlīt pārrakstīšu tavu līgumu, tiklīdz tikšu galā ar saviem viesiem, vai tu neaizlidotu pusdienās uz Sarkangalvītes mežu, lūdzu? Tikai neēd vilkus un bērnus, jaukumiņ. Pamanījusi ārā stāvam vēl pāris personas, viņa tām pamāja, norādot uz mājas ieeju un lūdza tos nākt iekšā.

Tad viņa beidzot atslīga dīvāniņā un aicināja arī pārējos piesēst, pirms tam piekodinājusi puisim, kas pasniedza mutautiņu, lai ielaiž tos, kas ārā stāvēja.

Sēdieties, sēdieties..Nekas..es iztīrīšu, — viņa piemetināja, pamanīdama nošmulētos tērpus.

Pievērsusies Ali Babam, viņa ik pa laikam skaļi nošņukstējās, tomēr nepārtrauca puisi, — Jūs no jaunajiem, ja? Nu ja..es vairs neprotu izvēlēties.. Ak..ak.. par ko man tādas bēdas.. Jūs nemaz nemaz negribat būt Ali Baba, ja?..Es pēc acīm pateicu kas esat, tādas pašas kā tēvam, — viņa pasmaidījusi piemetināja.

Noraizējies skatiens tika uzmests arī meitenei ar dīvaino sainīti, — Tev viss labi mīļā, neesi slima? Es varētu salūkot cukurūdeni..

Ak, jūs ar par šito..Negribat būt Kārena..Bet tās kurpītes taču bija traki glītas... — krustmāte atkal sāka šņukstēt.

Es nevaru.. — viņa nepabeidza, jo bija pienākusi reize izpūst saraudāto degunu mutautiņā.

Šo rakstu rediģēja Kaķis: 25.11.2008 18:57

[echo3]

Kad istabā ienāca meitene ar ēzeļa ausīm, Juris saskatīja pārējos, kas bija "sabiruši" pagalmā. Visi bija neparasti zaļi, bet šī nebija Smaragda pilsēta... Ak, jā! Puisis atjēdzās, noņēma zaļās brilles un atvēra durvis plaši vaļā, lai raibais bars var tikt iekšā. Aiz pēdējā kārtīgi durvis aizvēris, Juris diezgan apjucis noklausījās Feju krustmātes žēlabās. Beigu beigās viņš paraustīja plecus un pajautāja, - Kas noticis?

[Pūķēns Sāra]

-Atvainojos, ka traucēju,- Konstantīns noteica Elizabetei, saprotot, ka maisās tikai pa kājām. Kad ar gaalvu pieklājīgi pamājis uz atvadām, devās atpakaļ uz namiņa ieeju, kur visi jau bija sagājuši iekšā.

-Sveicināti,- par spīti tam, ka iepriekš viņš jau bija visus pasveicinājis, ienākot namiņā, viņš pieklājīgi visus sveicināja vēlreiz. Arī Feju krustmātes žēlabas viņš pamanījās nedaudz sadzirdēt, bet turpināja klusēt, ar pieklājīgu interesi aplūkojot namiņu. Klasiski, bet skaisti.

[Ungaarijas ragas...]

Nokļuvusi uz zemes, Elizabete sakārtoja savas drēbes, cik nu tas bija iespējams un tad izdzirdusi kāda sievišķa balsi, paskatījās tajā virzienā.
Jēziņ! Un tā būtu Feju Krustmāte?!
Lai nu kā, pūķim bija jādod vārds, pirms viņš devās pusdienot uz mežu.
— Kamēr pusdienosi tajā mežā, padomā, kā tev patīk vārds Ernests! — viņa iesaucās, — Pagaidām labu apetīti! Labprat satikšu tevi kā savu draugu, bet tikai ne apēdāju!
Elizabete pamāja ar roku pūķim un devās uz mājas ieeju.

Ja viņa veiksmīgi līdz turienei aizkļūst un netiek vairs aizturēta, tad ieiet mājā un bez liekas ampelēšanās dodas pie Feju Krustmātes. [OOC: Ja nē, tad tālāko neņemt vērā.]
— Labdien! Klausieties, — Elizabete mazliet nepacietīgi noteica, pašūpojot galvu tā, ka auskari gandrīz vai melodiski iešķindējās, — Šeherezade šitādas ziepes savārījusi un jūs te atļaujieties krist histērijā! Ko tad man darīt ko? Jūs vismaz savās mājās esat!
Viņai gan sievietes metās žēl, bet varbūt krietna morāla sapurināšana kaut ko dos. jautājumu par to, kas noticis, viņa izlaida, ja jau reiz to bija uzdevis kāds puisis, visai zemnieciska paskata, nu vismaz koka tupeles šādu iespaidu radīja.

[Massacre]

"Oj, dārgā Feju krustmāte! Es esmu slima, jā, bet tikai cukurūdens to neizārstēs. Es esmu slima no šīs pasaules un gribu noteikti atpakaļ mājās! Un nevis pie malkas cirtēja, bet savās, Venēcijā! Ja gribējāt mani ievilkt pasakā vajadzēja vispirms pajautāt. Tas, ka es tās lasu nenozīmē, ka es tajās gribu dzīvot." Elizabete kaujinieciski paziņoja, nopietnā balss tonī, taču ne asi. Sievietes raudāšana viņu nemaz nesatricināja - te reku bija citi, kas viņu mierināja un apsauca, bet viņa gribēja prom un atpakaļ, vienalga, kas šeit par scēnām darās.

[Beppo]

Naula vērīgi paskatījās uz meiteni biezajos svārkos. Lieliska pieeja, viņa savās domās šai personai piešķīra žetonu un atkal pievērsās feju krustmātei.
— Protams ka skaistas, bet ne par to ir runa. Parasti es vispirms iepazīstos ar darba līgumu, nevis sāku strādāt un tad pēc kāda laiciņa fiksi parakstu kādu man pasviestu papīru. Un, cik noprotu, atbildīga par to esat jūs. Tad nu lūdzu esiet tik laipna un aizgādājiet mani atpakaļ manā dzīvē. Ar normālām ausīm.

[Logan]

Pūķis

- Kad es... mēs... beigsim ēst... Sarkan... koku lapas... galvas runāja cita caur citu, atguvušas dzīvesprieku. Pie pūķa astītes, viņām bija brīva vaļa lidot un ieturēt maltīti mežā! - Vajag vārdus mums visām. Bet trešā no kreisās... es esmu ceturtā! ... ceturtā no kreisās būs Ernests... jā, jā, es tevi neēdīšu... runā par sevi... skat, apcepts arābs... kuš... galvas vēl pakašķējās. - Ahoi, Salātlapiņ! pūķis uz atvadām uzsauca, galvas miedza ar aci, pieklājīgi pamāja vai pasmaidīja, piektā no labās puses pat notrauca asaru, kaut ko murminot par gružiem, kas lidojuma laikā sabiruši acīs. Nošvīkstēja spārni, sacēlās vējš un pūķis bija prom.


Feju krustmāte

- K...k..kas no-noticis? Feju krustmāte izplūda asarās pēc Jēkaba jautājuma. - Ak, jūs arī... Feja uzlūkoja Ēriku. - Jūs būtu tik... skaists princis, tik stalts un glīts... Nāriņai jūs patikāt... vēl pāris asaras tika noslaucītas kabatlakatiņā, Feja ietrausās dziļāk dīvānā. - Protams, ka es esmu... mājās! Jūs arī esat manās mājās... Šeherezāde neko nesavārīja... Tā visa ir mana vaina, pārāk neuzmanīga, pēdējie fejas vārdi izskanēja kā neskaidra murdoņa. - Kas attiecas uz jums, malkas cirtēja meitiņ un Kārena, neesiet tik niknas, Feja laikam mazliet bija atguvusies, viņa izslējās un aizmeta vēl vienu kabatlakatiņu, tas piezemējās uz Arielas attēla atvērtajā grāmatā, - es nekur neko... neaizgādāšu! Vispirms visu pēc kārtas. Kurš un ko ir parakstījis vai nav parakstījis? Līgumi ir līgumi. Neviens jums dunci zem rīkles nelika... ak... duncis... mana mazā... ak... šķiet, ka duncis bija vārds, kas spēja saraudināt Feju Krustmāti, jo viņa atkal saguma un sāka šņukstēt. - Es... tā....centos... tāda izgāšanās...