Meklētais [PZP] [C], LS pavediens. Opcijas

[Develin_]

Tur klinšu patvērumā, kur mēnēss spīdēja visspožāk un apgaismoja angelu kapličas... Tur prom no visā apdzivotajām vietām, kas ta vien čumēja un mudžēja no bruņotiem angeliem un draco, maigās mēness gaismas ieskauts slējās sens un laiku nokalpjos dēdēšana procesā kāds draco tautas sen jau pamests templis... Tā pakājē neraksturīgi bija raduši savu mūža mieru daudzas angelu tautas mirušās dvēseles, kas tur guldītas zemes miesās...

Šī tempļa maģiskajā noslēpumainības un tmsas plīvuros, kas slēpa to cēlā vientulībā un atšķirtībā no visas pasaules bija lemts sastapteis no ceļiem noklīdušiem, cerību zaudējušiem un atguvušiem ceļiniekiem, kam svēts vien savas tautas gods.. kam svēts vien uzvaras saldums un zaudējuma rūgtums.. Tur lemts bij sastapties ceļiniekiem, kuri nav nedz vienas rases ne dzimuma.. ne vienas cerības.. ne ticības.. Kvēls naids sitīs atreibes zvanus tomēr būs lietas kas mainīs visu.. kas jau mainījušas visu.. Svešinieku apvienos savus spēkus vienā, lai gūtu kopēju miera svētību ne tik sev.. bet arī pārējām tautām un ciltīm...

[Develin_]

Krodziņā

Umbrekam tika pasniegta milzīga porcija, kura ietilpinājās tikai pašā lielākajā sķīvī, kāds Remiēla krodziņā vispār bija, jauneklis nosmīnēja par ēdiena apmēriem, bet sniedza tos barbaram ar patiesu pārliecību, ka raženais vīrs visu notiesās.
Marro tika brīnumgarda maizes zupa ar dažādām ogām un sakultu saldo krējumu. Tā nebija pārāk trekna un garšoja patiešām labi.
Draka priekšā tika noliktas divas kūpošas krūzītes mārsila tējas un Remiēls pasmaidījis uzlūkoja draco.
-Pašā pilsētā nē, tā ir diezgan drūma vieta, ja vien nevēlas staigāt pa pašu bagātāko galu, bet pat tajā ir savāda nepareizības sajūta, vismaz man tā šķiet, tomēr ārpus pilsētas, kāda stundas ceturkšņa gājienā uz to pašu pusi, no kuras ieradās mūsu kompānija, atrodas vieta, kurā kāda sieviņa audzē visdažādākās zālītes un augus. To gan ir vērts apskatīt. Viņa ir labvēlīga un labprāt ļauj ceļiniekiem un citiem interesentiem staigāt pa savu dārzu,-viņš sacīja, plati uzsmaidījis Drakam.
Aridenai Madeleina bija atnesusi krietni mazāku porciju no tā, ko ēda Umbreks.

Zālē

Develins pievēra acis un vēl aizvien skrubināja savu cepumu. Viņš bija klausījies visas diskusijas, arī tās, kurās viņš nebija parādīts tajā labākajā gaismā, tomēr izredzētais vai meklētais īpašu uzmanību tam nepievērsa.
Pūku izpēte? Tas jau izklausījās interesanti. Tomēr, vai vajadzīgi?
-Un ko tu ar tiem pūķiem domā darīt?-viņš visbeidzot vaicāja Raigam, kad pārējie jau bija atstājuši zāli.

[Sindra]

Draks pateicās Remiēlam par tēju un padomu.
Domās mazliet apsvēris uz kuru pusi būtu minētā vieta, puisis sēdēja pie letes un gaidīja atgriežamies Nithu.

[Develin_]

Nitha

KLeita, glīti salocīta bija ielikta kastē, kura atdusējās uz angelu meitenes gultas. Atlika tikai paraut kastes lentas un no tās izņemt kleitu, lai to varētu pielaikot, aptaustīt un priecēt acis ar to.

[Roviela]

(OOC - paga! Aridena pasūtīja ēdamo, un pa to laiku, kamēr to nes, taisījās meklēt kleitu. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) Un ēst tikai pēc tam. Vismaz es tā uzrakstīju. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/tongue.gif) )

- Paldies! - angela bija mazliet pārsteigta par tik ļoti ātru apkalpošanu, ka viņai nojuka visi plāni. Ēst vēl īsti negribējās, viņa bija sadrūvējusies par Deva, viņasprāt, nelāgo un nesaprotamo uzvedību, kas, tāpat viņasprāt, novedīs pie tā, ka viņa brālēnam vienkārši neviens neies līdzi un kur nu vēl lai klausītu, ko viņš saka, kas nozīmē, ka viņš visu darīs viens pats, un tad viņam nav nekādu izredžu, un to viņa negribēja, bet, ja tagad ietu meklēt apģērbu, tad ēdiens atdzistu, kas nebūtu labi.
- Ē... - Aridena uzrunāja apkalpotāju, kurai vārdu nezināja, lai gan tieši nupat par to jau bija ieminējusies Ramiēlam, - vai jūs man nepateiktu, kur šeit var iegādāties balles kleitu? Jau prasīju saimniekam, bet viņš, laikam nesadzirdēja.

[Elony]

Raigs palūkojās uz Develinu.
"Pūķiem? Daudzskaitļi? Es zināju, ka templī bija tikai viens pūķis. Un es gribu ar viņu runāt, saprasties. Var teikt. noslēgt darījumu. Tad notiks turpinājums tam, kad pūķis reiz deva ko cilvēkam un radās draco cilts. Ja pūķis būs labvēlīgs, tad notiks tā, ka pūķis vēlreiz ko dos, šoreiz draco un tad... dzims jauna draco paaudze. Var teikt, jauna rase, izredzētais." Pēdējā vārdā bija ielikta neliela ironija.

[Develin_]

Aridena

Madeleina pasmaidīja.
-Zinu, šodien jau vienu kleitu turpat iegādājās mūsu jaunais draco kavalieris. Savai lēdijai ar sarkanajiem matiem,-viņa pasmaidīja.
-Pēc maltītes jūs aizvest?

Zālē

Develins saruaca uzacis.
-Bet tika taču runāts, ka pūķis paliks dzīvs,-viņš lēni sacīja, samiedzis acis.

[Roviela]

- Jā, lūdzu! - Aridenai nebija iebildumu, - Tas būtu ļoti jauki. Es pati te noteikti neatrastu pareizo vietu. Piedevām, ja viņš tiešām nopirka kleitu tur, kur jūs mani aizvedīsiet, tad tā vieta noteikti ir laba, cik es paspēju iepazīt šo drako kavalieri.
Viņa viegli pasmaidīja un ķērās pie ēdamā.
Pēc maltītes angela pasauca apkalpotāju.
- Vai tagad jūs varētu mani aizvest jeb kādi darbi vēl jāpabeidz?

Šo rakstu rediģēja Roviela: 04.08.2008 21:27

[Džezā tikai Meit...]

Nitha iegāja istabā un piegāja pie gultas, uz kuras atradās nelielā kaste. Skaidrs bija tas, ka tajā atradās Draka izvēlētā kleita. Viņas sejā parādījās smaids un viņa atsēja vienu no aukliņām, pie kuras bija piesiets pergamenta gabals. Viņa to rūpīgi izņēma no aukliņas apakšas, lai izlasītu tajā rakstīto. Pirmais acīs iekrita skaistais, smalkais rokraksts, kādā zīmīte bija uzrakstīta.
Dārgā Nitha,
Es zinu, ka patstāvība Tev ir ļoti svarīga, taču es ļoti priecātos, ja Tu izdarītu izņēmumu un pieņemtu no manis šo mazo dāvanu.
Draks
Viņa vairs nespēja nociesties un atsēja pārējās aukliņas, lai varētu nocelt kastes vāku un ar aizturētu elpu ieraudzītu kleitu, kas, rūpīgi salocīta, tajā atradās. Ak.. Tā bija tik skaista un krāšņa, tik burvīgā debesu krāsā. Tās audums bija maigs un gaisīgs, kad angela to liegi saņēma savās smalkajās rokās un izcēla no kastes. Viņa to uzmanīgi atlocīja un nopriecājās par tās skasitumu. Vai viņai tā tagad bija jāpielaiko? Laikam, lai zinātu, vai kas der, vai neder, tad tā būtu jādara. Viņa novilka savu zaļo kleitu un uzvilka eleganto balles tērpu. Tas derēja perfekti un, palūkojoties uz savu atspulgu, viņa gandrīz nepazina sevi. Prieka un aizrautības pilnajās, dzīvīgajās acīs nevarēja samanīt nemazākās skumjas, vaigi bija veselīgi sārti, sniegbaltie spārni likās vēl mirdzošāki un tik ideāli saskanēja ar tumšzilo smalkās kleitas toni un sarkanajiem matiem, kuri ieskāva viņas eņģelisko seju. Nitha gaiši iesmējās un apgriezās riņķī, kleitai liegi noplandot. Sudrabotie rotājumi skaisti vizēja un tiešām izskatījās kā mazas zvaigznītes naksnīgajās debesīs. Angela eleganti paklanījās savam atspulgam. Doma par Draku un balli lika sirdij priekā palēkties. Pēc mirkļa viņa saprata, ka būtu jāatgriežas krogā, kur cēlais draco bruņinieks viņu gaidīja. Nitha novilka balles tērpu, lai atkal uzvilktu tumšzaļo kleitu. Angela ielika to atpakaļ kastē, lai pēc tam noglabātu drošā vietā. Pirms iziešanas no savas istabas, viņa paķēra līdzi melnu, adītu jaku, lai vēlāk nebūtu auksti, bet vēl nevilka mugurā.
Nonākot atkal krogā, viņa pamanīja pie letes sēdošo draco un devās pie viņa. Skatiens pamanīja divas tējas krūzītes. Izlauzusies cauri pūlim, viņa, ar starojošu un pateicības pilnu smaidu, piegāja pie Draka un maigi apskāva puisi.
- Ak, paldies, paldies, Tev! Lai Angs tevi svētī un atmaksā par tevu laipnību simtkārt. Ak, esmu tik pateicīga! - Viņa klusi čukstēja un nedaudz nokautrējusies, atlaida puisi, lai ielūkotos viņa tumšajās acīs.

Šo rakstu rediģēja Džezā tikai Meitenes: 04.08.2008 21:37

[Elony]

"Nu jā, šoreiz man jau nevajag sirdi. Un pūķa nāvi arī ne. Patiesībā es labprāt darītu visu lai atjaunotu arī pūķu cilti, ja tas būs iespējams." Raigs teica.
Nu jā, ja tā padomā, viņa vārdus varēja saprast nepareizi.
"Jebkurā gadījumā, tas ir vēl tālākā nākotnē. Svarīgāk ir - ko tu domā? Iznīcināt valdnieku? Labi, tas ir iespējams un varbūt to arī izdarīsim, bet ko tālāk? Ko tu pats vēlies, Dev?"
Raigs ierunājās par citu tēmu.
"Es neesmu ideālists, kā tavi draudziņi. Ar mani tu vari runāt arī... nopietnāk."

[Sindra]

Kad Nitha puisi apskāva, viņš klusi nopūtās. Rokas apvija angelas slaido vidukli un puiša vaigs piekļāvās meitenes vaigam.
Es tikai priecājos, ja Tev patika. viņš klusi nočukstēja un palaida vaļā Nithu. Lai arī negribējās. Viņu pēkšņi bija pārņēmusi sajūta, ka viss pārējais no pasaules var izzust. Lai paliktu šeit tikai viņi abi. Bet tā nenotika. Apkārt bija daudz ļaužu un nebija jau arī pieklājīgi tā uzmākties tikai nesen iepazītai meitenei.

Draks raudzījās angelas sarkanīgajās acīs un smaidīja. Viņa smaids pat bija mazliet muļķīgs. Taču viņš nevēlējās šobrīd kontrolēt savas emocijas.
Tēja. pēc mirkļa viņš pamāja uz krūzīšu pusi. Un es apjautājos arī par vietām, kuras būtu vērts aplūkot. Diemžēl šī pilsēta neesot bagāta ar skaistiem skatiem, taču netālu ārpus pilsētas esot kāda vieta, kur kāda sieviņa audzinot visādus augus. To esot vērts apskatīt. puisis nenolaida skatienu, taču nopūtās. Bet, es protams, sapratīšu, ja Tu viena nevēlēsies doties ārpus pilsētas ar pirms pāris stundām satiktu vīrieti.

[Džezā tikai Meit...]

Pār ķermeni pārskrēja vieglas trīsas, sajūtot draco rokas apvijamies ap viņas vidukli. Angela uz mirkli piemirsa visu, pat daiļo kleitu, bet mirklis ātri pārtrūka. Viņa pati to pārtrauca, skatienam aizklīstot līdz barbaru pārim pie letes un atraujoties no puiša, domājot, ka viņas apskāviens varētu būt bijis nepieklājīgs un nevēlams. Bet likās, ka arī draco puisis vēlējās mirkli paildzināt.. Nitha gaiši smaidīja, jo jutās tik savādi priecīga. Gan par dāvanu, gan Draka piemīlīgo smaidu, kas tika veltīts viņai. Pēkšņi angela vēlējās vēlreiz samīļot puisi, bet šoreiz nelaist viņu vaļā.
- Ak, jā. Tēja. - Pēc mirkļa angela piekrita un lēnām palūkojās uz krūzītēm. Viņa apsēdās uz blakus sola un pievilka vienu krūzīti pie sevis, otru aizstumjot Drakam. Viņa pieliecās un pasmaržoja viegli kūpošo šķidrumu. Mārsila tēja.. viņa patikā nodomāja un lēnām iedzēra vienu malku. Patīkama garša un siltums izskrēja cauri kuņģim, līdz pat pirkstgaliem.
- Ak, tas nekas. Patiesībā man tik ļoti netīk pilsētas.. Un ko nu. Es ar lielāko prieku vēlētos doties pastaigā kopā ar tevi. Es jutīšos drošāk un patiesi būšu iepriecināta par tavu kompāniju. Es taču pati to dienā lūdzu. Turklāt tu vairs neliecies man tik svešs.. - Viņa teica, sirsnīgam smaidam rotājot seju un sarkanīgajām acīm atkal dziļi veroties draco tumšajās.
- Bet ja vien jūs protams vēlaties.. - Viņa klusi piebilda.

[Sindra]

Draks paņēma krūzīti un nedaudz padzērās. Viņš lūkojās uz Nithu un izbaudīja kā tējas siltums izplatās pa viņa organismu.
Par angelas pedējo jautājumu, viņš nedaudz iesmējās un sapurināja galvu. Vai es vēlos? viņš klusi noteica un vēlreiz pacēla skatienu uz meiteni. Es labprāt pavadītu ar Tevi kopā visu nakti. Pēc daudzām uz ceļa dubļiem pavadītām naktīm, es jūtos pēkšņi kā nonācis sapnī. Un mani arvien vairāk pārņem sajūta, ka es nevēlos pamosties. Piedod, ja Tevi mulsinu. Man nevajadzētu runāt tādas lietas. Draks nolaida skatienu un vēl iedzēra tēju.
Izdzēris krūzīti, viņš to nolika atpakaļ uz letes un nopietni ielūkojās Nithai acīs.
Es Tevi pasargāšu. Draks nopietni noteica un pamāja ar galvu.

[mr Bl@ck]

Enlils klusi pasmaidīja zem kapuces, kad Rofes roka pieskārās viņējai. `Viņš ātri vien ievēroja Raigu, kas šobrīd sarunājās ar Devu. Vinš klusi pamāja ar galvu Rofei drako virzienā. Par zīmi tam, ka ja drako vēlējās sarunu, tad lai saruna ir ātra, jo uz viņu Elils savu laiku nevēlājās tērēt.
Pienācis pie Drako galdiņa viņš apsēdās pielūkodams lai soma atdusas viņam uz ceļiem un pūķēns sevišķi neknosās.
Tu vēlējies ar mums runāt. viņš vēsi sacīja no kapuces apakšas uzlūkodams sarrunu biedru. Gaisma, kas krita no svecēm krogus telpā šobrīd ļāva sakatīt tikai acis un daļu no angela sejas, tikai to daļu, ko rotāja garā zobena cirstā rēta. Un sejas izteiksme šobrīd bija ļoti tāla no siltas, tā drīzāk bija akmenī cirsta un tajā atspoguļojās vien aizdomas un neuzticēšanās, tā bija algotņa seja ne tā ko pazina Rofe vai viņa ceļabiedri.

[Džezā tikai Meit...]

Angela aizmirsa par tēju jūtot, ka grimst puiša skatienā. Viņa vārdi bija tik mīļi un izteikti ar tādu nopietnību. Nitha nudien jutās samulsusi, taču patīkami. Bija jauki uzzināt, ka arī viņš jūtas līdzīgi. Nudien, klejojot vienatnē apkārt, viņa nebija iedomājusies, ka būs tik ļoti priecīga par kada kompāniju un tas tiešām likās savādi kā sapnī, ka pēkšņi sastapts svešinieks ir iesējis tādas sajūtas. Un nu jau tas vairs gluži nebija svešinieks.
- Tev nav par ko atvainoties, jo es jūtos tāpat.. - Nitha klusi nočukstēja, noraugoties kā Draks izdzer savu tēju. Viņa no savas bija izdzērusi nedaudz vairāk kā pusi. Viņi varēja doties ceļā. Angelas saņēma puiša plaukstas savās rokās un uzspieda tām maigu skūpstu.
- Paldies.. - Viņa tikai spēja izdvest pār lūpām. Pēc mirkļa viņa piecēlās no sava krēsla un nostājās puisim blakus. Viņa pasmaidīja un noteica.
- Mēs laikam varam iet? - Angela ātrāk vēlējās nonākt ārā. Ātrāk prom no tautas, kura varēja saskatīt nepareizo. Ātrāk vakara pustumsā un divvientulībā ar draco.

[Sindra]

Kad Nitha noskūpstīja Draka rokas, puisis notrīsēja, tomēr noliedzoši papurināja galvu.
Nē, nē Tev neklājas tā man pateikties. Tas nav pareizi. Man jāskūpsta Tavas rokas, ne Tev manējās... un vispār.. nevajag ne par ko pateikties. viņš mulsi nomurmināja un piecēlies palūkojās apkārt vai neviens uz viņiem pārāk neskatās.

Draks piecēlās un devās līdzi angelai ārā pa durvīm. Uzmetis uz pleciem apmetni, viņš piesedza zobenu un domīgi palūkojās uz krogu. Viņa bruņukrekls bija palicis istabā. Bet doties pastaigā pilnā bruņojumā likās tik neromantiski. Tādēļ, Draks nolēma iztikt tikai ar ādas bruņuvesti, cerībā, ka viņu pastaigas laikā nekas tāds neatgadīsies.
Viņš pasmaidīja Nithai un pasniedza angelai roku. Draks devās ārā pa pilsētas vārtiem. Gāja viņš lēnā solī, vērodams apkārtni.
Krodzinieks teica, ka tā vieta atrodas aptuveni ceturtdaļstundas attālumā no pilsētas. Un tur esot patiešām skaisti. Dzīvojot kāda veca sieviņa, kas laipni uzņemot ļaudis, kuru vēlas aplūkot augus.
Vai Tavs līgavainis Tevi nemeklē? Draks pēkšņi mainīja tematu, lai arī puiša balss nemaz neizmainījās. Piedod, protams, par manu ziņkārību. Vienkārši.. es tik jauku meiteni tā viss projām nelaistu.

Šo rakstu rediģēja Lady Sylvanas: 05.08.2008 00:13

[Džezā tikai Meit...]

Nithas sejā nenodzisa smaids, taču iekšā viņa tomēr sajutās mazliet muļķīgi.
- Man tas liekas nepareizi. Kā tad sievietei ir pareizi izteikt pateicību? Es vienkārši tā jūtu. Un caur skūpstu devu svētību, lai tavās rokās būtu spēks un tās nenogurtu.. - Angela atteica, lēnām ejot laukā no tavernas, vēl pasmaidot tavernas saimniekam, kā pateicībā par silto tēju. Ārā likās mazliet vēsāks, jo tēja bija krietni sasildījusi ķermeni. Jeb tā nebija tēja? Nitha uzvilka savu melno, silto jaku un sasēja to ar jostu. Viņas sniegbaltie spārni tika zem tās apslēpti, lai gan galus varēja saredzēt. Viņa pieņēma puiša sniegto roku, sekojot cauri pilsētas vārtiem, pieskaņojoties lēnajam solim.
- Tas nav ilgi. Un tiešām izklausās brīnišķīgi un jauki. Cerēsim, ka tā tiešām ir.. - Viņa sapņaini teica, lūkojoties ceļa putekļos. Pēkšņā tēmas maiņa viņu apstulbināja.
- Mans līgavainis? - Viņa klusi pārvaicāja, lūkojoties uz Draku.
- Ja godīgi, es pat nezinu kas viņš ir, vai viņš devies pēc manis.. - Angela domīgi novērsa skatienu, lai paskatītos debesīs.
- Varbūt viņam tika piesolīta cita līgava.. es neesmu par to domājusi, taču zinu, ka viņš nekad nav bijis mans īstais līgavainis. Vecajie varbūt mūs vienoja, bet tur nebija mūsu pašu vēlmes, un nu esmu aizgājusi no ciema un šķiet, lauzusi šo savienību.. - Viņa nopūtās, pati jūtoties nesaprašanā kas tad tagad skaitījās ar ieplānoto angelu un kas ar viņu noticis.
- Un ja tā, tad piedod manu ziņkārību, bet vai aristokrātiem arī nav piespiedu laulības? Aiz pienākuma pret dzimtu, naudas vai kādu citu iemeslu dēļ? Vai arī jums ieplānota līgava?

Šo rakstu rediģēja Džezā tikai Meitenes: 05.08.2008 00:50

[Sindra]

Bet ja nu Tu viņu būtu satikusi un viņš Tev iepatiktos? Draks palūkojās uz Nithu. Varēja taču gadīties, ka Tu iemīlies vīrietī, kuru Tev izraudzījuši vecajie? Lai gan tas droši vien ir nepatīkami, kad kāds izlemj Tavā vietā. Es ceru ka mani vecāki nekad neiedomāsies man sameklēt līgavu, mani pašu par to neinformējot.
Piespiedu laulības? Nē.. viņš pakratīja galvu un mīļi pasmaidīja. Par pareizo izvēli gan mani vecāki uztraucas. viņš gan paraustīja plecus un neizskatījās, ka vecāku viedoklis viņu pārāk satrauktu.


Puisis bažīgi palūkojās uz angelu. Tu tikai man saki, ja Tev šādas sarunas liek justies neērti vai atcerēties kaut ko skumju. Es nekādā gadījumā nevēlos Tev likt justies slikti. Vienkārši... Draks palūkojās apkārt un atkal pievērsa savu skatienu angelai. Redz, tur krogā Tu teici, ka noskūpstot man roku, dod man spēku un svētību. Draco tauta nekad šādu žestu tā neiztulkotu. Un tad es aizdomājos, cik mēs esam atšķirīgi. Un tomēr tik ātri sapratāmies.
Vai Tu kādreiz pieļāvi domu, ka varētu viena doties naksnīgā pastaigā ar draco?

Drakam gribējās uzzināt vairāk par daiļo svešinieci. Jautājumi gan bija kļuvuši visai personīgi, bet puisis cereja, ka angela sapratīs. Viņš jutās apmulsis par notiekošo un meklēja izskaidrojumus. Kas bija tā sajūta, kas lika trīsēt augumam no viņas skatiena, pieskāriena. Iekāre? Iespējams. Tikai viņam likās, ka bez iekāres ir vēl kaut kas. Un šo, kaut ko, jau bija mazliet bail pazaudēt.

Puisis lēnām veda meiteni uz priekšu, ik pa laikam uzraudzīdams apkārtni.

Šo rakstu rediģēja Lady Sylvanas: 05.08.2008 01:10

[Džezā tikai Meit...]

Angela vērās tālu priekšā. Bet ja nu Tu viņu būtu satikusi un viņš Tev iepatiktos? Jā.. ja nu tā būtu noticis? Viņa bija sev dažreiz uzdevusi to jautājumu. Bet ja nē? Sejā parādījās sājš smaids.
- Bet es gandrīz visus pazinu un.. nu.. es nevēlējos tikt salikta ar kādu kopā. Patiesībā, pašlaik es nenožēloju savu izvēli aizbēgt no ciema un precībām. Īsti nevēlos domāt kā būtu bijis. Tā jau it kā ir pagātne un mani vairāk interesē tagadne.. - Viņa nomurmināja, sajūtot vēlmi pasmaidīt, ielūkojoties draco acīs un ieraugot viņa mīļo smaidu.
- Un kāda ir pareizā izvēle pēc tavu vecāku domām? - Viņa jautāja. Uz puiša uztraukumu angela atbildēja ar mierīgu smaidu. Viņa apstājās un cieši uzlūkoja puisi.
- Šīs sarunas man liek justies savādi, taču es nevēlos tās pārtraukt. Varbūt pat tās nav sarunas, kas man liek tā justies..? Man ir ļoti patīkami ar tevi runāt un es vēlos tevi izzināt.. Saki, kā tad tava tauta iztulkotu to žestu? - Viņa jautāja, vēlreiz paceļot puiša rokas pie savām lūpām un uzspiežot maigu skūpstu.
- Tiešām, nebiju domājusi par pastaigu ar draco. Bet dzīvē jau neko nevar tā ieplānot. Lietas vienkārši notiek un sajūtām pavēlēt mēs nevaram. Varam sev iestāstīt, ka tās nejūtam, bet tā tikai paši sevi grauzīsim un tas sāp.. un muļķīgākais ir tas, ka daži iespējams apslāpē savas jūtas tikai šo rašu atšķirību dēļ. Bet redzi, mēs taču saderam. Mēs papildinam viens otru ar to, kā katram nav un labi saprotamies..- Nithas balss bija klusa un maiguma pilna.

Šo rakstu rediģēja Džezā tikai Meitenes: 05.08.2008 01:42

[Sindra]

Draks apstājās kopā ar Nithu un lūkojās uz meiteni. Mani vecāki vēlas, lai es izvēlētos savas rases pārstāvi. puisis bija atklāts. Neko citu jau patiesībā arī īsti nevarētu sagaidīt. viņš paraustīja plecus un paspieda Nithas roku, kad meitene atkal noskūpstīja viņa roku.
Šādi savu pateicību izteiktu sieviete, kura ir zemāka stāvokļa kā persona, kuras rokai pieskaras viņas lūpas. Piemēram meita un tēvs, skolotājs un mācekle vai kungs un kalpone. Kā pieklājības žestu parasti vīrietis skūpsta sievietes roku.
Ja vien mēs nerunājam par mīlestību. Draks šķelmīgi pasmaidīja. Tad nekam nav nozīmes. viņš ielūkojās Nithas acīs un noglāstīja meitenes vaigu.

[Džezā tikai Meit...]

- Jā, tiesa, neko citu nevarēja gaidīt. Un ko viņi teiktu, ja tu izraudzītos, piemēram, barbari? - Viņa jautāja, acīs iemirdzot savādām uguntiņām. Viņa jau aptuveni nojauta atbildi un tas sievieti apbēdināja.
- Vai viņi saprastu, ka divu mīlestība ir svēta un jāsargā šajā karojošajā zemē? Vienalga, vai sieviete neatbilst tavai klasei, nav tik bagāta, vai tā ir citas rases? - Viņa piebilda, lūkojoties Draka skaistajā sejā, it kā censtos izlasīt tajā viņa domas un jūtas.
- Nu, es jau neesmu tava stāvokļa persona. - Viņa klusi nomurmināja, atbildot Draka spiedienam.
Tirpas izskrēja cauri ķermenim, kad puiša roka maigi aizskāra viņas vaigu.
- Mēs runājam par mīlestību. - Viņa nočukstēja.
- Vai tad ne? - Ak, vai tās bija tās jūtas, kuras bija iededzis svešais bruņinieks? Vai tikai tā bija parasta aizraušanās? Skatoties cik ātri tā pārņēma viņas sajūtas.. viņa vēlējās ticēt.