Meklētais [PZP] [C], LS pavediens. Opcijas

[Develin_]

Tur klinšu patvērumā, kur mēnēss spīdēja visspožāk un apgaismoja angelu kapličas... Tur prom no visā apdzivotajām vietām, kas ta vien čumēja un mudžēja no bruņotiem angeliem un draco, maigās mēness gaismas ieskauts slējās sens un laiku nokalpjos dēdēšana procesā kāds draco tautas sen jau pamests templis... Tā pakājē neraksturīgi bija raduši savu mūža mieru daudzas angelu tautas mirušās dvēseles, kas tur guldītas zemes miesās...

Šī tempļa maģiskajā noslēpumainības un tmsas plīvuros, kas slēpa to cēlā vientulībā un atšķirtībā no visas pasaules bija lemts sastapteis no ceļiem noklīdušiem, cerību zaudējušiem un atguvušiem ceļiniekiem, kam svēts vien savas tautas gods.. kam svēts vien uzvaras saldums un zaudējuma rūgtums.. Tur lemts bij sastapties ceļiniekiem, kuri nav nedz vienas rases ne dzimuma.. ne vienas cerības.. ne ticības.. Kvēls naids sitīs atreibes zvanus tomēr būs lietas kas mainīs visu.. kas jau mainījušas visu.. Svešinieku apvienos savus spēkus vienā, lai gūtu kopēju miera svētību ne tik sev.. bet arī pārējām tautām un ciltīm...

[Elony]

"Vēlos zināt visu iepējami informāciju par Angelinu un tiem, kas ir kopā ar viņu. Ko un kāpēc viņi tur dara, kādi viņu mērķi. Un palīdzību pēc iespējas ātrāk tikt līdz salai." Raigs paskaidroja.
"Jo man taču ir taisnība un tu vēlies, lai viņi pamet tavu salu, vai ne? Un es tomēr gribētu zināt tavu vārdu. Jo man taču tevi kaut kā jādēvē."

[Develin_]

Raigs

-Kāda jēga doties uz turieni, ja viņi jau rīt no rīta dosies pie mums uz Galvaspilsētu?-sieviete vēlreiz gurdeni palūkojās uz Raigu.
-Pūķis ir izšķīlies, starp citu. Meitēns, kurš ir viņas saimnieks tika izglābts no nāves. Un viņa saejas ar angelu.

[Elony]

Raigs uz brīdi apklusa. Viss bija drusku savādāk kā viņš domāja.
"Tātad tā sīkā muļķīte ne vien aizlaidās uz templi viena, bet arī pamatīgi visu salaida grīstē." Raiga balss nesolīja neko labu.
"Un pūķis... draco sievišķa rokās, kas... saejas ar angelu. Vienkārši izcili lieliska situācija." Raigs joprojām runāja daudz maz mierīgi, taču bija skaidrs, ka viņš ir dusmīgs.
"Viņi nāk šurp... tas ir vēl labāk... bet..."
Raigs cieši paskatījās uz sievieti. Viņam bija neliela neizpratne.
"Kāpēc tad tu man to saki? Ja viņi iet prom, tev taču no manis neko nevajag. Kāds labums tev man to stāstīt?"

[Develin_]

Raigs

-Es pietiekoši sen neesmu runājusi ar kādu, kurš ir savtīgs. Nu vai vismaz tāds kā tu. Un likās interesantāk to visu viņiem mazliet salaist grīstē,-vēl viens skatiens uz Raigu.
-Un par ko tu tagad niknojies?

[mr Bl@ck]

Enlils pavadīja savu sardzes laiku pārdomās. Sapnis bija darījis skairas divas lietas. Rofe bija atradusi ceļu uz viņa sirdi un sev neapzinoties to paņēmusi. Otra lieta, kas bija skaidra bija tā, ka nu viņš bija drošs, ka sargās meiteni līdz pēdējam elpas vilcienam.
Viņš bija viņu iemīlējis.
Bet ja viņa nevēlējās šo klejotāju ar rētu pār seju par savu saukt, tad viņš pazudīs līdz ar rudens vējiem.
Tā domādams viņš sāka dudngot meldiju, tās pašas dziesmas pie kuras viņi iepriekšējā dienā dejoja.
Vērodams apvārksni, kas pamazām sārtojās Elililam iešāvās prātā doma.
Viņš palūkojās apkārt un ievēroja palielu zara gabalu., kas mētājās turpat netālu. Bolauzis no zara resnāko gabalu viņš atgriezās pie sava akmens viņš apsēdās pie tā un sāka grebt koka gabaliņu, ik pa brīdim paceldams acis un palūkodamies apkārt.

[Elony]

"Vai tad manis informēšana ir viņu plānu salaišana grīstē? Vai tu runā par ko citu?" Raigs nesaprata.
"Un es niknojos par to, ka man bija jākļūst par pūķa saimnieku. Bez manis ola tā tur būtu arī palikusi." Raigs tomēr pacentās atkal būt mierīgs un atglauda uz sāniem matu šķipsnas, lai tās nekristu sejā.
"Bet nekas, tie ir tikai īslaicīgi sarežģījumi."
Viņš paņēma savu kausu un iedzēra malku.
"Tu pati liecies interesanta persona. Jo es joprojām nezinu, kas esi. Un tu joprojām neatbildēji, kas ir šie ļaudis un ko grib, ar kuriem kopā ir Angelina." viņš atgādināja.

[Malduguns]

Rofe, ieritinājusies savā apmetnī dīdijās pie ugunskura, kuru Aridena bija atkal pārvērtusi liesmās. Tad meitene novilka apmetni, ļāvās vēsumam, kas viņu ieskāva un izgāja ārā. Putnu dziesmas meiteni pamodināja un viņa iebrida garajā zālē mazliet zemāk par alu. Apņēmīgi brienot uz priekšu, Rofe devās meža virzienā.

[Roviela]

Enlils ierauga Aridenu, kas izgājusi no alas. Viņas sniegbaltie spārni ik pa brīdim nomirdz vēl zemās saules staros, kas vietumis izlaužas caur krūmāju.
Angela sadzirdēja savu dziesmu, viņa pagriezās pret vietu, kur sēdēja Enlils un pamāja viņam ar roku sveicienu. Pēc tam sameklēja rasaināku zāles pļaviņu un nomazgāja seju un rokas rasā.

[Develin_]

Aridena, Angelina, Enlils, Rofe, Umbreks

Pūķēns pamodās, nožāvājās un atklāja mazu sārtu mutīti ar baltu zobiņuu rindu. Pārliecinājies, ka neviens viņu nekavē, mazais grīļīgā gaitā uzgāja Enlila atrašanās vietu un ieritinājās angelu puisim daļēji klēpī, neatraudams skatienu no Rofes, kura kaut kur apņēmīgi devās.
Rīts kļuva arvien siltāks un varēja jaust, ka diena būs karsta. Develins vēl aizvien gulēja.

Raigs

-Viens no viņiem ir Pareģojuma bērns,-sieviete, pieliekusies Raigam pie pašas auss, nočukstēja. Un pēc mirkļa viņas vairs nebija. Sieviete bija kā akā iekritusi.

[Elony]

Raigs sarāvās. Paskatījās apkārt.
"Maģija." viņš nočukstēja.
Tas viss bija ļot dīvaini un pārdomu vērts. Jebkurā gadījumā viņš bija uzzinājis ko vēlējās. Protams, ja parādības nemeloja. Bet tad jau redzēs.
Raigs sāka izstrādāt plānu.

Istabu viņš jau bija pasūtījis, tāpēc, kad kāds viņam to parāda, viņš dodas uz to un bez vārda runas liekas gulēt.

[mr Bl@ck]

Enlils pamāja atpakaļ pirms pabeidza savu grebumu, ko viņš bija darinājis pēdējās pāris stundas. Tā bija dāvana kādai. Enlils ievēroja Rofi, kas apņēmīgi devās uz meža pusi. Kaut kas viņas gaitā vēstīja par skumjām. Vinš palūkojās uz pūķēnu, kas gulēja saritinājies padaļai viņam klēpī pa daļai uz pērno lapu klājiena.
smaids tika veltīts mazulim, Tu tiešām uzskati, ka mēs saderam vai ne Sargun? Viņš jautāja, tad ar acīm uzmeklēja atkāpjošos stāvu, Nāc mazais pielūkosim lai acuraugs ir drošībā. Enlils nočukstēja mazajapūķēnam tā itkā viņš to skaidrotu cilts brēkulītim. Maigi iekārtojis pūķēnu un savu grebumu savā mednieka somā un noglabājis nazi atpakaļ zābaka stulmā, Enlils pacēlās gaisā lūkodamies pēc Rofes, bet pats mēģinādams vismaz uz mirkli noslēpties no viņas.

[Roviela]

Aridena Rofi nebija pamanījusi, viņa ar smaidu uz lūpām noskatījās pakaļ Enlilam, tad gāja atpakaļ uz alu apskatīties, ko dara pārējie.
Guļošos viņa īpaši nemodina, pati ķerdamās pie nelielām brokastīm un tējas vārīšanas.
Rofes alā vairs nebija, un angela tikai tagad saprata, kam pakaļ laidās angels ar melnajiem spārniem.
Lai viņiem veicas! meitene pie sevis nosmaidīja. Vai tad nevarēja nepamanīt, kādu dziesmu dungoja Enlils?

[Malduguns]

Rofe bija aizgājusi līdz ezermalai un apsēdusies uz kādas koka saknes, kura bija teju vai pārliekusies pār ūdeni. Meitene vērās tajā, tad pāri esošajā krastā un prātoja par iespējamībām. Par tām, kuras piešķir dzīve un arī par tām, kuras jāatrod pašiem.
Nopūtusies, Rofe nošļūca no saknes un ar basām kājām devās gar krastu, ļaujot ik pa reizei pēdai iešļūkt ūdenī.
Viņa nevēlējās zaudēt nakts melnos spārnus, kuri sniedza tik sen nebijušo mierinājumu un sajūtu, kura nebija piedzīvota kopš laikiem, kad vēl viņas vecāki bija dzīvi. Ar nelielu pārsteigumu, urķējoties apziņā, Rofe secināja, ka dienas bez Enlila nebija dzīvošanas vērtas. Tieši tādēļ viņa pagriezās, lai dotos atpakaļ uz nometni.

[mr Bl@ck]

Enlils lūkojās kā meitene pienāk pie ezera un apsēžas tur. Kaut kas viņu uztrauca to viņš spēja nolasīt viņas soļos kad viņa pastaigājās pa ūdeni. Kad Rofe pagriezās lai dotos atpakaļ uz nometni Enlils izslīdēja no koku ēnām kurās bija slēpies. Labrīt, Rofe. viņš mazliet neveikli sveicināja.

[Zōzā zač zač]

Meitene bija iepalikusi no visiem un acīmredzami neviens nebija pamanījis to, ka viņas nebija šeit. Viņa smagi nopūtās un un palūkojās uz sardzē stāvošo Develin, Jā bija vēls un lēnām saule sāka parādīties horizontā. Viņa neuzdrošinājās paskatīties uz šo angelu, jo meitene nedaudz bijās no viņa. iemesls bija vienkāršs, viņš bija, vismaz meitenes prāt, valdonīgs un nedaudz biedējošs.
Meitene lēnām virzījās uz alas pusi, kur visi jau mierīgi atpūtās un sildījās pie ugunskura. Meitene viegliem un klusiem soļiem iegāja alā un paraudzījās uz vienīgo nomodā esošo barbaru. Un maigā balsī ierunājās.
Sveiks, Umbrek...
Nedaudz apmulsusi, viņa iegāja dziļāk alā. Protams viņa bija pamatīgi salijusi, bet tas viņu neuztrauca, kaut arī viņa drebēja no aukstuma, viņa apsēdās alas tumšakajā nostūrī un saritināja savus piķa melnos spārnus ap sevi, tiklīdz Develins modināja augšā Enlilu.
UN meitene viegli trīsēdama aizmiga.Spārni deva pietiekošu siltumu, lai viņai būtu pietiekoši labi.



ooc: Cerams sapratāt ap kuru laiku viņa ienāca alā.

Šo rakstu rediģēja Zōzā zač zač: 17.07.2008 11:26

[Malduguns]

Rofe mazliet satrūkās, ieaudzījusi Enlilu parādāmies savā priekšā, tad nomierinājās un kautri nolaida skatienu, lai pēc mirkļa jau atkal lepni to paceltu un ieskatītos angelu puisim sejā.
-Labrīt, Enlil,-viņa sveicināja.-Kā pagāja nakts? Izskatījās, ka tu esi par kaut ko noraizējies.

Šo rakstu rediģēja storyteller: 17.07.2008 18:42

[Develin_]

Raigs, Draks

Diena uzausa ar vēsti, ka tā būs tveicīga. Naktī lijušais lietus pamazām garoja ārā no zemes, kuru spēcīgi karsēja saule, tādēļ spiediens bija diezgan zems. Vismaz tā sķita.
Gan Raigam, gan Drakam istabas bija visai līdzīgas iekārtojuma ziņā. Tās abas bija blakus un vienu pēc otra puišus pamodināja slaida, tumšmataina draco meitene, kura bija diezgan strikta un paziņoja, ka brokastis gaidīs viņus lejasstāvā un pēc tam istabas atstāja, pirms tam atnesusi mazgājamo bļodu un ūdens krūkas. Lejasstāvā viņus smaidošs gaidīja Remiēls ar jautājumu, ko katrs ēdīs brokastīs.

Marro

Svelme pamodās jau no rīta. Tā apsēda ceļu, pa kuru bija jāiet, tomēr vismaz putekļi tik ļoti nevērpās gar kājām. Bija karsti, tomēr pilsēta jau aicinoši bija atvērusi savus vārtus un atlika vien ienirt burzmā.

[Elony]

Nomazgājies un apģērbies, Raigs atglauda tagad jau sausos matus uz aizmuguri. Bet daļa no tiem joprojām krita pār seju. Kā vienmēr.
Bet Raigs bija labākā garastāvoklī, jo šo to bija izdomājis.
Nokāp.is lejā, viņš brokastīm pasūta maizi un nedaudz agļus, kā arī krūzi ar augļu sulu. Apsēdies pie brīva galda, Raigs uzliek uz tā savu zobenu un izvelk to no maksts, domīgi veroties tā asmenī.

Šo rakstu rediģēja Elony: 17.07.2008 20:52

[mr Bl@ck]

Es redzēju kādu sapni, kas mani izbiedēja. Enlils kaunīgi atzina. Viņam nepatika izrādīt vājumu, bet viņai viņš nespēja melot. Es atvainojos ja tevi satraucu. viņš sacīja balsī kuru caurvija patiesa nožēla.

[Malduguns]

Rofe ilgi vērās uz Enlilu.
-Tev nevajadzētu baidīties,-viņa vienkārši noteica. Meitene atkal uz mirkli nolaida skatienu un uzrbās pāris centimetru uz priekšu kaut kur starp viņiem abiem.
Granītpelēkās acis vēlreiz palūkojās uz Enlilu un bikli novērsās.
-Es...-meitene iesāka, bet vārdi kaut kā neāca pār lūpām.