Meklētais [PZP] [C], LS pavediens. Opcijas

[Develin_]

Tur klinšu patvērumā, kur mēnēss spīdēja visspožāk un apgaismoja angelu kapličas... Tur prom no visā apdzivotajām vietām, kas ta vien čumēja un mudžēja no bruņotiem angeliem un draco, maigās mēness gaismas ieskauts slējās sens un laiku nokalpjos dēdēšana procesā kāds draco tautas sen jau pamests templis... Tā pakājē neraksturīgi bija raduši savu mūža mieru daudzas angelu tautas mirušās dvēseles, kas tur guldītas zemes miesās...

Šī tempļa maģiskajā noslēpumainības un tmsas plīvuros, kas slēpa to cēlā vientulībā un atšķirtībā no visas pasaules bija lemts sastapteis no ceļiem noklīdušiem, cerību zaudējušiem un atguvušiem ceļiniekiem, kam svēts vien savas tautas gods.. kam svēts vien uzvaras saldums un zaudējuma rūgtums.. Tur lemts bij sastapties ceļiniekiem, kuri nav nedz vienas rases ne dzimuma.. ne vienas cerības.. ne ticības.. Kvēls naids sitīs atreibes zvanus tomēr būs lietas kas mainīs visu.. kas jau mainījušas visu.. Svešinieku apvienos savus spēkus vienā, lai gūtu kopēju miera svētību ne tik sev.. bet arī pārējām tautām un ciltīm...

[mr Bl@ck]

Enlilam negribējās laist Rofi vaļā, bet vajadzēja. Tas, ka viņi bija iemīlējušies neatcēla viņiem pienākumus pret pārējiem pulciņa locekļiem.
Labi. Enlils sacīja paliasdams Rofi vaļā, Daudz runājams mums no tiesas būs. Palocījis galvu Enlils atkāpās kā džentelmenis un devās pie ko ka ko barbars bija atnesis. Savācis paceļam sauju žagaru un sausas zāles viņš nolika tās pie takas, netālu no nu jau aizgruvušās alas. Izvilcis no zābalka stulma nazi viņš uzmanīgi uzplēsa velēnu un izraka nelielu bedrīti. Tur viņš salika sausos zarus un lapas, no maisiņa piejostas viņš sadabūja kramu un šķiļamo tēraudu. Pēc pāris šķīlieniem ieklēlojās iekurs. Uzmanīgi pielikdams malciņu dažās minūtēs Enlils iekūra labu ugunskuru. Gana lielu lai uz tā varētu gatavot, bet gana mazu lai no liela attāluma to nepamanītu.
Ja kāds vēlas svaigu gaļu, sakiet, es aiziešu un sameklēšu kaut ko. Tik nomaļā vietā dzīvnieku pēdas bija manāmas it visusr, tāpēc viņš nolēma, ka medības neaizņems viņam vairāk kā stundu un pat tad viņš varētu nomedīt kaut vai stirnu.

Šo rakstu rediģēja mr Bl@ck: 17.08.2007 14:59

[Malduguns]

Rofe negribīgi atraisījās no Enlila skavām un nolūkojās kā puisis iekurina ugunskuru. Viņa salasīja sīkākus žagariņus un nolika tos netālu no uguns, lai varētu tai piemest klāt.
Kad Enlils pieteicās iet medībās, viņa pacēla skatienu.
-Tev nevajag asistēt?

[Develin_]

-varbūt... - Devs mumurmināja un pasmatījās uz Aridenu. tas bija dīvaini.. ta skatīties uz kādu. no sirds undvēseles. nenīst to kas sež blakus. nevēlēties viņu nogaliņat.
pusisi pie sevis pasmaidīja un pavērās Enlila kurš aktīvi darbojās ap ugunskuru.

- es samaklēšu kādu gaļu vai ko.. - pusis izmeta un pacēlies spārnos paskatījās apkārt..- kāds nāks līdzi?-

[Roviela]

- Labāk kādas saknes vai augļus! - Aridena nosauca pakaļ.
- Tā skatos, ka medībās grasās doties Enlils. Es palikšu pie pūķēna, jo, manuprāt, arī Rofe ies medībās.

[Malduguns]

-Es iešu tikai tad, ja mani ņems līdzi. Turklāt es tevi negribu pārāk apgrūtināt ar Sargunu. Tas, ka viņš pats spēj par sevi parūpēties ir brīnišķīgi, bet es domāju, ka tev nevajadzētu apgrūtināt sevi ar viņu. Tātad, ja mana klātbūtne būs vēlama un es netraucēšu, tad arī iešu,-Rofe sacīja.-Un pie vakariņām mums laikam būs jāpārrunā plāni un varbūt arī jāievēlē vadonis. Tā nevar, bez vadoņa, tas nav prātīgi, ja katrs pa galvu, pa kaklu kaut kur skries. Visi esam karotāji vairāk vai mazāk un mums vajag kādu kurš pievaldītu iekveldētus prātus. Aridena, ja tev ir ideja par kleitas krāsu, saki. Un Umbrek, tev nav vajadzīga plaīdzība?-Rofe bija gatava rosīties un kalnus gāzt. Tas vismaz viņai lika nedomāt par Enlilu. Domas bija patīkamas un pārņēma visu viņas prātu, bet tad tajā nebija vietas nekam citam un saldā aizmirstība tagad slīgt nebūtu pārāk prātīgi.

[Semijs]

Umbreks skaldīja koku gandrīz tā pat, kā Odins kala savus ieročus pret lakti. Izskatītos, ka barbaram dievi būtu izgāzuši savas dusmas un viņš tās izgāž un nabaga koku. Beidzis skaldīt koku, Umbreks noslaucīja sviedrus no pieres un izdzirdēja Rofes jautājumu. Paskatījies uz sievieti, barbars smaidīdams atibldēja.
-Nu jau vairs ne, tik ja gribi, vari man piepalīdzēt malku smuki salikt netālu no ugunskura.-
To pateikdams, barbars paņēmis uzreiz trīs bluķus, gāja tās nolikt netālu no ugunskura.

[Roviela]

- Vai viņu tā sauc? Tu to izdomāji nupat, jeb viņš pats tā gribēja? - angela ar maigām acīm noskatīja pūķēnu, ar kuru kopā bija nolaidusies lejā pie pārējiem.
- Kāpēc Tu domā, ka viņš mani apgrūtina? Nekas tamlīdzīgs! Es ļoti labprāt uzkavētos viņam blakus arī tad, ja Tu nebūtu aizņemta.
- Kleitu? Es domāju, ceriņu krāsā, violetu, ja iespējams. Ne ļoti gaišu, bet arī ne tumšu.

[Malduguns]

Rofe palīdzēja Umbrekam likt malku glītās grēdiņās un paralēli runāja ar Aridenu.
-Man prieks, ka tev viņš patīk un par vārdu mēs tā kā vienojāmies. Sargājošā uguns - Sarguns. Par kleitu mēs skatīsimies, bet tam nevajadzētu būt grūti. Kā tev šķiet, kāda krāsa man piestāvētu?-Rofe apstājās pie malkas grēdiņas un, piešķiebusi galvu, uzlūkoja angelu meiteni.
Pūķēns pabraucīja ar savu purniņu gar Rofes bikšu starām un meitene tam veltīja maigu glāstu.-Umbrek, šķiet, ka tev arī vajadzēs nomainīt tērpu,lai izskatītos ne tik groteski, atvaino-Rofe plati uzsmaidīja barbaram.

[Semijs]

Umbreks nesa pa vairākiem bluķiem un vēl ar Rofes palīdzību, bluķi bija jau salikti kaudzē. Izdzirdēdams teikumu par drēbēm, barbars neapmierināts apskatīja savas drēbes.
-Bet... bet es gandrīz vai visu savu mūžu valkāju šīs drēbes un šie zābaki ir mantoti no mana vecvectēva kurš bija varens vadonis! Runājot, ka viņā bija iemiesojies dievs... es nezinu vai man pat kaut kas derēs...-

[Roviela]

Angela nopētīja Rofi. Slaida, tumšmataina, acis pelēkas.
- Zini, man šķiet, Tev piestāvētu rudzupuķu zila kleita, vai jūras viļņu zili zaļā, tāda lāsumaina. Un Enlilam - tumši sarkans kamzolis ar melniem un sudraba akcentiem. Umbrek, kā būtu, ja Tu uzvilktu zāles zaļu vai priežu zaļuma kamzoli ar nedaudz zelta rakstiem? Un, protams, zābakiem nav ne vainas, tos vienīgi derētu nospodrināt, tas viss.

Šo rakstu rediģēja Roviela: 17.08.2007 22:16

[Malduguns]

-Zābakus neatņemsim, vari nesatraukties,-Rofe smiedamās sacīja.-Vienkārši šādā izskatā tu nobiedēsi visus pārējos viesus un Aridenai vajagdzēs mazliet glaunāku pavadoni, man šķiet. Padomā arī par savu dāmu!-Rofes acis sazvērnieciski spulgoja. Šķita, ka meitenē ir pamodies kas tāds, kas viņā snauda jau sen, bet nu bija uzbikstīts augšā. Viņa palūkojās uz Enlilu, Rofes skatiens bija mierīgs, maigs un mīlošs. Viņa labprāt dotos ar puisi medībās vai jebkur citur, te kādu brīdi tik un tā nebūtu, ko darīt.
-Paldies, Aridena. Tā vien šķiet, ka tev būs jāpiespēlē tērpu sameklēšana. Un kā ar Develinu?

Šo rakstu rediģēja storyteller: 17.08.2007 22:20

[Semijs]

Umbreks atviegloti nopūtās, viņš jau bija sabijies, ka tiešām šķirsies no saviem zābakiem, bet tomēr tā nenotika. Dzirdēdams pa spodrināšanu, barbas nopētīja savus zābakus... Izskatītos, ka viņš būtu nositis kādus 20 cilvēkus ar viņiem. Spodrināšana būs vajadzīga pamatīga. Uzmetis aci Aridenai, barbars teica.
-Piedod dārgā, ka aizmirsu pa tevi..-
Barbars sirsnīgi iesmējās, viņam patika bieži vien paākstīties, ka ir aprecējies utml. Dzirdēdams par viņa piedāvāto izskatu, Umbreks teica.
-Es nesapratu, kas tie pa audumiem ir, bet gan jau izskatīsies labi..-

[Malduguns]

-Noteikti, es domāju, ka uz Aridenu var paļauties. Mēs jau nevaram ierasties viesībās šitādā paskatā. Remiēls mums palīdzēs sagatavoties tam visam un iespējams, pat pastāstīs par stāvokli pilī. Viņš laikam tur pat vēl joprojām strādā, man šķiet. Sen neesmu viņu satikusi,-Rofe sacīja un palūkojās visapkārt. Diena sliecās uz vakara pusi, šur tur dziedāja putni, atvērās naktsvijoles, piepildīdamas gaisu ar reibinošu smaržu. Meitene apsēdās pie ugunskura, paņēma somu klēpī un sāka tur kaut ko meklēt.

[mr Bl@ck]

Rofe, es domāju medībās varam doties kopā. Es varēšu izcelt medījumu, bet tev pār zālītēm un saknēm ir lielāka zināšana, gan jau arī tu kaut ko atradīsi. Enlils pirms medībām izvilka savus mednieka dunčus. Gari un diezgan plati, tie bija nāvējoši ieroči divkājainam medījumam un arī četrkājainam. Nomednieka somas viņš izcēla nelielu pudelīti ar eļļu un mīkstu lupatiņu. Vispirms viņš sotīrīja dunčus. Pēc tam viņš izvilka no maksts savu plato zobenu, Glaciusu. Ar kaligrāfisku precizitāti asmenī iegrebtās rūnas bija nošķiestas ar serpentīnu asinīm. Rūnas vēstīja šī zobena vēsturi, kaujas, kas bija izcīnītas un pilnu īpašnieku sarakstu. Rūnas pie roktura šķita esam svaigākas, jo tās vēstīja Enlila vārdu.
Liegām un ierastām kustībām Enlils notīrīja no zobena ienaidnieku asinis un nospodrināja asmeni tik spožu, ka rietošās saules staros tas meta ugunīgus atspulgus.

[Malduguns]

-Jauki,-Rofe sacīja, novērojusi kā Enlils notīra savus ieročus. Viņa zobens meitenei šķita ļoti interesants. Tāds, sens un ar interesantu vēsturi. Rofe paņēma mazu somiņu, kurā salikt garšaugus un savu iemīļoto stiletu.-Iesim?-viņa vaicāja, kad bija piecēlusies kājās.

[mr Bl@ck]

Jā. sacīja Enlils vīņi devās iekšā biezoknī. Kā mednieks būdams angels uzmanīgi apgāja visus nodevīgos zariņus kuriem lūztot radās troksnis, kas varēja izbiedēt medījumu. Viņš arī Rofei ierādīja kā staigāt klusi kā kaķim.
Pāris reizes viņš apstājās un apskatīja miklo zemi un lapas. Nezinātājam tas neko neizteica, bet viņš bija sazīmējis stirnu bara pēdas apskatījis aizlauztus zariņus krūmam Enlils pielika pirkstu pie lūpām, medījums bija tuvu.

[Malduguns]

Rofe sekoja Enlilam pa pēdām, iedama klusi kā kaķis. Puisis bija viņai to mācījis. Enlils bija aizņēmts ar pašām medībām, bet Rofe lūkojās pēc garšaugiem, kuri šajā biezoknī nebija īpaši daudz, tāpēc meitene nolēma mazliet attālināties no Enlila un doties mazliet uz citu pusi. Rofe viegli piebakstīja Enlilam un ar zīmēm lika saprast, ka dodas mazliet uz citu pusi.

[Develin_]

Manijis Enlilu un Rofi nozūdam mežā, Devs mirkli uzkavējās un pāvēries visapkārt devās uz pretējomeža pusi.
- varbūt man izdosies ko neķert arī vienam.. - puisis nosmējās piesevis un devās.

no gaļas nekas īpaš nespīdējā.. bija jācer uz Enlilu un Rofi, ka vismaz tie atstieps ko jēzīgu ēdam.. viss ko Devs varēja atrast bija kādas nolāpītas ogas.tas arī viss.. mežš bija kā izslaucīts. ne putnu čivināšanas nedz dzīvnieku klusās pārvietošanās pa krūmiem.. viss kluss. pat mazākā skudriņa bija pārstājusi rāpot.it kā.. itkā mežā būtu kas ļauns. kaut kas tāds kas dzīvu būtni morāli un fiziski nomērdē.. viss apkārt biaj pārleiku tukš... un nāves smaka bija tepat aiz Develina muguras.. uz mirkli nokrakšķēja zarinš un viņa roka sniedzās jau pēc zobena.. bet pēkšna salda smarza iezagās apkārtnē ļaujot Devam aizmirst par briesmām ko viņs sajuta..

pēc neilga klusuma brīza Deva acīm pavērās neaprakstāmi daila sieviet tērpusies vien maigi zalā lakatā un aizcināj puis pie sevis. viņas lūpas cuksēja klusus un saldus vārdus kas Develinu apbūra.. puisis nolaida savu spēcīgo roku, kas jausniedzās pēc zobena.. un vēroja daiļavu.. vēroja un klausījās kā tā viņu sauc pie sevis.. klusi.. kārdinoši tā čukstēja viņa vārdu un Devs `ta īsti neapzinādamies devās pretīmeitenei. kas maigi iesmējusies devās dziļāk meža klusajā biezoknī akli sev līdzi vedot kaisles un miesas baudu sajutušo angelu.

Šo rakstu rediģēja Develin_: 23.08.2007 19:04

[Roviela]

Aridena palika pie mazā drakona. Viņa nesekoja, kur palika pārējie, tikai gaidīja tos atgriežamies.

[Malduguns]

Sāka līt un Rofe tomēr nolēma palikt Enlila tuvumā. Viņa dzirdēja kā Develins aiziet kaut kur sāņus, tomēr nesekoja brālēnam, lai jau paelpo. Medības neizdevās, jo lietus visu iztraucēja. Izkatījās,ka dzīvniekiem netīk slapjais laiks un viņi pietiekoši ātri pazuda. Meitene saņēma Enlila roku un abi atgriezās pie pārējiem un lūkojās kā nelielais uzgunskurs pamazām plok lietus ietekmē. Vajadzēja atrast vietu, kur patverties un Aridena ātri vien ieraudzīja kādu alu, kura nebija piederējusi burvei. Tur bija silti un sausi, tikai ugunskurs bija jāiekurina atkal un tas nozīmēja, ka jāatrod sausa malka, kuras tikpat kā nebija, jo lietusgāze bija diezgan spēcīga. Sarguns saritinājās alas kaktiņā un lielām acīm lūkojās visos, kuri uzdrīkstējās pieiet viņam pārāk tuvu klāt. Neizskatījās, ka pūķēnam būtu pārāk labs noskaņojums.
-Tātad, mums ir jāsastāda rīcības plāns un jāievēl kapteinis. Domājams, ka to varēs izdarīt arī bez Develina, viņš kaut kur nozuda,-Rofe sacīja, padodama kramu Enlilam, kurš atkal centās iekurināt ugunskuru no tās malkas, kura viņiem bija pietiekoši sausa.