Meklētais [PZP] [C], LS pavediens. Opcijas

[Develin_]

Tur klinšu patvērumā, kur mēnēss spīdēja visspožāk un apgaismoja angelu kapličas... Tur prom no visā apdzivotajām vietām, kas ta vien čumēja un mudžēja no bruņotiem angeliem un draco, maigās mēness gaismas ieskauts slējās sens un laiku nokalpjos dēdēšana procesā kāds draco tautas sen jau pamests templis... Tā pakājē neraksturīgi bija raduši savu mūža mieru daudzas angelu tautas mirušās dvēseles, kas tur guldītas zemes miesās...

Šī tempļa maģiskajā noslēpumainības un tmsas plīvuros, kas slēpa to cēlā vientulībā un atšķirtībā no visas pasaules bija lemts sastapteis no ceļiem noklīdušiem, cerību zaudējušiem un atguvušiem ceļiniekiem, kam svēts vien savas tautas gods.. kam svēts vien uzvaras saldums un zaudējuma rūgtums.. Tur lemts bij sastapties ceļiniekiem, kuri nav nedz vienas rases ne dzimuma.. ne vienas cerības.. ne ticības.. Kvēls naids sitīs atreibes zvanus tomēr būs lietas kas mainīs visu.. kas jau mainījušas visu.. Svešinieku apvienos savus spēkus vienā, lai gūtu kopēju miera svētību ne tik sev.. bet arī pārējām tautām un ciltīm...

[Malduguns]

Rofe juta, ka viņu kāds saudzīgi paceļ. Pēc kāda mirkļa viņa saprata, ka tas ir Enlils.
-Paldies. Tu jau atkal man glāb dzīvību. Tikai, kāpēc?-Rofe jutās mazliet apreibusi. Iespējams, tas bija lidojuma dēļ, bet varbūt iemesls bija kāds cits. Viņa nu jutās laimīga. Kaut mazliet. Tikai nedrīkstēja ļauties ilūzijām. Agri vai vēlu viss beidzas. Viss. Tādēļ tas, ka kāds pāris reizes par viņu parūpējās nedrīkstēja radīt pārāk lielas cerības. Bet tās, kopā ar ko vēl dīvaināku jau bija parādījušās. Rofe patik nesaprata, kādēļ jūtas tik savādi Enlila klātbūtnē. Bet varbūt viņa to veiksmīgi aizmirsīs. Kaut gan ko tādu aizmirst būtu grūti..

[mr Bl@ck]

Tu jautā kālab. Jo tavs liktens man nav vienaldzīgs. Piešiem vārdiem Enlils iekšēji sastinga un nosarka koši sarkans. Viņš bailēs nolaida acis. Viņš, kas bija raudzījies savvaļas vilkiem acīs un nenotrīsējis, nu trīcēja bailēs par pateiktu vārdu. Vai viņš bija pateicis par daudz viņš nezināja viņš gaidīja, un cerēja.

[Roviela]

Palīdzējusi Rofei piecelties, kur viņu tālāk savās stiprajās rokās satvēra Enlils, Aridena nekavējās. Pacēlusies spārnos, viņa vēl pameta acis uz pārējiem, kam te vajadzēja būt, bet kurus pustumsā īsti nevarēja saskatīt, un, cik aši spēdama, devās uz izeju, uzmanīdamās, lai kāds akmens nejauši neuzkrīt uz galvas.
Pie izejas viņa pamanīja, ka Enlila seja rotājas sārta, bet kamdēļ - austošās saules, vai cita iemesla, - meitene droši nezināja, tikai sirds teica, ka otrais minējums varētu būt patiesāks.
- Uz kurieni tagad?

[Zōzā zač zač]

Lidojuma laikā meitene nomaldījas no visiem , iemesls bija tāpēc,ka viņa sajuta,kā ola viņu sauc.
Ik reizi, kad viņa tuvojās Rofei, ola, itkā atdzīvojās un centās caur drako meiteni, to rofei pateikt, ka viņai vajag tieši viņu. Vajag, lai atkal celtos šis pūķis, kas varētu būt pat pēdējais no savas dzimtas.
Pēkšņi meitenei ap acīm kļuva tumš un viņa dzirdēja vairs tikai savu spārnu vicināšanu, bet, ne jau itkā viņa pate tos vicinātu, bet gan kāds cits,itkā viņa būtu iesprostota kāda mzā apaļā telpā, caur kuru viņa varēja dzirdēt citus, bet citi vņu nē.
uz mirkli, angelīna, jau sāka trakot, bet tas savald'jās un dziļi ievilkdama elpus klus, jo klsui ierunājās.
ja, tas esi tu , kas dus ola un cenšas mani aizvest pie tā, kuram tu īsteni piederi, tad tā saki, vai dari, es saprotu, ka tu tagad to dari, bet es nesaprotu, kurš tas ir, vai viņš ir šeit?
Tumš atmirdzēja gaisma, kas likā, itkā, tā apaļātelpa, kurā viņa bija sadalās unļauj viņai tikt ārā, tikai protams ar varu.
Meitene ar savām mazajām dūrītēmcentās izlausties, bet nekā, ņēmusi talkā savu zobenu viņa nedaudz ieplaisāja šovietu, bet varāk neko.
Tugribi man teikt, ka gribi ārā?
Klusā un apmūlsušāalsī viņa jautāja, itkā sev, bet tia laikā, tam,kas viņai lika to visu izbaudīt.
Klusums, taslaika bija apstiprinoši, jo,kas tad cits, tas varētu būt.
Sienas ieplaisājavēl vairāk un tad.
pamatīgassāpes spārnos.
Angelīna bija nokritusi, tur pat blaksu rofei ar mizlīgu spēku,šoreiz,tas izklausījās smagi.
Atvērusi acis Angelīna apraudzījās uz rofi,viņa saprata, ka viņa ir dživa un vesela.
lēnāačim aizveroties rofe aizmiga, drīzāk zaudēja samaņu.
Ola, kas bija viņaipaspāŗnē, aizripoja līdz rofei.

ooc: es apraks'tišu visu, kas notiks,kad tu, protams,ja pacelsi olu (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/wink.gif)

[Malduguns]

Pēc Enlila sacītā Rofe sākumā izbrīnīta paraudzījās viņā un tad nolaida skatienu. Pār viņas vaigu noritēja kāda vientuļa asara. Meitene nezināja vai tas ir no skumjām vai prieka, bet viņa zināja to, ka baidās. Enlila vaigi kvēloja sarkani, Rofe tikai savilka ciešāk ap pleciem apmetni un pēc mirkļa secināja, ka tas ir angelu puiša tumšzaļais miednieku apmetnis. Tas vēl bija saglabājis īpašnieka smaržu un Rofe paslēpa seju tajā. Viņa negribēja, lai kāds redzētu viņas asaras. Iespējams, ka Enlils juta, ka viņa raud, jo bija viņai cieši blakus.
Aridenas jautājumu viņa dzirdēja pa ausu galam. Viņa zināja, kurp dosies, tikai nezināja vai pārējiem vajadzētu sekot. Viņa būtu tā stāvējusi, mazliet balstīdamās pret Enlilu, jo nevarēja lāgā nostāvēt, bet Angelina smagi piezemējās un pūķa ola pieripoja pie Rofes kājām. Meitene pacēla seju no apmetņa un palūkojās uz olu. Tā bija zila un vilinoši zaigoja austošās saules staros. Rofe grīļīgi pietupās un paņēma to rokās. Tā bija silta un šķita, ka meitenes rokās tai ir īstā vieta. Pēdējā pūķa olai. Rofe sajuta saviļņojumu un savādu sajūtu pakrūtē.
Umbreks piečāpoja klāt bariņam un Develins sēdēja uz klintsmalas. Viņi visi bija dzīvi, lai gan neviens nezināja, kur palikusi burve, kaut gan tagad tas nevienam nerūpēja. Apkārtējā pasaule bija modusies kaut nedaudz labāka un Aridenas lūgšana tā vai savādāk bija uzklausīta.

Šo rakstu rediģēja storyteller: 06.08.2007 16:24

[mr Bl@ck]

Enlils juta, ka Rofe viņu uzlūko. Tad viņs sajuta, ka meitene raud, viņs juta ka viņa krūtīs sak kautkas sūrstēt, lūzt. Viss ko viņs varēja darīt ir satvēt apskvis Rofi un glastīt viņas matus. Viņs vēlējs darīt zinmu, ka meitene viņam rūpēja viņam bija vienalga ko parējie sacīs, pasaule viņam vairak neeksisteja bija tikai viņs un Rofe.
Lūdzu neraudi, ja es esmu vienaldzīgs tev tad es atkapos, ja t­ada ir tava vēlēsanas. Bet viņs vēl jo0projam tureja meiteni baidoties palaist vala.

[Zōzā zač zač]

tiklīdz meitene paņēma olu rokās, viņa tikla iedzīta transā, muskuļi palika stīvi un ķermenis, āanekus'tiga akmens statuja palika tādā paša pozā, kādā turēja olu.
Tā pat, kā angelina, viņa bija iekšā apaļā telpā, kurai sienas sākušas plīst, bija jūtams,ka ir jāpalīdz tai sagrūt, lai kāds tiktu laukā, tas, kuram bija lemts tikt laukā, tam kuram tas jāpalīdz tas ir jāizdara.

[Malduguns]

Rofe bija neizpratnē. Viņa tikai lūkojās uz olu un izdzīvoja katru vārdu, kas bija rakstīts uz tās rievainās čaumalas. Ap Rofi virpuļoja mirkļi no citām dzīvēm, dzīvēm, kuras nebija viņējās. Kāds gribēja izlauzties no olas. Tas palēnām plēsa čaumalu un centās tikt no tās ārā. Meitene tikai lūkojās uz olu, nekas cits visā pasaulē tagad nepastāvēja.

[Roviela]

(OOC - vai nav iespējams rakstīt sakarīgāk? Murgs kaut kāds! Absolūti nekas nav saprotams. Vismaz es nesaprotu (iespējams - esmu dumja, pilnīgi iespējams, bet es piedalos spēlē un man ir tādas zināmas nejaušas tiesības gribēt saprast, kas notiek). Tā sastingšanas - tas visiem redzams, jeb tā ir Rofes iekšēja sajūta? Kas notika ar Angelinu? Guļ zemē kā beigta un nekustas? Vismaz uzrakstiet, ko citi redz! (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/mad.gif) )

Aridena, pielidojusi tuvāk, nolaidās blakus Rofei, Enlilam un turpat esošajai Angelinai.
- Viņš grib izšķilties, ja?
Tad angela tieši uzrunāja olu, uz kuras skaidri varēja redzēt tādu kā plaisājumu. (OOC - tā arī nesapratu, vai ola tiešām reāli plaisā, vai tādu iespaidu rada uzraksts uz tās?)
- Nāc laukā! Šis ir skaists rīts, tieši piemērots, lai ienāktu pasaulē. Nāc droši! Saule silda, un sirdis, kas Tevi gaida, ir karstas. Nāc droši! Laiks ir pienācis! - viņa runāja siltā, dziļā tonī, lai pēc iespējas pārliecinātu to-tur-iekšā saņemt drosmi un tikt ārā.

[Malduguns]

(OOC: piedošanu, bet man pašai nav īstas izpratnes par Angelinas stāvokli, jo tas trusis raksta nesakarīgi)

Rofe gluži kā pamodās no transa. Ar viņu roku viņa turēja olu, kurā jau bija redzamas krietnas plaisas, bet ar otru centās pieturēties pie Enlila. Viņa baidījās, ka neradīs pie puiša patvērumu, tomēr apspieda šīs bailes. Meitene uzmeta skatienu Aridenai. Rofes acīs varēja redzēt pārsteigumu un vieglu šoku.
-Kāpēc tā šķiļas manās rokās? Kāpēc ne pie kāda cita?

[Roviela]

(OOC - tieši to es arī saku! (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/sad.gif) )

Aridena ieķiķinājās par Rofes jautājumu un uz brīdi pārtrauca pierunāt to-no-olas, lai šķiļas ātrāk, lai izteiktu minējumu:
- Man šķiet, viņš vai viņa grib, lai tieši Tu būtu viņam māmiņa. Vai tas ir slikti? Turi kārtīgi, lūdzu, lai nenokrīt zemē.
Un angela, drošs paliek nedrošs, notupās un paklāja vienu spārna galu zem Rofes rokas, kas turēja olu. Gadījumam, ja tomēr izšķīlies radījums nejauši kritīs zemē, tad sniegbaltie spārni bija mīksti.

[Malduguns]

-Bet es nekad neesmu par nevienu rūpējusies! Turklāt es nezinu vai pūķis ir labākais ar ko sākt,-Rofe bija manāmi šokēta, nervoza un uztraukta, tomēr olu turēja pietiekoši cieši. Meitene notupās zemē, apsēdās turku pozā un paņēma olu klēpī. Tā bija karsta, tomēr nededzināja. To varēja viegli turēt. To pat bija patīkami turēt. Rofe juta mazā pūķēna cerību ātrāk tikt laukā no olas un centās atlauzt čaumalu, tomēr pēc mirkļa pārdomāja, jo nevēlējās iejaukties dabas procesos. Pūķēns bija izvēlējies tieši viņu. Bet kāpēc? Kāpēc pēc tik daudziem gadiem, vientulības pilniem laikiem nu bija pienācis visaptverošs uzmanības vilnis tieši viņai.
Rofe palūkojās apkārt. Te bija visi un saule jau bija augstu. Silta sajūta piepildīja meiteni, tomēr ar to līdzi nāca aukstums. Savāds aukstums no kāda, kas bija viņai aiz muguras.

[Roviela]

- Ar kaut ko vienmēr ir jāsāk, - Aridena visgudri noteica, arī apsēzdamās zemē, lai spārna gals paliktu zem olas.
- Tu esi drako, vai tad lai pūķēns izvēlētos angelu? Kuri tad viņam ir radinieki, ko?

- Vai Tu zini, ko tādi mazi pūķēni ēd? Man nav ne jausmas. Odziņas? Pumpurus? Mušas, galu galā?
Meitene sāka uztraukties. Mazajam būs jāēd, un bieži.

[Malduguns]

Rofe izmisīgi palūkojās apkārt. Viņai vajadzēja atbalstu. Visvairāk psiholoģisku. Tomēr, kāpēc gan pūķēns neizvēlējās Angelinu, kura jau tāpat bija teju dievišķa, bet gan nemanāmo un nevienam nevajadzīgo Rofi?
-Es nezinu, ko viņi ēd, es nezinu neko par pūķulēniem. Visi taču uzskatīja, ka pūķi jau sen ir iznīkuši. Ak, ko lai es daru, man nav padoma.-Rofe saņēma galvu rokās un lūkojās uz olu. Plaisas nu lielākas nekļuva. Tā vien šķita, ka pūķēns ir mazliet nomierinājies un atpūšas. Patiesībā, tā nešķita, Rofe to zināja. Viņa zināja to, ko zina pūķēns un zināja, kas viņai būs jādara vēlāk.

[mr Bl@ck]

Enlils redzēja, ka Rofe ir apjukusi un lūkoja viņu pārliecināt. Uzlicis roku viņāi uz pleca puisis sacīja. Pūķi varbūt bija iznīkuši bet viņu laikmetam būs atgriezties. Uzlōkojis nu jau saplaisājušo olu viņš turpināja. No visām radībām pūķi ir vis neparastākie, nostāsti stāsta par viņu augstsirdību, kas nu mīt arī tavā sirdī. Un nekrīti izmisumā, padoms atradīsies vienmēr. Enlils bija mednieks un zināja daudz nostāstu par radībām, kas mita šajā pasaulē, bet vieni no viņa bērnu dienu nostāstiem bija par pūķiem, bet katrā nostāstā bija kripata patiesības.

Šo rakstu rediģēja mr Bl@ck: 07.08.2007 17:43

[Malduguns]

Rofe neatbildēja, tikai lūkojās uz olu. Viņai vajadzēja palīdzību. Steidzami. Meitene jau tāpat vēl nebija īsti vesela un tagad viss šis pārdzīvojums bija viņu novedis emocionāli nestabilā stāvoklī. Tā vien šķita, ka viņa varētu pateikt ko tādu, ko pateikt nevajadzētu. Vismaz ne tagad. Vismaz ne te. Vismaz ne šajā sabiedrībā. Izmisums bija apņēmis meiteni un viņa atkal sāka raudāt, pati nezinot kāpēc. Viņa gribēja pateikt visu. To, cik ļoti ir kādam no apkārtstāvošajiem pieķērusies, to cik ļoti baidās šo kādu pazaudēt. To, ka viņai negribās atkal sastapties ar vientulību. To, ka viņa nekad nav gribējusi būt tā, kas viņa bija. To, ka..
Čaumala atkal sāka plaisāt, pūķēns bija sajutis Rofes emocijas.

[Zōzā zač zač]

ooc: sorry.

Ola pāršķīla uz pusēm, kaut aŗi, tā atsedza tur dusošo adībiņu, viss bija neskaidrs.
visi zināja,ka tas ir pūķis, bet, pagaidām,tas negribēja atklāties gaismai, jo tik ilgu laiku bijis tumsā un noslēgtā biezā čaulā.
Tā bija dracona drošība, kurā viņš zināja,ka viņam, nekas nenotiks, bet tagad, cita vide, citādāki apveidi.
Viss jauns un sveš.


ooc: cerusaprotamāk, tagad ir, ja kas pūķis ir izšķīlies un ir saritinājes kamoliņā.

[Malduguns]

Rofe gluži vai ar mīlestību aplūkoja dusošo mazuli. Tas bija zaļš ar tumši violetu rakstu uz muguras. Mzās krūtis miegā cilājās un meitene ar trīcošu roku pieskārās mazā pūkainajam augumiņam.
-Viņš... ir tik jauks,-Rofe nočukstēja un pasmaidīja, pirmo reizi pēc tik ilga laika.-Tomēr es nezinu vai būšu viņam labākā māte. Es taču neesmu pūķis!
Mazuļa plaksti notrīsēja un pasaules apskatei atvērās lielas, zilas acis. Pūķēna puriņš bija apaļš un viņš to iegrūda Rofei plaukstā. Meitene atkal pasmaidīja un pakarīja mazā pierīti.
-Tevi tas neuztrauc, vai ne? Tevi neuztrauc tas, ka es neesmu pūķis un tu man būsi pirmais, par ko rūpēties. Vai, ne, mazais?

[Roviela]

Aridena, Enlilam runājot, piekrītoši māja ar galvu.
- Pūķi ir gudri, un tas viņiem iedzimts, domāju. Ja viņš izvēlējās tevi, tad viņš zināja, ko dara! Neuztraucies tik ļoti, mēs palīdzēsim, vismaz es - noteikti.

Ieraudzījusi pūķēnu, kurš nebija klāts zvīņām, kā viņa to bija iedomājusies, bet bija gluži pūkains, angela noelsās aiz sajūsmas.
- Tik mīļš! Ak, bet ko viņi ēd?
Viņa pievērsās no šķilšanās nogurušajam pūķēnam:
- Vai tu negribi ēst? Ja gribi, tad ko, nevari man parādīt? Es sameklēšu, kamēr tu atpūtīsies.

Aridena bija gatava doties kaut vai odu, mušu un sienāžu medībās, ja mazulis izrādītu tādu gribēšanu. Viņa uztraucās. Burve bija teikusi, ka zinot, kas ar olu jādara, bet kas tieši - to nepateica vis, noslēpa. Ak, māt! (tā angela domās uzrunāja burvi, pareizāk to, kas burvē bija palicis labs) Ko mums darīt? Atbildi gan viņa negaidīja. Burve bija nozudusi, kas to lai zina, kur viņa ir pašlaik. Diezin vai viņa tagad pēkšņi atnāks tāda, kādu Aridena to redzēja savā prātā - skaista, dzeltenās drānās, un laipna kā maija saulīte.

[Malduguns]

-Kad es biju maza, mana mamma mani veda pie kādas sievietes, kurai bija daudz mazu bērnu. Mana mamma un tā sieviete apgalvoja, ka barojot savus bērnus kā pūķus - sākumā ar zaļbarību, vēlāk ar gaļu un tad, kad bērni ir pietiekoši paaugušies, tie paši izlēma, ko ēst.-Rofe parakājās savās atmiņās. Mazais pa to laiku ieritinājās viņai klēpī un izturējās pret meiteni gluži īpašnieciski.
-Enlil, varbūt tu varētu pastāstīt, ko tu zini par pūķiem. Viņi augot ļoti ātri.