Meklētais [PZP] [C], LS pavediens. Opcijas

[Develin_]

Tur klinšu patvērumā, kur mēnēss spīdēja visspožāk un apgaismoja angelu kapličas... Tur prom no visā apdzivotajām vietām, kas ta vien čumēja un mudžēja no bruņotiem angeliem un draco, maigās mēness gaismas ieskauts slējās sens un laiku nokalpjos dēdēšana procesā kāds draco tautas sen jau pamests templis... Tā pakājē neraksturīgi bija raduši savu mūža mieru daudzas angelu tautas mirušās dvēseles, kas tur guldītas zemes miesās...

Šī tempļa maģiskajā noslēpumainības un tmsas plīvuros, kas slēpa to cēlā vientulībā un atšķirtībā no visas pasaules bija lemts sastapteis no ceļiem noklīdušiem, cerību zaudējušiem un atguvušiem ceļiniekiem, kam svēts vien savas tautas gods.. kam svēts vien uzvaras saldums un zaudējuma rūgtums.. Tur lemts bij sastapties ceļiniekiem, kuri nav nedz vienas rases ne dzimuma.. ne vienas cerības.. ne ticības.. Kvēls naids sitīs atreibes zvanus tomēr būs lietas kas mainīs visu.. kas jau mainījušas visu.. Svešinieku apvienos savus spēkus vienā, lai gūtu kopēju miera svētību ne tik sev.. bet arī pārējām tautām un ciltīm...

[Roviela]

(OOC - iedūra ar indes zobu, pret kuru vajag īpašās zāles, jeb ar zobenu? Aridenai nav pilnīgi nekādu zināšanu par ārstēšanu, viņa pat nespēj pateikt, kā ievainojums iegūts, un nezin arī, kur meklēt zāles pret indi, ja tāda lietota. Sorry!)

Aridena beidzot atrada brītiņu paskatīties apkārt. Viens klājiens! Kur nevar saprast, kurš ir kurš, un kurš dzīvs, kurš nē. Sakustējās krūmi, un viņa saprata, ka viens noteikti vēl ir dzīvs, un tas ir serpentīns. Nedomājot bulta bija uz loka, un tikpat ātri tā aizspindza pretī mērķim. Tā... viss.
Viņa nolaidās zemē un sāka lasīt savas bultas, pie reizes mēģinot atrast, kurš no biedriem vēl ir pie dzīvības, līdz pēc brītiņa nonāca netālu no tā ienaidnieka, kuru viņa noguldīja pēdējo.
Tur zemē gulēja Rofe un nekustējās.
Angela nokrita ceļos, un mēģināja saprast, vai drako ir dzīva, vai nav, un kas tieši viņai noticis. Dzīva tā kā ir, un mugurā ir brūce, to Aridena saprata pēc maza laiciņa. Bet kas tas par ievainojumu, kā iegūts, viņai zināšanu nebija. Aridena neprata atšķirt serpentīna kodumu no zobena dūriena. Caurums ir, jā, un tas bija viss, ko viņa zināja.
- Rofe ievainota! - meitene diezgan izmisīgi skaļi iesaucās cerībā, ka kāds, kam vairāk zināšanu par brūcēm, sadzirdēs, atnāks un pateiks, kas un kā un ko tagad darīt.

[Zōzā zač zač]

ooc: cik nopratu, tad šeit vēl ir daži, un mēs k-kur esam izkustējušies.'


Meiteni klusi sekojusi visiem līdzi, pat nedomāja, kāda sarunās jaukties iekšā, kaut aŗi tika pieminēta.
Olu viņa turēja savā azotē lai tā nepazustu bet tad viņiem uzbruka. Meitene atkāpās drošākā attālumā.
varētu nospriest ka viņa nobijusies cenšas tikt prom bet tā nebija viņa nolika olu sev pie ka'jām un izvilkusi savu loku sākā visus pretiniekuš apšaut kas kaut mazākā mērā draudēja viņas l'īdzgaitniekiem.

[Semijs]

* Atvainojos, ka biju ,,pazudis''

Umbrekam atmiņa bija laba ar serpentīniem, kā nekā viņš bija tā teikt veterāns, tādēļ serpentīniem nevajadzētu sagādāt problēmas, protams ja viņi visi lielā barā nekluptu.
Vienu serpentīni jau barbars noskatīja, bet šobrīd Umbreks nebija apbruņots, vairogs bija uz muguras, bet cirvis sānos, tādēļ viņš sagrābis serpentīnu aiz rokām, smagi ietrieca savu galvu serpentīna pierē, lai to nedaudz apdūlinātu, pagrūdis čūskveidīgo radību prom, Umbreks izvilka savu cirvi un ar varenu rēcienu, iegriezies ar cirvi varētu teikt izšķaidīja serpentīna sānus pie jostas vietas, lai pārliecinātos, ka upuris ir miris, Umbreks ar kāju vareni iespēra serpentīnam pa krūtīm, to nogāžot.
-Gluži kā treniņi!-
Barbars iesaucās un sagatavoja savu vairogu.

[Develin_]

Cirtiens zem ribām. izveicīgs lēciens malā un serpentīns bija miris...
viss. vinū vairs nav. viņi ir tikuši galā..
Devs palūkojās apkārt. Umbreks sajūsmā vicināja zobenu pret tukšu gaisu.. Enils... Enils stāvēja un vēroja apkārti. pēkšņi Deva sirdī iezagās izbailes.

-..Aridena... - Devs ar izmisumu balsī noteica.
palūkojies visapkārt viņs manīja balu spārnu pāri pārliekušos pār ķermeni.. pār līķi... Devs sasitis spārnus devās uz to pusi. Devam tuvojoties Aridena pagrieza galvu ar izmisuma pilnu skatienu veroties brālēnā. meitenes stāvs beidzot atsedza zemē guļošo
-Rofe? - pārslīdēja pār Deva lūpām.

puisis pilidoja pavisam tuvu abām meitenēm un nokrita ceļos. plaukstu uzliciz uz meitenes kakla ouisis centās staustīt meitenes sirds pukstus..
- vārgi... - pusis nočukstēja...un saņēmis meiteni rokās to sagrieza apsaktot brūci.

- serpentīna nagau brūce..... - pusis nopūtās to vērodams.
- zāles ir gandrīz nereāli dabūt.. cik atceros no dzimtā ciema priesteru nostāstiem.. tās aug tikai vienā vietā... nereāli.. - puisis paskatījās uz pārējiem un nopūtās jau atkal.

- atstāsim viņu šeit.. lai nomirst. būs pašai vieglāk.. un neapgrūtinās mūsu ceļu uz pareģojuma pildīšanu.. - pusiis teica un pavērās uz apkārtējiem un kritušo lauku,. miruši serpentīni un viņējie.
dzīvi palikuši bija tikai Aridena, Enilas, Umbreks.. Angelina.. un pusdzīva Rofe. tas arī viss.. kas bija palicis. no cerības kas pirms mirkļa bija bangojusi tik spēcīga.

[mr Bl@ck]

Sauciens izrāva Enlilu no transa. Rofe ievainota? lēkdams pāri līķiem viņš metās pie nokritušās meitenes. Jā, bija ievainojums, serpentīna zobi, ja viņš pareizi nolasīja zīmes.
Deva vārdi iz rāva viņu no sastinguma kurā viņa prāts bija pirmīt iestidzis. Nē. Enlils sacīja, viņa balsī jaucās apvaldītas dusmas un dziļas sāpes. Es nepametīšu biedru nomirt, bez tam Dev kaunies, nebūtu viņas tu šobrīd atrastos ēnu valstībā. Nu enlila niknais skats urbās Devā kā dedzinoša ogle. Spriežot pēc brūces, Rofei atlicis lielākais divas dienas, varbūt pat mazāk, bet zāles par kurām turunā var atrast ziemeļos, dažu dienu gājiena attālumā, es neļaušu vēl kādam biedram aiziet, esmu runājis.

OOC: Tēla vārds ir Enlils

Šo rakstu rediģēja mr Bl@ck: 10.07.2007 20:00

[Roviela]

- Tu ko! Zini, kur ir zāles, bet nemēģināsi dabūt? Ja viņai nepaspēsi, tad pašiem, iespējams, noderēs!
Aridenas balss bija sašutuma pilna.
- Pareizi, Enlil! Dodamies turp tūlīt! Visi kopā, un uzreiz. Te vairs nav, ko darīt. Mēs varam lidot. Vienīgā bez spārniem ir viņa.
Meitene pārlaida acis apkārtnei, tad izlaboja teikto:
- Nē! Ir vēl viens. Tas nekas. Es varu nest drako, nav viņa smaga, man spārni ir stipri, jūs tieciet galā ar to barbaru, viņš noteikti ir diviem nesams. Es ceru, tā, ar to olu spēj lidot pati?

[Semijs]

Dzirdēdams teikumu ,,ar to barbaru'' Umbreks izteica komentāru.
-Man arī ir jūtas! Neesmu gaļas mašīna!-
Atbalstījis savu cirvi uz pleca un piegāja klāt pie pārējiem, tiklīdz atskanēja variants par atstāšanu novārtā, barbars neapmierināts norūca.
-Neviens netiks atstāts novārtā, reāli, vai nerēali mēs pēc tām zālēm dosimies līdzi un, lai dievi mūs seko rādot ceļu!-

[Malduguns]

Rofe dzirdēja tikai balsis. Tās bija tālas un meitene nespēja atšķirt vārdus, tikai intonāciju. Izmisums jaucās ar vienaldzību.
Pazibēja dusmas un kāda sāpe. Šo balsi Rofe gandrīz pazina, tomēr bija aizmirsusi tās īpašnieku, šķita, ka viņa ir vienu soli no atrisinājuma un nespēj šo soli paspert.
Sašutums.
Neapmierinātība.
Rofe iegrima tumsas valstībā. Viņa redzēja savādus, ēnām līdzīgus tēlus. Pazibēja mātes un vecmāmiņas sejas. Tās bija aicinošas un reizē noraidošas.
-Tev vēl nav laiks nākt pie mums,-parādījās arī tēva stāvs.
-Bet es vēlos doties jums līdzi, būt atkal kopā ar jums,-meitene klusi bilda. Vientulības sajūta atkal ar joni bija atgriezusies. Kāds to uz mirkli bija kliedējis, tomēr kas viņš bija. To meitene neatcerējās. Viņa atcerējās tikai silto enerģiju, bet tas bija viss. Tēls bija parāk neskaidrs.
-Tavs laiks vēl nav pienācis, cīnies,-tēvs sausi atkārtoja.-Tev palīdzēs. Tev vēl daudz kas jādara. Rofe, tu..
Tēli piepeši pazuda. Nu bija tikai tumsa. Šķita, ka Rofe krīt arvien dziļāk un dziļāk bezdibenī. Vienīgias, kas vēl viņai bija palicis bija kāda silta un neparasta enerģija, kas piepildīja būtni un neļāva padoties.

Šo rakstu rediģēja storyteller: 10.07.2007 22:33

[Zōzā zač zač]

Tomērt viens serpentīns, bija nozudis uz mirkli, no visu redzes loka u tad ubruka, tam bariņa, kas steidzās aplīgā rofei.
Piecas būltas viena pēc otras ietriecās šī radījuma ķermenī, to nogāžot zemē.
Tā ekstremitātes bija paralizētas, Bet vēljoprojām dzīvam būdam viņš izjuta nāvējošas sāpes.
Meitene notēmēja loku ar būltu augstu debesīs un , to atlaida vālā.
Pēc apmēram 2 minūtēm, būlta caururba šo serepntīnu un tas sasala , tik tālu, ka uzsitot ar zobenu,t as kā ledus saplīstu.
Aizlikusi loku sev aiz muguras u pacēlusi olu meitene piegāja pie Rofes un vaicājoši prasīja pārējiem.
Viņu sakoda, kas viņai ir?
Viņa pate redzētu, bet nedaudz nobijusies stāvēja aiz muguras Devam.

[Roviela]

Aridena uz mirkli atskatījās, lai ieraudzītu, kā melnspārnainā drako tiek galā ar vēl vienu, no kaut kurienes izlīdušu serpentīnu.
Piecas bultas! Angelai aizrāvās elpa. Kāpēc tik daudz? Un laiks, gaidot beidzamo, gaisā izšauto bultu, šķita vai apstājies.
- Kāpēc tu viņu tīši moci? - baltspārnainā skaistule pārmetoši iesaucās. - Kāpēc tādu lietu neatstāj ienaidniekiem? Tu esi tik ļauna un asinskāra?
Angela tāda nebija, bet ne tikai tāpēc nekad "nespēlējās" ar pretinieku. Plēsoņa, kas nogalina ar vienu ķepas zvēlienu vai vienu kodienu, neriskē iegūt liekus ievainojumus un netērē spēku veltīgi, kas ir svarīgi, lai izdzīvotu. To, ka viņasprāt, piecas bultas, kas neviena netrāpa mērķi, liecina par šaut neprasmi, Aridena neteica skaļi.
- Lidojam? - viņa sāka palikt nepacietīga. - Rofei nav daudz laika!

[Semijs]

Umbreks palika nedaudz bāls par domu lidot un viņš paprātojis teica.
-Ziniet, es varētu labāk iet ar kājām, man lidošana nekad nav gājusi pie sirds... Varat pa mani neuztraukties, jo es spēšu tikt galā.-
Barbars beidzot nedaudz pasmaidīja, jo viņš jutās ļoti pašpārliecināts par to, ka spēs pārvarēt šķēršļus.
-Pie tam.. esmu pasmags, jums nevajag tērēt spēkus uz mani, man vēl to ir daudz..-

[Roviela]

Aridena līdzjūtīgi paskatījās uz barbaru. Ja viņa arī pamanīja, ka drošsirdīgais karotājs ir mazliet nobālis, viņa to nelika manīt.
- Ja Tu zini, kurp jāiet, tad jau nekas. Ja nē, tad Tu netiksi mums līdzi. Nu, pamēģini? Varbūt iepatīkas?

[mr Bl@ck]

Enlils atsprādzēja savu apmetni un apsedza ar to Rofi. Mēs lidosim uz kalniem, bet debesīs ir vēsi. viņš klusi sacīja. Viņam sāpēja sirds, ne tā kā sāp kad tu vēro kā izplēn tavs cīņu biedrs, šī sāpe bija daudz skaudrāka. Kas tā bija Enlils vēl nespēja iedomāties.
Tad viņš pievērsās barbaram. Novelc savu apmetni un nogulies uz tā, mēs to izmantosi kā nestuves.

[Semijs]

Umbreks paskatījās uz Enlilu un uzstājīgi viņam atbildēja.
-Man tiešām negribās lidot, kauns to atdzīt, bet man ir paniskas bailes no lidošanas, jau kopš tās reizes, kad mans draco draugs mani vienreiz lidinot netīšām nometa..-
Barbars nedaudz nopūtās, viņš bija palicis vēl bālāks, bet nu katram ir savas bailes.

[Zōzā zač zač]

Meitene pastījās uz angelu.
Es mēģināju serpe'tīnu apturēt, lai tas nezubruktu jums, lai tas nebūtu spējīgs...
Meitene pārtrauca runāt un smagēji nopūtās.
Lai paliek. Bet es gribētu zināt, kas noticies Rofei. Ja viņai ir sakosta, tad es mēģinātu viņai palīdzēt.
Meitene paskatījās uzdebesīm.
Lidot.
Tad uz milzīgo vīrieti.
Bailes lidot, bet mēs ātrāk tktu prom no šejienes.

[Roviela]

Aridenas skatiens atmaiga, veroties uz melnspārni drako, kura mēģināja taisnoties.
- Nevajag..., būs jau labi! Es atvainojos. Jā, Rofe esot sakosta, mums jālido, nav citas izejas. Varbūt Tu vari kaut ko izdarīt jau te?

- Umbrek, mēs Tevi nenometīsim zemē, ar kājām Tu mūs nepanāksi, lai cik ātri spētu skriet. Ja nedarīsi tā, kā Enlils teica, mēs būsiem spiesti Tevi atstāt te vienu pašu. Saņemies un netiepies, nu! - viņa turpināja pierunāt barbaru. Nometis zemē! Tas nu gan... tad saprotams, kāpēc viņš tāds dīvains tagad palika.

Šo rakstu rediģēja Roviela: 13.07.2007 20:59

[Develin_]

Devs sarauciz uzacis vēroja notiekošos.
- mēs veltīgi škīežam laiku.. - puisis izmeta paskatoties uz Enlilu kas bija pārliecies pār Rofi
- viņa nomirs šā kā tā... - Devs nočukstēja un pavērās uz ziemeļiem.
auksta sāpe iezagās viņā. viņam bija vienalga vai Rofe mirst vai dzīvo. viņa bija drako. ne angels. un agela griba. angela raksturs mācija ļaut drako mirt
.. Devs novērsās no depespuses, un jau atkal pavērās guļošajā Rofē. drakona spēks uzmutuļoja viņā. Devam sametās kauns.. bet nē. tomēr. viņš nevēlējās glābt. nedz viņu. nedz sevi... viņš nevēlējās sekot liktenim. viņš nevēlējās būt tas kas ir.
bet no tā izvairīties nevarēs..mūžīgi bēguļot nevarēs..

Devs paraudzījās uz ziemeļiem. tur jādod. un punkts. štrunts par visu citu.
ar ledainu acu skatu Devs vēl pēdējo reizi pavērās Rofē. meitenes sāpju izteiksme trauslajā sejā iesita Deva sirdī žēlumu. žēlumu par šo likteņa varā pamesto būtni.
-.. viņa takš ir tuva.. asinsmāsa. un es asinbrālis... - pusis nočukstēja.
laika vairs nebija. ir jādodas ceļā.
Devs pacēla savu zobenu pret Umbreku.
- Gulies.. un nečīksti.. - Devs nešpetnā balsī izmeta - mums jādodas ceļā.-
uzmetis skatu apkārtējiem viņš pavērās uz mātes kapa pusi vēl pēdējo reizi.

- piedod māt. es atriebšu tevi. es atriebšu viņu. un mes piepildīsim pareģojumu.. - viņš kulus nočukstēja un sasita spārnus dodams pārējiem zīmi ka ir laiks doties ceļā. katra minūte nu bija no svara. katra lieki pamestāsekunde varēja apdraudēt pareģojuma piepildīšanu..varēja apdraudēt .. Rofes dzīvību.

[Roviela]

Aridena piegāja tuvāk Rofei, noliecās pār to, un saudzīgi pacēla drako rokā, iepīdama plaukstas siksnās tā, lai nekādā gadījumā nenomestu meiteni zemē.
Negaidot, vai Umbreks izdarījis to, ko viņam liek, viņa savicināja spārnus un pacēlās gaisā. Nesamais nebija viegls, bet angelu spārni ir lieli un spēcīgi, un, par spīti šķietami trauskajam izskatam, Aridena bija karotāja, ka nevajadzēja aizņemties nedz izturību, nedz spēku.

[Zōzā zač zač]

Pirms Rofe tika pacelta meitene izspraucās cauri šim aplim, ko bija visi veidojuši ap rofi un notupās viņai blakus.
Es tevi nespēšu izdziedēt, bet apturēt indes iedarbību varēšu, la vismaz tev i laiks, lai tiktu ppie pret indes.
Meitene noteica un izvilkusi no savu spārnu paspārnes mazu somiņu viņa sajauca vienā tukšā stikla trauciņā vairākas zālītes un dziras, kas atraadās viņas mazajā somiņā.
Dzira, ko viņa bija samaisījusi izskatījās nedabiski zaļa. un neviena netraucēta viņa puspudelītes dziras uzlēja uz koduma vietu, tad pārējo ielēja meitenei mutē, lai norītu.
Pudelīti meitene aizmeta un no savas melnās zīda kleitas malas viņa noplēsa mazu strēmelīti un to uzlika uz koduma vietas.
Tagad, iesaku seigties.
Viņa noteica un pagāja nostāk, Rofe tika pacelta un aizesta.
Meitene palūkojās uz Barbaru. (cik nopratu viņš vēl nav panemts.)
Tu ar mani kopā varētu lidt.
Nu piedāvājums bija labs, bet emitene izstījās tik trausla, ka kaut mazākais pieskaŗiens un viņa sabruktu.

[Semijs]

Umbreks bija pavisam bāls, bet nu izskatījās, ka barbaram nebija izvēles un viņam nācas piekrist lidošanai, kas viņam nekad nav gājis pie sirds.
-Labi.. Bet ja tu mani nometīsi, es zvēru, ka mans gars tevi vajās visu atlikušo mūžu.-
Viņš ataisīja savu apmetni un nometis to uz zemes, apgūlās, lai viņu būtu ērtāk nest..

Šo rakstu rediģēja Ilivarra: 15.07.2007 21:22