Meklētais [PZP] [C], LS pavediens. Opcijas

[Develin_]

Tur klinšu patvērumā, kur mēnēss spīdēja visspožāk un apgaismoja angelu kapličas... Tur prom no visā apdzivotajām vietām, kas ta vien čumēja un mudžēja no bruņotiem angeliem un draco, maigās mēness gaismas ieskauts slējās sens un laiku nokalpjos dēdēšana procesā kāds draco tautas sen jau pamests templis... Tā pakājē neraksturīgi bija raduši savu mūža mieru daudzas angelu tautas mirušās dvēseles, kas tur guldītas zemes miesās...

Šī tempļa maģiskajā noslēpumainības un tmsas plīvuros, kas slēpa to cēlā vientulībā un atšķirtībā no visas pasaules bija lemts sastapteis no ceļiem noklīdušiem, cerību zaudējušiem un atguvušiem ceļiniekiem, kam svēts vien savas tautas gods.. kam svēts vien uzvaras saldums un zaudējuma rūgtums.. Tur lemts bij sastapties ceļiniekiem, kuri nav nedz vienas rases ne dzimuma.. ne vienas cerības.. ne ticības.. Kvēls naids sitīs atreibes zvanus tomēr būs lietas kas mainīs visu.. kas jau mainījušas visu.. Svešinieku apvienos savus spēkus vienā, lai gūtu kopēju miera svētību ne tik sev.. bet arī pārējām tautām un ciltīm...

[Malduguns]

-Es varētu paglabāt. Man tas problēmas nesagādās,-Rofe sacīja. Galveinais būtu tas, ka viņai būtu kāda nodarbošanās. Viņa varētu kaut vai adīt jaciņas jaunajam pūķulēnam vai pārnēsāšanas somiņas olai. Smieklīgi,-Rofe pie sevis nodomāja, bet vismaz prāts un ķermenis būtu aizņemts ar kādu darbību.

[Develin_]

Devs paskatījās uz Rofi tad uz Aridenu.
- ola paliks pie tās atradēja.. mana tā nav.. es nesajūtu tās spēku.. - pusis izmeta un novērsās..
- un jā skaistā Aridena, rietumi ir tas urmums jādodas.. - pusis pusskaļā balsī nočukstēja tā lai to dzidētu Aridena. - Ļaunuma saknē un migā.. tur mēs dosimies. pēc dzīves.. un nāves.. - Devs novērsās un palūkojās uz rietumiem.

[Malduguns]

-Ko mēs tur darīsim? Rietumos?-Rofe atkal sabāza rokas bikšu kabātās, uzrāva plecus un palūkojās uz nesen kā atrasto brālēnu. Šādi, ar piešķiebtu galvu un izspūrušiem matiem, viņa izskatījās kā mazs puišelis vai skumīga meitene.

[Roviela]

Angela pielidoja klāt savam brālēnam un, vienu roku aplikusi viņam ap kaklu, šķelmīgi caur skropstām ieskatījās viņam acīs.
- Nebiedē priekšlaikus Develin! Gan migla, gan nāve ir redzētas un bijušas blakus, domāju, mums visiem. Dosimies turp, ja mums jādodas, tad redzēsim, kā būs.
- Varbūt laižamies zemē? Drako nespēs mums sekot, ja lidosim.

[mr Bl@ck]

Enlils satrūkās gluži tāpat kā Rofe viņš juta kā viņa paraujas mazliet nostāk. Šajos īsajos mirkļos, kamēr viņa zieda ziedi viņam uz vaiga ko rotāja rēta, viņš bija aizmirsis, kas notiek apkārt. Ar ievingrinātu saktienu viņš pavērās lidojošajos putnos. Tos kāds bia iztrūcinājis, bet vai tas bija zvērs, vai cilvēks to Enlils nemācēja sacīt. Tāpēc viņš pamāja ar galvu Devam, ka dosies palūkot, kas notiek dumbrājā. Tad veltījā skatienu Rofei un pacēlās spārnos.
lidodams cik vien zemu varēdams un arī cik ātri varēdams, viņš ielaidās starp kokiem. Izvēlējies augstu kuplu egli viņš uzlaidās galotnē, notās varēja pārredzēt mežu krietnu divu jūdžu attālumā. Angele stāvu slēpa viņa tumšzaļais apmetnis un melnie spārni, kas neizcēlās uz apkārtnes fona. Arī ieročus viņš neizvilka bīdamies saules atspulga spožajos asmeņos.
Viņš tikai sēdēja koā un vērīgi vēroja dumbrāju nezinādams, ko ieradzīs, vai apmierinātu lapsu zogamies uz alu vai uzmirdzam zobenus un šķēpus.

[Malduguns]

OOC - Enlils ierauga, ka tuvojas kāds pulciņš, tikai nespēj saskatīt, kas ir nācēji un nesaprot, vai viņi ir labi vai slikti.

[Develin_]

- mēs dosimies tur un sajauksim asinis ar miglu.. - Devs nočukstēja un palūkojās uz savu jauno angelu māsīcu.\

[Roviela]

Aridena ar pirkstiem maigi izbrauca Devam cauri matiem. Viņas roka bija liega un glāstoša, īstā māte to nespētu izdarīt sirsnīgāk.
- Dev, nevajag... - balss skanēja tikpat maigi, - Darbs pats parādīs, kad tas būs darāms, un kā jādara. Ja miglai būs jāsajaucas ar asinīm, tad tas notiks tad, kad tam pienāks laiks, neuztraucies iepriekš! Tu taču nebaidies par to, ka esi Izredzētais, kam lemts piepildīt Likteni?
Pēdējo jautājumu viņa uzdeva pavisam klusītiņām, lai neviens, neviens pats nedzirdētu, tikai Develins.
- Tu taču nebaidies mirt, vai ne? - viņa turpināja tādā tonī, kas nepieļāva nekādas šaubas par to, ka angela netic, ka Devs varētu būt nobijies gļēvulis un rādīja, ka viņa pati nebaidās nemaz.
- Tu raizējies par to, kam jānotiek? Ak, nevajag! Dosimies turp, kur tu saki! Uz rietumiem. Ko mēs vēl gaidām?
Viņa paskatījās apkārt. Itin kā bija visi... bet nē. Nav angela ar melnajiem spārniem, kas pirmīt runāja ar Rofi. Aridena nebija ievērojusi, uz kurieni viņš aizdevās, tikai atcerējās, ka Devs kaut ko teica. Kaut ko par mežu pie purva. Laikam.

- Kurp tu aizsūtīji Enlilu? - viņa ziņkārīgi iejautājās.

[mr Bl@ck]

Elils saprindzināja redzi un ieraudzīja pulciņu. Ne pārāk lielu bet gana lielu lai uzmanītos. Notāda attāluma nevarēja noteikt vai tiem ir labi vai slikti nodomi. Tāpēc viņš mēģināja saktīt nācēju ieročus un apģērbu. Ja manīs šķēpus un zobenu, tad nu bija ziepes, bet ja loki, tie arī varētu būt mednieki, lai gan, kas tie par medniekiem, kas iztramda medījumu?
Kaut kas nav labi...

[Malduguns]

Rofe novērsās no Develina un Aridenas. Viņas skatiens aizklīda tālumā, kur stiepās mežs. Enlils bija devies projām un nebija pasacījis ne vārda. Bet varbūt tā pat bija labāk. Gaisā pacēlās vēl viens putnu bariņš, šoreiz jau tuvāk un drako meiteni pārņēma nelāgas priekšnojautas.

[Develin_]

Develins paverās Aridenā.. kā viņam gribējās pateik to ko viņš jūt. to ka viņam ir sasodīti bail zaudēt. zaudēt to ko viņš nupat bija atradis... bet nē. Devs nebija gļēvulis. viņš nedrīkstēja atļauties tāds būt. viņš bija Izredzētais. vadonis... tās sāka puisim kāpt galvā un lika asinīm bangot viņa vēnās, un sirdij kūsāt no visa spēka un enērģijas.. ļaus smaids pārzibēja pār Deva seju bet tad tā iztaisnojās un kļuva cieta kā akmens. nekas nebija lasāms tajā. tikai Deva sirds sažņaudzās sāpēs un bailēs.. bet neko no tā. nevienam..nebija lemts redzēt.
puisis jau atkal paskatījās uz Rofi, kas vērās debesu plašumos lūkodamās pēc Enila.. smaids nozibēja Deva acīs..
- man šķita ka zosis tika iztrenkātas no mājvietas.. - Devs nočukstēja Aridenai..

kad puisis bija izteicis šos vārdus.. jauni putnu bari tika uztrenkti debesīs. Devs sekundes laiķa noprata par ko iet runa.
- serpentīni.. - pār Deva lūpām izlauzās šis vārds.


ooc: serpentīni - ļaunā valdnieka pakalpi. radīti ar valdnieka anotomijas intereses palīdzību. anatomiski precīzi cilvēki sakrustoti ar čūskām, kā rezultātā tie izskatās puscilvēciski pus čūsčiski ( tāds vards maz eksistē? ) galvas, kā plakanām kobrām ar indes dzeloņiem ka stiepjas pāris centimetrus laukā no viņu mutām. intdr ir nāvējoša. bet pret to ir zāles, kas atrodamas, uz ziemeļiem no ļaunā valdnieka pils tiek suaktas par Kujmatētām. to novārījums jācenšas izdert un ārīdzan jāuzliek uz vietas pa kuru inde ir iekļuvusi organismā a.k.a. brūces.
pārējais ķermenis, kā cilvēkam, iedalās sievišķā suga, ar aticīgajām fiziskajām atšķirībām, vīriešu sugas nereti ir stipri vien lielākas kā sieviešu līdz pat 2 reizēm. ābās rokas ar asiem nagiem, bet rokās tiek arīdzan turēti zobeni. īstenībā serpentīni ir galīgi nemākuļi cīņā ar zobenu tādēļ vairāk jāizvairās no viņu lokanuma un indes dzeloņiem jeb vēlmes iekost visam kas pagadās. tālāo rumpi turpina dīvaina paskata astes kas metas gredzenos, un uz šime astes anatomiskajiem gredzeniem valdnieks ir uzvilcis sudraba gredzenus, kas simbolizē katra serpentina spēku un izturību
piem.
1 gredzens - nīkulis
2 gredzeni - zina kas jādara
3 gredzeni - zzina kā jādara
4 gredzeni - dara
5 gredzeni - slepkavo. aukstasinīgi.
visu ķermeni radījumiem sedz violetas zvīņas. drebes nav jo visu sedz zvīņas.
serpentīnu asins krāsa arī ir violeta - vīriešu dzimuma, bet sieviešu - dzeltena kā strutas.
nogalināt var, vai nu nocērtot galvu, jeb arī iedurot dunci exactly zem ribām.
ja nocērt asti, tā ataug atkal, tāpat ar rokām. nagi TIKAI skrāpē līdZ kaulam bet nevis indē. indē tikai ja serpentīna zobi saskarās ar tavu ķermeni. t.i. iekoši vai ieduras brūcē :/ (wow, tas nu gan bija ļoto loģiski)


tātads vēl pēcvārds - izklaidējaties jauki tos slepkavojot. uuuuuuuunn.. tie kas līdz šim nav iepostojuši, tiks vienkārši brutāli nogalināti vai nu ār serpentīna roku vai paša Deva.

i mena. tie kas it kā spēlē bet nemaz nedomā par postošanu. netiek runāts par Enilu, Aridenu, Rofi un Angelinu. das ist all.

[mr Bl@ck]

Beidzot Enlils sakatīja nācējus un asinis sastinga viņa dzīslās serpentīni, valdnieka pakalpiņi. Nāvējoši pakalpiņi. Enlils uzšāvās debesīs strauji kā bulta un strauji laidās pār galotnēm. Nebija laika slēpties vajadzēja pabrīdināt pārējos pirms viņi sastopas ar briesmām. Izlidojis virs klajumiņa pie tempļa Enlils strauji pikēja pēdējā mirklī izlīdzinādams lidojumu un piezemēdamies pie Deva Rofes un Aridenas.
Tuvojas serpentīni! viņš bez elpas izdvesa Cik tieši nemāku teikt, bet varu teikt droši vairāk par duci būs. Tālab steidzieties. Enlils notrausa sviedrus no pieres mēģinādams atgūt elpu viņa pirksti pārslīdēja pār vaigu un atklāja, ka to klāj ziede. Ko gan tā izdarījusi? viņš nodomāja uztaustīdams rētu uz vaiga.

OOC: lūdzu ja ziedei vajadzēja noņemt rētu, vai var to atstāt?`Ta ir visai svarīga manam tēle, lai gan viņš arī kaunējas no tās.

Šo rakstu rediģēja mr Bl@ck: 26.06.2007 23:37

[Roviela]

Pamanījusi Deva acīs saltumu un to, kā pārvēršas viņa vaibsti, Aridena spēji atrāvās no brālēna. Viņai nepatika tāds notikumu pavērsiens, un vēl jo vairāk nepatika ļaunums tajos, kas bija tuvi.
Bet laika par to prātot neatlika. Enlila nestā ziņa nebija patīkama.
Angela nopētīja apkārtni. Būtu viņa viena, viņa nekavējoties laistos projām neiesaistoties nejēdzīgā kaujā, bet te bija drako, kuriem nebija spārnu. Vismaz Rofe, kuru Aridena nekādi negribēja te atstāt saplosīšanai serpentīniem, par pārējiem viņai liela bēda nebija.

Angela nocēla loku no pleca un uzlika tam bultu. Ar ieroci rokās meitene sāka laisties tuvāk ienaidniekam, bet nepavisam ne zemu - viņa bija laba šāvēja, un tuvcīņā grasījās iesaistīties tikai tad, ja izbeigsies bultas.
Tikusi šāviena attālumā, Aridena nosēdās koka zarā, lai būtu stabilāk, noskatīja, kuram no ienaidniekiem ir vairāk gredzenu, un, rūpīgi notēmējusi uz to, izšāva.

(OOC - tad kā ir ar bultām? Un zobens, ar kuru iedur tai pašā vietā, arī ir tas pats, kas duncis, ja? Aridenai nav zobena, ar kuru varētu nocirst kādam galvu, toties ar to var labi durt, un viņai ir daudz bultu arī)

[Malduguns]

Pēc Enlila atgriešanās Rofe kļuva tramīga. Serpentīnus viņa tagad nevēlējās sastapt nekādā gadījumā. Pretīgie mošķi bija krietni vien pagandējuši viņas dzīvi un tagad viņa nebija savā labākajā formā.
Drako meitene palūkojās uz Enlilu. Bija noticis tas, ko viņa jau bija gaidījusi. Rēta bija krietni vien samazinājusi savus apmērus, bet vēl joprojām bija skaidri redzama, neraugoties uz visu.
Rofe novērsās un ar pirkstiem apņēma zobena spalu. Tagad bija jākoncentrējas cīņai nevis jālidinās sapņu pasaulē.

[mr Bl@ck]

Elils pievērsās Rofei, Šķiet man nepietiks laika pateikties, bet laba vēlējums cīnā tev noderēs viņš sacīja Rofie vēl uzlikdams roku meitenei uz pleca.
Tad nostājās viņai blakus un izvilka savu zobenu. Glaciuss bija garš pusotras rokas zobens, asmens mirdzēja nospodrināts, kasliecināja,ka īpašnieks rūpējās par to. Uz zobena plaknēm ridojās gras rūnu virtenes, vēstīdamas zobena vārdu un ceļu kādu tas izcirtis dzimtai, kurai tas piederēja.

[Malduguns]

Rofe pasmaidīja, kad sajuta Enlila roku uz sava pleca.
-Cerams, ka veiksmes zvaigzne uzspīdēs arī tev. Un pateikties nevajag, es tikai atlīdzināju par tavu labo sirdi. Ne katrs angels parakstītos uz kaut ko tādu, ja glābjamais ir drako. Rēta gan paliks, bet vairāk nebūs tik uzkrītoša.
Meitene noraudzījās kā anglea zobena asmenī atspīd austošās saules stari. Tas šķita gluži maģiski. Rofe sajuta ādu kā drosmi un neparastu spēku ieplūstam sevī. Tas bija savādi, bet iespējams, ka šādas izjūtas viņu piemeklēja tādēļ, ka šoreiz viņai cīņas laukā kāds stāvēja blakus.

[Develin_]

Devs pavirzījās nostāk no visiem. viņam nebija bail vai kā. viņš tik vēlējās vērot. vērot biedru.. jā biedru un draugu izturību cīņās laukā.
-.. nē.. beidz muļķoties.. - Devs sevi aprāja, izvilcis zobenu sasita spārnus un devās tieši pretī pirmajam serpentīnam ko pamanījā.
cirtiens.
strutainas asinis.
nāve.
un Devs jutā sjau atkal kā adzimis no jauna. viņš dūra kur pagadās tā īpaši pat netēmēdams.
gar Deva ausi aizšņāca Aridenas bulta.. un pusis pei sevis pasmaidija. bija lieliski apzināties ka viņa rados ir kāds izcils loka lietpratējs.

sev aiz muguras Devs dzirdēja Rofs un Enila zobenu šķindoņu. bija dzirdamas Aridenas bultas un serpent1inu brēcieni pēc katra Deva zobena nocirstā locekļa. sāpēs. un ļaunums kas izsatroja no serpntīniem uzlādēja Devu. lika tam justie sun dzīvt. un slaktēt.
no muguras virsū metās serpentīns.
Devs sajuta viņa pretīgi aukstās zvīņas piesakaramies savai ādai un radījuma zobus tiecoties uz viņa pusi.. vēl mirklis, jza viņš ļautos.. un viņš būtu miris. jā. miris un pavisam klusi mierīgs.
zobens puiša rokās atslīgā.. bet serpentīna zobi tuvojās Deva ādai..

puiša galvā atsanķeja Ardienas vārdi
- Tu takš nebaidies mirt.. -

atcerējies šos vārdus Devā uzbangoja jauns drosmes vilnis Devs satvērā ciešāk zobenu un sagriezis to trieca serpentinam tieši vēderā...

nokritis ceļos Devs paērās visapkārt. visa zeme klāta dzeltenās un violetās asinīs bet serpentīni visi vēl nebija apslaktēti.. tik pāris.

tālāk.. tur aiz bara varēja manīt pašulielākot serpentīnu.. masīvu un lielu. spēku plnu... vadoni..
Devs petrausās kājās un pacēla zobenu..
-viņš būs mans.. - Devs izmeta un metās uz tā pusi.

ooc: ar bultām tas pats kas ar zobenu, bet serpentīns mirst tikai tad ja trāpa viņam tur zem ribām.. pārējās ķermeņa daļās - izjūt sāpēs bet nemirst.

[Roviela]

Aridena rūpīgi notēmēja, izšāva, atkal izšāva, pārlaidās no viena koka uz otru un šāva no jauna. Bultu bija pietiekami, veselas 24, bet arī serpentīnu bija ne mazums, un lai cik laba šāvēja, katru reizi viņa netrāpīja tieši tur, kur vajag.
Viņa jau bija noskatījusi, kā vēl dzīvi palikušo ienaidnieku bariņš atstāj aiz sevis mirušos. Bet pagaidām bultu netrūka, un bultu lasīšanu angela atstāja vēlākam laikam.
Tuvcīņai sākoties, bultas lidoja retāk - meitene negribēja nevilšus trāpīt kādam no savējiem, un nācās ilgāk gaidīt, līdz varēja droši atlaist bultu. Vienbrīd kauja savijās tādā mudžeklī, ka Aridena izmantoja mirkli, lai savāktu izšautās bultas. Raujot tās ārā no čuskveidīgajiem ķermeņiem, viņa nepatikā noskurinājās, toties bultu maks atkal bija gandrīz pilns.
Tagad viņa lidoja zemāk, tikai knapi virs cīnītāju galvām, bet ne tik tuvu, lai ar zobenu varētu aizsniegt, un šāva tiešā tēmējuma.
Vienbrīd angela pamanīja Deva baltos spārnus - re! viņš dodas uzbrukumā pašam lielākajam no uzbrucējiem. Meitene nejaucās, viņa saprata, ka Develins pats vēlas tikt galā ar šo ienaidnieku, un savai bultai izvēlējās citu mērķi. Šāviens! Un piektais serpentīns devās turp, kur nu nonāk tādi radījumi pēc tam, kad to dzīves gaitas beigušās. Aridena pat atriebīgi cerēja, ka tā vieta nav nekas patīkams.

[mr Bl@ck]

Vēl pēdējo reizi uzsmaidījis Rofei Enlils metās cīņā, ar kaujas saucienu uz lūpām. Uzmirdzēja zobena asmens triecoties prretiniekam kaklā, bet tas bija paredzējis viņa kustību un asmeņi saskārās ar šerminošu toroksni. Enlils nepadevās un uzbruka atkal. Pēc mirkļa viņš uzvaroši pacēla zobenu gaisās vērdamies uz bezgalvaino ķermeni.
Iedomājies kādu joku viņš pacēlās gaisā un strauji uzbruka serpentīnam no mugurpuses tas karmpjaini noraustījās un sabruka zobena asmens bija to ķēris sirdī.
Cīņa turpinājas tikpat asiņaina cik iepriekš. Uzbrukdams ar vilka veiklību un lapsas viltību viņš biaj nogalinājis jau vairākus neradījumus un ievainojis arī.

[Malduguns]

Rofe izvilka zobenu un metās virsū pirmajam uzbrucējam. Pēc īsas cīņas tas sabruka. Tad sekoja nākamais un Rofe turpināja šo nāves pļauju. Tomēr drīz vien viņa juta, kas spēki, kurus viņa bija nedaudz ieguvusi pateicoties Enlilam, pamazām viņu atstāj un zobenu cilāt ir arvien grūtāk. Meitene kļuva vārgāka un zobens šķita arvien smagāks. Vēl mazliet un tas izkristu no viņas rokas, kura allaž bija bijusi stingra un pārliecinoša.
Nākamo serpentīnu pieveikt bija jau grūtāk, nākamais aiz tā jau ļauni pasmaidīja, juzdams, ka meitene ir kļuvusi vārgāka. Tomēr arī šis ātri vien pēc visai īsas cīņas sagaidīja savu galu.
Rofe nolaida zobenu un palūkojās apkārt. Tuvumā nebija neviena serpentīna. Vienīgi viņu mirstīgās atliekas piesārņoja tempļa apkārtni. Arī pārēji bija beiguši cīņu. Pare laimi, serpentīni nebija bijuši tik ļoti daudz un ceļiniekiem, kuri bija pietiekoši labi apmācīti nenācās pārlieku grūti pieveikt derdzīgos valdnieka pakalpiņus. Tomēr arī ceļinieku rindās bija manāms sarukums. Rofe atviegloti nopūtās, ka cīņa ir galā, un pagriezās, lai iegūtu pamatīgu dūrienu mugurā no kāda serpentīna, kurš bija slēpies krūmos un nogaidījis cīņas beigas pirms pats iesaistījās tajā. Meitene klusi ievaidējās un saļima. Viss ietērpās melnā dūmakā un viņa zaudēja samaņu.


(OOC: ja jūs pagūsiet viņu pietiekoši ātri nogādāt pie zālēm, tad Rofe nemirs)

Šo rakstu rediģēja storyteller: 05.07.2007 13:32