Lagonijas teiksma:, [GM][PZP][fantasy] Virtuālās realitātes gūstekņi Opcijas

[rudo lapu vilcēn...]

*Viss šeit rakstītais balstīts uz manām nelielajām zināšanām un pašas fantāziju. Nopietni uztverams vien spēles ietvaros*

20… gada 5. maijs plkst. 900 no rīta.
Jau kopš septiņiem rītā pie daudzu datorspēļu salonu durvīm redzama rosība. Un ne jau velti. Jau vairāk kā gadu tiek reklamēta jaunā kompānijas Real World Entertainment jaunā RPG tipa fantasy žanra spēle. Un šodien, spēles atklāšanas dienā, tā tiek piedāvāta nedaudz lētāk, kā citas reizes. Protams, īstie ieguvēji šodien ir kuponu īpašnieki, kas tikpat kā par nieka ‘grašiem’ var savā īpašumā iegūt šo nenoliedzami ieintriģējošo spēli.

[OOC: Spēle sākas! Variet rakstīt ko dariet ikdienas dzīvē un kā iegūstat savā īpašumā spēli.]

[Melleņu kamenēns]

Severa, Impars, Simma? Kas tie par dīvainiem vārdiem? Meilargonai no vīrieša paskaidrojuma gan nekas skaidrāks nekļuva. Es? Es esmu no Romas. Tā ir pilsētas, ka... Meilargona nopētīja apkārtni, ..diezgan tālu no šejienes. Vismaz tā šķiet. Mea? Kas ir Mea? Kāda upe vai kalns, vai jūra, ezers, pilsēta? Vai tur ir vēl kādi cilvēki? Meilargona gribēja atrast kādu vietu, kurienes iedzīvotāji varētu viņai paskaidrot kur viņa atrdoas, kā viņa šeit nokļuvusi.

[Eņģeļu gūstekne]

Vērojot jūras zirdziņu, kas ar katru brīdi ar vien vairāk atgādināja pasaku tēlu meitene iesmējāš. Balss kas no bērnišķīgā toņa, ar japāņu manāmo dialektu nu bija kļuvusi dzidri burbuļojoša un pat nebija salīdzināma ar konkrētas valsts valodai raksturīgajām iezīmēm. Vairāk šai dīvainajā balsī atstarojās viļņu čalas, vēju šalkas un ūdens burbuļošana kādā kalna strautiņā. Kana turpināja vērties paralēli uz dzīvnieciņu un "dārzu", kad uzmanību piesaistīja kaut kas nepazīstams, visticamāk kāds tēls. Sabijusies Kana piegrieza strauju loku un tad apstājās uzmanīgi vērojot vietu kur pirms mirkļa šķietami bija uzpeldējis kāds tēls.

[Idril]

Viņš tikko bija jau atkal pārlēcis pāri strautiņam un jutās jau visnotaļ pārliecināts par sevi šajā jomā. Atbalstījies uz pakaļkājām viņš gatavojās nākamajam lēcienam, kad nezin no kurienes pēkšņi atplūda melodija. Melodija bija skaista un ritmiska, pat ja arī trūka Haka iemīļoto bungu un stabules, vismaz tā viņam likās, nebija viņa iemīļotākais instruments. Tā vien gribējās kustināt gurnus... Man vairs NAV gurnu! ... mūzikas ritmā.

Ar katru mirkli šī vēlme kļuva neizturamāka. Visas domas palēnām atstāja prātu, pat loģika, kas nepārprotami prasīja - no kurienes nāk šī mūzika?! - un neuzveicama vēlme dejot sāka pārņemt viņa ķermeni. Vairs nespējot izturēt viņš kā protestējot sacēlās pakaļkājās ķermenim graciozi izliecoties. Mūzikas pārņemts, viņš aizmirsa savu neveiklību un mulsinošo izjūtu atrodoties tik citādā ķermenī un viņa kustības bija daudz dabiskākas, kā arī tajās jautās vieglums un iznesība. Kentaura deja bija neparasta. Iespējams uzjautrinoša, iespējams mazliet neveikla, skatoties no malas, tomēr patiesi neparasta.

[Melnais Akvareļu...]

Pāns vairs nespēja noturēties. Viņš atrāva pānflautu no lūpām un sāka klusi smieties. Protams, mūzika pārstāja skanēt un līz ar to izgaisa arī tās maģija. Fauns vēljoprojām turējās koku aizsegā, taču tagad jau rēca pilnā kaklā. Viņa balss bija parupja, bet tajābija skaidri samanāms uzjautrinājums, varbūt pat izsmiekls.

[Idril]

Mūzikai beidzoties nepanesamā vēlme dejot izgaisa un kentaurs rimās savu lēkāšanu un tirdīšanos un dīžāšanos mūzikas pavadījumā. Atgūstot kontroli pār savu ķermeni viņš jau atkal jutās maķenīt neveikls, tomēr neveiklības sajūta tika atstumta malā izdzirdot smieklus.

Hakons jutās pagalam nikns un patiesībā arī apvainots un apkaunots, lai gan to viņš neatklātu pat, ja viņam draudētu elles mokas. Pierei dusmās nikni saraucoties viņš devās skaņas virzienā. Ja viņa temperaments būtu maķenīt rāmāks, iespējams, viņš būtu laidies lapās apsverot visas iespējas un radības dīvaino varu, tomēr viņš nebija rāms. Viņš bija aizvainots un nikns. Viņš devās skaņas virzienā nikni piesitot kājas pie zemes liekot tai dunēt.

-Kas tu esi un ko tu, ellē ratā, iedomājies darām?- viņš izsaucās lūkojoties skaņas virzienā, kur kaut kas slēpās krūmu un koku aizsegā. Viņš negribēja spraukties starp kokiem un nonākt vēl sazin kādās lamatās.

[Haskija]

-Nē paldies, man jātiek laukā no pilsētas pirms sākas pārāk liela rosība.- Rio atbildēja uz markusa jautājumu, piecēlās un ,nonācis pie durvīm, vēl viegli uzsmaidīja draugam.
-Piekāpšu vēl uz vakarpusi.- Zēns jau verot durvis ieminējās, un, tās aizvēris, viegli nopūtās. Pietupies un sabužinājis Aro, puisēns viegliem soļiem devās uz pilsētas kokos ieskauto daļu, pie reizes pārliecinādamies vai neviens viņu nenovēro. Mazais Aro zēnam sekoja ik pa brīdim apstājoties un neuzkrītoši okšķerētoj pa apkārtni.

[Melnais Akvareļu...]

Pāns mitējās smieties un izlīda ārā no savas slēptuves. Par spīti uzjautrinājuma izteiksmei sejā, viņš izskatījās cienīguma pilns no kāju nagiem līdz ragu galiņiem - lapas un čiekuri, kas bija saķērušies matos, iespaidu vēl vairāk palielināja.
Nelec nost no pakaviem, četrkāji. viņš teica, nešpetni smaidīdams.
Tad fauns kļuva pavisam nopietns, jo savu vārdu gribēja izrunāt ar cieņpilnu balsi un sejas izteiksmi.
Es esmu Pāns devītais. Un kas tu esi? Ko tu dari šeit, mežā? viņš nopietni jautāja.

[Idril]

Nelec nost no pakaviem, četrkāji? Nelekt nost no pakaviem? Ka es viņam ... !
Hakons dusmās tik ļoti apjuka, ka acumirklī neattapa ko atbildēt tādejādi piešķirot laiku pagalam dīvainajam radījumam iestarpināt vēl kādu vārdu.

Runājot par to. Viņa priekšā nudien bija dīvaina būtne. Puse no āža un puse no sīka pusmūža vīreļa. Neiedomājami! -Kas es esmu? Kas tu esi?- Hakons apjukumā atjautāja. Notiekošais šķita biedējoši reāls.

Vārds? Man teikt manu vārdu? Nē, nē, nē... Tas nederēs! Es zinu! -Nu?- viņš piemetināja gaidot atbildi. Es došu vārdu, kādu biju iecerējis tēlam. Tam bija baigi dziļā nozīme, tikai.. Kāds tas bija?

[Melnais Akvareļu...]

Pāns turēja pānflautu pa rokai, lai jebkurā brīdī varētu atsākt spēlēt, ja nu būtu tāda vajadzība, bet viņa sejā atgriezās mazliet nešpetns smīniņš.
Kas tev, sari ausīs saauguši vai, ka kurls esi palicis? Es tak jau teicu! Es esmu Pāns devītais! Kas tu esi, kentaur? Ko tu te dari?
Viņš pagāja mazliet uz sāniem, tuvāk upītei, vienlaikusi izmantodams iespēju mazliet atkāpties no puszirga-puscilvēka. Šis kentaurs izskatījās nesavaldīgs un norauties faunam šodien galīgi negribējās. Sadzeltējušajiem ragiem tas par labu nenāktu.

[rudo lapu vilcēn...]

Kaede Furiko/Lacus Clain
Melnmatis mulsi samirkšķināja acis, bet tad strauji norāva no galvas atpakaļ uzlikto cepuri un veica dziļu reveransu.
-Atvainojiet man jaunkundz, ka pirmais nestādījos priekšā!- izslējies, viņš veikli nobēra, bet tad mierīgāk turpināja -Topošais bruņinieks Rafaels de Stads no Ferras, bet šis jauneklis ir mans uzticamais ieroču nesējs Dominiks Runks.-
-Ieroču un seglu.- mazliet indīgi par Dominiku nodēvētais norūca. Šķiet kāds pavisam nesens notikums bija puisim pabojājis omu.

Meilargona Efejvītne/Lilianna Lī Eronija
Rudmatis neizpratnē sarauca pieri.
-Romas? Kur šī pilsēta atrodas? Vai kaut kur kontinentā?- viņš ievaicājās, nedaudz apmulsis, dzirdot pārējos Meilargonas jautājumus.
-Mea ir pilsēta.- viņš nedroši noteica. Šķita dīvaini, ka šī svešiniece nezina vienu no lielākajām Lagonijas pilsētām, ņemot vērā, ka viņa atradās pie galvenā ūdensceļa, kas to savienoja ar citu Lagonijas pilsētu. Pat kontineta iedzīvotājam to vajadzēja zināt, jo kā tad savādāk viņa šeit varēja nonākt? Neizskatījās ka nenoteiktu laiku būtu maldījusies pa Imparu.

Kentaiši Yukigama/Kana Moterutu
Jūras zirdziņš iztrūkās, nārai strauji apgriežoties apkārt. Tramīgi appeldējis nelielu loku, tas nostājās nārai blakus un tikko jaušami piešķieba galvu, ziņkāri vērdamies tai pašā vietā, kur Panda.
Nekas vairs neparādījās, vismaz tajā vietā kur iepriekš.
-Šeit esi svešiniece?- aiz muguras atskanēja patīkami zema, nopietna balss.
Apcērtoties apkārt, tur atradās viegli zilādains, gaišmatains puisis ar zivs asti un neparastām acīm. Skatiens viņam bija nopietns un uz krūtīm sakrustotās rokas norādīja, ka viņš nejoko.
[OOOC:Šeit augšējais - tā aptuveni izskatās džeks, kas tevi uzrunā]

[Eņģeļu gūstekne]

Pēkšņā balss no mugurpuses bija pārbiedējusi Kanu un citā gadījumā viņa visticamāk būtu palekusies, taču šoreiz meitene tikai strauji apgriezās otrādi ar skatienu viņa uzmanīgi nopētīja svešinieku un no uztraukuma izbrauca roku cauri sniegbaltajiem matiem. Puisis, kas stāvēja acu priekšā pats par sevi saprotams bija ūdensvīrs, bet... viņš neizskatījās kā būtu spēlē. Šis svešais ūdensļaužu aprindām pieskaitāmais, jaunais vīrietis Pandu šokēja. Jaunā nāra nezināja kā īsti rīkoties, atbildēt... nē... Viņa nopūtās un caur naivu smaidu atbildēja nedaudz pieklusinātā balsī. Jā. Laikam. Ja tā varētu teikt.

[Idril]

Hakons nopētīja svešādo radību no galvas līdz kājām ar aizdomīgu sejas izteiksmi, tomēr skaļi neko neteica. Es. Jūku. Prātā. Tas ir oficiāli.

-Es esmu Siarāns,- viņš izmeta kā pa miglu atceroties savu iecerēto vārdu tēlam DATORSPĒLĒ. Datorspēlē, ne jau realitātē. Tiesa, iespējams, ka viņš bija datorspēlē un tas iespējams būtu vēl sliktāk. Hakonam riebās mirāžas un vīzijas. Un jā. Viņam sāka piemesties panika.

-Un es? Kā ko es te daru! Tas nav acīmredzams? Ko tu te dari?- atkārtošanās un jautājumu izsaugšana augstā balss tonī pavisam noteikti bija topošas panikas pazīme. Vai arī apjukuma. Viņš pagaidām nespēja izšķirties.

[Hikari]

Kaede, nu jau nodēvēta par Lacus, pasmaidīja par Dominika piebildumu, jo viņa balss izklausījās manāmi nīgra, taču ne dusmīga. Likās, ka viņi varētu būt labi cilvēki. Meitene uzsmaidīja abiem un sacīja Varbūt, ja nu Jums tas nesagādātu pārlieku lielas problēmas, es varētu kādu gabaliņu doties ar Jums, līdz sasniedzu kādu ciematu?
Ja, protams, tas Jūs neapgrūtina Lacus sacīja cero, ka viņi piekritīs. Šobrīd abi bija viņas vienīgais glābiņš, jo pārzināja apkārti, par kuru meitenei nebija ne mazākās nojausmas.

[Melleņu kamenēns]

Kontinentā? Par kādu kontinentu viņš runā? Meilargona vēl joprojām bija nesaprašānā ar to, kur atrdoas un ar ko runā. Protams, ka Rom ir kontinentā, tā taču nav nekāda sala! Roma atrodas Itālijā un Itālija atrodas Eiropas kontinentā. meitene ļoti pacietīgi izskaidroja, cerībā, ka beidzot arī pati sapratīs, kur atrodas. Nekā. Ak, Mea ir pilsēta. Lieliski! Tad es ļoti vēlētos tur nokļūt, ceru, ka tur ir kāds ģeogrāfs vai kaut kas tamlīdzīgs?

[Melnais Akvareļu...]

Smīns Pāna sejā kļuva mazliet mazāks, bet ne uz ilgu laiku.
Siarāns... viņš klusi novilka, it kā izgaršodams šo vārdu.
Pāns pasmīnēja vēl plašāk kā iepriekš
Laikam jau nav gan skaidrs, ja jau jautāju. No kurienes tu nāc, uz kurieni ej? Kāpēc par savas kazlēnības vietu esi izraudzījies tieši šejieni?
Viņš veltīja kentauram augstprātīgu skatu.
Es, starp citu, šeit dzīvoju.

[Idril]

Ko, lai es saku? Viņš nodomāja, kad cilvēkāzis un daudzu tautu mitoloģijās, velns, viņu iztaujāja.

-Es nāku no pludmales un eju.. Kurp acis rādīs,- viņš atteica. Tā, kā svešais bija minējis, ka te dzīvo, viņam vairs nesanāks izmantot šo aizbildinājumu. Es zinu! Es pateikšu, ka man ir amnēzija! Atmiņas zudums! Neko neatceros! Tas ir perfekts izskaidrojums!

-Kazlēnības?- viņš apjukumā pārjautāja īsti neizprotot Pāna domu.

[Melnais Akvareļu...]

Pāns pārgrieza acis
Nerunā stulbības. Es zinu, ka tu neesi vietējais. Kur tu esi dzimis?
Viņš izdzirdēja kentaura jautājumu.
Ak šie kentauri... dumie zirgapauri.. vispar neko nesaprot.
Viņš sāka nepacietīgi mīņāties uz vietas un skaidrot
Nu... kazlēnības... ja nemaldos, kentauri tās sauc par kumelībām... viņš teica, it kā skaidrodams...

[Idril]

Kumelības? Hakonam prātā bija viens visnotaļ rupjš, bet visu šo situāciju skaidri aprakstošs izteiciens - What The ````? Viņš nemierīgi pamīņājās uz vietas. Viņš taču nevarēja skaidri un gaiši teikt, ka domā, ka ir sadzēries kafiju, vai mistiskā kārtā atrodas mistiskā datorspēles diskā!

Laiks manam uznācienam! Nu tieši, kā trešajā klasē, tajā teātra uzvedumā! Galvenais būt pārliecinātam. -Es.. Es nezinu,- Pārliecinātam savā tēlojumā! viņš sevi maķenīt pārlaboja domās. Kentaurs nemierīgi mīņājās uz vietas ar priekškājām un sejas vaibstos bija jaušams nemiers un apjukums. Galu galā, daļēji jau viņš arī teica taisnību.

-Kur es esmu?-

[rudo lapu vilcēn...]

Kentaiši Yukigama/Kana Moterutu
Mazliet aizdomīgi svešā ūdensvīra acis samiedzās, taču, mazliet pašķiebis galvu, kā gribēdams labāk ieklausīties, viņš turpināja vaicāt.
-No kurienes un kādā nolūkā tad šeit esiet ieradusies?-
Zirdziņš ziņkāri brīdi grozīja galvu no viena ūdensļauža pie otra un atpakaļ. Tad, neparasti dzirdi un skanīgi nozviedzies, nelielā ūdens radībiņa metās uz priekšu, ar smalko purniņā paslēpto muti satverot svešā ūdensvīra kaklarotu un to noraujot, pats veikli steidzoties prom.
-Ei!- svešais puisis iesaucās un, graciozi un ātri izliecis ķermeni, metās sudraboti zilganajam zirdziņam pakaļ. Kanai tikai veltīts viens neparasto, violeto acu skatiens, kā solījums, ak saruna vēl tiks turpināta.

Kaede Furiko/Lacus Clain
-Dāmas klātbūtnē neīgņojies, Dom.- Rafaels stingri noteica savam biedram, pirms atkal pievērsās Kaedei, kas sevi nodēvēja par Lacus. -Mums būtu liels prieks jūs apvadīt, jaunkundz.- tika veikta vēl viena paklanīšanās. -Kaut līdz pašai Omnai un vēl tālāk, ja jūs neapgrūtinās mūsu sabiedrība. Zirgu diemžēl nevaram piedāvāt, tomēr uz mūsu aizsardzību variet paļauties.- vārdi plūda skaidri un cienīgi, pēc labākajām etiķetes prasībām.

[Hikari]

Kaede juta, ka nosarkst. Meitene nebija pieradusi pie šādas izturēšanās, kur nu. Mūsdienās taču labākajā gadījumā pieklājīgi skaitījās palaist durvīs pa priekšu, pirms spraukties pašam iekšā. Klusi iesmējusies, meitene pamāja un pasmaidīja. Liels Jums paldies un Jūsu sabiedrība pagaidām man šķiet pat ļoti piemērota, lai kaut kur dotos. Un zirgu man nevajag, pati esmu pieradusi mērot pietiekami garus gabalus. viņa atzina un, dzīvespriecīgi palūkojusies uz abiem jauniegūtajiem ceļa biedriem, sacīja Nu ko, varam doties uz priekšu vai arī Jums ir kas cits padomā?