Lagonijas teiksma:, [GM][PZP][fantasy] Virtuālās realitātes gūstekņi Opcijas

[rudo lapu vilcēn...]

*Viss šeit rakstītais balstīts uz manām nelielajām zināšanām un pašas fantāziju. Nopietni uztverams vien spēles ietvaros*

20… gada 5. maijs plkst. 900 no rīta.
Jau kopš septiņiem rītā pie daudzu datorspēļu salonu durvīm redzama rosība. Un ne jau velti. Jau vairāk kā gadu tiek reklamēta jaunā kompānijas Real World Entertainment jaunā RPG tipa fantasy žanra spēle. Un šodien, spēles atklāšanas dienā, tā tiek piedāvāta nedaudz lētāk, kā citas reizes. Protams, īstie ieguvēji šodien ir kuponu īpašnieki, kas tikpat kā par nieka ‘grašiem’ var savā īpašumā iegūt šo nenoliedzami ieintriģējošo spēli.

[OOC: Spēle sākas! Variet rakstīt ko dariet ikdienas dzīvē un kā iegūstat savā īpašumā spēli.]

[Roviela]

Nikolo bēdīgi izčamdīja kabatas (OOC - es nezinu, kas viņam ir mugurā un vai ir nauda. Spēles čariem parasti ir kaut kas kabatās, arī mazliet naudas un visādā ziņā viņi ir apģērbti un ar ieročiem vai, vismaz, kādu mantu somu. Kas Nikolo ir, GM?)
- Naktsmājas, mani kungi, un dāma, būtu skaisti un noderīgi, tikai es, šķiet, jums piebiedroties nevarēšu. Pašlaik izskatās, ka man nebūs, ar ko par to samaksāt.

To runājot, viņš katram gadījumam turpināja pārbaudīt kabatas. Nu, kas tas par spēles tēlu, kam nekā nav! Vai tad tādi vispār mēdz būt? Iet šai trijotnei līdzi viņam patiktu, bet nesanāks, ja viņam nemaz nav naudas.

[washulis]

Atvērusi acis, viņa ilgu laiku bija domājusi, ka ir aizmigusi. patīkams sapnis. Un tik reāls. Tā bieži negadās. Viņa smaidīja, līdz tās atvēra. Kopš kura laika mūsu dārzā aug tādi kārkli? Sašķobījusi seju viņa palūkojās visapkārt. Vairs galvā nešāvās nevienas pašas domas. Ar tik pat apstulbušu seju viņa turpināja lūkoties apkārt.

What the f...? Viņa izdeva un palūkojās uz sevi. Pag, izskatās kā...

Apmetusies otrādi viņa cerēja ieraudzīt savu krēslu pie datora. Vai vismaz savu istabu. Visapkārt skaista pļava un acīs spīdēja rietoša saule. Es vēl jo projām sapņoju? Viņa domāja. Loģiski, ka savādāk nevarētu būt. Aizmigu pie datora. Bet pa kuru laiku es aizmigu. es taču nebūtu varējusi aizmigt.

Nepameta arī sajūta, ka tas ir pārlieku reāli. Viss apkārt. Es sapņoju. viņa sev atkārtoja. Šis ir sapnis par videospēli. Bet pag... tad jau. Viņa iedomājās, ko tik varētu sadarīt šeit, ja jau tas ir tikai sapnis. Ar mani taču nekas slikts nevar notikt. Sēžu tagat savā krēslā, savā istabā un guļu. Bet nav taču bijis tā, ka es apzinos ka sapņoju. Ja tā padomā, tad it nekas nebija loģiski.

Neizdomādama, kurš variantu simts, kas skrēja cauri visai galvai bija pareizs, viņa nolēma izdarīt kaut ko jaunu. Varbūt izdotos saprast, cik te viss ir īsts.

Viņa novilka visu lieko. Ja es esmu ūdensvīrs, tad jāizmēģina ūdens. Nolikusi drēbes krastā, drošā vietā, lai nesamirktu, viņa iekāpa ūdenī. Bet kad tad sapņos ir ūdens licies tik reāls? Bet kur tad es esmu, ja ne sapnī?

Iebrizdama vēl dziļāk, viņa jau bija līdz jostas vietai. tad viņa pabāza galvu zem ūdens, mēģinot saskatīt, kas tur ir.

[Ungaarijas ragas...]

Tas bija tik dīvaini soļot uz āža kājām, ar ragiem uz galvas un visnotaļ plakanu ķermeņa augšdaļu. Likās, ka koki to tik vien gaida, lai iebakstītu viņai plecā, paskrāpētu kailo ādu vai aizķeselētu matu šķipsnu.
Ak dievs… meitene pie sevis nopukojās un apstājās, lai saņemtos un vēl padomātu. Iet gaisa gabalu pilsētas virzienā pa nepazīstamu mežu, vai arī pamēģināt uzrausties kādā kokā (hā, it kā ar tādām kājām to būtu viegli izdarīt!). Kamēr viņa tur tā stāvēja, atskanēja jauka melodija.
Kur melodija, tur kāds cilvēks. Lai gan, cik tad šeit vispār bija liels cilvēku īpatsvars?
Tā nu Agnese pagriezās melodijas virzienā un centās pietuvoties spēlētājam/-ai, klusi un mierīgi, lai neiztraucētu.

[Hikari]

Rafaēls un Dominiks, kurš daļēji stāvēja aiz meitenes muguras, zīmīgi saskatījās. Vismaz pašai Lacus šī saskatīšanās šķita pietiekami zīmīga. Bet varbūt tā tāda nemaz nebija un meitene vienkārši pārtprata šo skatienu pārmīšanas patieso jēgu. Ieroču nesējs, novietojot savu šķēpu drošākā pozīcijā, atvainojās nepazīstamajam vīrietim par to, ka bijis nepieklājīgs. Dominiks piemetināja, ka nespēj atbildēt uz vīrieša jautājumu un aicināja viņu pievienoties pulciņam, ja vien neesot iebildumu. Kad ieroču nesējs sacīja pēdējos vārdus Lacus izklausījās, ka ar "Jums" ceļa biedrs domāja tieši viņu. Meitenei, protams, nebija nekādu pretenziju par to, ka viņu kompānijai pievienojas vēl kāds. Lacus draudzīgi uzsmaidīja vīrietim. Brīdī, kad viņš pieminēja, ka nav naudas, meitene juta, kā nedaudz nobāl. Viņai nebija ne jausmas, vai pašai pie dvēseles ir kaut grasis, jo līdz šim Lacus par to neaizdomājās vienkārša iemesla pēc- neradās situācija, kurā nauda būtu nepieciešama. Visi trakie notikumi, kas norisinājās pirms Dominiks, Rafaēls un viņa nokļuva šajā pilsētā šķita tāli un meitene jau sāka par tiem aizmirst, taču, patiesībā, tik daudz laika pagājis nemaz nebija. Lacus aizvien vairāka sāka apzināties to, kā šeit nokļuvusi un atcerējās visu par spēles sākumu, vārda ievadīšanu un spilgto gaismu, kas atveda uz šejieni.

ooc: Atvainojos par nedaudz nesakarīgu postu, zero iedvesmas un pievienojos Rovielas jautājumam par savu aprīkojumu.