Lagonijas teiksma:, [GM][PZP][fantasy] Virtuālās realitātes gūstekņi Opcijas

[rudo lapu vilcēn...]

*Viss šeit rakstītais balstīts uz manām nelielajām zināšanām un pašas fantāziju. Nopietni uztverams vien spēles ietvaros*

20… gada 5. maijs plkst. 900 no rīta.
Jau kopš septiņiem rītā pie daudzu datorspēļu salonu durvīm redzama rosība. Un ne jau velti. Jau vairāk kā gadu tiek reklamēta jaunā kompānijas Real World Entertainment jaunā RPG tipa fantasy žanra spēle. Un šodien, spēles atklāšanas dienā, tā tiek piedāvāta nedaudz lētāk, kā citas reizes. Protams, īstie ieguvēji šodien ir kuponu īpašnieki, kas tikpat kā par nieka ‘grašiem’ var savā īpašumā iegūt šo nenoliedzami ieintriģējošo spēli.

[OOC: Spēle sākas! Variet rakstīt ko dariet ikdienas dzīvē un kā iegūstat savā īpašumā spēli.]

[rudo lapu vilcēn...]

Kaede Furiko/Lacus Clain
-Skaidrs. jaunais bruņinieks mazliet domīgi palocīja galvu. -Vai šeit daudz kas ir līdzīgs jūsu pasaulē esošajam?-[/]b šķiet viņu bija pārņēmusi ziņkārība.
Priekšā ejošais Dominiks uz mirkli šķita palēninām soli, raudzīdamies mazliet ieslīpi uz kādu zaļās joslas posmu. Taču ātri vien puisis atsāka soļot.

[b]Daniels Heidmanis/Tians Felds
[n]-Nekas nenotiek pēkšņi un negaidīti. Visam ir savs iemesls.-[/b] uz mirkli varēja šķist, ka lapsiņa aizklīst domu tālēs, ja tas vispār bija iespējams. Bet kādēļ gan ne, viņa taču runāja.
-Kā tev šķiet cik liels ir tuksnesis? Retais to ir šķērsojis, kaut arī daudzi mēģinājuši. No tās puses pie mums ļaudis ieklīst reti. Visbiežāk viņus pa ceļam aplaupa tuksneša klejotāji. Tie ir ļaudis, kas dzīvo tuksnesī, vēl bez lielausainām lapsām un skorpioniem. Savā ziņā dzīvu būtņu ir daudz, tikai tās grūti atrast.- Lapsiņa atkal bija palikusi šķelmīga.

[Hikari]

Kaede aizdomājās. jā, šī pasaule pagaidām viņai nešķita tik ļoti atšķirīgāka, kā viņas pašas, taču tieši flora un fauna viņu interesēja visvairāk, jo tā likās, ka varētu atšķirties. Es nezinu, uz šo jautājumu ir grūti atbildēt, jo es nepārzinu Jūsu pasauli tik labi. Bet es domāju, ka daudzas lietas varētu būt kopīgas un tikpat daudzas- atšķirīgas. meitene atzina ar smaidu.

[rudo lapu vilcēn...]

Kaede Furiko/Lacus Clain
Rafaēls mazliet mulsi Kaedē brīdi vērās, bet pasmaidīja. -Atzīstos, es pats visu šo zemi tik labi nepārzinu, lai varētu pateikt vai tas kas redzams vienuviet, ir sastopams arī citur. Taču vēl ir laiks to iepazīt.- jaunais bruņinieks viegli iesmējās.
Dominiks, kas iepriekš gāja pa priekšu, nu bija apstājies un noraudzījās uz abiem ne pārāk steidzīgajiem gājējiem. Pieejot tuvāk izrādījās, ka viņš ir apstājies uz dzeltenīgajā zaļē paslēpušās takas.
-Līdz Omna vairs nav tālu.- ieroču nesējs ierunājās, kad abi bija apstajušies pie viņa. Tad, vairāk neko neteicis, sāka soļot pa taku uz rpeikšu. Mazliet dīvaini, taču Dominiks pats par sevi jau šķita neparasts. Jau tā teleportācija vien, savādāk to nevarēja nosaukt.

[Hikari]

Kaede pasmaidīja un turpināja ceļu, lai gan juta, ka pamazām kājas sāk just to gabalu, kuru meitene jau bija nostaigājusi. Kaede sevi nevarēja saukt par ļoti sportisku cilvēku, taču viņai bija kāds cits pluss- pat ja iet bija jau grūti, meitene nekad nežēlojās. Viņa palūkojās uz Dominiku un sacīja Tas ir ļoti labi, tad jau jāpasteidzina solis, lai var ātrāk līdz Omnai nokļūt

[Haskija]

Rio palaizdams suņuku manīja, ka elfs neatpaliek. Tas jau sāk kļūt garlaicīgi.Kāpēc viņš neatpaliek? Rio nodomāja un nolēma rīkoties. Tāpat elfs viņu rokā nedabūs. Zēns nedaudz paskubināja kumeļu, viņš zināja ka jārīkojas ātri un kumeļam vajadzēs nedaudz palēlināt gaitu, tapēc vajadzēja atrauties, bija nepieciešams laiks. Bet zēnam bija plāns.
Silims neatpalika, bet Rio ātri pagrieza kumeļu uz pretējo pusi un viegli noslīdējis no zirga muguras skriešus metās laizties lapās, pirms elfs ko atskārtis. Ja silims viņu panāks labi nebūs, Rio zināja.

[rudo lapu vilcēn...]

Kaede Furiko/Lacus Clain
Dominiks mirkli paraudzījās uz Kaedi, pirms atkal pievērsās ceļam. Rafaēls, vēl joprojām soļodams blakus meitenei, viegli paraustīja plecus, kā teikdams 'tad jau redzēs.'
-Omnieši nav tādi kā lielākā daļa pārējo lagoniešu.- pēkšņi priekšā ejošais Dominiks ierunājās, pietiekami skaidri, lai abi sekotāji dzirdētu. -Liela daļa no viņiem ir līdzīgi tiem klejotājiem, kurus mēs jau sastapām. Taču viņi parasti mīt ārpus pilsētas. Pati tā tiek dēvēta par smilšu un dārgakmeņu pilsētu. Smilšu, jo turpat pāri upei ir redzams Sitio tuksnesis, bet dārgakmeņu, jo ielas daudzviet tiek klātas ar rubīniem un smaragdiem. Kādā ceļā iegūtiem - to labāk nezināt.- jauneklis runāja bez šķietamām emocijām, tomēr viņa teiktajā šķita izskanam brīdinājums. Brīdinājums no kā?

[Hikari]

Kaede noklausījās to, ko viņai teica Dominiks un nevilšus palēnināja soli. Jaunekļa balsī izskanēja kas neizskaidrojami savāds. Vai tas bija brīdinājums par to, ka varētu atkārtoties tā situācija, kuru viņi jau nesen bija piedzīvojuši? Taču, un Kaede to ļoti labi apzinājās, viņai vajadzēja kādu transportu un pārtiku un ūdeni, nevarēja taču šeit mirt badā! Un Omna bija tuvākā pilsēta...

[rudo lapu vilcēn...]

Kaede Furiko/Lacus Clain
-Lai vai kā – mēs uz turieni ejam!- šķietami iesmējās jaunais bruņinieks. -Galvenais neiekulties nepatikšanās.- Rafaēls viegli paraustīja plecus, iedrošinoši uzsmaidīdams Kaedei. Rietam tuvojošās saules gaismā ritmiski kustējās puiša apmetņa mala un spalva pie platmalu cepures.

Aizvien tuvāk šķiet nāca pilsēta. Ceļš, kas sākumā bija šaurs un vairāk atgādināja zālē iebrauktas sliedes, nu kļuva platāks un labāks. Koku šķiet kļuva vairāk un upes malā parādījās dažas būdiņas. Nedaudz tālāk zālē pavīdēja arī iekopti lauki un pa kādam namam, kas pēc arhitektūras atgādināja tuvajiem austrumiem raksturīgas smilšakmens vai māla celtnes. Skaidri gan nevarēja pateikt.
Uzkāpjot kādā no upes plašajā līkumā esošajiem pakalniem, skatienam atklājās lēzenu, robainu mūru ieskauta pilsēta, kuras centrs atradās augstāk par mūriem. Nami, rietam tuvojošās saules gaismā šķita grezni un krāsaini – gluži kā izkāpuši no Tūkstotš un vienas nakts pasakām. Ziedu vītnes, kas rotāja šķietamās pilis, pa gabalu šķita veidotas no zelta, arkas un torņi kopā veidoja šķietami neizbrienamu eju labirintu, daudzviet pāri nelielajiem mūra žogiem pār liecās vīteņi un koku zari. Šādi – no pakalna – Omna izskatījās skaista, ziedoša un zaļa.
Dominiks ar Rafaēlu bija apstājušies pakalnā, šķiet lai starp iekoptajiem laukiem un pļavām novērtētu pilsētas skaistumu. Tālāk ceļš veda cauri zaļojošiem dārziem. uz tiltu, kas bija uzsliets pāri kanālam un nošķīra pilsētu no sauszemes.
-Ne vienmēr ārējais izskats ir viss.- diezgan sausi noteica Dominiks, atsākams ceļu.

[rudo lapu vilcēn...]

Rionaldo Aivenors
Koki uz mirkli aizsedza bēgli, bet atkal ieraugot zirgu, elfs jutās pārsteigts. Zēna tā mugurā vairs nebija. Šķiet puisis bija veikli pamanījies nozust.
Ļāvis savam kumeļam no auļiem pāriet uz mierīgākiem rikšiem, Silims zirgu apgrieza un devās atpakaļ. Nebija šobrīd jēgas dzīt pēdas. Bez tam, ja jau Rio bija manīts Meā, tad viņš tur vēl varēja atgriezties.

[Hikari]

Kaede turpināja soļot uz priekšu un pamnīja, ka tuvumā sāk parādīties namiņi un iekopti laiku, tas nzīmēja vienu- pilsēta tuvojās. Kaede uzkāpa uz plašāka pakalna kurš bija upes līkumā un pasmaidīja. Te jau tā bija- lēzenu, robainu mūru ieskauta pilsēta.
Lieliski, mēs tūlīt jau būsim klāt, nevaru vien sagaidīt meitene ar plašu smaidu atzina. Meitene palūkojās tālumā un pamanīja zaļojošus dārzus, caur kuriem tālāk veda ceļš, kā arī titlu. Dodamies ātrāk uz priekšu, saule jau tuvojas rietam, jāpaspēj pilsētā pirms tumsas iestāšanās. Es gan īsti nezinu, ai te tumsa iestājas parasti vai kā pie mums uz Zemes tropu daļā. meitene klusāk sacīja, domājot vairāk pie sevis un izsakot to skaļi, nevis runājot ar kādu no abiem jaunekļiem.

[rudo lapu vilcēn...]

Kaede Furiko/Lacus Clain
Rafaļes viegli aplocīja galvu,. Dominiks, šķiet paši nepievērsa meitene uzmanību, vairāk aizņemts pilsētas vērošanā. Varēja manīt kā puisis sarauc pieri neizpratnē par tropu daļu.
-Labāk iesim.- jaunais bruņinieks viegli apsmaidīja un sāka soļot lejup pa ceļu uz dārzu un tilta pusi. Dominiks gāja abiem pa priekšu.
-Jāpieliek solis un jācer, ka tiksim līdz vārtu aizvēršanai pilsētā iekšā. Negribas tā kā palikt pa nakti laukā. Esmu noilgojies pēc kārtīgas gultas.- Rafaēls viegli iesmējās, šķiet vēlēdams uzturēt sarunu. Varbūt jaunais bruņinieks centās gaisināt spriedzi, kas viņu bija pārņēmusi pilsētai nākot arvien tuvāk?

Drīz visi trīs gājēji nonāca zem zaļojoša ‘jumta’. Abās ceļa pusēs pāri dažādiem mūra žogiem, no kuriem daži bija apauguši ar vīteņiem, dažus rotāja ar restēm aizvērti logi, bija pārliekušies koku zari. Vairākos bija manāmi ziedi, gan ķirši, gan ābeles, gan arī eksotiskāki. Pa dažiem logiem varēja manīt zaļojošus dārzus ar dažādiem kokiem, krāšņumkrūmiem un ziediem, dažviet ar dīķīšiem vai baseiniņiem, šur tur bija redzams arī kādas šķiet ārpilsētas mājas stūris, arī ieturēts tuvo austrumu stilā, rotāts ar arabeskām vai līdzīgiem ciļņiem. Nekur kā rotājumi netika izmantoti dzīvnieku, cilvēku vai pat augu motīvi, visur pamatā ģeometriskas figūras.
Tilts šobrīd nebija vairs manāms, to slēpa zaļojošie ceļa līkumi.

[Eņģeļu gūstekne]

Labi, lai nu tā būtu. Klusi un nedaudz satraukti nobuldurēja Kana. Vai tad viņai bija iespēja rīkoties savādāk? Vismaz pēc viņas domām būtu muļķīgi palikt un atzīties, ka viņa ir cilvēks, tikai no zemes un, ka viņai nav ne mazākās nojausmas kur viņa atrodās. Uz mirkli iekodusi gaišajās lūpās nāra vēlreiz paskatījās uz ūdensvīru. Tad, varbūt mēs varētu doties? Šoreiz cenšoties runāt drošāk un priecīgāk, bet priecāties viņai nebija par ko, ja vien par, to ka viņa ieguvusi savā uzraudzībā jūraszirdziņu, no kura tik pat nebija jēgas.

[Hikari]

Kaede lēnām turpināja soļot uz priekšu. Meitene nejutās nogurusi un neizjuta vēlmi pēc gultas tik ļoti, kā, visdrīzāk, šie abi ceļotāji. Galu galā, viņa šajā pasaulē bija nonākusi tikai nesen- no rīta puses. Var teikt, šis bija viņas pirmais vakars šeit. Meitenei gan nebija nekādu pretenziju palikt ārā pa nakti, tomēr, ja jau to nevēlējās Rafaēls, tad varbūt tas nemaz nebija tik droši, kā varētu likties. Jā, jācer, ka paspēsim. Kaede, pasmaidot, piekrita un devās tālāk uz priekšu, sekojot abiem jaunekļiem. Kaede lūkojās apkārt uz to krāšņumu, kurš pavērās visapkārt. Tik skaisti. Meitene nekad nebija daudz ceļojusi pa pasauli, tomēr šo to zināja par to gan. Un tas, ko viņa šeit manīja, ļoti atgādināja bildi no kādām Arābu tautu pasakām, kaut vai no tām, ko mēdza stāstīt Šeherezāde. Kaede pasmaidīja. Viņa juta patīkamo ziedu smaržu. Meitenei likās, ka viņai šī pilsēta varētu patikt. Ļoti. Lai gan nebija vēl ne jausmas kādi cilvēki šeit dzīvo. Bet to gan jau viņa drīzumā uzzinās.

[rudo lapu vilcēn...]

Kaede Furiko/Lacus Clain
Garām mūru ieskautajiem dārziem, zaļajām alejām un taciņām, pa smilšu klāto ceļu trijotne nonāca pie tilta. Tas šķita veidots no tādiem kā ķieģeļiem un veda pāri nelielai upītei vai kanālam, bija grūti pateikt. Priekšā mūru ieskauta uz, šķiet, salas, atradās pati pilsēta. Tuvumā varēja redzēt kā rietošās saules staros iekrāsojas dažādie jumti, dažiem šķiet uzliesmojot gaismai atspīdot it kā stiklos, tikai citas krāsas.
Otrā pusē tiltam atradās atvērti vārti, aiz kuriem, savukārt, bija redzama bruģēta iela, kas līkumojot aizvijās starp namiem. Arī šeit bija redzama līdzīga arhitektūra kā dārzos, tikai daudz vienkāršāka.
Abi jaunekļi devās uz priekšu pāri tiltam. Varēja redzēt, ka viņi nav gluži vienīgie., Daži, šķiet zemnieki vai ceļotāji, daudz vienkāršākās, nedaudz halātiem līdzīgās drānās ar apsegtām galvām steidzās uz priekšu. Savā ziņā Rafaels un Dominiks savās, lai arī diezgan vienkāršajās, drānās atšķīrās no pārējiem. Uzreiz varēja redzēt, ka viņi nav šejienieši. Rādījās, vismaz spriežot pēc dažiem skatieniem, kas trijotnei tika veltīti, ka svešinieki nav šeit pārāk iecienīti.
Drīz vēl atvērties vārti bija aiz muguras un ļaudis, kas steidzās tiem cauri, ātri pazuda no redzesloka. Dominiks apstājās pagājis pārdesmit soļus ceļa malā un pagriezās pret abiem ceļabiedriem.
-Esam klāt. Tagad atliek atrast tikai vietu, kur pārnakšņot nebaidoties.- puisis it kā lietišķi ierunājās.
-No kā gan jums baidīties jaunie cilvēki?- kāda sveša balss iejaucās sarunā. Kāds no vietējiem, vismaz pēc apģērba spriežot, bija apstājies blakus trijotnei un iejaucās sarunā. Viņam bija kārna seja un melna kazbārdiņa. Gara šalle turbāna veidā bija apsieta ap galvu, kājās vīrelim bija spiciem purniem apveltītas čības, bet mugurā tāds kā halāts ar platu jostu zeltītā krāsā.
Rafaēls viegli iesmējās. -Mēs esam vienkārši ceļotāji, kungs. Ikvienam ir no kaut kā jābaidās, pat jauniem cilvēkiem.- beidzis smieties, jaunais bruņinieks atbildēja.

[Hikari]

Liels paldies, vilcēn (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/happy.gif)

Trijotne nu bija nonākusi pie tilta, kurš veda pāri, kā izskatījās pašai Lacus, upītei. Bet varbūt tas bija tikai kanāls? Tas īsti nebija skaidrs. Pati pilsētā atradās uz salas, vismaz tāda radās sajūta, lūkojoties uz priekšu. Tā iekrāsojās rietošajos saules staros.
Meitene, klusējot, sekoja Rafaēlam un Dominikam uz priekšu un pamanīja, ka abi jaunekļi, lai gan nebija ģērbti ne grezni ne izsmalcināti, krietni atšķīrās no pārējiem cilvēkiem, kuri steidzās iekļūt pilsētā pirms nakts iestāšanās. Pārējiem, kuri pa tiltu pasteidzās viņiem garām, bija halātu tipa drēbes un to galvas- apsegtas. Tik tiešām kaut kā viss atgādina tuvos austrumus Kaede dzirdēja sevī ierunājamies savas zemes zināšanas un pasmaidīja, turpinot iet uz priekšu. Meitene centās izskatīties pēc iespējas laipnāka un draudzīgāka, jo pašai radās sajūta, ka pret svešiniekiem šeit īpaši draudzīgi neizturas.
Beidzot trijotne bija šķērsojusi vārtus un ienākusi iekšā pilsētā. Ceļinieki atradās uz bruģētas ielas. Dominiks bija pagājis pāris soļus sānis un Lacus viņam sekoja. Jauneklis pagriezās pret viņu un Rafaēlu sakot, ka jāatrod vieta nakšņošanai. Meitene piekrītoši pamāja. Ja jau viņi bija pilsētā, tad kāpēc lai šādu izdevību neizmantotu savā labā, izbaudot šejienes piedāvātās ērtības?
Nākamajā brīdī viņu saurunu pārtrauca. Tas notika tik pēkšņi, ka Kaede neviļus sarāvās, uzlūkojot runātāju. Tas bija vīrietis, pēc drēbēm izskatījās vietējais un, cik nu varēja spriest, noskaņots viņš bija draudzīgi. Vīrietis jautāja, no kā gan viņiem visiem būtu jābaidās un Kaede pasmaidīja, dzirdot Rafaēla atbildi par to, ka viņi bija tikai parasti ceļotāji, kuri ir tikai cilvēki, līdz ar to, viņiem ir no kaut kā jābaidās. Meitene piekrītoši pamāja. Nez, vai bija vērts iesaistīties sarunā ar šo nepazīstamo? Pagaidām gan izskatījās, ka nekas traks nenotiks, ja viņa tā darīs.
Labs vakars, cienītais. Mans vārds ir Lacus, viņa ļoti pieklājīgi sveicināja un stādījās priekšā vīrietim, nedaudz paklanoties. Vai Jūs, būdams šīs pilsētas iedzīvotājs, nevarētu mums norādīt kādu ērtu vietiņu, kurā varētu pārlaist nakti? meitene jautāja, lūkojoties uz vīrieti. Viņa cerēja, ka nav pateikusi neko nepareizi, jo viņai nebija ne jausmas, kā ar šejienes cilvēkiem būtu vajadzējis sarunāties, tapēc Lacus ar nepacietību gaidīja vecā vīra atbildi.

Šo rakstu rediģēja colorless wind: 30.01.2008 14:54

[rudo lapu vilcēn...]

Kaede Furiko/Lacus Clain

Abi jaunie vīrieši, gan bruņinieks, gan viņa ieroču nesējs, jutās pārsteigti, redzot cik viegli un brīvi Lacus iepazīstas ar svešinieku. Tas viņiem šķita neirasti, taču šīs savas izjūtas viņi centās slēpt, vismaz no svešinieka. Lai nu kā, bet šķita, ka meitene vēl ļoti maz zina par vietējajiem. Taisnības labad gan jāmin, ka nedz Rafaēls, nedz Dominiks paši daudz redzējuši un piedzīvojuši nebija, taču viņiem bija savi ceļveži, kas vēstījuši par Omnu un tās iedzīvotāju paradumiem.
-Asarams.- svešinieks iegli paklanījās, atbildot sveicienam. -Jūs esiet drosmīga un neatkarīga meitene, ja pasteidzaties runāt pirms saviem pavadoņiem. Es cienu drosmīgas un jaunas dāmas.- vīrieša sejā bija redzams pieklājīgs smaids, bet to, kas iespējams slēpās aiz šiem vārdiem - nojaust nevarēja.
-Es atvainojs.- sarunā iejaucās dominiks. -Bet mums tā kā būtu jādodas tālāk. Nāk vakars un pilsēta ir liela.- ieročnesējs centās pieklājīgi likt noprast, ka viņi paši iks galā un palīdzība no svešinieka ar Asarama vārdu nebūs nepieciešama.
-Jums nav nepieciešamības steigties, jaunie kungi.- vīrietis atbildēja. -Jums ir apveicies, ka ienācā pa vārtiem tieši šajā brīdī, kad es šeit gadījos tuvumā. Šo pilsētu es pazīstu labāk par visiem un ar lielāko prieku parādīšu jums atpūtas namu, kas atbildīs visām jūsu prasībām. Ja tomēr nē, tad parādīšu jums citu un atkal citu, līdz būsiet atraduši vietu, kur atvilkt elpu un atpūtināt savas ceļa nogurdinātās miesas kā vēlaties.- plati un šķeitami sirsnīgi smaidot, Asarams paklanījās daudz dziļāk, kā to bija darījis sasveicinoties ar Lacus.
Abi jaunie vīrieši brīdi klusēja, neviļus saskatoties. Spriežot pēc mēmajiem skaiteniem, Rafaēlam nebūtu iebildumu peikrist šī svešinieka piedāvājumam, bet tajā pašā laikā varēja ajust, ka Dominiks ir kategoriski pret.
-Lacus, kādas ir jūsu domas?- šķeit nevarēdami izlemt, Dominiks vērsās pie meitenes.

[Hikari]

Jau atkal milzu paldies, vilcēn. Tikai, lūdzu, neliec manai ziņkārei nākamreiz tik ilgi gaidīt! (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/happy.gif)

Par atbildi Lacus, vīrietis iepazīstināja ar sevi. Meitene nedaudz paklanījās uzskatot, ka tas varētu būt pieklājīgi. Atceroties zemes austrumu tradīcijas, viņa atminējās, ka gandrīz visās šajās zemēs klanījās. Lai gan, protams, Japānā tas viss bija krietni savādāk. Un jau atkal Lacus pieķēra sevi domājot par zemi. Par to šajā brīdī bija jāaizmirst! Viņa vairs tur neatradās un visas gūtās zināšanas, ja tā kārtīgi padomā, bija gandrīz metamas ārā. Vismaz no kultūrvēsturiskā un tautu paražu viedokļa, noteikti. Vīrietis, kurš sevi bija nodēvējis par Asaramu, pasmaidīja sakot, ka ļoti ciena brīvas un neatkarīgas sievietes. Jau atkal prātā uznira domas par austrumu civilizāciju un Lacus atcerējās musulmaņus un nedaudz nosarka. Protams, ja šī pilsēta bija nedaudz līdzīga zemes tipa austrumiem, tad, ļoti iespējams, ka sievietes brīvība šeit lielā cieņā, patiesībā, nemaz nebija. Paturot to prātā meitene nodomāja. Būs jāuzmanās., taču Lacus sejas izteiksme nemainījās un neizteica neko konkrētu.
Kad ierunājās Dominiks, liekot noproast, ka viņi paši tiks galā, Lacus nopūtās. Varbūt viņa tiečām bija izdarījusi ko lieku, lūdzot svešiniekam palīdzību. Asarams piedāvāja aizvest viņus uz trijotnei piemērotu vietiņu, kur pārlaist nakti. Pat, ja visa šī švešinieka laipnība b ija tikai lišķīgi meli, palīdzība nebūt nenāktu par skādi, jo meiteni māca šaubas, ka Dominiks un Rafaēls ļoti labi pārzina šo pilsētu. Vismaz noteikti ne tik labi, kā Asarams. Lacus uzsmaidīja vīrietim un tad pagāja nedaudz maliņā, ar rokas mājienu aicinot sev tuvāk bruņinieku un viņa ieroču nesēju, lai svešinieks tik labi viņus nedzird.
Es domāju, ka mums noderētu viņa palīdzība. Drīzumā iestāsies nakts un mums ir vajadzīga pajumte. Vai Jūs abi labi pārzinat pilsētu? Ja nē, tad Asarama palīdzība lieti noderēs, lai neapmaldītos un ātrāk atrastu kādu piemērotu vietu nakšņošanai. Lacus sacīja nopietnā, nedaudz pieklusinātā balsī lūkojoties uz abiem ceļa biedriem.

[rudo lapu vilcēn...]

[OOC: Centīšos tik ilgi vairs nelikt gaidīt ^^ ]


Kaede Furiko/Lacus Clain

-Es atvainojos, mums jāapspriežas.- Dominiks atteica Asaramam, sapratis Lacus aicinājumu.
Viegli pabīdījis jauno bruņinieku uz meitenes pusi, viņš pievienojās. Vīrietis palika stāvam un gaidām, pieklājīgā attālumā, lai netraucētu sarunu.
Abi jaunieši nokalusījās Lacus teikto.
-Nerpazīstu tādu būtni, kas pazītu vietu tur nekad neesot bijis.- atbildēja Rafaēls. -Man nav iebildumu pieņemt šī vietējā piedāvājumu. Būs vieglāk atrast naktsmītni un nebūs tik ilgi jāmaldās...- jauanis bruņinieks turpināja.
-Es esmu pret.- dominiks stingri atteica.
-Kāpēc gan?- jaunais bruņinieks viegli saruaca pieri.
-Vai neatceries kā karšu pārzinis mūs brīdināja par tamlīdzīgiem piedāvājumiem?- puisis runāja klusināt'balsī, lai sveši ļaudis nenoklausās.
-Kaut ko tādu atminos. Bet, vai tas ir svarīgi?- Rafaēls atteica.

[Hikari]

Lacus lūkojās uz abiem ceļabiedriem. Rafaēls piekrita piedāvājumam pieņem Asarama palīdzību un meitene uzsmaidīja jaunajam bruņiniekam, taču nākamajā brīdī Dominiks, kurš izklausījās visai neapmierināts, klusinātā balsī sacīja, ka nepiekrīt piedāvājumam. Bija skaidrs, ka jauneklis neiztucas nepazīstamiem cilvēkiem. Brīdī, kad Dominiks pieminēja karšu pārzini, Lacus sarauca pieri. Kas gan tā par personu? Vai ceļabiedri jau bija minējuši viņu iepriekš un Lacus vienkārši bija palaidusi to garām vai piemirsusi, jo nebijusi pietiekami uzmanīga? Bet varbūt viņi šo personu pieminēja pirmo reizi? Jebkurā gadījumā, tas meiteni ieinteresēja.
Klausieties. Mēs protams varam mēģināt meklēt šajā pilsētā palikšanas vietu paši, bet tas būt laikietilpīgi. Vienkārši esam modri un pieņemam Asarama piedāvājumu. Un, ja tu, Dominik, uzskatīsi, ka kādā brīdī mums draud briesmas, laidīsimies lapās. Lacus piedāvāja.

[rudo lapu vilcēn...]

Kaede Furiko/Lacus Clain

-Viņš var mūs ievilināt vietā, no kuras nevar aizlaisties.- puisis piebilda, kā pamatodams savu izvēli. Taču nopūta, kas nākamajā brīdī izlauzās paŗi ieročnesēja lūpām, vēstīja, ka viņš padevies. -Viens es pret jums abiem cīnīties nevaru. Ja jūs tiešām vēlaties viņam sekot, tad es padodos. Taču es jūs brīdināju. Šī nav droša pilsēta, īpaši svešiniekiem. iepriekšējais topošais bruņinieks, kas devās šurp, te arī palika uz neatgriešanos. Es ceru, ka tu to atceries, Rafaēl.- Dominiks pievērsa ciešu skatienu biedram. Šķiet viņš bija praktiskāks un svešiem neuzticējās, it īpaši šeit. Lai nu kā, Lacus viņš bija tā kā pieņēmis, vismaz noraidījumu no viņa puses nejuta. Bet kā'dēl tik ātri?
-Zinu, zinu.- Rafaēls atmeta ar roku, kā atgaiņādams biedra vārdus. -Mums ir floretes un ar šo eiroci es protu apieties labāk kā jebkurš cits. Bez tam, tev vēl ir arī šķēps, bet ar to tu esi neuzveicams. viss būs kaŗtībā. Mani nebiedē ne desmit ienaidnieku, ne divdesmit.- jaunais bruņinieks plati smaidīja, lepni klāstīdms. Balsi gan viņš centās pārlieku nepacelt.
Dominiks nopūtās, kā saprazdams, ka jaunekļa lielību šobrīd neapturēs.