Lagonijas teiksma:, [GM][PZP][fantasy] Virtuālās realitātes gūstekņi Opcijas

[rudo lapu vilcēn...]

*Viss šeit rakstītais balstīts uz manām nelielajām zināšanām un pašas fantāziju. Nopietni uztverams vien spēles ietvaros*

20… gada 5. maijs plkst. 900 no rīta.
Jau kopš septiņiem rītā pie daudzu datorspēļu salonu durvīm redzama rosība. Un ne jau velti. Jau vairāk kā gadu tiek reklamēta jaunā kompānijas Real World Entertainment jaunā RPG tipa fantasy žanra spēle. Un šodien, spēles atklāšanas dienā, tā tiek piedāvāta nedaudz lētāk, kā citas reizes. Protams, īstie ieguvēji šodien ir kuponu īpašnieki, kas tikpat kā par nieka ‘grašiem’ var savā īpašumā iegūt šo nenoliedzami ieintriģējošo spēli.

[OOC: Spēle sākas! Variet rakstīt ko dariet ikdienas dzīvē un kā iegūstat savā īpašumā spēli.]

[Hikari]

Lacus smagi nopūtās. Rafaēls viņai neticēja, kas gan bija tikai pašsaprotami šādā situācijā. Vai Jūs nekad neesat aizdomājies, ka šī pasaule, kurā dzīvojat, varētu nebūt vienīgā? meitene ieinteresēti jautāja, lai gan no atbildes nedaudz baidīgās, jo to nojauta. Tas nozīmēja, ka tik ātri viņa viss mājās nenokļūs.

[Pūķēns Sāra]

-Spējam gan, bet...- Puisis mirkli apstājās pārdomādams, kā pareizi būtu formulē to, ko viņš vēlējās teikt, -...bet lai patiesi varētu saprast otru, vispirms vajag saprast pašam sevi.- Dens apklusa, viņu pašu interesēja kā gan viņi ar lapsu bija aizrunājušies līdz kam šādam, bet kaut temats bija visai savdabīgs, nevarētu teikt, ka viņam tas nepatiktu. Jāatzīst, ka sen, jau kur tas laiks, viņš neatcerējās, kad būtu šādi ar kādu runājis, uzmācās jautājums, vai viņš vispār ar kādu bija runājis? Tā patiesi, neanalizējot otra problēmas, nepalīdzot tam, bet tā vienkārši, pavisam parasti, tik patīkami. Pār muguru pārskrēja drebuļi, auksti drebuļi, kaut gan nevarētu teikt, ka šeit būtu vēsi, Dens mazliet sakustējās, cenšoties iekārtoties ērtāk uz cietās zemes, kaut gan arī nevarētu teikt, ka viņš jau nesēdētu pietiekami ērti.

[rudo lapu vilcēn...]

Kaede Furiko/Lacus Clain
Jaunais bruņinieks šķita aizdomājamies, vismaz sarauktā piere un domīgais skatiens, kas vērsts zemē, tāpat kā sakniebtās lūpas šķita par to liecinām. Rafaēls atmiņu dzīlēs meklēja kaut kur dzirdēto par citām pasaulēm, ja tas tur bija.
Kādu brīdi viņi gāja klusēdami. Apkārtne nešķita maināmies, vienīgi asie klints bluķi šķita paliekam retāki un jūras šalkoņa attālinājās.
Kad trijotne pagāja garām klints bluķim nelielas mājas lielumā, Rafaēla seja šķita noskaidrojamies, it kā viņš būtu kaut ko atcerējies. Dominiks, tā kā aiz muguras, nebija redzams.
Tad, pavisam nopietns, puisis atkal pievērsās Lacus: -Vai tu tiešām nāc no citas pasaules un neesi dabūjusi saules dūrienu?-

Daniels Heidmanis/Tians Felds
Lapsiņa viegli piešķieba galvu, lai labāk aiz akmens redzētu sēdošo puisi. Purniņā šķita vīdam viegls smaids.
-Mēs nereti domājam, ka saprotam sevi, taču cik tālu ir patiesība no mūsu pieņēmumiem? Pat par sevi nav iespējams zināt visu, tādēļ reizēm mēs maldīgi domājam, ka zinām visu, kas jāzina, kaut nezināmā un svarīgā vēl ir tik daudz.- lapsiņa šķita viegli ieinteresēta. Smaids šķita saskatāms daudz skaidrāk, un baltais dzīvnieciņš piecēlās kājās, lai paspertu vairākus soļus tuvāk puisim.
Atkal apsēdusies, viņa atkal viegli piešķieba galvu un viegli pētoši mirkli Danielu vēroja. -Tu esi druīds, bards, vai vienkāršs ceļotājs?- jautājums bija tiešs.

[Hikari]

Lacus pārsteigti uzlūkoja Rafaēlu. Vai es izskatos pēc cilvēka, kurš ir dabūjis saules dūrienu? Es varu apliecināt, ka jūtos pilnīgi nomrāli, ka man nekas nekaiš un ka neesmu psihiski slima vai traka. Es patiesi nāku no citas pasaules. Ja tas maz ir iespējams un, ja viss šis patiesi ir realitāte, nevis vienkārši pārāk reālistisks sapnis. viņa pabeidza ar nopietnību balsī. Ja šis bija sapnis, tad pārlieku garš, pārlieku īsts. Lacus jau vairs pati neticēja tam, ka varētu sapņot šobrīd.

[Pūķēns Sāra]

Mēs nereti domājam..., puisis pārdomāja šos tikko teiktos lapsiņas vārdus, lai atbildētu pienācīgu atbildi, kad pēkšņi lapsa uzdeva tik tiešu jautājumu, kad Dens apjuka. Mirkli viņa zilās acis vērās pretī lapsas zilajās, bet tad viņš novērsa skatienu un pievērsa tuksnesim, tai pašā laikā nopūzdamies. -Šobrīd es tiešām nebūšu tas, kurš sevi izpratīs un sakot, ka esmu ceļotājs, bards vai druīds es tev varu gan samelot, gan nesamelot, jāatzīst, ka pats es īsti nezinu.- Daniels apklusa, turpinot vērties tuksnesī, Tians Felds, tēls...cilvēks? Kurā tagad esu, atrodos... kāda ir viņa pagātne, vai varbūt tas esmu es? Varbūt...

[rudo lapu vilcēn...]

Kaede Furiko/Lacus Clain
-Psi-kā-viņ-tur?- puisis sarauca pieri neizpratnē, bet tad papurināja galvu. Jaunā bruņinieka sejā atausa silts un draudzīgs smaids. Apstājies, viņš pagriezās pret Dominiku, un svinīgi paziņoja. -Dom. Viņa ir no citas pasaules!-
Dominiks pavisam nopietni un pat bargi uzlūkoja savu draugu.
-Neāksties Raf. To es jau sapratu.-
-Bet…- puisis mazliet sašļuka un gribēja iebilst, bet Dominiks atkal viņu pārtrauca.
-Un to es arī zinu.- Doms strauji nobēra un, nometis sāņus seglus un šķēpu, satvēra draugu aiz pleciem un ko iečukstēja ausī. Rafaels šķita vēl vairāk pārsteigts, bet tad attapās un sparīgi papurināja ar galvu. Dominiks atkāpās un pacēla savu neērto nešļavu, kamēr jaunais bruņinieks atkal atsāka soļot un draudzīgi uzsmaidīja Lacus, nedroši atsākdams sarunu.
-Un kā tu šeit nonāci?- viņš pieklājīgi apvaicājās.

Daniels Heidmanis/Tians Felds
Lapsiņa pašķieba galvu uz otru pusi. Šis puisis patiešām bija neparasts. Bet ko nozīmēja tas, ka viņš nezina kas ir?
-Bet kā tevi dēvē citi?- viņa nedroši ievaicājās.

[Pūķēns Sāra]

Varēja redzēt, ka sejā ielavās, kas līdzīgs smaidam, Viņa zina, kas ir, bet kas esmu es? Dens vai Tians, varbūt Markus? -Jautājums tik pat sarežģīts kā iepriekšējais, bet domāju, ka mani, laikam, sauc Dens, pilnā vārdā Daniels, bet kā tad pašu tevi dēvē?- Skatiens atkal bija pievērst lapsiņai, pēkšņi visas domas par to, ka viņš nav savā ķermenī un par to, ka viņš atrodas pavisam svešā vietā pazuda, un viņš vienkārši ļāva visam plūst savu gaitu, gaidot kamēr lapsa atbildēs.

[Hikari]

Ak, ja es zinātu. Lacus nopūtās, sakot šos vārdus. Vienu brīdi es sēdēju mājās pie galda un sāku ieslīgt kādā datorspēlē (pieļauju, ka šis vārds Jums nav skaidrs, bet ātrumā paskaidrot būs sarežģīti) un jau nākamajā atrados šeit. Jā, pirms nokļūšanas šeit mani apņēma spilgta gaisma. Lacus paskaidroja.

[Melleņu kamenēns]

Paldies Lilianna nomurmināja un iekārtojās blakus kādam sevišķi lielam sainim. Sakārtojuis kleitas apakšmalu, viņa nopētīja kuģīti. Pavisam savādāks, nekā viņa bija radusi redzēt šāda veida transportlīdzekļus.
Bet nevarēja teikt, ka slitkāks. Vai jums sen ir valdnieks? Vai, atvainojiet, laikam bija muļķīgs jautājums. Cik ilgi Lagoniju pārvaldā šādi, kā tagad?

[Haskija]

Rionaldo pārliecinājies, ka pilsētnieki vel nesāk rosīties, bet ar acs kaktiņu vel vērodams apkārtni devās uz nelielo laucīti starp varenajiem kokiem vel pirmstam paņēmis savu zobenu no piestātnē novietotās laivas.
Aro pamanījis kumeļus aiztipināja saimniekam pa priekšu mazajām ķepām klusi atsitoties pret zemi.
Rio piegāja pie kokiem un atspiedās pret vienu no tiem aplūkojot vel šķietami mierīgo un kluso pilsētu. Zirgi zēnu piesaistīja, bet tādiem parasti bija kāds saimnieks ar kuru Rio īpaši nevēlējās sastapties.

Šo rakstu rediģēja Haskija: 11.05.2007 15:24

[rudo lapu vilcēn...]

Daniels Heidmanis/Tians Felds
Lapsiņa šķita mazliet apjukusi, taču ātri attapās. Šis tiešām bija savāds svešinieks.
Pagaidām jautājumu neatbildējusi, viņa piecēlās un piesardzīgi pagāja vēl vairākus soļus tuvāk, lai šķietami ziņkārīgi apošņātu puiša roku, ne tik tuvu, lai degungals pieskartos plaukstai vai pirkstiem, taču pietiekami, lai justu vieglo elpu.
Pēc smaržas bija grūti pateikt no kurienes Daniels jeb Dens, runājot īsāk, nāk.
-No kurienes tu esi?- lapsiņa turpināja jautāt, apsēdusies turpat, kur tikko bija stāvējusi – vēl tuvāk puisim. Ieskatoties ciešāk, varēja dzīvnieciņam ap kaklu samanīt smalku, pītu siksniņu, kas izrotāta nelielām koka pērlītēm un kurā karājās piekariņš, apslēpies lapsiņas garajā, baltajā spalvā.

Kaede Furiko/Lacus Clain
Pieminot vārdu datorspēle, Rafaēls maliet sarauca uzacis, tā apstiprinot Kaedes pieņēmumu. Otro vārda daļu puisis saprata, bet pirmā palika noslēpumā tīta.
Taču atlicis sāņus nelielās neskaidrības, jaunais bruņinieks atkal draudzīgi pasmaidīja un turpināja jautāt.
-Tad jau tev par Lagoniju nekas nav zināms? Un arī par pareģojumu ne?- un tūlīt Rafaēls strauji aptenterēja uz priekšu, jo Dominiks pie pēdējā teikuma pirmspēdējā vārdā, bija puisi strauji pagrūdis.
-Eu, par ko tas!- jaunais bruņinieks nu ārēji šķita mazliet bērnišķīgs, jo pamanījās uzmest lūpu.
-Pats zini.- Doms strupi atbildēja un gaidīja Lacus reakciju.

Meilargona Efejvītne/Lilianna Lī Eronija
Abi elfu brāļi brīdi darbojās ap burām un stūri, pirms Silims apstājās un varēja atbildēt Meilargonai.
-Tieši šādi Lagoniju pārvalda jau ilgi. Protams, ir bijušas dažas izmaiņas kopš lielā notikuma pārvaldes sistēmā, taču tās nav tik būtiskas.- rudmatis viegli apraustīja plecus un silti apsmaidīja. Meitene uzdeva dīvainus jautājumus. Taču viņa nebija šejieniete. No kurienes viņa bija? Kādas vietas ko sauca Rouma vai kā tā, un zemes, kuras nosaukums bija Itālija, ja Silims pareizi atcerējās.
Kuģītis iegāja upes līkumā un abi brāļi atkal mirkli bija aizņemti regulējot buru, lai tā uztvertu pēc iespējas labāk ceļavēju.
Beidzis darboties, elfs droši atspiedās pret kuģa apmali netālu no meitenes.
-Kā tu šeit nonāci?- viņš ievaicājās.

[Hikari]

Lacus papurināja galvu Nē, diemžēl es nezinu, kas tā tāda Lagonija ir. Lai gan, zinu tikai to, kas bija rakstīts spēles iesākumā. Tas arī viss. Ne vairāk. Un kas gan tas par pareģojumu? viņa, saraukusi pieri, jautāja ar lielu interesi.

[Pūķēns Sāra]

Dens lūkojās katrā lapsiņas kustībā, bet pats neko nedarīja. Viņš ļāva lapsiņai sevi apošņāt un tad apsēsties, neizskatījās, ka šī skaistā būtne taisītos atbildēt uz viņa jautājumu, bet tas, kaut kā neizbrīnīja. Izdzirdot lapsas jautājumu, viņš atkal iesmējās, bet varbūt vienkārši iesmējās? Īsāk sakot, vienkārši iesmējās, Tu man neticēsi, ja es teikšu, ka nezinu, ne tā? Skatiens rūpīgāk nopētīja lapsu, uz viņas kakla atradās kaklarota vai varbūt siksniņa? To puisis nezināja un netaisījās arī taujāt par to šo būtni, bet viņš zināja, ka šai lapsai ir laba gaumes izjūta vai arī viņas saimniecei, par ko gan viņš stipri šaubījās, jo diez vai kādam izdodos pakļaut savai gribai tik skaistu un neatkarīgu dzīvnieku. Tādi vārdi kā Vašingtona, Parīze, Maskava tev neizsaka neko, pareizi?

[kaca95]

Apkārt dziedāja putni un pūta viegls vējiņš. Šajā vietā, tā likās, nenotika nekas tāds, kam nevajadzētu notikt.
Izņemot putnus, nevienu dzīvu radību viņa neredzēja.
Šī drausmīgi mierīgā gaisotne padarīja viņu traku.
Kas šeit notiek???!!! Kādēļ viss ir tik mierīgs??? Kādēļ te nekas nenotiek??? Tam noteikti ir kāds āķis!!! sieviete uztraucās.
Šī pārāk pareizā un jaukā vieta viņu darīja tramīgu.

[rudo lapu vilcēn...]

Kaede Furiko/Lacus Clain
-Nekas.- Dominiks īsi attrauca atkal pievērzdamies Rafaēlam. Lai kas arī jaunajam bruņiniekam būtu apsprucis, rādījās, ka abi puiši vairs vairāk negrib teikt.
-Iesim tālāk.- ieročnesējs tupināja un atsāka soļot. Viņam blakus, šķiet juzdamies mazliet neērti, nostājās jaunais bruņinieks.

Daniels Heidmanis/Tians Felds
Lapsiņa nogrozīja galvu. Šie vārdi viņas ausīm bija tikai burtu savirknējumi, bez nozīmes. -Tad jau tu esi veicis tālu ceļu.- viņa mazliet nedroši ieteicās, pirms turpināja jautāt. -Un uz kurieni tu dodies? Uz tuksnesi pievienoties meklētājiem vai iekšzemi – iepazīt Lagoniju?-

Eva Kraftone
No tuvējām niedrēm ezera šķietami nemierīgajos, klusajos ūdeņos ieslīdēja gulbju pāris. Cēlie, baltie putni, kaklus glīti izliekuši, nesteidzīgi slīdēja gar krastmalu, šķiet īpaši nepievēršot uzmanību krastā stāvošajai sievietei.
- úqua mána tana arinya alqua- kaut kur netālu atskanēja viegla, šķietami līksma un bērnišķīga, tikko jaušami dziedoša balss, kas runāja svešā valodā, ko nevarēja saprast. Viņai blakus atskanēja citas balss radīti, viegli dzirkstoši smiekli. Abas balsis šķita pārāk vieglas un dzirkstošas, ali piederētu mirstīgo pasaulei.

[Melleņu kamenēns]

Lilianna neizpratnē paskatījās uz abiem brāļiem. Es, es nezinu. Es vienkārši atvēru acis un biju tur, meitene norādīja uz aptuveni to pusi, kur bija pamodusies. Ja viņa vispār bija aizmigusi. bet pirms tam es sāku spēlēt to jauno datorspēli. Ai, ja nu Sekundīte atkal sagrauzīs vadus, vecāki būs baigi un dusmīgi.

[Hikari]

Lacus pārsteigti uzlūkoja ieroču nesēju un sarauca pieri. Dominiks izturējās nedaudz aizdomīgi, tomēr strīdēties viņa negribēja, tādēļ, vairāk neko nejautājot un cerot, ka varēs kādā brīdī palikt ar Rafaēlu divatā un izjautāt viņu sīkāk par to, ko viņš gribēja stāstīt par pareģojumu, Lacus vienkārši sekoja abiem uz priekšu. Viņa neko nesacīja, klusējot vieroja apkārtni un abus ceļabiedrus.

[Pūķēns Sāra]

-Ja tā godīgi, es nezinu,- puisis pēc kāda brīža ierunājās, -Ja gribi zināt godīgi, tad es nezinu no kurienes esmu nācis un uz kurieni veda mans ceļš. Skatiens aizklīda uz tuksneša pusi, -Zinu to, ka atjēdzos te pat netālu un mani vilina tuksnesis... tas vienmēr mani ir vilinājis, bet...- Dens atkal palūkojās uz lapsiņu, -Un uz kurieni ved tavs ceļš? Vai arī šīs ir tavas mājas?- Viņš nevēlējās aizbaidīt ar saviem jautājumiem lapsiņu, bet jautājumi izspruka paši no sevis, neprasīdami atļauju vai drīkst, vai nedrīkst.

[rudo lapu vilcēn...]

Meilargona Efejvītne/Lilianna Lī Eronija
Silims sarauca pieri. Svešinieces leksika nebija izprotama, vismaz daļa vārdu.
-Kas ir dat-or-spēle?- rudmatis ievaicājās. Varēja nojaust, ka viņam tas varēja arī nebūt vienīgais vārds, kas nav saprotams.
Kuģītis viegli slīdēja uz priekšu straumes un vēja dzīts. Krasta ainava nomainījās no vieglas pļavas uz pamežu un beidzot mežu.

Kaede Furiko/Lacus Clain
Abi puiši turpināja ceļu klusējot. Apkārtēja ainava pamazām bija nomainījusies un nu, cik tālu vien skatiens sniedzās, līgojās pagara, sausa stepju zāle, skatienam neaizķeroties ne aiz viena koka vai krūma. Tomēr, paveroties uz aizmuguri, no kontinenta puses tuvojās neliels putekļu mākonis un tumsnēja masa.

Daniels Heidmanis/Tians Felds
Lapsiņa šķita pasmaidām, vismaz baltajā purniņā atvizēja kas līdzīgs smaidam.
-Šīs nav manas mājas.- viņa viegli pagrozīja galvu cilvēciskā žestā. - Mani šurp atveda nejaušība un nojaušu, ka ne bez iemesla.- tad lapsiņa īsi un dzirkstoši iesmējās. Smiekli pavisam noteikti piederēja cilvēkam, jo kurš dzīvnieks gan spētu tik dzirkstoši un tīri smieties, ar labsirdības pieskaņu? Tomēr to zināt nevarēja. Šī šķiet bija pavisam cita pasaule.
-Vai tu nāksi man līdzi, ja pateikšu kurp eju?- gaišajās, zilajās acīs dzirkstīja silts prieks.

[Hikari]

Lacus turpināja iet uz priekšu, vērojot, kā mainās ainava viņas acu priekšā. Vai Lagonija ir liela? meitene jautāja. Viņu tas ļoti interesēja, piekam Lacus neko nezināja par šo vietu. Pastāstiet, lūdzu, man, par to vairāk. viņa lūdza.