Fanu pērles Opcijas

[ils]

Kāda krievu humorlapa piedāvā "pērles" no fanu sacerējumiem par Hariju Poteru.

-----------------------
Milzīgie sarkofāgi bija izkrāsoti dažādās jautrās krāsās.

Hermiones pacietības baloniņš vienā mirklī saplaka.

Interesanti, kā Ču izskatās peldkostīmā? Harijs pieķēra sevi pie šīs domas un šausmīgi samulsa.

Paslēpusi zizli zem koši oranžisarkanā peldkostīma, viņa vertikāli stāvēja ūdenī, vērojot horizontu, kamēr bērni sļakstinājās viņai apkārt.

Harijam, Ronam, Hermionei un Siriusam Blekam draudzīgi atkārās žokļi.

Hagrids jau gāja iejūgt laivas.

Hermione ilgi vēroja viņa muskuļoto torsu, uz kura bija tikai peldbikses, mitras peldbikses. [Kas nezina – torss ir ķermeņa daļa no kakla līdz jostas vietai. Pamēģiniet tur uzvilkt peldbikses!]

Uzlicis brilles un piegājis pie spoguļa, viņš saprata, ka tās viņam piestāv. [Harijs, pēkšņi, 15 gadu vecumā.]

tante Pitonija

Harijs, vēl nepaspējis attapties, uz mēles sajutis pretīgu garšu, izspieda no sevis divus vārdus: "Inde."

(..) viņas rokās bija piecas kārtis: pieci karaļi un džokers.

Vai no atprātotāja skūpsta paliek zilums?

astronomijajas profesors Kaņistra (kanna – krievu valodā)

notirpušās delnu rokas

līdzdalība Cūkkārpas glābšanā [Laikam sodāma lieta?]

Zāle dūca kā ēzeļu ligzda [Autors domāja osinoje (lapseņu), bet uzrakstīja osļinoje (ēzeļu).]

Harijs nebija zinājis, ka Hermione māk dejot ča-ča-ča, spēlēt uz flautas un turklāt vēl labi dzied! [Kur nu Harijs, pat Roulinga to nezina!]

Kad Harijs iedrāzās guļamistabā kā satracināts Kingkongs, tad ieraudzīja, ka Rons jau beidz uz Hermiones.

– Jūs atrodaties slepenajā biedrībā cīņai ar Voldemortu. – Izdzirdējušas šo vārdu, pāri istabai pārskrēja bailes.

Tukša glezna vientuļa karājās vienīgajā tukšajā stūrī. Tā bija tukša.

(..) visi izdzēra ugunīgu viskiju no kilogramīgas krūzes.

Viņš redzēja, kā skatījās Hermione tajos īsajos mirkļos, ko apgaismoja Avada.

– Tātad, klase, šodien mēs mācīsimies pagatavot mikstūru, ar kuru var veikt abortu.

Kad Hermione iegāja klasē, tad žoklis nokrita tieši uz akmens grīdas.

Viņa piegāja pie Drako, atvēra durvis un ar viegliem spērieniem sāka vilkt viņu laukā no kupejas.

Harijs pasmaidīja savu poterisko smaidu.

(..) smīns rāpoja pa seju.

Pie Hermiones puiši no daudziem torņiem lipa klāt kā mušas.

Taču tavu tēvu nogalināja Voldemorga līdzskrējēji.

Čārlijs bija Tonksas mājas elfs, pareizāk sakot, jaunais Bleku mājas elfs. Iepriekšējais mājas elfs (neatceros kā viņu sauca – autora piezīme) kaut kur bija pazudis.

Pēc visām pazīmēm, tā bija meitene.

Viņa paņēma no telpas apakšas melnu akmeni. [No kurienes?]

Harij, rīt tu brauksi prom no Druslijiem.

Tikko kā zvanīja no tavas muļķīgās skolas! [Kopš kura laika Cūkkārpā ir telefons?]

Sveiks, Poter-obormoter!

Svešinieks bija ģērbies kaut kā atbaidoši. Viņš bija tērpies garā, melnā, lakotā mētelī un melnās saulesbrillēs. [Morfejs – uzreiz var pazīt!]

– Harij, kur ir tavs draugs Rons? – Mollija jautāja.

Visvairāk Džinnija baidījās no Tumsas pavēlnieka atgriešanās, jo viņš nenesa prieku.

Harija vēders sāka burkšķēt skaļāk. Un uz "saucienu" atnāca Rons.

Meitene-Kura-Visu-Dzīvi-Dos-Norakstīt-Zēnam-Kurš-Izdzīvoja

– Jā, – tā noburkšķēja. – Kapā es redzēju, ka runāju ar tevi! – mice demonstratīvi nospļāvās uz grīdas.

Te durvis ar troksni atsprāga vaļā un durvīs parādījās trīs Dērsliji: divi resni – vīrietis un puika – un tievs zirgs.

kāmis Homosapienss.

– Mums šite jaunos ar laivām jāpārceļ. Viņi ir atbraukuši ar "Hagridekspresi".

Bērniem atvērās mute. [Uz visiem viena kopīga.]

Viņa sajuta, ka viņas ķermenis deg, taču nekas tāds nenotika.

Uz sejas vairs nebija smīns, bet jauks smaids ar baltiem zobiem.

Pēc minūtes viņš jau gulēja kā zīdainis. Sapnī viņam rādījās vecāki. Viņi smaidīja un māja ar galvām kā ķīniešu jampampiņi.

Harijs nolēma noņemt vēstuli no pūces kājas. Viņš to pakratīja, un mezgls atsējās.

Dūdijs bija septītajās debesīs no tāda mantu daudzuma.

– Drako, ko tu domā par Elšpūti?
– Tā nekas, ja tu runā par torni? – Drako paraustīja plecus, padzerot no krūzes alu.
– Ne gluži. Es domāju Penelopi Elšpūti!
– Nu, kā pret savu seno pēcteci...

(..) ja Harijs ir ieciklējies, tad viņu nevar apstādināt.

"Un kāpēc viņi netic, ka man izdoties pārvērsties par fēniksu?" Harijs pukšķēja, ejot uz pili.

(..) fēnikss Fokuss apsēdās Harijam uz pleca, atpazīstot savu pēcteci.

Fokuss paklanīja galvu, it kā sakot: "Jā!"

Zēns iešņukstējās un piespieda degunu Strupa gurnam. Tverīgās rokas apvija profesora jostas vietu un saspieda līdz kaulu krakšķēšanai.

Viņš satvēra zēnu aiz pleciem un, uzbužinājis spalvas, neveikli aizrikšoja uz smirdīgo tāli.

Ārpusē nepatīkami gaudoja vējš, bet bikses tā arī neizžuva.

Vairākas reizes gaisā virs viņiem sakustējās gaiss.

Strups ieraudzīja mazītiņu pagalmiņu, ko apspīdēja nelīdzens mēness.

– Projām no šejienes, ātrāk! – Severuss ierēcās kā traktora motors un aiznesās kaut kur tumsā.

Harijs piegāja pie viņas, apsēdās aizmugurē un apskāva viņas kājas ar savējām.

Arī Dūdijs sāka plēst akordus. [Runa ir par balss skaļumu.]

Drako klusiņām iekaucās, kaut kā nesaprotami pamāja ar roku un sāka kaut ko izstenēt.

Viņas mute kļuva līdzīga pasta kastītes spraugai.

Hariju nosēdināja uz aizmugures sēdekļa, bet Didlijs nosēdās priekšā, jo atteicās braukt kopā ar Hariju aizmugurē, par ko Harijs bija ļoti pateicīgs resneklim.

Lai gan laiku pa laikam kādam atauga mēle, kāds pārvērtās par kanārijputniņu un tamlīdzīgi, nododot Freda un Džordža izgudrojumus.

Harijs paņēma algu (krieviski – palučku; domāts – "zizli": paločku) un gribēja jau celties, kad viņu apstādināja dvīņi.

Rons atstiepa mutes stūri un pa pusei nolaida plakstus.

"Sveiks!" – viņa pievilka viņu sev klāt un iešķēla viņas sajūsminātu skūpstu.

Sejā visās vietās, kur bija āda, tagad bija zilgojošs uguns.

Viņa sēdēja kā nāra, tikai kāju vietā viņai nebija astes.

Piecas minūtes viņš nesaprata, ko tagad darīt, tad uzvilka vienu zeķi un ieklausījās.

"Nu, kā es varu uz tevi dusmoties?" – Harijs pasmaidīja viņai, un meitene metās viņa skavās, nošmaukstinot viņa seju un saspiežot muguru.

– Nolādētā, vecā, ģērētā kaķe, – Drako nomurmināja Minervas Maksūras mugurai. Mugura pagriezās un pārvērtās par satracinātu priekšu.

Melnā ēna parādījās reti, taču trāpīgi.

Hermione nosēdās pie loga. Rons nosēdās viņai blakus, atkarodams skatus dabai.

Viņas skaistie melnie mati sabira pa segu.

Malfojs uzlika čupu ar zintīm un aizgāja pie ezera.

Džinnijai bija ļoti skaista tumši-gaiši zila kleita ar uzburtu lapsas zīmējumu un lāstekām.

Es nobūru vēstuli, ja tu to paodīsi, tad atsvaidzināsies!

"Davai, davai," – viņš čukstēja, nesoties garām pārbiedētajām sejām. Par laimi vēl bija pārāk agrs un neviens viņu nepazina.

Pēkšņi viņš sajuta, ka Čou paņem viņu aiz rokas. Domās viņš gribēja roku izraut, bet sirds viņam neļāva to izdarīt.

Meitene nolaida acis, bet kad atkal pacēla, viņas priekšā sēdēja parasts puisēns. Ne ar ko neatšķirams no citām tauku masām.

– Divreiz mikstūru stundas pirmdienas rītos? – Rons teica un skaļi uzsita ar galvu pa galdu. Harijam ļoti gribējās viņam pievienoties.

– Pierunāji. Būsim paskatīties.

Dārgo Ron! Raksta tev tavs labākais draugs Harijs, tajā gadījumā, ja tu esi tik stulbs un neproti atšķirt rokrakstus.

– Harij! Harij! Kāds ir uzlicis Ronam mumificējošas zintis! Paskaties, kā viņam ir atkāries apakšžoklis, bet acis rāpo pa pieri!

– Uz redzēšanos, mazā, vientuļā grifidoriete, – Malfojs iečiepstējās. Viņš pamāja ar savu bālo roku viņas drūmās sejas priekšā un pagriezās, lai pievienotos saviem murmulējošiem draugiem.

Noglaudījis meiteni pa to vietu, kur pēc viņa aprēķiniem vajadzēja atrasties galvai, direktors izgāja.

– Ar labu nakti, profesor, – Hermione pasmaidīja ar savu jauno, spīdošo, melno aci.

Viņa paņēma salauztās slotas rokturi, aptina ap to lupatu un sāka mazgāt menzūru iekšpusi.

Harija kliedzienā bija šausmīga neziņa.

Harijs apsēdās, viņa galvu pildīja aklas sāpes.

Viņa novietoju savu roku viņam uz vaiga, tad – eksperimentējot – uz rētas.

Viņš sajuta siltumu un spiedienu no Hermiones sev aiz muguras, tumsā.

Viņš uzvilka džinsu pāri, trikotāžas kreklu un čību.

Viņi atdalījās, un Harijs ievēroja, ka viena Hermiones roka ir viņai aizmugurē.

– Un tagad mums visiem ir devuši atļauju Aizliegtajām zintīm.
– Jums visiem ir dota atļauja?! – Harijs bija pārsteigts.
– Jā visiem, – Hermione pamāja.
– Nu, tagad mums ies jautri, – Harijs sāka starot. Viņa sirdij kļuva viegli un labi.

Nogurusī seja ar pliko galvu Harijam bija pazīstama.

Lielā, rudā pūce novēlās uz muguras un sāka krākt.

Saule iznāca no ēnas un apgaismoja debesis.

Ar vasaru Cūkkārpa atdzīvojās... Ārā vēl bija maijs... Grifidora viesistabā neviens vairs negulēja.

Filčs, vecis nonēsātā uzvalkā, nedaudz iedzēris, lūdzu ievērot, nevis piedzēries, bet nedaudz iedzēris, vispār jau tas Cūkkārpā ir aizliegts.

Un vēl Strups sacīja viņa draugiem, ka, ja viņi vēlas dabūt Hariju atpakaļ normālā stāvoklī, tad viņiem ir jāpagatavo mikstūra ar pretēju darbību kā mīlas dzērienam. Paldies Dievam, Hermione zināja, kā to izgatavot, un sekmīgi atgrieza Hariju normālam dzīves veidam. Taču Filčs līdz pat šim laikam cenšas turēties no Harija tālāk. Nestaigā pa koridoriem, pa kuriem iet Harijs, lai ko tas arī nedarītu: vai līstu vecāko vannas istabā, vai naktī sūtītu pūci ar vēstuli.

Harijs sēdēja domās iegrimis un lidinājās virs mākoņiem. Visus viņa sapņus izkliedēja Hermione, kas pateica, ka jāiet brokastīs.

Ar saviem vārdiem Rons lika Hermionei nosarkt, taču viņa neko neteica, kaut arī ļoti gribēja.

Aizgājusi līdz durvīm, Hermione pamanīja, ka abi zēni uz laiku ir aizgājuši no šīs pasaules.

– Kas ar jums noticis? Jūs izskatāties tā, it kā būtu ieraudzījuši profesoru Strupu iznākam no vannas istabas ar baltiem matiem.

Visi trīs draudzīgi iesmējās, tādā stāvoklī viņi līdzinājās bērniem, kas tikko ir uzzinājuši, ka Voldemorts ir nolēmis pastaigāties pa Cūkkārpas teritoriju, tērpies savvaļas orhidejas apakšveļā.

Piektkursnieki taču bija pateikuši, ka atzīmes mikstūrās tiks izliktas uz durvīm, kas ved uz ēdnīcu.

Taču viņš negaidīti spēcīgi izrāva savu roku, kas bija jau saspiesta manējā.

Šo rakstu rediģēja eyedam: 10.12.2006 22:19