Izoderētie ., [c][atd/pzp] Opcijas

[Nimue]

*Jegors (14), Ēriks (15), Džozefīne (16), Taņa (17), Niko (17), Elīza (17), Anna Pērkinsa (17), Ilva (20) Frenks Rafaēls (20) Elizabete(20), Aleksandra(21), Kristophers (21), Oberons (21), Markuss (22)*

Pavasaris.

Pat līdz apzinīga ierindas pilsoņa naktsmiegam vēl bija gana daudz laika, taču aiz loga jau vijās tās pelēkās ēnas, kas vienmēr tik uzstājīgi atgādina, tieši kāpēc tapa izgudrota elektriskā spuldzīte.
Skaļš sprakšķis nospiežot gaismas slēdzi, mirklīgs uzplaiksnījums un pēdējā spuldzīte mājās bija izdegusi. Sazvērējušās, nelietes. Tāpat kā viss pārējais, kas pēdējo nedēļu laikā aizvien biežāk sabojājās, pārdega, saplīsa, iedūmojās, izbirdināja skrūvītes un zobratus vai kā citādi samaitājās, tikko tam pieskāries. Pelēkā krēsla nepatīkami spieda uz acīm, liekot atcerēties dziļi norakto solījumu šodien nopirkt jaunas spuldzītes četru, vakar izdegušo vietā. Četru. Vienā vakarā vien. Šādā tempā var arī bankrotēt.

Uz ielas bija kluss, pat neparasti tukšs - bet tā bija labāk. Šajā vakarā gribējās pabūt vienatnē, tālāk no bezjēdzīgo garāmgājēju garlaicīgajām, pelēkajām dzīvītēm. Kas *tas* bija un no kurienes uzradās - to vēlāk tā arī neizdevās atcerēties - bet kanālā tas tevi iegrūst pamanījās tik un tā. Ja vēl pirms brīža prātoji par siltumnīcas gāzēm, kas likušas pavasarim padoties īpaši siltam - tad tagad nelaimīgi atskārti, ka gāzes vai ne gāzes, bet ūdens pavasarī nav peldams. Pārāk auksta, pārāk spēcīga straume, un neviena garāmgājēja, kas tevi sadzirdētu.

Nav ne jausmas, cik ilgs laiks pagāja, pirms tev beidzot izdevās pie kaut kā pieķerties un izkļūt no ūdens. Vēlāk tikai atcerējies, ka apreibis, kā pusmiegā, izmircis, pārguris un trīcošs devies raustīgās liesmas virzienā, kas tumstošajā naktī solīja siltumu un drošību. Ir tomēr cilvēkam kādi instinkti radušies, kopš senči uguni atklājuši.

Varbūt novilki slapjās drēbes un izkāri žāvēties. Varbūt arī tāpat arī bezspēkā aizmigi, ar visām slapjajām drēbēm mugurā. Sapņoji par dīvainu pasauli ar violetiem mežiem un melnu ūdeni. Par pilsētu ar milzīgām augstceltnēm, kas bija tik tukšas, ka tās ielās redzēji vien izbadējušos suni, kas no tevis baidījās vairāk, kā tu no viņa. Un rudu kaķi, kura zaļās acis skatījās tik pētoši, kā to spēj vienīgi cilvēka acis. Lai gan nē, tā, kā to spēj vienīgi cilvēka acis un reizēm - kaķu acis.
Tu pamodies ar miglainām atmiņām par brīdinājumu ātrāk doties tālāk no Pelēkās robežas. Uz dienvidiem būšot siltāk un drošāk. Un vēl, vēl aiz Pelēkās robežas iet neklājoties, tur atpūšas senos karos kritušie, kurus spēkus neaprēķinājuši burvji uzcelt mācēja, bet atpakaļ beigtus dabūt vairs nē.

Jā, dīvains sapnītis. Laikam par daudz fantastikas lasīts - tāda varēja būt viena no pirmajām domām atmostoties. Arī nekaunīgo straumi gribētos saukt par sapni - ja ne tas lielais apdzisušais ugunskurs tur priekšā, un visi šie miegainie, apjukušie cilvēki visapkārt.
Tu zini kā sauc katru no šiem cilvēkiem un pat vari par katru kaut ko pateikt - kaut vai to, ka abi jaunākie puišeļi, Ēriks un Jegors spēlē vienas un tās pašas spēles, toties Frenks ar balināto pakausi spēlē ģitāru. Īsāk sakot - katrs tēls zina par pārējiem tēliem vairāk vai mazāk visu ATD pavedienā rakstīto.
It kā pat iepazīties vairs nav nepieciešams. Jūs visi runājat vienā valodā, lai gan neviens neatceraties to mācījies.

Straume ir aiznesusi visu, kas tev bija - atlikušas vien drēbes, kas joprojām ir aukstas un slapjas, ja neizkāri žāvēties, kāds sīkums ciešākās kabatās, varbūt pulkstenis uz rokas. Tas arī viss.


Miegainais bariņš pamodās pļavā, meža klajumā. Netālu tecēja strautiņš - ne vēsts no tās nežēlīgās straumes, kas bija rāvusi sev līdzi vakar. Mežs kā mežs - egles ar zaļām skujām, bērzi ar jaunajām lapām, šur tur šis un tas ziedēja. Debesis kā debesis, zilas. Un saule - tik dzeltena kā pūķa acu zīlīte, jau gozējas augstu debesīs. Pusdienlaiks.
Mežs ir kluss. Nedzird putnu balsis, nemana kukainīšus, nedzird dzīvniekus... Lai gan nē, kaut kas tur nobrakšķēja, dienvidu pusē. Ja ieskatās, tur arī tāda kā plata stiga manāma.
Un tepat arī dzīvnieki - re, zaķītis lēkā, tur kokā vāverīte.

Dienvidpusē starp kokiem sakustas kaut kas pelēks. Atskan kluss švīksts un....
Vāveri pa koku vairs nelēkā. Bulta to pienaglojusi pie zara.

Sveiki mīlīši! Atskanēja kaut kur no augšas, no stigas puses.
Labi izgulējāties? Saulīte jau augstu, laiks tā ka būtu celties, tā gan. Šķiet, ka runātājam ne tikai trūkst dažu zobu, bet tas vēl piedevām ir pamatīgi saaukstējies.
Meža gaiss jaunām, dzīvām plaušiņām ir veselīgs, tā gan, jā, tā gan. Tagad visi lēni izgriežam kabatiņas uz āru, noņemam tos smukos gnomu pulkstenīšus, ko es tur jaunkundzei redzēju, un sakrāmējam šitajā te, smukajā maisiņā. vēl viena bulta ietriecās stumbrā - pie tās tiešām ir piesieta raupja auduma ķesele. Daudz pieredzējusi, viegli pēc pelējuma, vai varbūt trūdiem smirdoša.
Neviens taču negrib, lai staigājošie miroņi nāk un aptausta jūsu baltās miesiņas, ko?. Jau cita balss, šoreiz no ziemeļu puses, izsmējīga un draudīgi pašpārliecināta, bet gandrīz tikpat piesmakusi kā pirmā.

Šo rakstu rediģēja Nimue: 27.01.2007 17:53

[nora]

Šķita, ka Džozefīne neapjauta savu spēku. Izdzirdot savu vārdu, tur no bara, kāda džeka .. seja visnotaļ bija redzēta, bet nu jā - viņa atlaida Jegoru, pakāpjoties soli atpakaļ. Viņa noteikti vēl nebija kārtīgi pamodusies pēc vakarnakts. Varbūt viņa vispār vēljoprojām sapņoja. Jā, viens liels sapnis, kurā viss šķita patiesi reāls.
Kkā? .. kā Tu zini mani?
Melnmate izbraucot ar bālajiem roku pirkstiem cauri matiem, atstājot tos teju gaisā kā trakajai, kas tikko izbēgusi ārā no trakonama. Svaigā gaisā. Viņa bija iesaukusies skaļāk, lai gan viņš bija nācis uz viņu pusi. Divas, tumšās acis neuzticīgi - zvērīgi neuzticīgi blenza Frenkā, kuru katru mirkli gatavas brukt virsū. Ja vien skatiens spētu nogalināt ..

Īss skatiens Jegora virzienā. Un tad atpakaļ. Un uz kokiem. Uzmetās zosāda. Viss likās tik svešs, ka gribējās kliegt un raudāt un smieties reizē. Jūs taču zināt to sajūtu, kad uznāk tāds kā klikšķis un Tu jūti ka ķermenis ir uzbudinājies. Uzbudinājies bez nekādām emocijām. Ar katru mirkli Tu jūti, ka Tev paliek sūdīgāk un ka Tevi tulīt - tulīt pārņems eiforija .. bet nē. Tev nav ne slikta dūša, ne Tu izjūti eiforijas sajūtu. Tu paliec uzbudināts bez kaifa. Un turpini truli blenzt taisni sev priekšā, cerot ka beidzot kāds līdz ar viņu izjutīs to pašu. Bet līdz tam Džozefīne vēl nenonāca. Viņa vēl turējās. Pagaidām.

[Eņģeļu gūstekne]

Jā, kā es tevi pazīstu? Beidzot nāca apjausma, ka viņš pazīst visus un tai pat laikā nepazīst ne vienu. Atbildēt nevaru. Frenks parāva uz augšu vienu uzaci un ieskatījās neuzticīgajās pusaudzes acīs. Saņemies, neķer kreņķi. Izskaties kā no krātiņa izbēgusi. Puisis pasmaidīja un atskatījās kokos. No šejienes it kā vajadzēja labāk saskatīt svešiniekus, bet viņš nevienu nemanīja. Ja skatiens spētu nogalināt mani būtu caururbušas desmitiem bultas, vai es kļūdos? Rafaēls nāca arvien tuvāk Džozefīnei, bet kādu 3 metru attālumā apstājās. Tu taču mani neķersi aiz krāgas un nemēģināsi nogalināt, es ceru.

[vārna Elīza]

Elīza (17)

Elīza klusi vēroja visu notiekošo, pēkšņi bija sākusies aktīva rosība gan klajumā, gan pa malām.
Visi taisījās prom, kur nu kurais. Šķiet, bija laiks kaut ko darīt.
Viņa nolēma, ka būtu īstais laiks izlīst no egles apakšas, jo tas, kam piederēja balss, kas nāca nu augšas, iespējams viņu redzēja. Turklāt tieši viņš bija šāvis uz puisi klajumā. Stipri jau šāds ievainojums nesāpētu, gandrīz vai tieši tik, lai pamodinātu prātu, bet nevarēja cerēt, ka viņai tikpat ļoti veiksies ar netiešu trāpījumu.
Viņa piesardzīgi izrāpās no savas slēptuves un uzrunāja māsu:
'Man šķiet, ir laiks doties prom no šejienes, kamēr neviens vēl nav mēģinājis iebilst.'
Viņa nolēma doties tur pat, kur jau bija devušies vairāki no cilvēkiem, lielākā barā vienmēr bija vieglāk nozust.
'Es teiktu, mēs varētu iet turp,' viņa teica un norādīja virzienā, kur sākumā bija devies puisēns, ko, viņa bija pārliecināta, viņa bija satikusi kādā larpā.

[Miss Doherty]

*Jegors (14)*

Jegors kaut kā dabiski uztvēra, ka nupat kāds sācis ar viņu runāties. Laikam jau vēl bērna prāts un kaislība uz dažādām fantastiskām parādībām, nelika lēkt no biksēm ārā.
Kāda stacija?
Tie tur aizmugurē turpināja klaigāt un virzīties uz šo pusi. Ja no sākuma viņam bvija licies neomolīgi et vienam, tad tagad viņš gribēja kaut tik tā visa varza nevilktos līdz. Puisis teica par meiteņu aizvākšanu. Nemaz nebūtu slikti jums te viņas atstāt.. Viņam vēl nebija uznācis pusdullums, kad aizkrīt klikšķītis uz jebkuru cilvēku ar palielākiem pupiem, tā ka viņš nesaskatīja itin nekādu jēgu tajā, ka brēcošs spiedzošs bars vilksies līdz. Pat ja nu kas - viņi tikai atkal savārīs lielākas ziepes.

Kaut kāda traka meitene sāka brukt viņam virsū un labi, ka atkratījās laikā, pievērsdamās tam tirliņam, Jegors jau bija gatavs spert un spert stipri. Ko viņi dara? Flirtē? Saviebies Jegors novērsās, palūkojoties uz puisi sev blakus un cerot, ka viņš tur vēl ir. Jegors uzmeta skatienu uz viņa ausīm un seju - viņš arī bija puselfs? Pašam nemanot viņš jau bija noticējis elfu esamībai kā tik pat parastai lietai kā nēģeru eksistēšanai, kaut gan.. viņš tak vienmēr bija zinājis, ka tādi ir! Cik pats kādās spēlēs nebija apsitis?
Kur es esmu tagad? Kas šī par Pelēko zonu? Jums te ir arī īsti elfi?
Tāda dziļa nopietnība viņa sejā un tomēr pie pēdējā jautājuma smaidiņš parādījās. It kā viss cits nebūtu svarīgs, galu galā - nu kur ir, ir. Jādomā - kur iet. Un uz to jau atbilde bija gatava - uz dienvidiem. Stacija. Kāda stacija? Aiziešu - redzēšu.
Jā, Jegors joprojām atteicās domāt "mēs" personā. Tas, ka viņ sagadījušies vienā laikā un vienā vietā, nepadara viņus par nekādu grupu vai komandu..

Jegors piefiksēja arī puikas teikto par zālēm. Cik cilvēcīgi. Viņi noteikti bija dziļā čuhņā tepat savā pasaulē un šis noteikti nebija sapnis. Pavisam savāda realitāte.. Un kas zin - varbūt stipri interesanta. Bet pagaidām joprojām bija neziņa, apjukums un bailes. Dabiska reakcija, līdzās izzināšanas un piedzīvojumu kārei.

Šo rakstu rediģēja Kī Kī: 29.01.2007 23:04

[aglos]

Ilva (20)

Ilva stāvēja, mēģinādama savākt tikko pašķīdušās domu drumslas. Magi un Puselfi? Asas bultas? Ja pirmie varētu piederēties kādam larpam, kurā viņa netīšām ieklīdusi, tad šitādas bultas jau nu gan ne.
Kā iekļuvuši grāmatā. Ha! Nu tad kamēr šis pārpratums nav noskaidrojies, pabūsim grāmatā! Gluži kā kāpt visaugstākajās vietās, kad bail no augstuma.
Tad Ilva izdzirdēja māsu aicinām viņu doties prom.
Jā. Iesim ar.

[Andromeda]

Prātīga doma, man šī vieta vairs nemaz nepatīk, iesim. Aleksandra vēl pameta skatu apkārt un tad lēnā solī devās nopakaļ pārējiem. Viņa gāja mierīgi, pētīdama apkārti un prātā pārcilājot visus pēdējos notikumus un nonāca pie secinājuma, ka nav nemaz tik traki. Jauns izaicinājums! Nav par ko uztraukties. Varēja būt ļaunāk. Aleksa vienmēr meklēja kaut ko jaunu, savādāku, piedzīvojumus un vienmēr sev apgalvoja, ka dzīvē nav nekā tāda no kā būtu jābaidās un te nu viņa bija, kopā ar šiem cilvēkiem, tik dīvainā vietā. Apbrīnojami. Aleksandras skatiens apstājās pie priekšā ejošiem cilvēkiem. Tas bija tik dīvaini, viņa šos cilvēkus pazina, tikai jautājums, kā? Varbūt nemaz nevajag zināt? Tas pat ir interesanti, dīvaini, bet interesanti.

[vārna Elīza]

Elīza (17)

Ilva piekrita, un Elīza devās tajā virzienā, ku bija aizgājusi daļa pārējo. Pēc ieraduma viņa turējās nedaudz atstatus no pārējiem un centās saklausīt katru viņu vārdu vai pat domu, bet palikt nedzirdama un neievērojama.
Situācija bija visai savāda, viņa nolēma, ka varētu pajautāt Ilvai padomu, ja neviena nebūtu klāt, bet šobrīd tomēr labāk klusēja.
Muļķīgi viņi visi uzvedās mēģinot izjautāt tos, kas ne tikai izkliedza prasības, bet arī patiešām šāva. Un arī jautājumi šķita reizē tik loģiski, bet muļķīgi. Viņa nolēma mēģināt saprast, kas notiek, pati saviem spēkiem un nemēģināt runāt ar kādu no pārējiem, jo viņi šķita pārāk satraukti un acīmredzot arī neko nezināja.
Elīza devās uz priekšu,līdz pa stigas malu bija jau pagājusi pāris soļus garām puisēnam un melnmatainajai meitenei. Nez, kur es viņus esmu satikusi agrāk?

[nora]

Džozefīne [16]

Atbildēt nevaru? Ar šo cilvēku viss bija kārtībā? Vai tik viņš ar ar visu nolaupīšanu nebija saaistīts? Kā tajās filmās .. iefiltrēja savējo, līdz beigās visus pa vienam novāca. Ak jel - Džozefīn - aizveries vienreiz! Drīz tev sāks šķist, ka vainīgi ir visi, līdz nonāksi pie apziņas ka esi sajukusi prātā. Tieši vārds vārdā. Šim Frenkam tika raidīts vēlviens neuzticīgs skatiens, mirklī kad viņš apstājās. Tieši kā likts. Kā zinātu.
Cerība - muļķa mierinājums.
Viņa nošņācās. Protams, ka viņa bija neapmierināta. Neapmierināta ar visu, kas notika. Kaut kāds iz```s marasms. Viņa turpināja blenzt džeka acīs. Nāc, ja uzdrīksties. Rokas automātiski sakrustojās uz krūtīm. Aizsargpozīcija. Viņa nekad neuzticējās svešiem. lai gan .. tie tik sveši nemaz nešķita.

Garām gāja kāda meitene. Izsatījās apmēram viņas vecumā. Varbūt gadu vai divus vecāka. Ganjau abas bija saskrējušās kādā pasākumā. Bet šī te - izskatījās klusa un cītīgi vēroja viņu ar Jegoru.
Ko blenz?
Viņa zemā balsī nodūca, novēršoties. Melnmatainā pusaudze bija galīgā neizpratnē. Kurš gan spētu tā izrīkoties?

[Nimue]

*Jegors (14), Ēriks (15), Džozefīne (16), Taņa (17), Niko (17), Elīza (17), Anna Pērkinsa (17), Ella, Ilva (20). Frenks Rafaēls (20), Elizabete(20), Aleksandra(21), Kristophers (21), Oberons (21), Markuss (22)*

"Elfi? Nea, viņi negribēja nākt līdz, jūs jau cilvēki visi, a viņiem ar cilvēkiem ne pārāk.." Jegora sarunu biedrs atbildēja, bet tad, šķiet, kaut ko apsvēris, ātri piebilda -

"Bēdz!"

Kamēr Džozefīne pūtās uz apkārtējiem un prātoja par kādu no neskaitāmajām slasher filmām, bet Frenks sūdzējās par bultu kavēšanos, virs galvas pie takas stāvošajiem brakšķēja zari.
Trokšņa mērķis drīz bija skaidrs - pēkšņi labi apkalts zābaks ar trulu skaņu piezemējās kaut kur ap Džozefīnes ausi. Jegors pamanīja, ka spēra tas pats, kas pirms tam apsauca savu pļāpīgo kolēģi. Ja līdz ērtam spēriena attālumam norāpties viņam bija prasījis tādu brītiņu, tad atpakaļ uz augšu viņš tika veikli. Skaidrs, ka ne pirmo reizi ar pīpi uz jumta. Un tas nelāgais, pašapmierinātais smīniņš sejā, tas šņāciens "Nenormālā"... Oi, nepatīkams tipāžs. Bet šā vai tā, lai ko viens otrs iedomātos, šī bija pirmā seja, ko vēl kāds bez Jegora redzēja. Seja izskatījās gana cilvēcīga un atpazīstama - tādi kā slāviski sejas vaibsti, toties vecums... nu, varbūt apmēram viena vecuma ar Markusu?

Jo īpaši tāpēc, ka arī rugājiem klāta skatījās viena vecuma ar Markusu. Arī rugāji - bet vēl tāds neveselīgs, pelēcīgs ādas tonis un arī vaigi tādi kā iekrituši. Nē, nevarēja teikt, ka seja izskatītoss nedzīva, bet nekādas īpašās pieredzes ar nekustīgi neguļošiem miroņiem nevienam no klātesošajiem nebija šā vai tā. Un kuram gan būtu?

Arī zēns, kas sarunājās ar Jegoru izskatījās līdzīgi. Gana līdzīgi, lai būtu jaunāks spērēja radinieks.

Džozefīnes prātā iezvanījās sāpe, kas lika satumst apkārtnei. Vēl brīdi viņa saprata, ka krīt. Un tad viņa nesaprata neko. OOC: bezsamaņa. Pēc tam būs galvassāpes, nelaba dūša un viss pārējais brīnišķīgais smadzeņu satricinājuma kokteilis. Bet tas būs pēc tam, kad atjēgsies.

Spēriens bija kā signāls - Frenkam nebija ilgi nācies gaidīt atbildi uz savu jautājumu par nogalinošajiem skatieniem - gaisā nospindza bultas.
Labā ziņa - ne visi šāvieni bija tik precīzi kā pirmie divi, gana daudz bultu un šautru neatrada miesu ko pāršķelt.
Sliktā ziņa - ne visi šāvieni bija tik precīzi kā pirmie divi, kas laikam jau tomēr tapa tēmēti uzmanīgi izvairoties no būtisku ievainojumu nodarīšanas. Vienīgi Aleksas, Kristofera un Ērika virzienā nelidoja nekas - tomēr sava disciplīna šāvējiem bija. Gan jau arī Jegors būtu varējis justies droši - ja ne Džozefīne, Taņa, Elīza un Frenks līdzās. Visvairāk jau Frenks, kas, šķiet, tiešām bija aizdevis dusmas gan uzbrucējiem, lai tieši uz šo pusi bultas, gan neprecīzas, spingtu visvairāk. Kāda bulta, necerētā veiksmē mūziķim, atsitās pret ģitāras sāna izliekto virsmu, saskrāpējot, bet par laimi nebojājot ģitāru, kamēr šautra - gandrīz tāda pati kā kabatā ar milzīgu spēku ietriecās stumbrā, vien par mata tiesu netrāpījusi kaklā.

Vēl kāda šautra, gan mazāka par tām divām, no augšas lidojot ieurbās Ilvas pēdā, vēl pirms tā paspēja tikt līdz stigai. Balss, kas to pavadīja ar Elīzai un Ilvai, bet droši vien ka ne tikai viņām vien veltīto "Vispirms nodevu samaksāsiet, meitenītes, un tad, ja palikt un papriecāties nekārojas, varat arī iet" nebūt nelikās patīkamas izklaides piesološa. Skatoties uz māsas ievainojumu Elīze saprata, ka tā vēja pūsma gar ausi, kad viņa klajumu atstāt mēģināja, arī bija tāda pati šautra - turpat vien to vēl varēja redzēt rēgojamies, zemē iedūrušos. Elīzei vienkārši bija paveicies. Taņai? Ne tik ļoti. Roka sāp, asiņo nelāgi un.. vispār, šautru no rokas izņem vēl varēja, tā ir taisna - bet ko ar atskabargainu bultu iesākt? Arī viņa bija sašauta jau brīdī, kad vēl tikai tuvojās takai - vienkārši pamanījusi nebija ātrāk. Kas to lai zin kāpēc.
Neveiksmīgi, gan ne tik ļoti kā Taņa, bultām ceļā bija pagadījušies arī Oberons, Anna un Markuss.

Šūpojās egles un gobas ap klajumu, bultas apklusa.

"Vai jūs domājat, mēs te ar jums spēlītes spēlējam? Kabatas uz āru! TŪ. LĪT." Balss tonis bija pavēlošs un visiem bija skaidrs, ka iebilst tādai nebūs prātīgi. Jo īpaši ņemot vērā, ka septiņi jau bija ievainoti, viena no tiem -bezsamaņā.

Šo rakstu rediģēja Nimue: 30.01.2007 22:10

[rudo lapu vilcēn...]

*Ēriks (15)*

Ieminoties par ausīm, puika nevilšus norija iekalas. Daudz ka no runas nebija īsti saprotams, bet nojaušams pietiekami. Un tas nemaz nesimpatizēja. Pārāk dīvains sapnis. Ēriks klusi nodomāja un ievilak dziļāk elpu.
-Nav man daļas ne gar kādiem pavēlniekiem un magiem, vismaz pagaidām.- puika paslēja degunu nedaudz augstāk, taču gandrīz tūlīt atkal sarāvās. Vairāk dēļ bultām, kas spindza nedaudz tālāk. Tā kā neviena neskrēja uz šo pusi, Ēriks atkal izslējās.
Pēc pavēlēs izgriezt kabtas uz āru, viņš, daudz nedomājot, ar brīvo roku tā arī izdarīja, ļaujot laukā ikrist īsam zīmulim un izmikrušām papīra lnckām. Pulksteni viņš vēl neatlaida.
-Ja jums vajag, tad ēnmiet, nekā cita man nav.- balss nebūt nešķit uagsprātīga, taču rī ne pazemīga via bailīga.

[Elven]

Cristophers būltu šāvienu laikā nebija pakustējies! Viņš jau zagļiem bija atdevis visu ,kas viņam bija viņš mēteļa kabatā atrada cigarešu paciņu kurā viena cigarete bija sausa ,bet pārējās izmirkušas un zelta ''Rolex'' pūlksteni ,ko viņam tēvs bija uzdāvinājis pēc vidusskolas beigšanas tācu viņš to gandrīz nekad nevalkāja viņš to darīja tikai tēva klātbūtnē bet parējajā laikā tas stāvēja viņa mētēļa vai bikšu kabatā..
Viņš pameta pūlksteni uz laupītāju pusi un mierīgā balsī teica -Tas maksā vairāk nekā Jūs no viņiem visiem sagrabināsiet, tāpēc dodaties prom un pasakat kur mēs atrodamies un uz kuru pusi ir tuvākā slimnīca ,lai mēs par viņiem varam parūpeties- Viņš palika stāvot un skatoties laupītāju acīs....

[Eņģeļu gūstekne]

Spēriens meitenei, drausmīgākais, ks vispār varēja būt. Vismaz pēc Frenka domām. Džozefīne nokrita bezsamaņā. Rafaēls dusmās kļuva pat sarkans. Plaukstas savilktas krampjainās dūrēs. Ģitāra nokritusi uz zemes. Bet vēl pirms tā piezemējās, pret to atsitās viena šautra, kas saskrāpēja kopto mūzikas instrumentu. Tas puisi saniknoja vēl vairāk. Zobus griezdams viņš ar skatienu meklēja kādu no "sargiem" gatavībā izmasēt viņu žokļu kaulus. Nedaudz no ritma izsita šautra, kas nospindzēja gar ausi un iedūrās taisni koka stumbrā. Skatiens tika pavērsts uz augšu un nu jau viņš uzmanīgāk centās sameklēt runātājus. Viens gan bija parādījis savu seju, bet tā pazuda tik ātri, ka noreaģēt bija gandrīz neiespējami. Pluss visam šim tracim pievienojās balss, kas pilnīgi noteikti pavēlēja. Tas nu noteikti nebija tas ko Frenks taisījās darīt, kad vīrietis bija uzdrošinājies aizskart vājāko dzimumu. EJiet Jūs visi ellē. Kaut nogaliniet mani, bet pirms tam Jūs samaksāsiet par to, ka uzdrošinājāties aizskart sievietes.

[nora]

Viss, viņa neko nedarīs. Stāvēs tepat un nekustēsies. Varbūt viņu nepamanīs? Izliksies par milzīgāko egoisti. Pusaugu meiteni jau neaiztiks. Cilvēkiem bija prāts! Likums aizliedza aizskart otru personu, kur nu vēl pretējo dzimumu. Protams, Džozefīnei nebija ne jausmas, ka tie šķietami nebija cilvēki. Kaut kādi prātā sajukuši idioti, kas lēkāja pa kokiem kā tādi maugļi. Heī, noķer mani ja vari. Muļķīgs smīns.

Kaut kur iebrīkšējās zari. Un tad viņa sajūtot tādu kā vieglu vēsmiņu virs galvas sajuta briesmīgas sāpēs. Ne tikai fiziski, bet arī garīgi. Uz pirmo mirkli šķita, ka viņai ir iešauta bulta. Tieši galvā. Un nu viņai vajadzēs nomirt. Roka neapzināti cēlās augšup pie deniņiem, bet līdz ar sāpēm, kuras burtiski spiedās prātā, viņa krita. Juta, ka krīt .. vai lido. Viņa vienmēr bija gribējusi iemācīties lidot ..

Iestājās tukšums. Tumsa. Bezsamaņa.

[Beppo]

Bulta kūļājās ieurbusies rokā. Šķiet, kauls skarts nebija, bet asiņoja pamatīgi. Uzmācās nespēks. Pagaidām nesāpēja nemaz, bet Taņa zināja, ka tas tikai šoka iespaidā. Džozefīne bija bezsamaņā, Ēriks izskatījās pārlieku sīks, un vispār nevienu meiteni iesaistīt nebūtu prātīgi. Sāks vēl vemt vai noģībs. Frenk, izvelc, lūdzu, to sasodīto bultu. Ātri. Viņa apsēdās slapjajās sūnās, jo galva griezās un nostāvēt vairs nebija iespējams. Zini ko, Cristopher, es ļoti šaubos, ka sasniedzamā attālumā ir kāds ārsts. Kur nu vēl slimnīca. Vai kāda cita civilizācijas pazīme - vai tad citādi kāds te būtu bruņots ar loku un butām?

[Eņģeļu gūstekne]

Atbildi gaidīt nevajadzēja, Frenku tāpatās neinteresēja ko atbildēs "sargi". Apcirties uz riņķi puisis paskatījās uz Taņu. Es šaubos vai to vajadzētu tā vienkārši raut ārā, bet nu... Brīdi vilcinājies Frenks tomēr izņēma no melnajām biksēm siksnu, tā kā viņš nebija nekāds reperis vai saldais, bikses nost nekrita. Piesteidzies pie meitenes, kas nu jau tupēja Frenks ievilka elpu kā baidīdamies nodarīt meitenei pāri vēl vairāk nekā to jau bija izdarījuši tie salašņas. Kod, skrāpē, dari ko gribi ja ļoti sāp. Bet nepaturi sāpes pie sevis. Rafaēls piekodināja un strauji izrāva laukā bultu. Pēc mirkļa jau refleksiem nostrādājot arī siksna tika stingri apsieta ap Taņas roku. Turi ievainojumu, ja vari. Bažīgi sacīja Frenks un novilcis arī apakškreklu, kas katram gadījumam bija uzvilkts pirms kāda laika, saplēsa to. Pēc tam sekoja stingra meitenes rokaas apbindēšana tā lai ievainojums neasiņotu. Ceru, ka tā būs labāk. Viņš miermīlīgi pasmaidīja.

[Elven]

-Un ko tad tu grasies darīt ar savu sašauto roku un pārējo ievainojumiem palikt tepat vai doties kādā nezināmā virzienā- Viņš skaļā balsī ciniksi noteicia....

Šo rakstu rediģēja Elven: 30.01.2007 19:20

[Beppo]

Paldies, neskanīgā balsī teica Taņa. Nokremšļojusies, viņa mēģināja vēlreiz. Paldies. Nu jau skanēja labāk. Ja tas būtu sapnis, es jau būtu pamodusies. Tas ir pa īstam. Pasakzeme. Pavērusies apkārt, viņa redzēja, ka vēl pāris cilvēkiem ir skrambas, Oberonam pat visai dziļa, tomēr bultas ārā jāvelk nebija. Taču Džozefīne bija atslēgusies. Par laimi, viņa pilnīgi noteikti elpoja. Pagaidām. Asiņu nebija, tikai deniņi bija nedaudz nobrāzti. Viņai vajadzētu kaut ko palikt zem galvas. Nez, vai būtu prātīgi mēģināt viņu dabūt pie samaņas?

Šo rakstu rediģēja Antaress: 30.01.2007 19:23

[Elven]

Cristophers dzirdējis Taņas teikto lēnām aizgāja līdz Džozefīnei novilka savu garo mēteļi salocija to un palika to zem viņas galvas -Tev ar roku viss kārtībā?- Viņš pajautāja Taņai...

[Beppo]

Būs labi, Taņa atbildēja. Kaut gan viņa nepavisam par to nebija pārliecināta. Brūci nebija ar ko dezinficēt, un atskabargainā bulta bija diezgan stipri saplosījusi muskuli. Sāpēja nenormāli, gribējās kaukt. Ka tik nu nesaķertu kaut kādu iekaisumu. Pagaidām Džozefīne nekur kustēties nevarēja, un nez vai viņi spētu meiteni panest vairāk par simts metriem. Ja vien visi negrasījās Džozefīni pamest, viņiem bija jāgaida, kamēr viņa atmodīsies.

Sasodīts, man nav nevienas pašas kabatas un pulksteni es jums jau atdevu, viņa iebļāvās pilnā kaklā. Bultas spēja nogalināt; labāk bija visu vērtīgo atdot. Nekavējoties.

[Andromeda]

Necik tālu viņi nebija pagājuši, kad atkal nospindzēja bultas. Šoreiz trāpīja Taņai.
Tas nu būtu par traku un tas viss tikai tāpēc, ka viņi nebija kaut ko atdevuši . Aleksandra pie sevis nošausminājās un pasteidzināja gaitu. Pēc maza mirklīša viņa stāvēja blakus Frenkam un Taņai. Nelāgs ievainojums . Apskatīdama ievainojumu Aleksa teica. Spēsi izturēt? Nevajag kaut kā palīdzēt? Domāju mums vajadzētu piekāpties un atdot visu, kas ir. Šie vairs nav nekādi joki. Paskatīdamās uz pārējiem un zemē guļošo Džozefīni viņa klusītēm teica.