Izoderētie ., [c][atd/pzp] Opcijas

[Nimue]

*Jegors (14), Ēriks (15), Džozefīne (16), Taņa (17), Niko (17), Elīza (17), Anna Pērkinsa (17), Ilva (20) Frenks Rafaēls (20) Elizabete(20), Aleksandra(21), Kristophers (21), Oberons (21), Markuss (22)*

Pavasaris.

Pat līdz apzinīga ierindas pilsoņa naktsmiegam vēl bija gana daudz laika, taču aiz loga jau vijās tās pelēkās ēnas, kas vienmēr tik uzstājīgi atgādina, tieši kāpēc tapa izgudrota elektriskā spuldzīte.
Skaļš sprakšķis nospiežot gaismas slēdzi, mirklīgs uzplaiksnījums un pēdējā spuldzīte mājās bija izdegusi. Sazvērējušās, nelietes. Tāpat kā viss pārējais, kas pēdējo nedēļu laikā aizvien biežāk sabojājās, pārdega, saplīsa, iedūmojās, izbirdināja skrūvītes un zobratus vai kā citādi samaitājās, tikko tam pieskāries. Pelēkā krēsla nepatīkami spieda uz acīm, liekot atcerēties dziļi norakto solījumu šodien nopirkt jaunas spuldzītes četru, vakar izdegušo vietā. Četru. Vienā vakarā vien. Šādā tempā var arī bankrotēt.

Uz ielas bija kluss, pat neparasti tukšs - bet tā bija labāk. Šajā vakarā gribējās pabūt vienatnē, tālāk no bezjēdzīgo garāmgājēju garlaicīgajām, pelēkajām dzīvītēm. Kas *tas* bija un no kurienes uzradās - to vēlāk tā arī neizdevās atcerēties - bet kanālā tas tevi iegrūst pamanījās tik un tā. Ja vēl pirms brīža prātoji par siltumnīcas gāzēm, kas likušas pavasarim padoties īpaši siltam - tad tagad nelaimīgi atskārti, ka gāzes vai ne gāzes, bet ūdens pavasarī nav peldams. Pārāk auksta, pārāk spēcīga straume, un neviena garāmgājēja, kas tevi sadzirdētu.

Nav ne jausmas, cik ilgs laiks pagāja, pirms tev beidzot izdevās pie kaut kā pieķerties un izkļūt no ūdens. Vēlāk tikai atcerējies, ka apreibis, kā pusmiegā, izmircis, pārguris un trīcošs devies raustīgās liesmas virzienā, kas tumstošajā naktī solīja siltumu un drošību. Ir tomēr cilvēkam kādi instinkti radušies, kopš senči uguni atklājuši.

Varbūt novilki slapjās drēbes un izkāri žāvēties. Varbūt arī tāpat arī bezspēkā aizmigi, ar visām slapjajām drēbēm mugurā. Sapņoji par dīvainu pasauli ar violetiem mežiem un melnu ūdeni. Par pilsētu ar milzīgām augstceltnēm, kas bija tik tukšas, ka tās ielās redzēji vien izbadējušos suni, kas no tevis baidījās vairāk, kā tu no viņa. Un rudu kaķi, kura zaļās acis skatījās tik pētoši, kā to spēj vienīgi cilvēka acis. Lai gan nē, tā, kā to spēj vienīgi cilvēka acis un reizēm - kaķu acis.
Tu pamodies ar miglainām atmiņām par brīdinājumu ātrāk doties tālāk no Pelēkās robežas. Uz dienvidiem būšot siltāk un drošāk. Un vēl, vēl aiz Pelēkās robežas iet neklājoties, tur atpūšas senos karos kritušie, kurus spēkus neaprēķinājuši burvji uzcelt mācēja, bet atpakaļ beigtus dabūt vairs nē.

Jā, dīvains sapnītis. Laikam par daudz fantastikas lasīts - tāda varēja būt viena no pirmajām domām atmostoties. Arī nekaunīgo straumi gribētos saukt par sapni - ja ne tas lielais apdzisušais ugunskurs tur priekšā, un visi šie miegainie, apjukušie cilvēki visapkārt.
Tu zini kā sauc katru no šiem cilvēkiem un pat vari par katru kaut ko pateikt - kaut vai to, ka abi jaunākie puišeļi, Ēriks un Jegors spēlē vienas un tās pašas spēles, toties Frenks ar balināto pakausi spēlē ģitāru. Īsāk sakot - katrs tēls zina par pārējiem tēliem vairāk vai mazāk visu ATD pavedienā rakstīto.
It kā pat iepazīties vairs nav nepieciešams. Jūs visi runājat vienā valodā, lai gan neviens neatceraties to mācījies.

Straume ir aiznesusi visu, kas tev bija - atlikušas vien drēbes, kas joprojām ir aukstas un slapjas, ja neizkāri žāvēties, kāds sīkums ciešākās kabatās, varbūt pulkstenis uz rokas. Tas arī viss.


Miegainais bariņš pamodās pļavā, meža klajumā. Netālu tecēja strautiņš - ne vēsts no tās nežēlīgās straumes, kas bija rāvusi sev līdzi vakar. Mežs kā mežs - egles ar zaļām skujām, bērzi ar jaunajām lapām, šur tur šis un tas ziedēja. Debesis kā debesis, zilas. Un saule - tik dzeltena kā pūķa acu zīlīte, jau gozējas augstu debesīs. Pusdienlaiks.
Mežs ir kluss. Nedzird putnu balsis, nemana kukainīšus, nedzird dzīvniekus... Lai gan nē, kaut kas tur nobrakšķēja, dienvidu pusē. Ja ieskatās, tur arī tāda kā plata stiga manāma.
Un tepat arī dzīvnieki - re, zaķītis lēkā, tur kokā vāverīte.

Dienvidpusē starp kokiem sakustas kaut kas pelēks. Atskan kluss švīksts un....
Vāveri pa koku vairs nelēkā. Bulta to pienaglojusi pie zara.

Sveiki mīlīši! Atskanēja kaut kur no augšas, no stigas puses.
Labi izgulējāties? Saulīte jau augstu, laiks tā ka būtu celties, tā gan. Šķiet, ka runātājam ne tikai trūkst dažu zobu, bet tas vēl piedevām ir pamatīgi saaukstējies.
Meža gaiss jaunām, dzīvām plaušiņām ir veselīgs, tā gan, jā, tā gan. Tagad visi lēni izgriežam kabatiņas uz āru, noņemam tos smukos gnomu pulkstenīšus, ko es tur jaunkundzei redzēju, un sakrāmējam šitajā te, smukajā maisiņā. vēl viena bulta ietriecās stumbrā - pie tās tiešām ir piesieta raupja auduma ķesele. Daudz pieredzējusi, viegli pēc pelējuma, vai varbūt trūdiem smirdoša.
Neviens taču negrib, lai staigājošie miroņi nāk un aptausta jūsu baltās miesiņas, ko?. Jau cita balss, šoreiz no ziemeļu puses, izsmējīga un draudīgi pašpārliecināta, bet gandrīz tikpat piesmakusi kā pirmā.

Šo rakstu rediģēja Nimue: 27.01.2007 17:53

[Nimue]

Elfu apmetnē drīz vien sacēlās pamatīgs tracis. Ne ārstēšana vairs veiklajam skrējējam ar arbaletu bija prātā, bet noskaidrošana, kāpēc meitenes, nelietes, zagļus uz viņu mājām atvedušas. Nē nē, draudēt viņām neviens neko pagaidām nedraudēja. Tikai, ka atstrādāt nozagto vajadzēšot. Gan jau Elberets par palīgiem nesūdzēšoties, lai neuztraucoties, vien pāris mēneši, un tad jau varēšot galu darbam manīt.


Zagļi tikmēr jau bija gabalā. Drīz vien Jegoram un Ērikam atlika vien rikšot pakaļ Jonasam pa, šķiet, viņam vien zināmajām takām, taciņām un tacelēm, cik tik spēks kājās un gaiss plaušās jaudāja. Un par pēdējo... Nu jā.
Jonass pagura pirmais, un apspiedies pret kādu apsūnojušu koka stumbru ņēmās klepot tā, ka, likās, viņš tur tūlīt vismaz plaušas izklepos ārā, ja ne kuņģi un zarniņas piedevām.

Jūs ko, vēl brīdi uzmanību novērst nevarējāt, a? Viņš pārmetoši vaicāja Ērikam.
Ai, nu vienalga. Gribat? viņš no azotes izvilka apaļu skārda bundžu, kurā grabēja kādi dīvaini apaļi, krāsaini, mīksti saldumi un piedāvāja to abiem pārējiem.

Nu tad kā. Uz pilsētu jūs aizvest, vai mēģināsiet vilcienā pa ceļam ielekt?

[vārna Elīza]

Elīza (17)

Elīza samulsa vai vismaz tā izskatījās.
Viņa apgalvoja, ka par zagļiem neko nezina, ka viņi taču labi redzot, kā māsa ir savainota, ka tāpēc arī nākusi. Un kopš pirmo reizi atnāca, visu laiku elfs viņu ir redzējis. Un Elberets arī zinot, ka viņa šurp nāca, kāpēc un tā. Un ka viņai ar nekādiem zagļiem nav darīšanu, viņa nevienu bez savas māsas te nemaz nepazīst.
Vai jūs nevarētu viņu vispirms saārstēt un tad noskaidrot šo visu?

Ilvai viņa klusi pajautāja, vai viņa nezina, kas palīdzēt varētu un vai viņas agrāk teiktajam nav ar šo nekāda sakara un vai palīdzēt tas nevar.

[rudo lapu vilcēn...]

*Ēriks 15*

Dzirdējis Jegora saucienu un redzēdams, ka gan Jonass, gan Jegors metas prom, puika bija viņiem sekojis. Šeit rādījās brīestam pamatīgas nepatikšanas un tās piedzīvot nebija ne mazākās velmes.
Skrējienā pirmais apstājās Jonass, rādījās, ka, pret koku atspiedies, tūlīt visas iekšas izklepos ārā. Ēriks gan domāja, ka nejūtas diezko labāk. Plausšas sūrstēja, kājas sūrstēja un tagad bija pavisam skaidri zināms, ka kopš iepreikšējās dienas (ja tā vispār bija iepriekšēja diena) nebija baudīts ne kumoss.
-Un kā lai zin cik ilgi tā uzmanība jānovērš?- atguvis elpu, puika atjautāja. -Neviens takš nekā neteica un kas gan varēja zināt, ka Ilva ar Elīzu būs tik naskas gājējas?- viņš paraustīja plecus.
-Konfektes?- Ēriks nevilšus pārjautāja Mutē uz mirkli ieskrēja siekalas, iedomājoties šķietami saldo, cukuroto masu. Vismaz pēc skata tāda rādījās.
-Un kādu transportu pats labāk ieteiktu? Cik vispār tālu pilsēta?- puika turpināja jautāt.

Šo rakstu rediģēja Rudens bērns Renīna: 17.03.2007 12:02

[Nimue]

Ēriks, Jegors.

Nu, īsti vīri ielec vilcienā, kamēr tas pirms tilta palēnina gaitu, Jonass lepni un sazvērnieciski stāstīja, nu jau elpu atvilcis un ar riebīgo klepus lēkmi galā ticis. Slikti vispār viņam ar to klepu likās, nebija tā tik aizelšanās vien.
un tad tā uzmanīgi, uzmanīgi pāris stundas cenšas izbēgt no gnomu uzraugiem. Jo, ja gnomi kādu bezbiļetnieku vilcienā pieķer, tad klājas viņam plāni. A ar kājām, nu satumsīs vēl pirms mēs tur tiksim. Pat ja pa taisno, nevis pa ceļu. Viņš pamāja virzienā, kas solījās būt 'pa taisno'. Skrajš mežs. Nelikās nekas briesmīgs.

Ilva, Elīza.

Zinot viņi cilvēku dabu. Viena nelaimi otram par labumu izmantot, bet, kā elfs apgalvoja, tā neesot viņu daļa. Cilvēks esot? Esot. Ar zagļiem kopā vēl viens viņām līdzīgās drēbēs slamstījies? Slamstījies. Briļļainais, kas pirms tam te bija ar vienu pelēko kopā aizbēdzis? Aizbēdzis. Elfi redzīga tauta, viņus tik vieli ap pirkstu vis aptīt neesot.

Izārstēt viņš, protams, varot. Ātri un vienkārši vai ilgi un sāpīgi.

Ar savu runas veidu un manierismu elfs lieliski prata radīt aizdomas, ka 'ātri un vienkārši' ir saistīts ar to līko zobenu, kas gulēja līdzās kulbas ieejai. Un saistīts kādā ļoti nejaukā un nepatīkamā veidā.


Šo rakstu rediģēja Nimue: 17.03.2007 19:46

[aglos]

Ilva (20)

Ārkārīgi nepatīkama situācija bija izveidojusies. Ilva gandrīz vai jutās vainīga par elfiem sagādātajām neērtībām. Bet ne gluži. Galvu nodūrisi viņa beidzot ierunājās.
Man ļoti žēl, ka tā iznāca ar mūsu līdznācējiem, bet ja mums te jāpaliek pāris mēnešus, tad manu kāju vispār nav vērts ārstēt.
Tā kā bez elfu palīdzības tālāk doties bija problemātiski, un bez viņu piekrišanas vispār neiespējami, Ilva nolēma visu izstāstīt. Viņa pasniedza elfam saritināto zīmīti.
Man gan nav ne jausmas, kas tur rakstīts, bet to man iedeva Ūdens klana vadonis un, tā kā es viņu jau esot atradusi, tad pavēlēja nedēļas laikā ierasties. Tas viss notika kamēr es no tās indes nemaņā murgoju. Un pēc tās nedēļas viņam mani tikai atliek atkal pārvērs par ūdeni savā akvārijā... Pēdējos vārdus runājot, Ilvai kaut kas iekšā sagriezās kamolā. Nu jā, tagad viņai bija bail.

Šo rakstu rediģēja aglos: 17.03.2007 20:40

[Miss Doherty]

Jegors pagrāba sauju ar piedāvātajiem saldumiem un pa vienai vien sabāza mutē. Kauns viņam nebija iedalīts īpaši daudz.
Tas vilciens uz pilsētu, ja?
Jegors nebija drošs, ka grib mēģināt palikt bez kājām, lecot vilcienā. Vispār traks var palikt - viņiem tak te viss tā pat kā pie normālajiem! Laikam jau arī paspējuši piedzīvot industriālo revolūciju pirms ielēca vēsturiskā fantasy.
Gnomi? Velns un elle!
Jegors nopūtās un iestūķēja mutē vēl mazliet saldumu. Te bija, par ko padomāt. Tad paskatījies uz Ēriku, viņš apņēmīgi noteica
Vilcienu! Bet tu nāc ar mums. Pilsētā sadabūsi sev zāles, ja vien nebūsi paspējis visu plaušu izklepot.. Tev vispār abas strādā? Izliecies tāds kā taisni vai olimpiādē varētu skriet, bet še tev - nīkulis kvadrātā.
Labi. Piedod. Tas pa jokam. Ejam?

[Nimue]

Jegors, Ēriks.

Cik nu to var saukt par 'pilsētu'. Ciemats ap staciju un krogu, un pati stacija ar, liekas, tik tā Komama kroga pēc vien uzslieta. Bet pēc tam ir īstas Pilsētas, tas gan. Tikai gnomi uzmanīgāk sāk pārbaudīt, tāpēc braukt garām stacijai nav prātīgi.

Par Jegora riebīgo piezīmi Jonass tikai nomurmināja kaut ko par tēmu, nez kā pašam Jegoram plauša strādātu, ja būtu TĀ jādzīvo. Bet paskaidrojumos neieslīga, ņēmās skriet cauri mežam.

Pusstunda klunkurošanas pāri grāvjiem, upītēm un baidoties, vai no stūra kāds lācis neizlīdīs (neizlīda) - un te jau bija arī dzelzceļš.
Jonass atkal izklepojās.

Krūmos kustējās kas pelēks un nāsīs iesitās trūdu smaka.


Ilva, Elīza.

Par ūdeni. Akvārijā. Elfs atkārtoja, daiļajai sejai pavisam neizprotamā grimasē savelkoties.
Bet tad viņš atritināja zīmīti, un atmeta to atpakaļ, kā sadzelts.
Mēs klanu lietās nejaucamies. Lai nejaucas viņi mūsējās. Demonstratīvi pagriezis muguru, elfs devās ļoti svarīgajā uzdevumā pētīt vāveru ņemšanos koka zarā.
Elfu audēja uzmanīgi paskatījusies, vai stopšāvējs neskatās, panāca tuvāk abām meitenēm.
Ja kāju Torna vīri sabeiguši, tad mēģini sausu zemi, sausu gaisu vai uguni, un turi to kāju tālāk no ūdens, Gan jau būs labi. Bet Tornam gaidīt likt nevajag. Stihiju klani ir sausi savā atriebībā, un neviens jūs no viņiem nesargās. Ja nu kāds lepnāks Totēmu klans vienīgi.

[Miss Doherty]

Jegoram skriešana nekādas problēmas nesagādāja. Un kur nu puisim, kurš trennējās peldēšanā? Pat dažas cigaretes dienā te neko daudz nekaitēja.

Laikam jau diez kas nav jums tur pie tās robežas..
Jonas nudien neizskatījās pēc veselīga, pļaviņā dzīvojoša puisīšano pasakām maziem bērniem. Šis bija tāds skarbāks pastāstiņš.

Kas te tā smird?
Jegoru mazliet satrauca, kas notiks tagad - viņiem tā vienkārši būs jālec iekšā? Nūū labi. Nu kas te smird?

[Nimue]

Ēriks, Jegors.


Kas smird? Nu... atbilde bija tīri labi redzama. Tur tas skudrpūznis ar kaut kādām pērnajām lapām apbiris? Tas lēnā garā slējās kājā un devās uz šo pusi gluži tādā gaitā, kā dzīvajam mironim arī pienāktos.

Jonasa bālā seja izrādījās spēja pieņemt vēl bālākas nokrāsas.
Ilgi gaidītā padoma vietā atskanēja tikai "'Tāks... nu esam iekrituši"

[Big Bad Wolf]

-Jā, paldies. Nebūtu slikti ja mani (es laikam esmu viens, ja?)- Niko nopētīja svešinieku un mūļa purnu, kas atradās tikai dažu centimetru attālumā no viņa sejas. -Jūs zināt kautko par kādu Dārsiju? Un, un... Vai šī ir taka uz dienvidiem?

Niko pavisam bija airmirsis par pazudušo sainīti. Lieliskā arbūzu smarža un vilinājums, ka viņš drīz varētu tikt mājās bija likusi airmirst viņam domāt par to.

Šo rakstu rediģēja Burbulītis.: 08.06.2007 09:39