Izoderētie ., [c][atd/pzp] Opcijas

[Nimue]

*Jegors (14), Ēriks (15), Džozefīne (16), Taņa (17), Niko (17), Elīza (17), Anna Pērkinsa (17), Ilva (20) Frenks Rafaēls (20) Elizabete(20), Aleksandra(21), Kristophers (21), Oberons (21), Markuss (22)*

Pavasaris.

Pat līdz apzinīga ierindas pilsoņa naktsmiegam vēl bija gana daudz laika, taču aiz loga jau vijās tās pelēkās ēnas, kas vienmēr tik uzstājīgi atgādina, tieši kāpēc tapa izgudrota elektriskā spuldzīte.
Skaļš sprakšķis nospiežot gaismas slēdzi, mirklīgs uzplaiksnījums un pēdējā spuldzīte mājās bija izdegusi. Sazvērējušās, nelietes. Tāpat kā viss pārējais, kas pēdējo nedēļu laikā aizvien biežāk sabojājās, pārdega, saplīsa, iedūmojās, izbirdināja skrūvītes un zobratus vai kā citādi samaitājās, tikko tam pieskāries. Pelēkā krēsla nepatīkami spieda uz acīm, liekot atcerēties dziļi norakto solījumu šodien nopirkt jaunas spuldzītes četru, vakar izdegušo vietā. Četru. Vienā vakarā vien. Šādā tempā var arī bankrotēt.

Uz ielas bija kluss, pat neparasti tukšs - bet tā bija labāk. Šajā vakarā gribējās pabūt vienatnē, tālāk no bezjēdzīgo garāmgājēju garlaicīgajām, pelēkajām dzīvītēm. Kas *tas* bija un no kurienes uzradās - to vēlāk tā arī neizdevās atcerēties - bet kanālā tas tevi iegrūst pamanījās tik un tā. Ja vēl pirms brīža prātoji par siltumnīcas gāzēm, kas likušas pavasarim padoties īpaši siltam - tad tagad nelaimīgi atskārti, ka gāzes vai ne gāzes, bet ūdens pavasarī nav peldams. Pārāk auksta, pārāk spēcīga straume, un neviena garāmgājēja, kas tevi sadzirdētu.

Nav ne jausmas, cik ilgs laiks pagāja, pirms tev beidzot izdevās pie kaut kā pieķerties un izkļūt no ūdens. Vēlāk tikai atcerējies, ka apreibis, kā pusmiegā, izmircis, pārguris un trīcošs devies raustīgās liesmas virzienā, kas tumstošajā naktī solīja siltumu un drošību. Ir tomēr cilvēkam kādi instinkti radušies, kopš senči uguni atklājuši.

Varbūt novilki slapjās drēbes un izkāri žāvēties. Varbūt arī tāpat arī bezspēkā aizmigi, ar visām slapjajām drēbēm mugurā. Sapņoji par dīvainu pasauli ar violetiem mežiem un melnu ūdeni. Par pilsētu ar milzīgām augstceltnēm, kas bija tik tukšas, ka tās ielās redzēji vien izbadējušos suni, kas no tevis baidījās vairāk, kā tu no viņa. Un rudu kaķi, kura zaļās acis skatījās tik pētoši, kā to spēj vienīgi cilvēka acis. Lai gan nē, tā, kā to spēj vienīgi cilvēka acis un reizēm - kaķu acis.
Tu pamodies ar miglainām atmiņām par brīdinājumu ātrāk doties tālāk no Pelēkās robežas. Uz dienvidiem būšot siltāk un drošāk. Un vēl, vēl aiz Pelēkās robežas iet neklājoties, tur atpūšas senos karos kritušie, kurus spēkus neaprēķinājuši burvji uzcelt mācēja, bet atpakaļ beigtus dabūt vairs nē.

Jā, dīvains sapnītis. Laikam par daudz fantastikas lasīts - tāda varēja būt viena no pirmajām domām atmostoties. Arī nekaunīgo straumi gribētos saukt par sapni - ja ne tas lielais apdzisušais ugunskurs tur priekšā, un visi šie miegainie, apjukušie cilvēki visapkārt.
Tu zini kā sauc katru no šiem cilvēkiem un pat vari par katru kaut ko pateikt - kaut vai to, ka abi jaunākie puišeļi, Ēriks un Jegors spēlē vienas un tās pašas spēles, toties Frenks ar balināto pakausi spēlē ģitāru. Īsāk sakot - katrs tēls zina par pārējiem tēliem vairāk vai mazāk visu ATD pavedienā rakstīto.
It kā pat iepazīties vairs nav nepieciešams. Jūs visi runājat vienā valodā, lai gan neviens neatceraties to mācījies.

Straume ir aiznesusi visu, kas tev bija - atlikušas vien drēbes, kas joprojām ir aukstas un slapjas, ja neizkāri žāvēties, kāds sīkums ciešākās kabatās, varbūt pulkstenis uz rokas. Tas arī viss.


Miegainais bariņš pamodās pļavā, meža klajumā. Netālu tecēja strautiņš - ne vēsts no tās nežēlīgās straumes, kas bija rāvusi sev līdzi vakar. Mežs kā mežs - egles ar zaļām skujām, bērzi ar jaunajām lapām, šur tur šis un tas ziedēja. Debesis kā debesis, zilas. Un saule - tik dzeltena kā pūķa acu zīlīte, jau gozējas augstu debesīs. Pusdienlaiks.
Mežs ir kluss. Nedzird putnu balsis, nemana kukainīšus, nedzird dzīvniekus... Lai gan nē, kaut kas tur nobrakšķēja, dienvidu pusē. Ja ieskatās, tur arī tāda kā plata stiga manāma.
Un tepat arī dzīvnieki - re, zaķītis lēkā, tur kokā vāverīte.

Dienvidpusē starp kokiem sakustas kaut kas pelēks. Atskan kluss švīksts un....
Vāveri pa koku vairs nelēkā. Bulta to pienaglojusi pie zara.

Sveiki mīlīši! Atskanēja kaut kur no augšas, no stigas puses.
Labi izgulējāties? Saulīte jau augstu, laiks tā ka būtu celties, tā gan. Šķiet, ka runātājam ne tikai trūkst dažu zobu, bet tas vēl piedevām ir pamatīgi saaukstējies.
Meža gaiss jaunām, dzīvām plaušiņām ir veselīgs, tā gan, jā, tā gan. Tagad visi lēni izgriežam kabatiņas uz āru, noņemam tos smukos gnomu pulkstenīšus, ko es tur jaunkundzei redzēju, un sakrāmējam šitajā te, smukajā maisiņā. vēl viena bulta ietriecās stumbrā - pie tās tiešām ir piesieta raupja auduma ķesele. Daudz pieredzējusi, viegli pēc pelējuma, vai varbūt trūdiem smirdoša.
Neviens taču negrib, lai staigājošie miroņi nāk un aptausta jūsu baltās miesiņas, ko?. Jau cita balss, šoreiz no ziemeļu puses, izsmējīga un draudīgi pašpārliecināta, bet gandrīz tikpat piesmakusi kā pirmā.

Šo rakstu rediģēja Nimue: 27.01.2007 17:53

[Elven]

Cristophers pagrieza seju pret pusi un teica -Tu man arī liecies pazīstams taču nevaru atcerēties ,kad mēs būtu tikušies- Viņš noklepjās ,jo laikam bija apslimis un turpināja -Es arī nesaprotu kāpēc mēs šeit atrodamies un kas tie par stūlbiem laupītājiem ,kas uzbrūk ar lokiem un būltam?-

[Eņģeļu gūstekne]

*Frenks, 20*

Instinkti neklusēja, atmiņā arvien atsaucās kaut kādi miniatūri kadri. Elizabete. pēkšņi Frenka smadzenēs ieskanējās šis vārds. Ar meiteni viņi bija izgājuši no pirts labā kondīcijā, bet viņa bija tuvumā. Un tad jau bilde atgriezās pie straumes un pārējā vājprāta. Rafaēls pārskatīja savākušos cilvēkus atkārtoti un nevilšus pamanīja Betu. Atvieglojuma nopūta. Puisis pacēla ģitāru un piegāja pie meitenes uzliekot roku uz viņas pleca radot kaut minimālu drošības sajūtu. Gļēvie slampas, negribat parādīt savus alkohola izrobotos purnus? Frenks neiecietīgi un rupji uzsauca visām balsīm, viena no retajām reizēm, kad viņš neuzvedās mierīgi un pat mīļi.

Šo rakstu rediģēja Eņģeļu gūstekne*: 28.01.2007 00:27

[Miss Doherty]

Jegors (14)

Telefons noplīsis. Nāksies vilkties mājās ar kājām, sazvanīt tēvu nesanāks.. ēe.. wtf? āa! Plunkš upē! Kas vēl? Šausmīgs nogurums. Nē, neko citu viņš neatcerējās. Bet šobrīd vairāk interesēja saruna, kas norisinājās starp kaut ko un kaut ko viņam tuvāk. Jegors necēlās. Gulēja pie zemes un elpoja tikpat vienmērīgi kā miegā. Idioti! Uz viņiem šauj ar bultām un viņi spriedelē par to vai dot kaut ko? Idioti! Viena doma gan bija - prom. Tas kāpēc viņš ir šeit, kā te nokļuvis un kas ellē šī vispār ir par vietu - tas nebija tik svarīgi. Šeit nebija droši. Un pliks un slapjšs pret bultām - tur pat idiots neietu. Nu kaut gan - daži indivīdi bija izņēmums..

Varbūt es tikšu prom tiklīdz pavēršu acis? Viena - mm.. pēc manas istabas neizskatās. Otra - Velns un elle, tā nav mana istaba! Nožāvājies un izstaipījies viņš piecēlās, pablisinājās apkārt un pamanīja to nelaimīgo iepriekšpieminēto maisiņu, kur jāmet viss vērtīgais. Kas viņam bija? Sudraba ķēdīte zem krekla. Ed d````! Ņi```` nedabūsi! Viņš atkabināja rokassprādzi, kura bija nopirkta tirgū par 3 latiem un izskatījās gana masīva un vērtīga, ja neapskatīja tuvāk kā par 10 metriem. Iemetis maisā, viņš palūkojās uz apkārtējiem. Te nav droši! Doma uzmācīgi atkārtojās galvā.

Jegors pagriezās pret, viņaprāt, dienvidiem un nepaskatījies uz citiem novilka
Vēl kāds ies?
Vai paliks padiskutēt, cik lietderīgi ir apspriesties ar psihiem, kuri bruņoti ar lokiem, par mantu atdošanu? ````.
Jegors uzmanīgi paspēra pāris soļus prom no šīs vietas, novērtēdams, kas draudēs viņam, ja viņš ies vēl tālāk?

[Snorkes Jaunkund...]

Elizabete sajuta kādu roku uz pleca un pacēlusi galvu, atviegloti nopūtās. Ak, dievs, Frenk, cik labi, ka tu te esi! Kas tie par jukušajiem? Kur mēs esam? Un kas vispār notika? Kapēc mēs neesam pirtī? Kur mēs vispār esam?! uztraukuma pilni jautājumi bira no meitenes lūpām bez apstājas.

[Eņģeļu gūstekne]

Uztraukums pār katla malām birst. Skaidri dzirdams cik strauji Elizabete runā. Frenks tikai pasmaidīja. Kur esam atbildēt tev nevaru, kā šeit nokļuvām arī ne, šī filmas daļa man ir izpalikusi. Bet par pirti droši varu teikt, ka grasījāmies doties mājās un tad, nu jā tad es attapos straumē un domāju, ka ar tevi bija tāpat. Bet par šiem izdzimteņiem neko nevaru teikt, tie klusē un uzvedās kā galīgākie āpši šaudoties ar bultām. Ģitāra tika atstutēta pret kāju un nu arī otra roka atradās uz Betas pleciem. Tu esi galīgi izmirkusi Rūpju pilnā balsī kostatēja Rafaēls, tā kā viņa krekls bija manāmi pažuvis, bez vilcināsanās tas tika novilkts un iedots Elizabetei. Es tavā vietā pārģērbtos, savādāk backvokāls nu nekādi nevarēs skanēt labi ar aiskritušu balsi.

[Big Bad Wolf]

[Niko]

Jā... Viss bija tik savādi.
Niko ieklausījās. Viņiem blakus bija mežs, bet nedzirdēja nevienu putnu, kas čivinātu. Vispār puisim likās, ka tuvumā nav nevienas dzīvas dvēseles, izņemot jauniešus, kas atradās viņam līdzās un laupītājus, kas viņaprāt rīkojās pavisam stulbi.
-Jā, jā...- puisis diezgan nevērīgi atbildēja puisim, no kura vēl pat nebija uzzinājis vārdu.

Niko sāka pētīt vīru, kas bija iešāvis blakus esošā puiša mobilajā tālrunī.
-Neizskatās, ka dzīve viņu būtu pārāk lutinājusi... Izskatās tāds nodzēries un...- puisis nodomāja.
-Jā...- viņš pie sevis novilka.

[nora]

[Džozefīne (16)]

Kārtējais murgs. Melnmatainā Džozefīne pēdējā laikā bija sākusi pamatīgi murgot. Pat mamma, kas par viņu vairs pietiekami nemēdza interesēties, bija iedevusi viņai speciālas tabletes miegam, taču Džozē bija pārdevusi tās pāris narkomāniem, lai dabūtu naudu cigaretēm. Viņai nepatika narkomāni. Viņa no tiem baidījās. Viņa vispār baidījās no svešiem cilvēkiem. Un .. un ..

Acis atsprāga vaļā, tumšajām acīm samiedzoties, jo tajās iespīdēja saule. Roka smeldza. Bālajiem deniņiem bija pielipušas melnās, mitrās matu šķipsnas. Roka. Pie velna Roka! Viņa strauji pieleca sēdus, uz pirmo mirkli pat neaizdomājoties, kur atrodas un kāpēc vispār guļ uz zemes. Kas zin .. viņai jau reiz bija gadījies aizmigt centrā uz ietves, lietus laikā. Tiesa, tikai līdz mirklim kad viņu bija savākuši menti. Ap labās rokas pirkstiem bija aptinies atslēgas piekariņš ar visu sudraboto atslēgu. Piekariņš bija sudraba. Vienīgais dārgums no tēta. Un kreisā roka. Meitene to pacēla augšup. Uz tās bija iešvīkāta apmēram divis centimetrus gara rētiņa, blakus jau divām sadzijušām. Viņai patika sāpes. Bija tik vienkārši vieglā alkahola reiboņā pielikt atslēgas aso galu pie ādas un vilkt pa to .. vienā vietā, līdz svītra palika sārta un no tās sāka tecēt ārā mazmazītiņas asins pilītes. Tā pamatīgi sapēja. Plus vēl melnās bikses ar platajiem galiem un melnais svīteris bija izmircis. Viņu pārņēma pretīga sajūta.

Un tad viņa kaut ko izdzirdēja. Kaut kas runāja. Un viņa sēdēja uz zemes. Tvīkš. Gar ausi kaut kas aizšāvās un ietriecās kādas personas telefonā. Bulta. Bulta? Piere pamatīgi saraucās. Viņa centās pielāgoties visam kas šobrīd notika. Runātājs draudēja, apkārt bija cilvēki. Sveši - lai gan redzēti. Džozefīne bieži mēdza klīst pa cilvēku pilnām ielām. Viņa noteikti visus bija manījusi tur. Tā taču varētu būt .. vai tad nē?

Šaubīgais skatiens palūkojās uz netīro somu. Apkārt. Atkal uz priekšu. Kas gan notika? Apkārt visi šķita dīvaini. Viņi bija nolaupīti? Kurš idiotisks laupītājs nolaupīja un aizveda uz mežu vai sazin vēl kur viņi šobrīd vispār atradās. Un miroņi. Ak jā .. tulīt visu acu priekšā vēl noteikti parādīsies līķis, kurš smaidot nāks pretī un aicinās pusdienās.

Par spīti izjātajam garastāvoklim, meitene bija viegli sākusi šūpoties. Tā viņa darīja vienmēr, kad par kaut ko satraucās. Atslēgas piekariņš tika sažņaugts ciešāk plaukstā. Viņa to nevienam nedos. Tas nemanot tika ieslidināts atpakaļ piedurknē, kura nu jau bija norotīta atpakaļ, lai apslēptu vakar uzšvīkāto rētiņu.

[Džea]

Ellianora(19)

Ella pamodās no drēbēm,kas šķiet bija mitras.pēdējais ko meitene atcerējās,bija tas kā viņa izgāja pa mājas durvīm pastaigā.Pēc tam škiet Ella bija bezspēkā nokritusi un šeit arī aizmigusi.
Atvērusi acis Ellianora palūkojās apkārt,priecēja vismaz,ka šeit viņa nebija vienatomēr atrašanās šeit likās kā sapnis,turklāt sapnis pārvērtās murga līdz ar vīriešiem kas šķiet bija laupītāji.Ellai nekā nebija,ja neskaita to zelta ķēditi ar sirdsveida kuloniņu ap kaklu.Tā bija dāvana no vecmāmiņas,kura jau sen bija mirusi.To nu Ellianora netaisījās atdot,kur nu vel šiem pretīgajiem laupītajem.

[Nimue]

OOC: Atvainojos, ka līdz nākamajai atbildei bija jāgaida visu nedēļas nogali. No otras puses - vismaz bija visiem gana daudz laika izlasīt līdz šim sarakstīto. Bez lasīšanas šajā spēlē varētu būt pagrūti.


*Jegors (14)*

Jegors paspēra dažus soļus dienvidu virzienā - nu jau stiga bija redzama labāk. Un arī kādus trīs-četrus kokos sēdošos stāvus varēja samanīt. Pelēki apmetņi ar kapucēm apslēpa viņu stāvus, kur zari tos nedarīja. Saskatīt kāda seju? Pagaidām neiespējami. Tuvākais no tiem ar roku māja Jegoram, lai tik iet tālāk, ļaudams saskatīt melnu ādas jakas piedurkni ar nosūbējušās kņopēm.


*Jegors(14), Ēriks (15), Džozefīne (16), Taņa (17), Niko (17), Elīza(17), Anna Pērkinsa (17), Ella (19), Ilva (20) Frenks Rafaēls (20), Elizabete(20), Aleksandra(21), Cristophers (21), Oberons (21), Markuss (22)*

Cristophera brīdinājums par policiju un Aleksandras mēģinājums kādas tiesības piesaukt izsauca apspiestus smiekliņus visapkārt klajumam. Pēc laika bezzobainais dienvidpusē kokā sēdošais ierunājās:"Kuš, vecīt, kuš. Jūs, mīlīši, robežas mūsu pusē esat. Mēs robežu sargājam. Nodevu nomaksāsiet, iesiet tālāk, mums tak ar jādzīvo, ne? A skaidrojumus, meitenīt, savam puisim prasi un pārējam draugu baram. Ko šie tev iebarojuši, kāpēc tik tāl mežā ievilkuši kā, heh, pa nakti papriecājušies. Mums vienalga, kā te tikāt, mēs tik gribam lai samaksājat un pazūdat. Ja nu vienīgi kāda no mazajām grib palikt te ar mums papriecāties, hehe". Nicīgi smīkņājoši izteikumi, un nekādas vēlmes paskaidrot - vēl kādu brīdi tas bija viss, ko apjukušie klajumā nonākušie saņēma par atbildi saviem jautājumiem un izsaukumiem. Līdz ģitāras spēlmanis manāmi mainīja situāciju.

"Gļēvie slampas, negribat parādīt savus alkohola izrobotos purnus? "

Pēc Frenka lamām no aptuveni ziemeļu puses atskanēja dīvaina čirkstoņa - kā kāds nenosakāms mehānisms darbotos. Pagāja vēl brīdis - pietiekams, lai Frenks paspētu lamuvārdus atstājis, parūpēties par savu solisti, - bet tad pēkšņi viņa augšdelma malu bija caurdūris kaut kas, kas, kas vairāk līdzinājās neparastu proporciju un izmēru šautriņu mešanas ekipējumam, nevis bultai, kas pirms brīža bija caurtriekusi Cristophera telefona apvalku.
Tie, kas lomu spēļu vai cita iemesla dēļ vairāk par ieročiem interesējušies, iespējams, atcerējās, ka līdzīgu munīciju varētu lietot arbaletiem, lai gan'kam no visa zināmā arbaletu klāsta derētu tieši šāda šautra viennozīmīgi pateikt nesanāks.

Sāpēja ellišķīgi. Vienīgais mierinājumus - vismaz par būtiskām asinsvadu traumām asiņošana neliecināja un, ja godīgi, šautra bija roku caurdūrusi sekli, Gandrīz tikai ādu.

Pēc lamuvārdiem, kas nu atskanēja no kokiem klajuma dažādās pusēs bija skaidrs, ka arī aplencējiem šāviens bija pārsteigums. Visu kopīgo sašutumu izkliedza atkal tā pati bezzobainā aizsmakusī balss, kuras īpašniekam laikam jau šodien bija runasvīra loma uzticēta. Kas to zin kāpēc tieši šim, bet ne jau nu aiz daiļas balss skaāns vai daiļrunības.
A kāpēc šitā tagad, ko, bastards sadzīvotais? Tak nevaig šos tik traki sabaidīt, aptaisīsies vēl no bailēm. Pārējos "bastardam" veltītos lamuvārdus roka pierakstīt vienkārši neceļas.
Šāvējs ar atbildi vilcinājās. Kad atbildēja, tad gandrīz deklamēja viegli dziedošā, nenosakāma dzimuma balsī, kā reizumis mācītāji sprediķojot runāt mēdz.
Nekas, nāks tik par labu. Ne velti Pavēlnieks Pelēko robežo novilka, sargus cienīt ir jāprot. Par spīti it kā svinīgajam balss tembram, tonī bija manāms kas neglīts un nepatīkamā smīkņāšana to patīkamāku nepadarīja. Pie tam, mana acs rāda, ka šis puisietis gan jau pārāk nepārdzīvos.
Tev izskatās, ka šis ir no Tiem? Kāds apvaicājās, no augšas, bet, šķiet, pavisam netālu no Elīzes slēpšanās vietas.
Vai vismaz no tiem, kas mīl savu ādu caurdurt. mazliet taisnojoties atbildēja šāvējs. Taču tas, kas virs Elīzes paslēptuves slēpās, šķiet, beidzot bija Ēriku un viņa pulksteni pamanījis un nu runāja visai tramīgi.
Klau, bet paskatās uz to mazo, kas tur stāv. Kas viņam īsti uz tā pulksteņa?
Atskanēja steidzīga sačukstēšanās visapkārt. Beidzot bezzobainais aizsmakušais runātājs uzsāka, ar vismaz piesardzību, ja ne bailēm balsī.

No kura klana, puika?

Šo rakstu rediģēja Nimue: 29.01.2007 13:40

[Snorkes Jaunkund...]

Elizabete pasmaidīja , paņemot jaku. Paldies, būs jau labi. un tad viņš pateica tos vārdus. Beta zināja, ka nekas labs nesekos un viņa iekoda sev lūpā. Kad Frenka rokā ietriecās bulta, viņa iekliedzās. Jūs mežoņi, tādi!! Necilvēki!!! Ko jūs darāt?! meitene vairs nevaldīja pār sevi un kliedza uz tā sauktajiem sargiem. Viņa pieliecās pie Frenka un uztraukti teica: Steidzami tas jāizvelk. Savādāk var notikt slikti. un viņa turpat tupot pie Frneka, tikmēr ar vienu ausi klausījās, ko viņi runā.

[Andromeda]

Aleksandra (21)

Jūs šausmoņi! Paņēmāt visu, kas mums bija, ar to jums nepietiek? Aleksandra zaudēja savaldību. Viņa nekad nebija spējusi pieņemt, to, ka kādai dzīvai būtnei nodara pāri, īpaši, tad, ja šī būtne bija cilvēks. Viņa piesteidzās pie Frenka un Elizabetes. Vajag palīdzību? Viņa uztraukti jautāja. Pagriezdama galvu uz laupītāju pusi viņa nokliedzās. Jūs esat sasodīti gļēvuļi! Sēžat kaut kur savās slēptuvēs ar ieročiem rokās un šaujat uz neapbruņotiem cilvēkiem! Es pieprasu, tam ņergam, kas sašāvu Frenku tūļiņ pat atvilkt savu dumjo rumpi no slēptuves un paskatīties man acīs, ja vien TĀDAM maz pietiks drosmes, kam tādam! Viņa bija pārskaitusies ne pa jokam. Gatava mest ar pirmo akmeni, kas pagadīsies ceļā.
Viena no retajām lietām, kas vispār spēja Aleksandru sadusmot bija izdarīta viņas acu priekšā.

Šo rakstu rediģēja Andromeda: 29.01.2007 13:45

[rudo lapu vilcēn...]

*Ēriks (15)*

Ēriks klusējot bija vēries apkārtējo trokšņošanā un sarunās. Acīs pavīdēja interese, kad šautra tika iešauta Frenka rokā, taču viņš ensteidzās ar secina'jumiem, tikai vēroja.
Kad puiku uzurnāja, viņš mulsi samirkšķināja aiz ieplēstajām brillēm paslēptās acis. Pirksti vēl aizvien nebija atlaiduši pulksteņa siksniņu. Negribējās tā kā šķirties no iemīļotās leitas. Taču jautājums bija pavisam neparasts. Varēja saprast, ka tas meŗķēts viņam.
-Klana?- daudz nedomājot viņš pārjautāja un pārlika prātā visas iespējamās atbildes. -Un kā jums škiet?- nolēmis vispirms uzzināt ko vairāk, viņš turpināja jautāt. Roka tika atvilkta no maisa un plauksta aptvēra pulksteni, kamēr skatiens nesteidzīgi klejoja apkārt pa krūmāju un kokiem, meklējot runātājus un šavējus.

[Miss Doherty]

*Jegors (14)*

Nevarētu teikt, ka puika situāciju izprata labāk kā pārējie, tomēr palikt uz vietas, kad sargi, kā viņi paši sevi nodēvēja, skaidri deklarēja, ka nevēlas neko citu, kā tikai savākt visu vērtīgo un tikt no viņiem vaļā, šķita diezgan dumji. No otras puses - tas rokas mājiens, tumšie stāvi, kas noslēpušies.. Aizdomīgi. Kaut gan - uz ko tad varēja carēt? Ka kāds nāks ar atplēstām rokām pretī un par gidu piedāvāsies? Jegors turpināja iet uz priekšu, nedaudz nožēlodams, ka neviens nenāk kopā ar viņu, jo lai nu kā - patīkami jau nebija. Sazin kas šeit notiek.. Viņam jau nu izskatījās pēc makten reālistiska LARPa no vienas puses un totāliem idiotiem/tusētājiem no otras. Turklāt šķiet tiem bia liela vēlme dabūt vismaz kādu līķi. Iešāva pa telefonu, nē - jālecas vēl mazliet.. Iešāva pa roku. Nepietiek - vēl ````ās, vēl lec acīs.. Jegoram tas likās stulbuma kalngals. Kaut gan nepameta doma - cik gudri bija vienam vilkties prom nezināmā vietā, kuru pārvalda kaut kādi psihi ar lokiem un ar.. arbaletiem? Tas tur iešautais rokā ir arbaleta šautra? Jegors kādus 20 metrus no pārējiem bija apstājies un klausījās. To dzirdot vienkārši nevarēja paiet uz priekšu. Pavēlnieks? Klans? Wtf? Vecāki man par prieku būs spēlīti uzrīkojuši? Pff.. Nav smieklīgi. Jegors paskatījās uz kokos satupušajiem 'sargiem' un atsāka soļot - tā kā nojausmas par notiekošo nebija nekādas, tad labāk turēties pie vismaz kaut kāda pavediena. Šai gadījumā - 'Te nav droši!'

Vēl pēc kādiem daždesmit metriem viņš atkal apstājās. Acīmredzami nepārliecināts par to, ko dara. Tiešām neviens nenāks? Jegors cītīgi apskatīja apkārtni vai kas neiekritīs acīs - kāda pazīstama zīme vai tamlīdzīgi. Un ja ne tā - vismaz kādas pazīmes pēc kurām vēlāk atgriezties, ja vajadzēs. Un pie reizes cenšoties saprast, kas notiek tur - pie bara, kas nezkāpēc iedomājušies, kaviņiem par savu taisnību jāpārliecina vietējie.

[Nimue]

*Jegors(14), Ēriks (15), Džozefīne (16), Taņa (17), Niko (17), Elīza(17), Anna Pērkinsa (17), Ella (19), Ilva (20) Frenks Rafaēls (20), Elizabete(20), Aleksandra(21), Cristophers (21), Oberons (21), Markuss (22)*

Aleksandras skraidīšanaiun Elizabetes saucieniem nekādas īpašās atbildes nebija. Ja nu kāds sadzirdēja to skaņu, kas rodas loka stiegru uzvelkot, un arī to pirms Frenka sašaušanas skanējušo čirkstoņu vēlreiz... Bet Aleksandra skaļi bļaustījās, to sadzirdēt noteikti bija pagrūti.

Tāpat kā nevarēja dzirdēt, ko tieši kāds čukstēja Jegoram, kurš jau bija atstājis klajumu un atradās uz stigas. To, ka kaut ko čukst un kāds klusināti čukstētāju apsauc - to gan. Bet neko vairāk.
Toties varēja dzirdēt, ka pasmagi pabrakšķēja zari dienvidpusē un pēc laika mazzobainais, jau pierastais runātājs savu sakāmo Ērikam atbildot karkšķēja no nedaudz citas puses

"Nū, man šķiet, ka ja tavs klans no tiem, kas Pavēlnieku padzina, tad mēs kā reiz viņiem labu depešu aizsūtītu ar atgādinājumu par seniem solījumiem un, hehe, tavām, piemēram, ausīm. Kas zi, kāpēc tad tev tāda bilde, a kas man patiesībā pa daļu, kā jaunieši pilsētās šobrīd vecākus kaitina. A ja Pavēlnieku tur godā, tad mums ir šis tas kopīgs par ko parunāt, i par tavu mutes brūķētāju, i par mūsu nolādēto bastardu, kas savu netīro pirkstu uz stopa mierā nevar noturēt." Pēc pēdējās frāzes izkliegšanas toņa bija skaidrs, ka "nolādētajam bastardam" draud vismaz kārtīga noslānīšana, kad viss būs beidzies. Lai gan, no otras puses... kas zi, var jau būt, ka aizsmakušais bija tik runātājs, nevis darītājs. Un dzīvie miroņi, vispār mēdz viens otru tā daudzīt? Kas tur bij sapņi par Pelēko robežu? Pārāk drosmīgs jau neizklausījās, it īpaši, kad steidzīgi ķērās paskaidrot savus nodomus: "Eu, nesaceries no sevis par daudz, mazais, tas aiz cieņas pret Pavēlnieku un tikai. Ne jau tāpēc, ka mums no tevis bail būtu. Kas ta tu par magu vari būt, sestā pakāpe, piektā? Eu, bastard, ar pusdienu tak neesam ieskrējuši nevienas stihijas pīķī, ko?"
"Bastards" neatbildēja. Vai nu uz lamāšanos negribēja atbildēt, vai lieki savu atrašanās vietu afišēt aizvien uzmanīgāk apkārtni pētošajiem.

Atbildi nesagaidījis, aizsamakušais turpināja: "Nu, vienalga, mēs tak tāpat vairāk par tevi vienu. Tad kā i, puika, esam mēs kādu klanu tagad apvainojuši, ko? Kāda depeša jāraksta? "
Runātāja balss pie tam ieguva izsmējīgāku skanējumu. Šķiet, viņš tā kā sāka apsvērt iespēju, ka Ēriks tomēr mierīgi varētu arī nebūt ne no kāda klana - lai ko nozīmētu i tas, i runas par 'bastardiem', 'magiem','Pavēlniekiem' un 'stihiju pīķiem'.



*Jegors (14)*

"Sazāļoja un atvilka, ko?" Klusi uzrunāja Jegoru tas, kas bija roku pamājis. Jau bija skaidrs, ka dienvidpuses aizsmakušais runātājs tas nebija, tas sēdēja kaut kur vairāk uz sāniem. Un šis te bija krietni jaunāks - puišelis, ne daudz vecāks par Jegoru pašu. "Stulbi tā kaut kā jums sanācis, tik tālu mežā iepērušies. Ej uz dienvidiem pa taku, ja gana ilgi iesi, tiksi līdz Ceļam. Tuvākā stacija būs uz dienvidu pusi, no turienes jau tālāk tiksi pats. Nedusmojies uz papu, man brālis slims, zālēm naudu vajag. Un tās dažas jaunākās meitenes pamēģini ātrāk dabūt prom, kamēr kāds no puselfiem nav pārdomājis, tad viņi... nu pats zini kādi viņi ir, nav jau man tev jāstāsta. Tagad pat bij sarunāts nevienu neaiztikt - un redzi, kas jau ir noticis. Līdz vilkt, zinieties, viņam žēl, ja lietot nevajagot."
"Klusē, sīkais." runātāju klusi apsauca kāds cits no netālajiem pelēkajiem.

Jegora priekšā uz abām pusēm stiepās taka, taisna kā stīga. Ja gāja uz saules pusi, mazliet uz priekšu ceļš bija pārlikts ar maziem baļķīšiem, no mitruma nomelnējušiem un ar sūnām apaugušiem, kas laikam kādreiz kalpojuši, ļaujot gājējiem kājas sausas strautiņam pāri ejot saglabāt. Nu jā, tam strautiņam, kas caur klajumu tecēja.... lai gan cik nu tecēja, knapi rāpoja, tāds sastāvējies.

Šo rakstu rediģēja Nimue: 29.01.2007 17:56

[Eņģeļu gūstekne]

Viens kluss strinkšķis un šautriņa plecā. Frenks saviebās, bet pēc tam tūdaļ iztaisnoja sejas vaibstus un pasmaidīja abām meitenēm, sāpēt sāpēja ļoti, bet neviens sevi cienošs vīrietis, taču neies ķert plecu un kā aptracis neskries uz riņķi un nekliegs:"Vai kā sāp, vai kā sāp!" Viss būs labi, tas draņķis nav iedūries dziļi, nedaudz aizkritušā balsī puisis mierināja Betu vēl pa vidu klusītm apsaucot Aleksandru. Dzirdi, nevajag, viņiem tomēr bija sava veida tiesības aizstāvēt savu godu, lai gan šāda aizstāvība ir nudien strikta. Piedevām pats par sevi saprotams, ka viņiem vajadzīga ārsta palīdzība, galīgi sanarkojušies veči. Frenks nopētīja šautriņu un tad izrāva ārā, pār lūpām paspruka neliels vaids, bet tomēr, tagad tuvāk varēja apskatīt bultu, kas bija caurdūrusi ādu uz pleca.

[Elven]

Cristophers bija pārsteigts par laupītāju rīcību neko neteicis viņš pēc brīža uzdeva jautājumu laupītājiem.
-Jūs varētu paskaidrot! Kur pie velna mēs atrodamies un pa kādu sasodītu pavēlnieku un robežām , klaniem, un kas par nolādētām magu pakāpēm par ko jūs vispār šeit runa?- Viņš nomierinājās un pagriezās uz Aleksandras pusi un klusā balsī vaicāja -Tev viss kārtībā? Un lūdzu neizaicini viņus ,jo es nedomāju ka viņi nav prognozējami- Viņš uzmaidīja un palika stāvot....

[nora]

Džozefīne bija pilnībā apjukusi. Viss šķita tik .. savādi. Kaut kas noteikti nebija kārtībā. Viņu drēbes bija mitras, bet spīdēja saule. Ja viņi būtu vesti pa zemi, tad nebūtu saslapuši, bet ja pa ūdeni .. velns, te taču nebija ūdens. Visi kaut ko runāja. Melnajiem matiem, kuri bija izspūruši uz visām pusēm, noplīvojot viņa strauji pieleca kājās, sākot skriet. Jā, viņa bija ko pamanījusi. Tas .. šķiet vakar manītais puišelis pie Hardrock veikala stikla durvīm. Viņš bija devies prom, iesānis. Un sarunājās .. ar egli?

Viņa paklupa. Kāds sīks pagurs. Tad strauji piecēlās un atsāka skriet, līdz nonākusi pie Jegora, saķērusi to aiz pleciem, sāka kratīt.
Tu zini, kas notiek! Tu viņus pazīsti! Es redzēju Tu ar viņiem runāji ..
Džozefīnei bija zema balss. Tā bija arī aizsmakusi, radot visnotaļ dīvainu efektu. Rokas neatlaidās no zēna pleciem, kā arī nebeidza tajos spiest savus asos nadziņus. Viņš noteikti ko zināja. Kāpēc gan bija devies prom no visiem? Visiem, kurus it kā aplaupīja?
Pie velna, stāsti, kas viņi ir un ko grib no mums??
Viņa nošņācās kā tāda čūska, domājot, ka viņus šeit neviens neredz un nedzird. Viņa uz doto mirkli bija gatava izskrāpēt acis šim sīkajam .. kā gan viņš varēja uzvesties tik brīvi, nenervozējot? Tā taču bija katasrofa! Viņa netiks mājās. Kaut kāds mežs un stulbi bultu šāvēji, kas caurdūra ādu citiem.

[Andromeda]

Aleksandra vēl pāris reizes dziļi ieelpoja un centās saglabāt pēdējās miera paliekas.
Koncentrējies uz kaut ko labu, domā gaiši... Viņa centās nomierināt sevi, kas viņai pamazām arī izdevās.
Man...man viss kārtībā. Es...es tikai nevaru pieņemt to kā viņi izturas un tad vēl šis... Viņa norādīja uz Frenka ievainojumu. Mums vajadzētu to iztīrīt un ar kaut ko nosiet. Nevar zināt kāda tā šautra. Aleksandra izskatījās patiesi norūpējusies.

[Beppo]

Taņa vēlējās tikt prom no bultu apdraudētās zonas. Jo ātrāk, jo labāk. Šķiet, arī Jegors vēlējās to pašu. Pag... Jegors? Taņa paraustīja plecus, un nolēma par to vairāk nedomāt. Viņa ļoti slikti atcerējās cilvēku sejas. Vārdus gan labi. Vienai palikt nebūtu īpaši prātīgi, bet ko lai dara, ja pārējie nelietderīgi prātuļoja, nekustēdamies ne no vietas. Un ar Jegoru viņa nevēlējās sapīties. Taņa nepavisam neuzticējās viņam. Skat, viņš ar kādu sarunājās. Visai aizdomīgi Taisāmies ka tiek, prom no šejienes! viņa klusu uzsauca pāris tuvākstāvošajiem. Kurus viņa pazina, starp citu. No kurienes gan?

Šo rakstu rediģēja Antaress: 29.01.2007 22:05

[Eņģeļu gūstekne]

Roka bezrūpīgi uzlikta uz pleca, kas minimāli asiņoja, pats par sevi saprotams, ka ievainojums nebija dziļš. Frenks piemiedza Aleksai ar aci. Neuztraucies par mani, labāk taisamies, ka tiekam. Ģitāra visa šā trača rezultātā bija nokritusi uz zemes. Rafaēls atkal klusi nopūtās un ielicis šautru kabatā tā, ka tā līda ārā pacēla ģitāru. Melnā labi koptā ģitāra atspīdēja saules gaismā. Kā par brīnumu neviena stīga arī nebija pārrauta. Puisis atminējās, ka viņa elektroniskā mīlule Kūrfirsta ielas 13 nama 9 dzīvoklī stāv drošībā blakus pārējai aparatūrai. Tas lika sejā parādīties smaidam. Davai meitenes un puiši, protams arī, velkam savas pēcpuses prom jo ātrāk, jo labāk. Es nu galīgi nevēlos lai vēl kāds tiktu savainots. Un ko tas mazais pindriķis dara uz tās stigas un vēl Džozefīne neliekās mierā. Frenks nu apņēmīgi sāka soļot uz stigas pusi, ģitāru pārmetis pār plecu, par ievainojumu nemaz nedomādams, arī to, ka viņš zināja melnmatainās pusaudzes vārdu Frenks nelikās manīt.