Espy Entropy Opcijas

[Andromeda]

Uz planētas Azduran.
Lietus uz Azduran nav nekas neparasts. Arī tagad tas līst, sīkām vieglām lietus lāsītēm. Jau pēc maza brīža tas pārstās, bet vēl nākamajā atkal sāks līt.
Arahorni – saprātīgās būtnes, kas dzīvo uz Azdurānas ir pētnieki, lieliski arhitekti un inženieri. Viņi uzskata savu rasi par augstākajām radībām. Viņiem raksturīgs mērķtiecīgums, iedomīgums, augstprātība, vienaldzība. Arahorniem nav nekādu emociju. Viņi neizjūt žēlumu, viņiem nerūp citu sāpes. Azdurānas zinātnieki sagūsta dažādas būtnes pētniecības nolūkos.
Laboratorijas
Arahornu laboratorijas ar neko īpašu neatšķiras cita no citām.
Gari gaiteņi ar kristāliska materiāla durvīm, kas sarindojušās cita aiz citas,
simetriski abās pusēs. Nav nekādu norāžu un zīmju, kas pateiktu, kas kur atrodas. Starmeši rada pienaini baltu gaismu. Gaitenis beidzas gaiteņa galā.
Lielāko daļu aizņem telpas, kurās glabājās no tā paša kristāliskā materiāla veidotas cilindriskas kapsulas. Šajās kapsulās atrodas nolaupītās būtnes.
Apkārt valda absolūts miers, nekur nav redzami paši arahorni. Rodas tāda sajūta, ja nokristu kniepadatas galviņa to dzirdētu visi.
1324k sektors ielūkojoties pa kristāliskajām durvīm.
Sektorā atrodas astoņas kristāliskās kapsulas.
Katrā no tām ir kāda būtne, kas tikai tagad atgūstās no nemaņas.
Vēl tikai nesen viņi bija kur nu kurais, katrs savā Visuma daļā,
bet nu viņi attopas šeit.

-------------------------------

Tātad jūs būsiet šīs nolaupītās būtnes.
Dvīņi ir vienā kapsulā, pārējie ir katrs savā.
Ja ir kādi jautājumi, jautājiet man ATD

[Miss Doherty]

Klusi soļi. Šeit neviens nepārvietojās skaļi. Ja Alexielai piemistu mazliet vairāk spējas patstāvīgi just, viņa soļotu ne tik ritmiski, varbūt pusceļā apstātos un dotos uz ikdienas apkopi pa parasto maršrutu. Bet viņu nenomocīja nedz pārdomas par rīcības pareizību, nedz iespējamām sekām. Šobrīd nē.

Ar klusu šņākoņu atvērās durvis un skatam atklājās 8 kapsulas. Tieši tādas pašas, kā citur. 7 tukšas. Viņa nešaubīgi devās pie tālākās, pie tās, kur kvernēja Dans. Šo emociju - garlaicība - viņa atpazina. Viena no izplatītākajām, kas pārņēma radības, kuras iesprostotas kapsulās vismaz 3 dienas. No sākuma - bailes. Tad - niknums. Tad - garlaicība. Neziņa. Vai tamlīdzīgi.

Pirksts viegli pieskārās vienam no simboliņiem uz paneļa. Tikpat kā neredzamas izmaiņas kristāliskajā apvalkā. Alexiela saklausīja kā Dans elpo. Tas vienmēr bija interesanti, novērot ko jaunu. Kaut gan šī spēja, ja tā to var apzīmēt, bija izplatīta. Viņai pašai gan tas nebija nepieciešams, tāpēc arī interesanti.

Alexiela pasmaidīja. Vispirms savelkot vienu mutes kaktiņu uz augšu, tad otru. Kroplīgi sanāca. Tomēr, ņemot vērā, apstākli, ka tikai vakar pirmoreiz redzējusi smaidu, jāatzīst - viņa mācījās ātri. Kaut nepilnīgi. Tāpēc jau arī vairāk neveidoja šādus 'modeļus', jo mīnusu vairāk kā plusu. Bet vai mazums tādu?

Šo rakstu rediģēja Kī Kī: 15.01.2007 13:56

[Pūķēns Sāra]

Viss kā pa miglu, bet pēkšņi aina noskaidrojās, varbūt tomēr nevajadzēja? Viņš bija krātiņā, kapsulā, kāda gan starpība? Viņš bija iesprostots. Garie pirksti aizskāra kapsulas sienu, tā neierasti nereaģēja uz kustībām, sejā iegūlās viegla interese. Derētu pārspriest izejvielas, visnotaļ interesanti.

Fins lēnām sāka pētīt telpu, nekas interesi piesaistošs tur nebija, ja nu vienīgi 7 līdzīgas kapsulas, neskaitot viņa, kurās atradās citas būtnes, viena bija tukša, jauns objekts, kas izraisīja ziņkārību. Skatiens sāka pētīt krātiņos iesprostotās radības, skatiens kādu brīdi apstājaš pie vulfora, par to sugu savā laikā tika lasīts, bet neks daudz netika pa viņiem uzrādīts, tad skatiens aizklīda līdz Heopsītam, par to sugu arī tika lasīts, bet acis to nebija lūkojušas, pārāk gan jauns viņš bija.

Garais stāvs apsēdās savā kapsulā, nebija jēga censties iztikt, skolotājs reiz stāstīja, ka nevar tikt laukā no šādām lietām ar īpašām spējām vai palīdzības no ārpuses. Fins bija apsēdies tā, ka skatiens atdūrās pret būtni, kas iepriekš nebija manīta. Tā pētīja kādu radījumu, kas visticamāk bija cilvēks. Vismaz tam nebija nekādas īpaši atšķirīgas iezīmes un arī sejas panti bija līdzīga viņa. Tas radīja interesi, tādēļ šīs divas būtnes tika sāktas vērot.

Šo rakstu rediģēja Pūķēns Sāra: 15.01.2007 14:16

[Roviela]

Garlaicība. Pat nevienas būtnes blakus "krātiņos", ko pavērot. Viņš šajā telpā bija palicis viens pats, un tagad, sēdēdams uz kapsulas grīdas, ar rokām apskāvis ceļgalus, centās nodarbināt savas smadzenes, mēģinot no galvas atcerēties ST67-3/XJ markas hiperdzinēja shēmu. Ha! Vai es tādu maz' kādreiz vēl redzēšu? Ja neizdosies, tad nē... Doma nebija jautra, pat vairāk - tā bija lieka, un Dans to aizgaiņāja tālāk.
Pār kapsulas sienu pārskrēja ēna, un mehāniķis paskatījās uz augšu - kas šoreiz? un atplauka smaidā. Alexiela! kā laborants, vai kas šeit, skaidri Dans to nezināja, bet viņam viņa patika. Katrā ziņā šī, pus-cilvēks, pus-mašīna, noteikti bija cilvēcīgāka un piemīlīgāka par Saimniekiem, nemaz nerunājot par viņas Danam, kā kaislīgam mehāniķim, ļoti interesanto tehnisko uzbūvi. Jā... un dabiskā arī nebija sliktāka.
Viņš pieslējās kājās un, sapratis, ka viņa dzird, ierunājās:
Sveicināta! Prieks tevi redzēt! Kas no jauna?

[rudo lapu vilcēn...]

Nedabīgs smagums bija pārņēmis ķermeni, taču ar laiku tas pagaisa. Vulfors gurdi pavēra acis un raudzījās kaut kur sev priekšā, pa daļai arī augšā. Telpa, kurā viņš atradās, šķeit bija nedabīgi gaiša. Nu pavisam noteikti atšķirīga no tās, kur viņš bija atradies pirms brīža vai mazliet ilgāk. Laika izjūta vēl nebija līdz galam atguvusies no neparastās pārvietošanas par kuru atmiņa klusēja.
Gurdi izslējies, Aldions sasprindzināja muskuļus, kā pārbaudot to stāvokli. Pēc mirkļa atslābinājies, viņš pieskārās ar plaukstām kapsulas sienām. Tās šķita izturīgas un drošas.
Vulfora skatiens aizklīda ārpus kapsulas sienām un pievērsās citiem, kas atradās turpat netālu.
Interesanti. Kur es esmu un kādēļ? tas bija pirmais, ko Astragards nolēma noskaidrot. Taču vispirms bija jāsaprot cik ilgi viņš šeit jau atrodas un vai ir iespējams tikt ārā.

[Miss Doherty]

Merhānietis, heopsīts, 2 metiolīdi.
Viņa jautājumu saprata tieši. No rīta atvestie bija piereģistrēti tikai ar numuriem un pagaidām vēl nebija pakļaujami iztaujāšanas vai apstrādes procesam, tāpēc Alexiela tikai virspusēji bija apskatījusies un tagad varēja nosaukt tikai tos, kurus atpazina no iepriekšējām reizēm.

Kaut kas viņā pārslēdzās un viņa atbildēja vēlreiz.
Es eju uz tīrīšanu.
Tā bija parasta procedūra - arahorni savu apkalpojošo personālu neapgrūtināja ar lieku informāciju, tā paātrinot viņu darbību, novēršot kļūdas un samazinot iespēju, ka kāds izies no ierindas un sāks domāt patstāvīgi vairāk kā nepieciešams konkrētā darba veikšanai. Vēl viens mīnuss šim konkrētajam modelim, kam gan anahorni nebija pievērsuši uzmanību, viņa saglabāja informāciju ne tikai savā 'iztīrāmajā daļā' (smth like cietais disks) bet arī bioloģiskajās smadzenēs, kas gan bija neaptverami mazāk ietilpīgas.

Pēc 4 laika vienībām - man jāiet uz sektoru 1324k, jāievada dati par jaunajiem 'trušiem'
Šo vārdu viņa bija dzirdējusi no kāda apstrādājamā objekta, kurš bija ļoti nikns un attiecās sadarboties, kliedzot: "Es esmu trusis? Trusis nevis cilvēks, ja? NĒ!" Tas objekts tika iznīcināts kā nederīgs. Bet vārds palika.
Tas ir blakus. Man pēc tam ienākt?
Dans spēja ietekmēt Alexielu vairāk kā arahorni ar savām aukstajām pavēlēm. Šķiet, izcilie inženieri būs kļūdījušies ieliekot kādā no savām programmām, ko tādu, ko paši līdz galam neizprot - spēju just. Tomēr neaizmirsīsim, ka Alexiela, kaut nepilnīga, tomēr bija arahornu radīt būtne un viņai pašai nebija skaidrs, kāpēc viņa, metaforiski izsakoties, turējās Dana pavadiņā.

[Roviela]

Vai tad jau? Kad paredzēta tīrīšana? Dans gribēja zināt. Nevar būt, ka viņai ir tik maza atmiņas ietilpība! Tiktu viņš tur klāt, un būtu pāris instrumentu, viņš noteikti to palielinātu. Kas anahorniem trūkums, pie cilvēkiem ir pluss - patstāvīgi domājošas "mašīnas" ar lielu pieredzi ir efektīvākas.
Neej tik ātri projām! Tu viņus nevari pārvietot uz šejieni? Atceries, ko mēs vakar runājām. Tagad būtu īstais brīdis, ja vien truši atbilst.
Bija tik jocīgi lietot vārdu "trusis", jo vairāk tāpēc, ka viņš pats tāds bija, un tikai iedzimtās dotības līdz šim bija palīdzējušas izvairīties no visu šeit esošo "trušu" drīzā likteņa. Tas, protams, nevarēja turpināties mūžīgi. Vajadzēja rīkoties pie pirmās izdevības, lai vismaz mēģinātu tikt projām.

Šo rakstu rediģēja Roviela: 15.01.2007 15:46

[Hikari]

Vienā no kapsulām pāris centimetrus no zemes lidinājās aizmidzis, sīks ķermenītis. Ja uz to palūkojās, tad likās, ka tā ir meitene, kurai nav vairāk par kādiem padsmit zemes gadiem. Viņas mati bija tumši, rokas slaikas. Viņa peldēja gaisā nedaudz izliekusi savu muguru uz aizmuguri. Acis bija aizvērtas.

Lacus ļoti sāpēja galva. Viņa pagaidām vēl atradās tajā stāvoklī starp besamaņu un samaņas robežu, kuru nosķīra plāns plīvurs. Vienīgais, ko viņa saprata bija tas, ka ir nokļuvusi kaut kur, kur noteikti šobrīd nevēlējās būt. Pagāja pāris minūtes, pirms Lacus spēja vāri pavērt savus plakstiņus un iepazīstināt pasauli ar savu nedaudz trulo, vēl pusaizmigušo skatienu. Meitene vēl joprojām turpināja levitēt gaisā, īsti nesaprotot, kur atrodas, jo visapkārt pagaidām viņa spēja samanīt tikai gaišas, izplūdušas ēnas, kuras lēnām ieguva skaidrākus apveidus. Kad redze beidzot darbojās normālā režīmā, Lacus piezemējās un aplūkoja to, kur viņa atradās. Tā bija pavisam neliela kapsula, kurā meitene varēja paspert tikai vienu soli, bet tā kā viņas augums bija īpaši sīks, tad vietas pietika un bija salīdzinoši ērti, ja šādu sitāvokli varēja par tādu nodēvēt. Meitene palūkojās apkārt. Aiz kapsulas sienas atradās kaut kāda telpa un viņai blakus atradās vēl pāris kapsulās iesprostoti cilvēki. Kas notiek, kur mēs esam? Neko nesaprotu... Lacus prātoja, drudžaini cenšoties atcerēties, kas bija noticis pirms viņa atmodās šeit, taču atmiņa likās kaut kur aizklīdusi un vienkārši klusēja mēma kā kaps. Meitene smagi nopūtās un pieskārās kapsulas sienai, cenšoties to izkustināt. Tad vieglītēm uzsita pa to. Pēc brīža jau daudz spēcīgāk. Nekādas reakcijas, tas tikai nozīmēja to, ka tik vienkārši ar saviem spēkiem meitene izkļūt ārā nevarēs. Tā kā viņa nezināja, kur atrodas un kas notiek, Lacus nolēma prātīgi pataupīt spēkus, kuri nu vēl viņai bija, apsēdās uz grīdas un vienkārši truli, neko nesakot, lūkojās uz priekšu, uz savām pēdām.

[Demiurgs]

Divio vienā brīdī ar plazmas lielgabalu meiģināja atkauties no preču kuģim uzbrūkoša nezināma kuģa, kad dators informēja par tuvojošos raķeti, Divio tikai nosprauslojās ka šamējie neko vairāk nevar un turpināja raidīt lādiņus kas ar apbrīnojamu precizitāti trāpija mērķi. Taču notika nelaime raķete iedragāja korpusu jo Divio palīgs nebija izpildījis pienākumu un ieslēdzis vairogu. Divio no trieciena zaudēja samaņu un attapās jau kapsulā.
-Nolādēts, esmu sagūstīts- Viņš sāka spēcīgi dauzīt kapsulas sienas ar savām mehāniskajām knaiblēm, tas neko nedeva vienīgi sienas viegli ievibrējās no trieciena spēka, taču nemanīja pat mazāko š'vīku vai plaisu.
-Sasodīts kur es esmu. un kur ir tas stūlbais Klesijs, es viņam sprandu apgriezīšu par šitādu joku.-
Divio sāka pērtīt apkārtni lai saprastu kur atrodas.

[Ného]

Apkārt valdīja pilnīgs klusums. Nolāpīts, kas tas par joku sacensībās šādus paņēmienus nevar izmantot. Kaers bija mazliet apdulis un, lēnām pieslējies sēdus, atvēra acis. Kas tas... viņš izsaucās un, viegli pieskāries priekšā esošajai sienai, cik nu varēja atvēzējās un trieca roku pret to. Nekas nenotika. Kur es esmu iekūlies, vai tā būtu jauna ārstēšanas metode. Tas Deorts man norausies, šitā uzlikties man virsū, noteikti zaudēju samaņu. Tagad gan laikam mani varētu izlaist.
Heopsīts vieglītēm pieklāuvēja pie caurspīdīgās sienas, cerot, ka kāds viņu tur saklausīs un izlaidīs ārā. Pie reizes viņš papētīja telpu aiz sienas - viņš redzēja vairākus tādus būrus vai kapsulas, viņam nebija saprašanas par to, šobrīd. Tur it kā varēja vēl kādas personas redzēt, bet neko vairāk. Viņš arī nedzirdēja, kas ārpusē notika. nē nu tas puisis man norausies, pat izklaidēties droši nevar.

[Eņģeļu gūstekne]

Leio dzirdēja, vai pareizāk sakot nedzirdēja pilnīgi neko. Pēc vibrācijām un skābekļa atrašanās vietas viņš apzinājās, ka telpa ir maza. Garie pirksti mierīgi pārbrauca pāri stiklveida telpai. Kapsula. Viņš mierīgi nodomāja. Slaikie, baltie pirksti izgāja cauri ik vienai kapsulas niansei. Viņš zināja, ka māsa ir tepat blakus, sensori norādīja vēl sabalansētāku siltuma pakāpi viņa tuvumā. Leio silti pasmaidīja un uzlika roku uz Enaoli pleca. Šķiet esam iekūlušies diezgan pamatīgās nepatikšanās. Savā dunošajā, taču pilnīgi mierīgajā balsī sacīja metiolīds. Visas vibrācijas atainoja telpas skatu, smadzenēs noskaidrojās bilde, kurā varēja redzēt kapsulas, kurās bija sagūstīti vēl pāris dažādu planētu iemītnieki.

[Margo]

Enaoli atvēra acis. Ausīs džinkstēja. Viņa pavērās apkārt.Viņa atradās sava veida stikla krātiņā. Brālis bija uzlicis roku uz viņas pleca.
Kas pie visām galaktkām...viņa nodmāja, līdz apjēdza, kas notiek.
Viss kārtībā? meteolīde noteica. Patiesi... viņa piebilda, kad bija pārskatījusi telpu.
Bija lieki teikt brālim, kas notiek apkārt. Kaut arī iņš bija akls, dažreiz puisis bija meitenes acis. Viņš visu ieraudzīja vēl pirms to bija redzējusi meitene. Enaoli bija redzīga, tādēļ visas citas pārdabiskās maņas bija vājāk attīstītas, nekā brālim.

[Eņģeļu gūstekne]

Leio sejā aizvien viegli atbalsojās smaids. Puisis ļāva telpas bildei izgaist no atmiņas nozūdot kaut kur smadzeņu dzīlēs. Metiolīds pārvietojās gaisā pa apmēram 30 cm un atkal smadzenēs izanalizēja kapsulu. No viņas ārā netiksim mēs nekādi. Leio it kā sev, it kā māsai sacīja. Vēl varu teikt, ka šī kapsula ir skaņas necaurlaidīga, atbalss ir pārāk spēcīga lai mūs dzirdētu ārpusē vai citās kapsulās. Var jau būt, ka Enaoli šo atbalsi tik labi nesaklausīja, bet puiša dzirdes šūnās tā atbalsojās pamatīgi. Analizējot visu tikko uzsūkto informāciju Leio centās saprast kā viņi ir nokļuvuši šai vietā, laikā un telpā. Un protams, ka ar mani viss ir labi, kā tad citādāk? Metiolīds atkal pasmaidīja. Bet vai tevi šī pārvietošanās nekādi nav savainojusi?

Šo rakstu rediģēja Eņģeļu gūstekne*: 15.01.2007 19:47

[Margo]

Enaoli palūkojās uz brāli, tad cauri stiklotajai kapsulai uz pārējiem radījumiem ēlpā. Visi bija iesprostoti tieši tādās pašās kapsulās. Kā gūstekņi.
Viss ir labi. viņa atbildēja uz brāļa jautājumu. Esi pārliecnāts par to, ka netiksim ārā?
Enaoli ar dūri uzsita pa stikloto sienu, labi zinādama, ka ar viņas spēku nepietiktu, lai to saplēstu. Viņa atkal palūkojās brālī.
Brīnumjauki. viņa nodūdoja ieskandinot kapsulu, lai brālis varētu saskatīt apkārtni.

[Eņģeļu gūstekne]

Kapsula ir atverama tikai no ārpuses. Leio apstiprināja jau atkal uztverot vibrācijas. Pirksti sāka vilkt gaisā noteiktas līnijas, ja ieskatījās labi varēja redzēt, ka viņš zīmē kapsulas shēmu. Varbūt neprecīzu, jo viņa zināsanas mehānikā nebūt nebija pilnīgas, tikai virspusējas, bet to kā darbojās kapsula viņš izsecināja caur loģiku. Nē, ārā mēs pilnīgi noteikti netiekam, ja nu vienīgi kapsulu atver kāda cita dzīvības forma, pagaidām nevienu neesmu samanījis, kādu, kas atrastos brīvībā. Puisis turpināja savu sakāmo. Pēc mirkļa viņš rokas nolaida atkal gar sāniem, no malas varēja manīt, ka viņš atkal iegrimst domās. Pilnīgi nekustīgi, kā transā ieslīdzis metiolīds lidinājās 10 cm virs kapsulas grīdas, tukšās, gandrīz baltās acis kā vienmēr neko neizteiktdamas, neko kā vien sava veida dzīves pieredzi lūkojās kaut kur nenoteiktā tālumā.

[Demiurgs]

Divio pētot apkārtni redzēja vel citus iesprostotos, viņa skatiens pārslīdēja 2 metiolīdiem, viens no tiem ar pirkstu kautko rādīja.
-Ei jūs tur kas te notiek- Divio teica abiem metiolīdiem, tad viņš saprata ka šķiet sprosts ir skaņas necaurlaidīgs. -Sasodīts, a?+!@#$%*s var aiz priekiem, pat nevar nevienam s&%$#@+*m uzprasīt kas notiek.-
Divio meiģināja pamāt vel kādam radījumam blakus kapsulā, viņš nezināja kā šo rasi sauc taču šķiet bija ko līdzīgu redzējis arī iepriekš.

[Miss Doherty]

Nu es tagad uz turieni eju.
Alexiela aizdomājās, cik gan daudz laika atlicis līdz procedūras sākumam. Nebija jāsteidzas, bet ja tā pajautāja - patiesi, cik gan laika bija palicis?

Es atceros. Un es varu. Bet procedūras kārtībā. Ja es pārvietošu tagad, viņi atnāks pārbaudīt.
Viņa nelietoja vārdu "protams". Viņai nebija pilnīgas pārliecības par neko.
Lai nevarētu dzirdēt Dana iebildumus, kuri liktu pārdomāt, viņa vēlreiz pieskārās panelim. Elpošana noklusa. Vēlreiz tas kroplīgais smaids. Nebija šaubu - vēl mazliet un viņa sāks šaubīties vai anhorni ir saimnieki.

Protams, slikti, ka viņas atmiņu iztīrīs. Dana plānam slikti. Bet tāpēc jau anahorniem bija tik vāja aizsardzības sistēma - netika pieļauta iespēja, ka kāds nepildīs ieprogrammēto pavēli. Alexiela izsoļoja no telpas un devās uz Tīrīšanas sektoru. Viņa tomēr klausīja mpulsam, kas brīdināja, ka atmiņa noslogota par 10 % - maksimālā pieļaujamā robeža miera stāvoklī.

Pēc 4 stundām, laika skaitīšanas sistēmā, kur viena laika vienība līdzvērtīga vienai stundai, atkal nodūca durvis. Sektors 1324k. Viņa zināja, kas darāms. Bet iekšējās sistēmas impulss lika vispirms izpidlīt savu pienākumu. Pirmais - heopsīts. Varbūt no malas izskatījās, ka viņa cenšas noskenēt attēlu. Var jau būt. Bet vispirmitīvākajā veidā - viņa pa detaļām redzamo nokopēja uz sav atmiņu. Un tā ar visiem. Pastāvēja minūtes divas, trīs un devās tālāk. Pie dimensio viņa apjuka. Tad nolēmusi izlaist atvēra galvas augšdaļā nelielu 'sadaļu'. Tā pat viss, ko viņa darīja bija tikai ārišķīgi. Lai būtu ķeksītis darbību reģistrā. Pilanjā variantā viņa iztaujātu vārdus, planētas un visus citus parastos jautājumus. Tagad viņā bija neliels, nosacīts 'errors', pateicoties Danam. Viņa aizvēra atveri tā arī neko neizņēmusi ārā.

Plaukstas pieskāriens kapsulas paneļa augšējai daļai. Tas viegli ieblāzmojās, atzīstot viņas atļauju piekļūt teleportēšanas opcijai. Vēl daži pieskārieni heposīta kapsulai, pieskāriens taustiņiem 1 3 2 5 k - 2 Blakus telpa. Tā, kurā Dans. 2 kapsula. Nu loģiski - pirmajā jau bija cilvēks. Nepievēršot uzmanību ieinteresētajiem skatieniem, viņa atkārtoja šo pašu procedūru ar citām kapsulām līdz palika vairs tikai 1. Dimensio. Divi iemesli, kāpēc apstājās - viņa, pirmkārt, neatpazina šo 'dzīvības' formu, bet tas būtu mazākais - viņa neatpazina vēl citus, kurus nupat bija veiksmīgi aizteleportējusi Danam par biedriem. Sliktākais, kas bija - blakus telpā vairāk nebija tukšu kapsulu. Mirkli padomājusi, viņa uzsieda 1325k - 1.

[Eņģeļu gūstekne]

Leio atkal sakustējās no miera stāvokļa, kapsulā, kas atradās netālu no dvīņiem, kāds bija radījis gaisa svārstības pēc kurām metiolīds ātri vien izsecināja, ka vīriesu dzimtes indivīds bija merhānietis. Leio vēroja telpu caur savu uztveri, nebija jau jāsaka, ka krāsas un noteiktas līnijas viņš neredzēja. Leio skatam pavērās pilnīgi cits formu spektrs, bet tā kontūras bija daudzkārt izteiktākas un sabalansētākas. Puisis nolieca galvu un atkal jau apdomāja situāciju kurā bija nokļuvis viņš, ar savu dvīņu māsu. Akrobātiskais ķermenis izlocijās embrija pozā, tādejādi metiolīds bieži vien iegrima īpaši nopietnās domās, kurās apkārtējo vairs gandrīz nefiksēja. Kārtējo reizi atslēgšanos no ārējām saiknēm, kas iztraucēja, šoreiz process ko Leio attālis atpazina. Teleportācija no vienas kapsulas otrā. Strauji izlocījies atkal ierastā pozā puisis izjuta visas molekulu kustības pārvietojoties no vienas telpas citā. Ieteleportēšanās citā kapsulā radīja kārtējo vibrāciju, kas ļāva izjust arī šīs telpas bildi. Palēnām piepildījās visas kapsulas, vienā atradās kāda dzīvības forma ko Leio pazina tikai attālis, no nostāstiem par kādu, kas ir līdzīgs metiolīdiem un tai pat laikā tik ļoti atšķirīgs- cilvēks. Leio izanalizēja šīs radības proporcijas un tad atkal ļāva gaišzilajam skatienam palikt vēl tukšākam nekā ierasts. Metiolīds uztraucās par savu māsu, lai gan viņš to neizrādija.

Šo rakstu rediģēja Eņģeļu gūstekne*: 15.01.2007 20:34

[Pūķēns Sāra]

Fina uzmanību no cilvēka un vēl viena radījuma pētīšanas novērsa Divio, kurš bija sācis censties tikt laukā. Viņa nodarbe tika uzlūkota ar interesi, bet tā kā, laikam, divio saprata, ka tam nav jēga, visa interese pazuda. Visi pārējie arī sāka lēnām atjēgties. Bija interesanti vērot viņu pirmās reakcijas un meklēt saistības un iemeslus, kuri tika minēti grāmatās, par katru rasi.

Ar netveramu interesi tika aplūkoti metiolīdi, kuri par brīnumu bija ievietoti vienā kapsulā. Izskatījās, ka viens uzzīmē kapsuls shēmu, kuru Fins centās saskatīt, bet tik viņš noprata, tad tika apstiprinās viņa domas par to, ka ārā bez cita palīdzības netikt.

Mazliet kaitināja šīs kapsulas sienas, kas neļāva pat viņa dzirdei sadzirdēt ārā notiekošās skaņas, kaut skolā tika pasniegtas stundas, kur tika likts iztikt tikai ar pamat attīstības maņu iespējām vai vispār bez tām, šis klusums tāpat nospieda omulīgo noskaņu, ko Eihma jau ap sevi bija paspējis radīt.

Uzmanība atkal tika pievērsta vulforam, kurš kā izksatījās arī bija atjēdzies. Uz kapsulas sienas tika, kas uzzīmēts, kas neprašam noteikti izksatītos pēc skaista raksta, bet tā bija rakstība. Tā kā Fins bija lasījis, ka Vulfori ātri mācās valodas tāpat kā viņa suga, tad viņš cerēja, ka šis vulfors būs sapratis, kas tika uzrakstīts. Zīme tika atkārtota, un tā vēstīja, "Garlaicīgi". Mazliet apsurdi šādā situācijā, ko tādu rakstīt, bet tas nebija noslēpums, ka Eihmi visu uztver savdabīgāk kā citas rases.

Pēkšņi viņš sajuta tādu kā apkārtnes maiņu, vāju ne tik asu kā, ja viņš nebūtu iesprostots kapsulā, bet sajuta. Skatiens tika ārti pārlaists pār klātešosajiem, visi biji tur pat kur pirms tam, tikai cilvēks tagad bija te pat netālu. Kaut kas līdzīgs smaidam iezaigojās Fina sejā. nedomāju, ka cilvēkam var izdoties pierunāt to radību, bet cilvēki vienmēr spēj pārsteigt.

[Roviela]

Dans ar smaidu un galvas mājienu pavadīja Alexielu, atkal nosēzdamies uz kapsulas grīdas. Žēl, ka viņai vajag tīrīt atmiņu. Bet tas nekas! Ja viņa atnāks, un viņa to darīs, tad pastāstīt plānu vēlreiz nav grūti. Nekas sarežģīts jau tas nav. Ja vien... jā, ja vien jaunatvestās būtnes būs pietiekami daudzpusīgas, lai veiktu uzdevumu - tikt no šejienes prom. Ja nē - arī stāstīt nebūs vērts.

Viņš iegrima pārdomās, un, jau pieradis pie klusuma un vientulības šeit, tā arī mierīgi nosēdēja visu laiku.
Kustība, kuru Dans samanīja ar acu kaktiņu, lika pagriezt galvu. Blakus kapsulā kāds uzradās. Tā! Sākas! Tad otrs, trešais, re! tajā - veseli divi uzreiz. Pat nebija laika saprast, kas tieši tās par būtnēm. Vēl viens, nu jau pēdējā pilna. Viss. Dans taisījās celties kājās, kad uzradās vēl viens nezin-kas. Tieši viņam virsū.

Au! Kas jūs, lūdzu būtu? Dans, piespiedies pie kapsulas caurspīdīgās sienas, jo daudz vietas jau nebija, uzrunāja radījumu, kas viņam izskatījās pēc simpātiski mīksta kristāla ar lielām acīm.
Viņš diezgan tramīgi paskatījās apkārt - vai nenāk jau Alexiela? Ko var zināt! Tiesa - plēsīgu radījumu viņa viņam blakus gan neliktu. Tas nomierināja.
Es esmu Dans Rods, cilvēks.