Tikai mirklis visu izšķirs, [ATD] [C] [BP] Opcijas

[Memory of Trees]

Tā bija tumša un auksta telpa. Kaut gan tās izskats vedināja domāt par alu. No sienām sūcās mitrums, kas sakrājies pilītēs plūda uz leju. No šī mitruma grīda bija gluma un slidīga. No augstajiem griestiem karājās milzīgi stalaktīti, kas varēja būt veidojušies gadsimtiem ilgi. Tieši tie piešķīra telpai senatnīgu noskaņu.

Cilvēki kas tiko bija parādijušies telpā neizpratnē lūkojās apkārt. Vēl tiko viss bija tā kā tam vajadzēja būt, bet tagad...

[Džūna]

Da labi, vecais. Un nesauc mani par puisiiti!!!!!! Kalvis mazliet aizsvilaas. Varbuut pieklaajiigaak? Sausu tikai tad, kad buus nepieciesams un taas nebija sacnesiibas, ja kas. Esmu par vecu lai buutu puisiitis! Man ir 21 gads, iegaumee to veteraan! Nekaitini tu mani un es nekaitinaasu tevi!

[Logan]

21? Tad jau viss vēl priekšā. Ērnijs sāka atcerēties vecos, labos laikus, kad pats bija turējis rokā ieroci, kad pats bija karavīrs. Puika, tu esi labs šāvējs?
Redz, ir mūsdienu jaunatne arī kaut ko sajēdz no vīru lietām.

[Džūna]

Labaakais vieniibaa. Kalvis nopriecaajaas, ka kaads izteica atziniibu. Vecais, tu arii esi karojis?

[Logan]

Puis, man bija 7 gadi, kad sākās II pasaules karš, tā, ka es tāds puiškins vien biju, bet armijā dienējis esmu un uz kuģa kā kapteinis daudz piedzīvojis. Ir nācies i ar pirātiem cīnīties, un tad gan sākas īstens karš. Ērnijs priecājās par iespēju dalīties savās atmiņās. Viņš jau ilgu laiku nebija runājis ne ar vienu, ja neskaita kioska saimnieci, mājas pārzini un pastnieku. Labākais vienībā? Tad jau augstu tiksi.

[Džūna]

A es dommaju ka tu esi vecaaks. Sorry. Zini, man riebjas tas, ka esmu te. Gandriiz rekordu uzstaadiiju! Suudiigi. Akmansdievs, es runaajos ar pensionaaru. Mani kubrika biedri mani noeestu.

Šo rakstu rediģēja Jūnija Samāra: 13.12.2006 14:37

[Logan]

Rekordu? Prezitāte mērķi vai tāpat pudeles šāvāt? Ērnijs nogrozīja galvu. Ja es būtu vecāks, tad tie vācieši gan būtu dabūjuši pa biksēm tā, ka aizbēgtu prom, atpakaļ neatskatījušies. Tev te nepatīk? Tu maz zini, kur mēs esam? Ērnisj paskatījās apkārt. Un kā mēs te nonācām?

Šo rakstu rediģēja Elles Eņģelis: 13.12.2006 14:42

[Džūna]

Vecais, tu runā tā it kā pats zinātu. Kalvis noteica un nospļāvās. Es ta nezinu. Un ja kas, mērķī šāvām. Pa pudelēm vairs nē, jo pagājušonedēļ es ar lauskām sagriezos.

[Tējas Tantiņa]

Neliekas gan smieklīgi... smaids viņas sejā nodzisa. Pēc laiciņa, kad laipnais armijnieks un vecais sāka kašķēties, meitene neizturēja. Eu, beidziet. Labāk izkaujaties un miers. Kaut ko nevarat sadalīt? viņa jautāja.

[Christina]

Dzirdot, ka Kalvis strīdas ar večuku ( (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/tongue.gif) ) Eleonorai tas sāka apnikt. Lai cik ieroči būtu skaisti, kāda jēga strīdēties,kaut šoreiz tas bija uzjautrinoši! Un Eleonora pasmīnēja....
Viņa apsēdās un piespiedās pie sienas, jo neizskatijās, ka kāds ko taisītos darīt. Lai cik te būtu skaisti, man pietrūkst mana dēļa....Nolādētā bārbija! viņa paklusām pukojās par sava dēļa likteni. Un tas viņu neiepriecināja. Eleonora nolēma,ka ja kur dosies, tad to darīs viena.

[Džūna]

Skuķi, mēs tak jau izlīgām! Saglabājiet mieru! Bez tam, es savu jauno... draugu nosistu ar pirmo sitienu. Kalvis pagriezās pret Ērniju. Starp citu, ka tevi sauc? un tad pret meitenēm. Kādam ir cepums? Es gribu ēst.

[Memory of Trees]

Tikmēr daži jau bija pamanijuši nelielo alu stūrī.

Ieeja nebija liela. Pareizāk sakot tā bija ļoti maza un šaura. Tikai bērns bez piepūles varētu tai izlīst cauri. Mazliet tālāk ala jau bija platāka un griezti arī bija augstāki. Bet vēl gabaliņu tālāk ala pārvērtās par ļoti garu tuneli. Sienas vēljoprojām bija mitras un no griestiem karājās stalaktīti. Tikai šeit gaismas bija vairāk. Gaismu izstaroja pašas sienas.

[Tējas Tantiņa]

Žēl gan, bet man nekā ēdama nav. Un mani labāk par skuķi nesauc. Man tas atgādina kādu neaudzinātu radījumu, kas līdz 16 gadiem rāpelējas pa kokiem, bet pēc tam pārvēršas par kaut ko līdzīgu viņai... viņa norādīja uz skeiteri (Eleonoru). Labāk uzrunā mani vārdā, galu galā, kam gan tad tie domāti... Keita. viņa noteica. Un sāka domāt par ēdienu... [spoiler] o jē, man tieši jāiet ēst (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/laughing.gif) [/spoiler]

[Christina]

Veiksmīgi pamanijusi, ka norāda uz viņu (norāda Keita) Elenora atkal novērsās.Phe!

Pēkšņi Eleonora pamanija ko tādu, ko iepriekš nemanija. Kādu alu telpas stūrī. Tās ieeja bija šaura, bet viņa redzēja,ka no turienes nāk gaisma. Kas par....tas jāapskata tuvāk, varbūt tur ir izeja vai kas cits.?! Eleonora pati sev pavaicāja un tad piegāja pie alas. Redzot,ka tā izskatās kaut cik droša Eleonora izdomāja,ka jāiet iekšā. Viņa ļoti lēnām spraucās iekšā, tas nebija pārāk grūti, jo viņai bija kalsns augums.Traucēja tikai krūtis. Neraža! viņa pusčukstus iesaucās, jo nevēlējās piesaistīt lieku uzmanību un kur nu, nedod sātan, tādejādi uzaicināt viņai sekot. Viņa spraucās uz priekšu un ar katru mirkli bija jāspraucas arvien mazāk. Tunelis bija gaišāks un Eleonora sāka apskatīt skaistos stalaktītu veidojumus uz sienām. Cik skaisti!viņa pie noteica un slidināja savu plaukstu gar sienām. Ou! viņa izsaucās, jo viens no viņas gredzeniem, aizķeroties, sāpigi ievainoja viņas pirkstus. Tie spēcīgi asiņoja.

[Džūna]

Labi, nesaukšu, Keit. Kalvis teica un ievēroja, ka nav vienīgais, kas pamanījis alu. Kāpēc man tik daudz lupatu mugurā? Eleonora, tu tur neiesprūdi? Domā, ka vienīga pamanīji alu? Ko lai izdomā?
Un pēkšņi Kalvism ienāca prātā spoža doma. Viņš novilka vatēto armijas jaku, formas kreklu un uzsauca Eleonorai Ķer! un iemeta alā šauteni. Pēc tam pats spraucās iekšā. Sākumā tas sagādāja palielas grūtības un vienu mirkli puisim likās, ka viņš iesprūdīs. Tomēr, beigās aizķērās tikai via zābaki, no kuriem viņš atbrīvojās un bija alā iekšā. Pirmo reizi priecājos, ka esmu tik kārns.

Šo rakstu rediģēja Jūnija Samāra: 15.12.2006 11:35

[Tējas Tantiņa]

Ei, kur jūs? Ja vien man nenolūzīs papēži, saukšu sevi par varoni... Keita domās sev teica, un gāja uz alas pusi. Viņai bija mazliet jāpieliecas, un vietām viņa mazliet tā kā sprūda, bet beigās tomēr izlīda. Viņai protams nācās sakārtoties. Vietai nebija ne vainas, bet ar viņas gultu, tas nekonkurēja, īpaši šobrīd. Un kur tālāk?

[Džūna]

Patiesībā, labs jautājums. Kalvis atbildēja Keitai. Un man sāk salt kājas un viss pārējais arī. Idiots tāds.

[Black.Rose.in.Vi...]

Nu nē, tikai ne to... viņa nodomāja, ieraugot alu. Viņai tā negirbējās sabojāt kleitu pavisam... bet ko darīt. Viņa sekoja trim cilvēkiem alā, tai skaitā Keitai. Vienā brīdī viņa mazliet iesprūda. Viņa spraucās, kamēr nonāca turpat, kur pārējie.

[Christina]

Labi, nesaukšu, Keit. Kalvis teica un ievēroja, ka nav vienīgais, kas pamanījis alu. Kāpēc man tik daudz lupatu mugurā? Eleonora, tu tur neiesprūdi? Domā, ka vienīga pamanīji alu? Ko lai izdomā?
Un pēkšņi Kalvism ienāca prātā spoža doma. Viņš novilka vatēto armijas jaku, formas kreklu un uzsauca Eleonorai Ķer! un iemeta alā šauteni. Pēc tam pats spraucās iekšā. Sākumā tas sagādāja palielas grūtības un vienu mirkli puisim likās, ka viņš iesprūdīs. Tomēr, beigās aizķērās tikai via zābaki, no kuriem viņš atbrīvojās un bija alā iekšā. Pirmo reizi priecājos, ka esmu tik kārns.

Neiesprūdu gan!Eleonora atbildēja un Kalvja jautājumu. Tāda cerība pastāvēja... viņa iesmējās. Viņa pagāja uz šairās ieejas pusi un...Eu, kas par...! viņa nokēra Kalvja mantas, kaut īsti nedzirdēja ko viņš teica.
Kad Kalvis bija ticis iekšā alā Eleonora piegāja pie viņA un atdeva viņa mantas. Lūdzum!

[Kalevale]

Angelika, ar tevi viss kārtībā? Kristians iejautājās, stāvot tai blakus, un pētot tās ceļgalus, it kā, gribēdams pārliecināties, vai viss kārtībā. Viņš ignorēja meiteni, kas bija viņam uzšņākusi. Mazums tādu. Nejauceņu, kas citiem grib bojāt pasauli. Onkuli, Angelikai viss būs kārtībā? puika pajautāja vecajam vīram un nedaudz nervozi žmiegdams dūrīti gaidīja atbildi. Viņš gribēja arī pateikties Elfam par žaketi. Lūk, cilvēki, kam var uzticēties. Tie, kas sadzirdēja.

[Džūna]

Paldies par palīdzību, Eleonora. Kalvis uzvilka atpakaļ drēbes un paskatījās atpakaļ iepriekšējā ala. Vecais, tu naksi? Eleonor, ko tagad?