Tikai mirklis visu izšķirs, [ATD] [C] [BP] Opcijas

[Memory of Trees]

Tā bija tumša un auksta telpa. Kaut gan tās izskats vedināja domāt par alu. No sienām sūcās mitrums, kas sakrājies pilītēs plūda uz leju. No šī mitruma grīda bija gluma un slidīga. No augstajiem griestiem karājās milzīgi stalaktīti, kas varēja būt veidojušies gadsimtiem ilgi. Tieši tie piešķīra telpai senatnīgu noskaņu.

Cilvēki kas tiko bija parādijušies telpā neizpratnē lūkojās apkārt. Vēl tiko viss bija tā kā tam vajadzēja būt, bet tagad...

[Tējas Tantiņa]

OCC: pieņemt, ka esmu jau kājās? nu, pieņemšu.. apnīk gulēt gar zemi (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/laughing.gif)

Paldies Keita noteica meitenei, kas palīdzēja piecelties. Vismaz kāds vēl ir saglabājis jel kādas pieklājības atliekas... Cik labi bija atkal stāvēt kājās! Un tā stāvot viņa arī palika. Bet kreisā roka nepatīkami sāpēja. Keita paskatījās uz savu roku. WTF!! viņa iebļāvās. Roka bija uzpampusi un varēja redzēt, ka to drīz rotās pamatīgs zilums. Arī to kustināt bija grūti. So... kādas idejas, lai tiktu projām? Un vai kāds var ieteikt ko darīt ar apskādētu roku? viņa jautāja. Tā neaudzinātā, slimā skuķe vēl dabūs...

[Demiurgs]

Kristiāns, redzot to ka tas kurš viņam uzgrūdās aiziet un sāk runāties ar kādu citu, nomierinājās un nolika gāzes baloniņu atpakaļ kabatā taču pirms viņš vēl paspēja atkal sākt prātot kā šeit nokļuvis, viņam kāds stipri iebelza pa krūšukurvi. Kristiānam aizsitās elpa, viņš atmuguriski paklupa uz mitrās grīdas, ar vienu roku satvēra kaklu un meiģināja ievilkt elpu, taču tas nekādīgi neizdevās.
Tikai tad viņš ievēroja meiteni kas bija viņam iesitusi, izdevās atgūt arī elpu.
-Ak kungs, kas šeit notiek!! Vispirms es sazin kā nokļūstu mitrā pretīgā telpā, bet tad mani meiģina piekaut nepazīstama meitene!!!-
Kristiāns piecēlās un nobraucīja savas drēbes, uzvalka bikses bija krietni netīras!!
-Un šito uzvalku es tikai vakar nopirku!!-

[Black.Rose.in.Vi...]

Ahem, negribēju uzreiz teikt, bet esmu AraTara īpašniece. Lielākā daļa kleitu ir radītas pēc manām skicēm. Tieši kleitas. Ar pārējiem apģērbiem nodarbojas citi. Merilina negribīgi atzinās. Kā izskatās, projām tikt būs teju neiespējami... uz kāzām atpakaļ, šķiet, nepaspēšu. Ak, ko gan teiks Lī... divi mēneši izšķiesti velti, plus kaudze naudas... un rokai noderētu kas auksts, lai noiet pampums un zilums neizveidojas tik briesmīgs. viņa noteica. Ehh, kleita tāpat pagalam... viņa teica, mirkli padomājusi, un sāka plēst gabalu no kleitas apakšas. Tur, protams, bija daudzas auduma kārtas. Noplēsusi krietnu gabaliņu, viņa vēl paskatījās uz sievietes roku. Brūces, šķiet, nav. Tad arī nekas slikts nenotiks, ja būs visādas baktērijas... viņa, it kā sev, nomurmināja, un piespieda auduma gabalu pie sienas, lai saslapinātu. Būs gana auksts. Padod roku... viņa teica. Un, starp citu, kā tevi sauc? Esmu Merilina.

Šo rakstu rediģēja Black.Rose.in.Vine: 09.12.2006 16:14

[Tējas Tantiņa]

Keitai gandrīz acis no pieres izsprāga. AraTara īpašniece? Šis laikam būs izrādījies visneticamākais no skaistākajiem murgiem. viņa vārgi noteica. Esmu kaut kādā pretīgā telpā, un runāju ar AraTaras īpašnieci... neiedomājami, ka var tā neveikties un veikties reizē. Tad viņa vēroja kā sieviete sāk plēst savu kāzu kleitu. Ei, ei, tik brīnišķīgu kleitu jau nevajadzēja plēst... neesmu jau tik svarīga persona. Un nez vai kleita bija tik lēta, lai to tagad plēstu. viņa mēģināja protestēt, bet izskatījās, ka šī sieviete to neņem galvā. Nu ok, ok, nejau es te kaut ko zaudēju... viņa nodomāja un pastiepa roku uz, kā viņa tikko uzzināja, Merilinas pusi. Skaists vārds... mani sauc Keita.
Nebrīnies. Es jau dabuju ar dēli pa roku. Te liela daļa ir... kā lai labāk pasaka? Emm, neaudzināti. Es šo kleitu nopirku pirms mēneša, un šodien pirmo reizi uzvilku.. arī pagalam. viņa teica vīrietim ar vācu akcentu, kas šķendējās. (Demiurgam/Kristiānam)

Šo rakstu rediģēja Tējas Tantiņa: 09.12.2006 16:27

[Black.Rose.in.Vi...]

Merilina sāka siet noplēsto kleitas gabalu uz Keitas rokas. Cerams, ka tas kaut cik līdzēs... iekaisumi un infekcijas nevar rasties, brūce nebija. Par kleitu vari neuztraukties, tik un tā pagalam... ja Lī sapratīs, būs jāšuj jauna. Ja ne, tad kāda starpība... kā dzirdu, esam jau trīs ar sabojātām drēbēm. Dibinam klubiņu? viņa iesmējās. Nu viņa jau samierinājās ar likteni, tāpēc pat spēja pajokot. Tavam vārdam arī nav nekādas vainas. Un paldies, vienmēr prieks runāt ar cilvēkiem, kam patīk mana firma. Tikai lūdzu nepārspīlē. Nepatīk, ja mani ceļ mākoņos. Ikviens spēj izveidot firmu, jautājums ir, cik liela griba? Citi pat to nevēlas. Bet man šis ir piepildīts bērnības sapnis... kuru piepildīt palīdzēja tētis. Tātad, esmu tikai viena no īpašniekiem. Viņa ar smaidu teica. Viņai joprojām patika apzināties, ka tētim ir par ko lepoties, un ka viņas sapnis ir piepildīts. Viņa kā šodienu atcerējās, kā tētis reiz teica ''Ja tev patīk un padodas, tad varbūt vajag pēc tā tiekties?'', un kā viņa toreiz šo domu noraidīja. Bet pat sakot nē, viņa daudzas reizes par to bija domājusi, līdz sapnis īstenojās.

Šo rakstu rediģēja Black.Rose.in.Vine: 09.12.2006 20:55

[Kalevale]

Kas tu esi? Noslaucījis asaras Kristians jautāja Angelikai. Vēl īsti neatguvis normālu elpu viņš ik pa mirklim nošņaukājās un cītīgi pētīja apkārtējos cilvēkus. Tie visi trokšņoja un runāja. Bet viņš, skatīdamies Angelikai acīs, gaidīja atbildi. Un attapies, ka tek deguns sāka pa kabatām meklēt salvetīti, laimīgs atradis to viņš izvilka vienu Zeva salveti, kura smaržoja pēc piparmētrām un ar prieku ieelpoja tās smaržu.

[Silhouette]

- Es esmu Angelika, kas esi Tu? - maitene viegli smaidot atbildēja.

[Kalevale]

Kristians. Puika klusi atbildēja. Viņam nepatika sveši cilvēki, kur nu vēl runāt ar tiem. Turklāt, atmiņā nāca māmiņas vārdi, ka no svešiem neko nedrīkst ņemt, ka nedrīkst runāt ar svešiem un neko par sevi stāstīt. Es gribu pie mammītes. Kristians nodomāja. Un pusčukstus pajautāja - Angelika, kādēļ tu esi šeit? Angelika nekliedza. Tas viņam patika. Un viņa smaidīja. Viņa ir laba.

[Silhouette]

- Es nezinu. Mēs neviens nezinām. Un tādēļ mums vienam otram ir jāpalīdz, - meitene teica, nedaudz saraucot pieri. Bet tad atkal silti pasmaidīja, - Bet Tu nebaidies, mēs atradīsim izeju un tiksim mājās. Nekas slikts neatgadīsies. Tas pat būs jautri!

[Kalevale]

Tu esi jauka. Kristians noteica un atkal pievērsās apkārtējo pētīšanai. Izeja ir tikai tam, kam ir ieeja. Tā teica māmiņa, kad gājām labirintā. Bet šai vietai nebija ieeja. Es te vienkārši rados. Puisis domāja. Viņš apņēma sevi ar rokām, jo sāka palikt vēss. Neatstāj mani vienu, Angelika.

[Silhouette]

- Neatstāšu, dod rociņu. Vai Tev ir auksti? - meitene jautāja, redzot kā zēns sevi apņem. Šķita, ka viņš drebinās.

[Kalevale]

Jā. Kristians atbildēja, pasniegdams roku, Angelikai. Otra mazā puisēna rociņa ieceļoja kabatā, kurā viņš nolika salveti, bet izvilka pavisam sīciņu mašīnīti un cieši saspieda. Man nebūs garlaicīgi. Man ir mašīna. Puika padomāja un saspieda lietiņu vēl ciešāk, it kā baidoties atlaist, jo tad tā varētu pazust. Viņš nodrebinājās un gaidīja. Gaidīja, kad Angelika viņu kaut kur vedīs. Uz mājām.

[Juliette]

Elfs pāris reizes. pārlaida savu garo nagu pār vietu, kur deguns saskaras ar pieri. Viņš vēroja cilvēkus, puisim patika tā darīt. Lielākā daļa centās kādā veidā palīdzēt viens otram, kas nemīlīgās vietas atmosfēru uzlaboja. Dungojot dziesmeli, kas vedināja domāt par If you're happy and you know it, puisis uzsāka lēnu virzību telpas malas meklējumos.

[Silhouette]

- Vai kādam nav kāda lieka apģērba kārta? Kristianam ir auksti. - Angelika skaļi jautāja, lai visi šajā telpā viņu sadzirdētu. Piedāvātu savu svīteri, bet apakšā man ir tikai veļa.

Šo rakstu rediģēja silhouette: 10.12.2006 13:50

[Kalevale]

Ak, cik jauki! Kristians iesmējās un sasita plaukstas, atlaizdams roku. Puika vēroja kā cilvēki paskatās vispirms uz Angeliku, tad uz viņu. Viņš gaidīja reakciju. Cilvēki ne vienmēr ir jauki. Bieži ir nejauki. brum-brum. Puika ierūcās un sāka braukāt ar mašīnu pa savu roku, taču tā nokrita. Kristians pārbijās un uztraucies nometās ceļos. Puika nevarēja atrast savu mazo, zilo mašīnīti. Mašīna! Viņš domās sauca, līdz beidzot sataustīja to uz mirtās grīdas. Un tai blakus arī zirnekli, kurš bija tikai nedaudz mazāks par puikas rociņu. Viņš iekliedzās un steigšus atkāpās prom. Asaras jau atkal gatavojās kāpt ārā no acīm, bet tomēr viņš valdījās.

[Black.Rose.in.Vi...]

Merilina dzirdēja, ka kādam ir auksti. Kleitai vairākas kārtas, sabojāta tik un tā... ko tas mainīs, ja noplēsīšu vēl kādu gabalu? Nu, es varētu vēl papluinīt savu kleitu, ja vajag... kārtas tik un tā tai daudz, plika nepalikšu... viņa noteica uz to pusi, kur kāds (Angelika/silhouette) lūdza ziedot kādu apģērba kārtu.

[Juliette]

Sadzirdējis Angelikas saucienu, jauneklis paskatījās uz savu apģērbu. Mans mētelis rūķītim izskatīsies kā kāzu plīvurs. Tas sniedzās gandrīz līdz zemei, pietrūka aptuveni piecu centimetrus. Zem mēteļa viņam bija melna žakete un krekls. Apsvēris visus par un pret, Elfs nolēma, ka žaketi iedotu, bet tikai ar īpašu uzaicinājumu.

[Kalevale]

Kārtīgi nopētījis grīdu Kristians vairs nemanīja zirnekli un tādēļ kļuva drošāks. Onkuli, tu man kaut ko iedosi? Kristians piegāja pie Elfa un paraustīja to aiz garā mēteļa. Un pieķērās ar savu auksto rociņu Elfa rokai un skatījās uz augšu tā acīs. Kristians pataustīja savu deguntiņu, tas bija nedaudz siltāks par rociņām. Iedosi?

[Juliette]

Iesmējies skaļā balsī, viņš paskatījās uz mazo, auksto roķeli, kas bija pieķērusies viņa paša ekstremitātei.
Iedošu, iedošu. Silti pasmaidīdams, viņš novilka sākumā mēteli, tad žaketi un pasniedza to ķiparam, uzvelkot atpakaļ savu virsdrēbi.
Šeit paties ir mazliet vēsi. Viņš nodomāja, kad aukstums izskrēja caur mugurkaulu.

[Silhouette]

- Paldies, es pati iedotu, bet tad pavisam plika paliktu, - Angelika noteica, aizlikdama rudu cirtu aiz auss un palīdzēdama Kristianam uzvilkt žaketi. Tad viņa atkal saņēma zēna mazo roķeli.
- Vai kāds meklē izeju? - viņa atkal skaļi noprasīja.
- Nāc, pameklēsim kā tikt no šejienes ārā, - meitene uzrunāja Kristianu un spēra soli uz telpas malu.