Senā Ēģipte: "Skarabeja amulets.", [C], [PZP] Opcijas

[Bizii van Dope]

Rietumu pamale sārtojās tumšsarkana. Pēdējie saules stari, saulei nogrimstot aiz nesasniedzamā horizonta, lēnām izgaisa zilajā debesu jumā.
Zvaigznes viena pēc otras klusi iedegās debesīs un mirdzēja uz debesu gludās virsmas kā sirdraba gabaliņi uz safīrzila zīda auduma.
Līdz ar sauli arī pazuda svelme un gaiss palika dzestrāks. Gaisma strauji dzisa un mīksts mijkrēslis nemanāmi nomainīja spožo dienas gaismu.
Valdnieka pilsētas ielās lēnām norima dzīvība un cilvēki atgriezās mājās, lai pāēstu vakariņas un baudītu pelnīto vai arī nepelnīto nakts mieru.
No nabadzīgo rajona pacēlās rūgtas, eļļainas smaržas un sajaucās ar svaigo vakara gaisu augstu debesīs.
Ostas pusē pieklusa tirgoņu pavēles, vergu lamas un vaidi un svešu balsu murda. Jo bija vakars un kārtējās dienas beigas.
Pie prieka namiem tika iedegtas gaismas un skaļi, un trauksmaini tajos ieskanējās ēģiptiešu un sīriešu mūzikas sajaukums.
Bija Ražas ievākšanas laiks un tirgotāju spiegi dzīvojās pa krogiem, lai uzzinātu jaunākās labības cenas.

ooc:Jūs vēl neko nezināt par amuletu.

Sehmetas templī augstākā priesteriene Hatšepsuta slaucīja rokas baltā dvielī pēc svaigu upurasiņu nomazgāšanas.
Tikko bija noticis rituāls par godu Sehmetai.
Viņa stāvēja kādā nelielā zālē kopā ar vēl diviem cilvēkiem. Viena bija sieviete, bet otrs vīrietis. Sieviete galvā bija vienkārša, melna parūka, bet vīrietim bija tikai pliks pauris. Sieviete bija vienkārša un padevīga pēc skata, taču vīrietis izskatījās divkosīgs un viņam bija kumpa mugura.
Viņi abi bija zemākie priesteri un viņiem pēc pavēles vajadzēja izdabāt augstākajiem priesteriem kā tas bija pieņemts.
Zālē ieskanējās sveši soļi. Izrādījās, ka ir atnācis kāds pavecs priesterīs ar spoži nospodrinātu pliko galvu un apaļām, mazām acīm.
Hatšepsutas palīgs Katuhs paklanījās kundzei un iesāka runāt.
Kundze, Hatšepsuta, tik tikko ar rituālu nazi tika sadurts augstākais priesteris Navilhs. Kaut kāds mūsu rituālu nīdējs pārģērbies par zemāko priesteri pēkšņi uzbruka Navilham un iedūra viņam nazi zarnās. Lūdzu, ātri nāciet šurp pie viņa. Viņš mirst.vīrelis sacīja.

Bet tikmēr pa to laiku Sekhmets - faraona saimniecības pārzinātājs un nodokļu pārvaldnieks sēdēja Zelta namā pie ķēniņa galvenā rakstveža un centās saskaitīt kopā ar viņu un zemākā stāvokļa rakstvežiem visus tikko ienākušos nodokļus no tautas.
Istabā bija iedegtas gaismas un klusums ļāva sadzirdēt ūdenspulksteņa guldzēšanu istabā, jo valdīja pilnīgs klusums. Visi rūpīgi rēķināja un bija iegrimuši savā darbā. Jo kaut mazākā kļūda un viņus sagaidītu ķēniņa un Sekhmeta dusmas.
Pēkšņi telpā ievēlās ķēnišķīgais vīndaris ar lielu vīna krūku rokās.
Sekhmet, mans draugs!viņš spiedzīgā balsī izsaucās. Ralufs bija ģērbies purpura drēbēs un apkāries ar zelta ķēdēm un roku sprādzēm. Viņš viss bija resns un mīksts visās vietās. Un nodzēries viņš bija kā teļš.
Ralufs palūkojās uz ķēnišķīgo rakstvedi un ātri pieskrējis pie viņa sapličināja viņa bālos vaigus.
Ak, mans mīļais draugs, Kikirub!viņš pārspīlēti sajūsmināti izsaucās.
Kikirubs īgni palūkojās uz Sekhmetu, jo Ralufs atkal gribēja viņiem iesmērēt kukuli, tāpēc, ka nav nomaksājis nodokļus.
Iedzersim, mani draugi! Un aizmirsīsim visus pārkāpumus!Ralufs līksmi norēcās pār telpu.
Visi lūkojās te uz Ralufu, te uz Sekhmetu, gaidot dusmu izvirdumu no nežēlīgā augstmaņa.
Tur arī bija Nefrete, kura bija uzaicināta piebiedroties nodokļu skaitīšanā. Viņa šo iespēju skaitīt nodokļs faraona namā bija gaidījusi daudzus gadus un nu tā viņai bija dota. Tikai bija viena problēma. Šeit pret viņu izturējās kā pret niecību.

Toties Īrisa kopā ar Akrilu atradās Zelta nama skaistajā dārzā un stāvēja zem kādas sikomores, lūkodamies uz debesīm un runādamies, jo abi bija sastapušies pastaigājoties dārzā.
Te pēkšņi aiz viņas muguras ieskanējās kāda jauneklīga, labskanīga balss.
Īrisa, Akril, ko jūs te divatā darāt?tā mazliet izsmejīgi jautāja. jautāja un blakus sievietei nostājās kāds skaists jauneklis ar dzirkstošu, svilinošu skatienu.
Tas bija Rahers - faraona brālis. Nezin kā viņam bija izdevies klusu un nemanāmi pielavīties pie abiem faraona padotajiem.
Jauneklis mazliet nicīgi palūkojās uz Akrilu, taču uz Īrisu viņš lūkojās ļoti labvēlīgi un pat nebēdnīgi.

Anksuna Muna atradās savās greznajās mājās, savā istabā. Istabas grīda bija noklāta ar dārgu Sīriešu paklāju, istabā bija gaisīgs baladahīns un varēja saost jauku vaniļas smaržu.
Bet istabas īpašniece sēdēja uz atvērtā loga palodzes un lūkojās uz dārzu, kurš sākās tūlīt pat aiz viņas loga un beidzās pie augstā žoga. Viņas smalkais deguns saoda smalku ēdienu smaržu, kuru gatavoja viņas un tēva vergi. Tēvs nebija mājās. Viņš bija nosūtījis ziņu Anksuna Munai, ka šovakar aizkavēsies.
No vārtu ieejas puses varēja sadzirdēt strīdīgas balsis. Varēja atpazīt priestera verga balsi, taču otra balss, kas lūdzošā, mazliet uzsvērtā tonī, bija nepazīstama.
Nē, kundze, neko nevēlas dzirdēt no tādām pabirām kā tu!vergs uzsvērti atteica.
Bet viņai ir jādzird tas, ko es gribu stāstīt!uzstājīgi un neiecietīgi sacīja otra balss.Lūdzu, pasauc kundzi!
-Vācies izdzimteni!nošņācās vergs.
-Nekur es neiešu!
-Es tev uzrīdīšu suni!
Izklausījās, ka tūlītās saruna pāries uz kārtīgu kautiņu.

Krogā "Purpura Ralufs" uz maziem koka krēsliņiem iekārtojušies sēdēja Šions un Ali, turot rokā vīna kausus. Kaut kā viņi abi bija sastapušies šajā krogā un apsēdušies viens ptram blakus, lai nejustos tik vientuļi šajā vietā.
Bija iegadījies tā, ka te nebija neviena abiem pazīstama cilvēka. Visi viņu draugi šovakar bija kaut kur nozuduši.
Krogā valdīja kņada. Vīri sarunājās savā starpā un dzēra alkoholu.
Viss bija kā parasti līdz krogā ieradās kāda sieviete. Nekas tāds vēl nebija pieredzēts. Sieviete krogā! Vai varbūt tā bija nomaldījusies prieka meita?
Sievietei bija tumši, biezi, taisni mati, kuri stiepās līdz pat viduklim, skaistajā, mazajā seja dega divas tumšzaļas, dzelmainas acis, viņas lūpas bija šauras un sārtas, āda gluda un maiga, augums slaids un ļoti skaistām, izteiktām, sievišķīgām formām.
Taču ģērbusies sieviete bija kā klaidonis.
Viņa noteiktiem soļiem soļoja pie apmulsušā krodzinieka, nepievēršot uzmanību vīriešu ciešajiem, izbrīnītajiem, iekāres pilnajiem skatieniem.

Aksala sēdēja savos apartamentos uz mīksta, liela, sarkana spilvena sakrustojusi kājas. Viņa sēdēja mierā un klusumā un bija iedziļinājusies kāda sen miruša gudrā rakstītajam uz veciem, apskrandušiem papirusa.
Taču te pēkšņi viegli soļi ieskanējās viņas istabās un Aksalas priekšā nostājās Nefres slaidais, graciozais stāvs.
Viņa ciniski un valdonīgi no augšas lūkojās burvē, kura sēdēja uz grīdas.
Aksala, tūlīt pat pareģo man nākotni!Nefre noskandēja.

Esens pabarots ar trūcīgām vakariņām sēdēja pie Nīlas un lūkojās ūdenī. Viņš gaidīja, kad parādīsies viņa līgava.
Bija jau pavēls vakars, taču zēnu tas pārāk nesatrauca. Neviens tāpat nepamanītu viņa viduvējās personības pazušanu.
Iečabējās papirusniedres un zēns pagriezis galvu ieraudzīja savu līgavu Eseri izlienam no niedru kūļa. Meitenei bija brūni iesauļota seja, tumšzaļas acis un tumši, plāni, nespodri mati. Viņa mazliet bailīgi palūkojās apkārt it kā gaidīdama, ka kāds vēl bez viņiem varētu te būt.
Sveiks....viņa klusu sacīja un piegājusi pie Esena apskāva viņu, tad pēc cieša skāviena, meitene palaida Esenu vaļā un piegāja pie upes, domīgi veroties ūdenī.Man tev ir kaut kas jāsaka.viņa teica klusā balsī.

[Bizii van Dope]

Aksalai:

Nefre izslējās. Varēja vien apbrīnot cik cietsirdīga un nosvērta viņa bija. Aksalas uzvedība bija viņu nokaitinājusi, taču skaistule zināja, ka viņas dusmas te nelīdzēs.
Nefre cieti un ļauni vēstoši klusējot uzgrieza muguru burvei. Viņa uzmeta vienu īsu, vēsu skatienu Aksalai un aizgāja.
Viņas soļi noklusa tālumā. Taču klusums, kas palika aiz jaunavas bija ļauni vēstošs un pilns satraukuma. Jo Nefrei bija kas nelabs padomā.

Hatšepsutai:

Sargi izrieza savas platās, muskuļainās, spēcīgās krūtis un kā akmens tēli nostājās pretī priesterienei, nelaižot viņu garām.
Tā nav mūsu un nav faraona daļa. Ej pie augstākā tiesneša un runā ar viņu. Nieka priestera nāve nav karļnama darīšana.viens sargs atbildēja. Otrs stāvēja blakus pirmajam un visai nicīgi lūkojās Hatšepsutā.
Pēkšņi aiz sargu mugurām atskanēja mazu pēdu plakšķēšana un dārga tērpa šalkšana. Un te parādes durvīs parādījās skaista, smalka, jauna sieviete. Taču viņas skatiens bija ļauns, augstprātīgs un cinisks.
Sargi!viņa noskaldīja.
Sargi apsviedās un cieši nostājās plecu pie pleca.
Skaistā sieviete bija Nefre. Viņa ar cinisko skatienu palūkojās uz Hatšepsutu un, tad uz sargiem.
Kas te notiek es noskaidrošu vēlāk, jo jums tagad ir jādodas uz Aksalas istabu. Es pavēlu jums saņemt viņu ciet un iemest cietumā! Un, ja jūs to neizdarīsiet es zvēru, ka jau rīt saulei austot jūs karāsieties pie Tēbu mūriem ar galvām uz leju un kraukļi izknābās jūsu riēbīgās acis!Nefre uzsvērtā balsī teica un norādīja ar roku uz durvīm.
Sargi skriešu aizmetās sievietei garām un viņu soļi smagi aizdipinājās dziļāk pilī.
Nefres ciešais, iznīcinošais skatiens palika pie Hatšepsutas. Princese brīdi apdomāja, ko teikt, tad cienīgi un vēsi ierunājās.
Prom, salašņa!un uzgriezusi muguru priesterienei, Nefre lēnā solī devās prom.

Anksunai Munai:

Ubagu puisi it nemaz nebiedēja vai neiespaidoja priestera meitas noraidošā izturēšanās. Viņš smīnēja meitenes sejā vēl platāk ar katru reizi, kad viņa pateica kādu noraidošu, nicinošu vārdu.
Man ir gan šis tas meklējams.viņš teica mierīgā balsī.Es vēlos tev izstāstīt kādu pasaku, skaistulīt.ubags noslēpumainu skatienu cieši vērās Anksunas Munas acīs. No viņa skatiena plūda mierīga, ieturēta enerģija.
Vai vēlies, lai es tev izstāstu kādu pasaku?

Īrisai un Akrilam:

Princis Rahers smīnēja mazliet izsmejīgi un mazliet jautri. Viņš manīja, ka Īrisa ir samulsusi.
Nemelo, nu, Īrisa. Es zinu, ka jūs abi te satikāties.jauneklis ķircinoši sacīja un atklāti nejauki paskatījās uz Akrilu.
Es?Rahers jautri iesmējās.Es vēlējos tikai iztraucēt jūsu saldo sarunu!jauneklis visai iedomīgā balsī atsmēja.

Sekhmetam:

Tu esi govs mēsls. Īsts mēslu karalis.Ralufs iedomīgi atbildēja un nicīgi pavīpsnāja, taču viņa skatiens vēl joprojām bija lūdzošs.Un tomēr....vīrelis aprāvās aizvainotā balsī.
Muļķis.Ralufs izgrūda, palūkodamies uz vīna krūku.Tā ir visparastākā ķenišķīgā vīna recepte.viņš atsacīja un aplaida iedomīgu skatienu apkārt istabai. Tad viņš bīstami sagrīļojās.
Ralufs mazliet sarauca pieri, kad viņu nosauca par nīlzirgu, tomēr paklusēja. Viņam tas bija izdevīgi.
Būs samaksāts.Ralufs atteica un izdzina kādu rakstvedi no savas vietas un ar nopūtu apsēdās, tad viņš parakņājies pa tērpu izvilka mazu krūku ar vīnu un atrāva vaļā zīmogu. Vīrelis atšāva galvu un ieklunkšķināja vīnu ribās. Pēc tam viņš noslaucīja muti un klusu atraugājāsi, izskatīdamies pēc žūpas.
Varbūt vēlies, lai es tev kaut ko interesantu pastāstu?Ralufs iejautājās.
Rakstveži lēnām atgriezās pie darba.

Esenam:

Spīdums meitenes acīs izplēnēja un viņa lielām, mīlestības pilnām acīm lūkojās Esenā.
Aij...Esen...Tev nevajadzēja....Bet tik tiešām tāds būs mūsu liktenis.meitenīte nopūtās, palūkodamās uz zemi, kura bija viņas nākotne un grūtais darbs šeit pie zemniekiem.Ja vien mēs nebēgsim....Labi. Nāc ar mani.un Esere vēlreiz apskāva Esenu un cieši, un draudzīgi piekļāvās pie zēna.Taču šaubos vai mēs piekļūsim pie faraona. Tas nekad nenotiks.viņa noteica, vēl joprojām turēdama zēnu cieši apskautu.
Viņa bija mazliet satraukta un nemierīga.
Es vēlos atrast Skarabeju amuletu. Par to stāstīja kāds pasaku stāstītājs un es izlēmu to uzmeklēt, jo tas ir vienīgais, kas mūs glābs no mūsu ļaunā, skumjā likteņa.Esere sacīja.Man ir ļoti bail. Taču savādāk nevar.

[Eņģeļu gūstekne]

Ak, jūsu augstība, lūdzu, es jums nekad nemelotu. Īrisa atbildēja, meitenes acīs bija redzamas asaras, jo viņa nebija no tiem cilvēkiem kas melotu, kur nu vēl faraona brālim. Un jo vairāk viņa nepanesa, ka viņai netic. īrisa uzmanīgi paskatījās uz Akrilu, tad novērsās un atkal paskatījās uz jauno puisi.

[mehaniskais koli...]

"Runāt ar mani kā ar kalponi viņa vēl redzēs "strauji uzgriezusi muguru Hatšepsuta strauji devās atpakaļ uz templi.

templī viņa atgriezās vēlāk nekā bija plānojusi ,jo pa ceļam iegriezās vēl Dzīves namā lai tur paziņotu šo ziņu.Atgriezusies viņa devās uz savu lūgšanu zāli.
"Dižā Sehmeta – zīlēšanas, atmaksas, soda un pakļaušanas dieviete palīdzi man tavai kalponei un atriebies par tavas priesterienes zaimošanu un uzbrukšanu farona burvei jo tu esi visvarena un vari visu.Neļauj Nefrei ieņemt faronees vietu viņa nav cienīga kalpot faronam visvarenā atriebes dieviete".izdara rituālu
"Sehmeta visvarena sodi tos kas tev neklausa un dzen viņus ciesšanās,jo tu esi pakļaušanas,atriebes,zīlēšanas un soda dieviete."viņa izrunāja katru vārdu tā ka tie visi savērpās nesaprotamā virtene ja kāds to būtu redzējis neko nebūtu sapratis.
"Visaugstākā palīdzi man tavai kalponei un priesterienei atgūt tavu īpašumu "skarabeja amuletu" tas pieder tev un taviem kalpiem,zaimotājiem nav lemts tam pieskarties!"viņa beidza ar rituālu asiņu ziedošanu un vīraka dedzināšanu.

[Demiurgs]

Sekhmets biaj pieradis pie tā ka Ralufs viņu apsaukā, kā jau tas mēdz būt vecām paziņām ne viens ne otrs parasti to nopietni neņem pie sirds.
-Kāpēc gan tu domā ka mani varētu interesēt tavi kārtējie stāstiņi par to kā tu esi izklaidējies ar virtuves verdzenēm, vai arī jaunākās baumas par galma izvirtībām. Tas vis jau sen zināms un tikai nemitīgi atkārtojas.-

[maksligais_intel...]

OOC: sirds es sapratu taktiku...tagad panāksi, lai mani faraons izmet, ja (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif) bet aceries, ka viņam ir kas sens un spēcīgs, ļoti saistošs ar mani (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) tā zīmīte...un tā nav vienkārša. Ņem vērā arī manu anketu (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/wink.gif)

-Skrien, skrien - Aksala nosmējās nosakot Nefrei pakaļ
-Varēji jau mierīgi palūgt un pagaidīt- Aksala nesaprašanā noteica .
No jauna sakrustoja kājas. Pieņēma jogas pozu un iegrima domās.

Šo rakstu rediģēja maksligais_intelekts*: 27.11.2006 00:20

[Mākoņkaķis Aurēl...]

Nefrete norija siekalas.
-Kungs, esmu tikai viena no rakstved....-
Sekhmets viņu pātrauca, tāpēc sieviete pārstāja iepazīšanos un nolieca galvu, cenzdamās izskatīties pēc iespējas pazemīgāka.
Ar uguni spēlēties nedrīkst..... Un aiztikt arī ne.
Tad abu vīru saruna turpinājas jau par citu tēmu, tāpēc Nefrete netraucēja viņus, vienīgi turpināja rakstīt.

[Bizii van Dope]

Akrilam un Īrisai:

Rahera lūpu kaktiņos rotaļājās tik tikko manāms smaids.
Īrisa, nevajag pārspīlēt.viņš noteica.Nekas taču nav noticis.jauneklis teica un viņa roka noraustījās, it kā gribēdama skart jaunās sievietes plecu.
Viens īss, naidīgs skatiens tika vēltīts Akrilam.
Nesaprotu kā ar tik vājiem nerviem tu maz spēj skatīties uz asinīm.Rahers noteica, cieši vērdamies Īrisā.Tik tiešām nesaprotu....

Hatšepsutai:

Sehmeta uz priesterienes kaislīgo runu neraidīja nekādas zīmes. Viss pēc Hatšepsutas runas palika kluss un mierīgs. Templis bija prakstiski tukšs. Gandrīz visi priesteri jau bija devušies prom no Sehmetas tempļa.
Un Hatšepsutai arī neatlika nekas cits kā vien doties prom no tempļa. Bet uz kurieni doties to priesteriene īsti nezināja. Atgriezties templī kāds spēks viņai neļāva, bet uz kurieni iet šis spēks arī viņai nenorādīja.

Sekhmetam un arī Nefretei:

Ralufs savilka noslēpumainu sejas izteismi un cieši lūkojoties Sekhmetā iemalkoja vēl kādu malku vīna no savas krūkas.
Nē, pārmaiņas pēc es esmu izlēmis tev izstāstīt ko patiesi interesantu par ko pat interesējas faraons.vīrelis teica dīvaini prātīgā balsī.
Telpā varēja sajust vieglu caurvēju. Bet kur tas varēja rasties?
Rakstveži nodrebinājās un nemierīgi sagrozījās.
Ķēnišķīgais rakstvedis žigli pielēca kājās.
Ko spicējat ausis? Strādāt!viņš nikni nobrēcās un apmierināts nolūkojās kā sieviete, šķiet, vārdā Nefrete.Paskat, kā, lūk, strādā šī sieviete!teica rakstvedis.
Pārējie kaut ko drūmi noņurdēja un raidīja nīgrus skatienus te uz rakstvežu pavēlnieku, te uz sievieti rakstvedi.
Ralufs domīgi paskatījās uz Nefreti un pašķobīja tuklo seju.

ooc: Hm... Varbūt....Bet varbūt arī nē....
Aksalai:

Aksalas domas iztraucēja divi ienākušie sargi. Ne paklanījušies, ne atvainojušies viņi ātri iesoļoja burves telpā un, pieliekušies katrs no savas puses, satvēra sievieti zem padusēm, un uzrāva kājās.
Pēc kundzes Nefres pavēles jūs jānogādā cietumā!viņi reizē noskaitīja un izveda Aksalu no viņas istabām.
Gaitenī sargi un Aksala sastapa Nefri, kura sakrustojusi rokas uz apaļajām krūtīm, apmierināta nolūkojās kā sievieti sargi aizrauj uz pagraba ieslodzījumiem.
Redzēs, redzēs kā tu celsi degunu debesīs cietumā pie ubagiem un slepkavām!augstmane vēl ļauni izgrūda un, tad jau sargi aizveda Aksalu uz pagraba cietumu.
Tur burvi bez žēlastības iesvieda kādā caurumā zemē melnā, mitrā tumsā.
Gaiss bija mikls, zeme netīra cik varēja just un tumsā bez Aksalas pilnīgi noteikti bija vēl kāds vai kādi.

[maksligais_intel...]

Aksala bija nikna. Nikna,pārsalusi un nogurusi!
- Pie,velna es viņai atriebšos...ES ZVĒRU PIE SAVAS DZĪVĪBAS ES VĒL ATRIEBŠOS.... - viņa sažmiegusi dūres caur zobiem nikni rūca

[Demiurgs]

-Farons!!! Ko tad tu esi dabūjis zināt mans senais draugs?? Vai tik tas nebūs kas bīstams tavai dzīvībai, ja jau tā ir farona darīšana. Sekhmetam sejā bija iegūlusi viegla intereses izteiksme, viņš pieliecās tuvāk Ralufam un čukstēja Stāsti un es varbūt atlaidīšu daļu tava parāda-

[Mākoņkaķis Aurēl...]

Ralufam pieminot Faraona vārdu, arī Nefrete saspicēja ausis, kaut izlikdamās, ka apprāto kādu skaitli.
Tād alieta no kā baidās faraons? Diez kas gan tas varētu būt....
Sejā iespiedās smaidiņš, taču tas ātri pagaisa. Domīgi ievelkot rezultātu, sieviete pašķielēja uz Sekhmetu.

[Eņģeļu gūstekne]

Īrisa neatbildēja princim, viņai vienkārši nebija ko teikt, taču nedaudz vēlāk apdomājot Rahera teikto meitene pateica. Asinis un meli ir divas dažādas lietas, jūsu augstība. Dziedēšana ir vesela māksla, melošana ir kas pretīgs, atbaidošs un pazemojošs. Meitene ar rotaslietām rotāto roku atglauda tumšos matus un ieskatījās Rahera acīs, viņš atgādināja faraonu, kā nekā viņi bija brāļi. īrisa dziļi nopūtās. Faraons mani nekad nepamanīs.

[Kary]

Anksunai Munai:
Ubagu puisi it nemaz nebiedēja vai neiespaidoja priestera meitas noraidošā izturēšanās. Viņš smīnēja meitenes sejā vēl platāk ar katru reizi, kad viņa pateica kādu noraidošu, nicinošu vārdu.
Man ir gan šis tas meklējams.viņš teica mierīgā balsī.Es vēlos tev izstāstīt kādu pasaku, skaistulīt.ubags noslēpumainu skatienu cieši vērās Anksunas Munas acīs. No viņa skatiena plūda mierīga, ieturēta enerģija.
Vai vēlies, lai es tev izstāstu kādu pasaku?

Pasakas esmu dzirdējusi pietiekami! Bet tu jau sāc kaitināt. Tagad ej prom!
Un viņa ar pirkstu norādija tāluma aiz vārtiem. Tā bija kā zīme kad viņam jādodas prom. Viņa kļuva arvien dusmīgāka un nepacietīgāka. Ja šis ubags neis prom es viņam uzrīdīšu suņus. Vinā sev domās teica.

[rudo lapu vilcēn...]

Esenam:

Spīdums meitenes acīs izplēnēja un viņa lielām, mīlestības pilnām acīm lūkojās Esenā.
Aij...Esen...Tev nevajadzēja....Bet tik tiešām tāds būs mūsu liktenis.meitenīte nopūtās, palūkodamās uz zemi, kura bija viņas nākotne un grūtais darbs šeit pie zemniekiem.Ja vien mēs nebēgsim....Labi. Nāc ar mani.un Esere vēlreiz apskāva Esenu un cieši, un draudzīgi piekļāvās pie zēna.Taču šaubos vai mēs piekļūsim pie faraona. Tas nekad nenotiks.viņa noteica, vēl joprojām turēdama zēnu cieši apskautu.
Viņa bija mazliet satraukta un nemierīga.
Es vēlos atrast Skarabeju amuletu. Par to stāstīja kāds pasaku stāstītājs un es izlēmu to uzmeklēt, jo tas ir vienīgais, kas mūs glābs no mūsu ļaunā, skumjā likteņa.Esere sacīja.Man ir ļoti bail. Taču savādāk nevar.

-Saviem sapņiem vajag ticēt.- pusiis pasmaidīja, atbildēdams skāvienam.
Vēl aizvien turot meiteni apskautu, Esens sarauca pieri.
-Paga, par kādu Skarabeja maletu tu runā?- viņš ievaicājās, nopietni vērdamies meitenē. -Ja tas mums palīdzēs, tad noteikti atradīsim. Nebiadies, būšu tev blakus un pasargāšu.- zēns šķita izslejamies staltāk. Viņš cerēja, ka šie vārdi meitenei nomierinās.
Iekšā klusi trīcēja ziņkārība un nepacietība uzzināt ko viaŗak par mauletu, ko Esere tikko bija pieminējusi.

[Bizii van Dope]

Aksalai:

No tumsas skanēja ņurdēšana un vaidi.
Klusāk....Klusāk!!....Aizveries!...Piever muti!!lūk, tādi vārdi skanēja no tumsas.
Kaut kas tumsā Aksalai tieši blakus ieņurdējās kā mežonīgs dzīvnieks.

Sekhmetam un Nefretei:

Ralufs iesmējās, bet tad viņa seja ieguva dīvainu sentimentālu izteiksmi, kad Sekhmets ierunājās par to, ka varētu atlaist daļu viņa parāda. Likās, ka vīrelis grib taisni vai nobučot vīrieti sev pretim.
Tu atlaistu visus manus parādus, ja es tev to pastāstītu?Ralufs iejautājās.Zini, faraons domā pat pats ķerties pie lietas....viņš ieteicās un nozibināja skatienu.

Īrisai un Akrilam:

Rāhers mazliet pasmaidīja.
īrīsa, tu esi ļoti gudra priekš sava dzimuma.viņš sacīja un, tad asi palūkojās uz Akrilu.Vai tu lūdzu nevarētu doties prom? Piemēram uz pili.jauneklis it kā to sacīja laipni, taču varēja jaust, ka tā ir pavēle.
Princis nevēlējās turpināt sarunu ar Īrisu līdz Akrils neaizies.

Anksunai Munai:

Vai tu tiešām vēlies, lai es eju prom?ubags cieši lūkojās meitenē. Viņa skatiens palika hipnotizējošs. Tas par kaut ko vēstija.
Munas vergs nemeirīgi sakustējās.

Esenam:

Esere ataida Esenu un pakāpās no viņa nostāk, lai savilktu prātā visu, ko bija dzirdējusi no pasaku stāstītāja.
Brīdi domīgi klusējusi, meitene ierunājās.
Skarabeja amulets ir īpašs burvju amulets, ar kuru var dziedināt, darīt dažnedažādu brīnumus, iegūt mūžīgu jaunību un spēcīgas, maģiskas spējas. Levitāciju un tamlīdzīgas lietas....Nezinu ko pat tas nozīmē.viņa teica.To, kā pasaku stāstnieks stāstīja, ir izgatavojusi senā priesteriene He...Re... es neatceros viņas vārdu, bet viņa bija ļoti varena burve un viņa vēlējusies savas maģiskās spējas saglabāt šajā amuletā un nu stāsta, ka amulets ir Tēbās. Un es vēlos to atrast.Esere stāstīja. Viņa runāja visai haotiski, bet meitene taču nebija gājusi skolā.

[mehaniskais koli...]

Hatšeputa nezinādama kur doties devās uz pilsētu.Viņa gribēja atslēgties no pasaules lūgšanas vēl projām skanēja galvā tas bija briesmīgi viņa saprata ka iespējams nolēmusi šo sievieti slimībai vai nevaiksmei bet tas bija viņas darbs...

[Memory of Trees]

Krogā "Purpura Ralufs" uz maziem koka krēsliņiem iekārtojušies sēdēja Šions un Ali, turot rokā vīna kausus. Kaut kā viņi abi bija sastapušies šajā krogā un apsēdušies viens ptram blakus, lai nejustos tik vientuļi šajā vietā.
Bija iegadījies tā, ka te nebija neviena abiem pazīstama cilvēka. Visi viņu draugi šovakar bija kaut kur nozuduši.
Krogā valdīja kņada. Vīri sarunājās savā starpā un dzēra alkoholu.
Viss bija kā parasti līdz krogā ieradās kāda sieviete. Nekas tāds vēl nebija pieredzēts. Sieviete krogā! Vai varbūt tā bija nomaldījusies prieka meita?
Sievietei bija tumši, biezi, taisni mati, kuri stiepās līdz pat viduklim, skaistajā, mazajā seja dega divas tumšzaļas, dzelmainas acis, viņas lūpas bija šauras un sārtas, āda gluda un maiga, augums slaids un ļoti skaistām, izteiktām, sievišķīgām formām.
Taču ģērbusies sieviete bija kā klaidonis.
Viņa noteiktiem soļiem soļoja pie apmulsušā krodzinieka, nepievēršot uzmanību vīriešu ciešajiem, izbrīnītajiem, iekāres pilnajiem skatieniem.

Novērsis skatienu no sarunu biedra Ali palūkojās uz sievieti. Tādu skaistumu bieži skatīt neizdevās. Vīrietis nenolaida skatienu no skaistās būtnes.
Ja vien es tādu sievieti iegūtu sev...
Tu šeit laikam iegriezies biežāk! Saki man - Sievietes šeit ir bieža parādība?
Ali prasija Šionam.

[Christina]

Ja paveicas, tad jā! Neesmu te diezgan bieži, man nepatīk pārmērīga sabiedriba! Manot, ka sarunu biedru ieinteresējusi sieviete viņā neizpratnē nolūkojās....Ko tu viņā saskati? Es jūtu, ka tev viņa interesē. Viņš iemalkoja vīnu un vēlreiz paskatijās uz sievieti.

[Memory of Trees]

Viņa liekas tik... piesaistoša...
Vēlreiz paskatījies sievietes virzienā Ali ierāva malciņu. Nekas draņķīgā dienā nespēja ozlabot viņa omu vairāk par skaistu sievieti.
Skaistulīt! Nāc pie mums! Mēs tev izmaksāsim kādu malciņu...
Pacēlis glāzi vīrietis iesaucās.

[rudo lapu vilcēn...]

Esens brīdi klusējot uzmanīgi klausījās ko Esere stāsta, tverdams katru meitenes vārdu. acīs mirdzēja dīvains prieks.
-Tad iesim! Iesim abi divi uz Tēbām un atradīsim amuletu. Tad, tad mēs patiešām varēsim izrauties no tās dzīves, kurai tagad esam veltīti.- zēna balsī skanēja aizrautība.
Satvēris meitenes roku, viņš giadīja atbildi, mirdzošām acīm vērdamies Eseres sejā.

[Demiurgs]

Sekhmets saglabājot interesi nedaudz skeptiski paskatījās uz smaidošo Ralufu.
-Vai tikai tu nedaudz nepārspīlē man senais draugs, stipri šubos, ka tavs stāstiņš varētu būt tik vērtīgs!!- Sekhmets piestiprināja pātagu pie jostas, lai neizskatītos tik draudīgi -Bet lai tā būtu, stāsti un es izlemšu cik tas vērtīgs!! Ja būs kā tu saki atlaidīšu visu!!! Bet ja nē tad tikai pusi. Es nabags nekļūšu un tu bagāts arī!!!-
Sekhmets iesmējās!!! Patiesībā priekš viņa Ralufa parāds tāds nieks vien bij un samaksāt to pilnībā būtu tīrais sīkums ja informācija būtu patiešām vērtīga!!!