"Saullēkta Nesējs", [C] [PZP] Opcijas

[Eņģeļu gūstekne]

Saullēkta Nesējs.


Bija pienākusi ilgi gaidītā diena, visskaistākā gada diena. Ikviens vecpilsētas stūrītis bija izpušķots ar spožām lampiņām, egļu zariņiem un krāsainām virtenēm. tieši iepretim Rātsnamam bija milzīga eglīte, gaumīgi rotāta, ar zeltītu zvaigzni pašā galotnē, un gaišām lampiņu virtenēm, ar zelta bumbiņām zaru galos un brīnišķīgām mākslīgām dāvanām zem eglītes. Pie Rātsnama durvīm stāvēja divi apsargi, ne tādos ģērbos kā parasti-melnos uzvalkos un melnām brillēm uz acīm, bet sarkanos uzvalkos ar zeltītiem izšuvumiem, rūķu cepurēm galvās un sarkaniem zābaciņiem ar uzlocītiem purniem kājās. Kāds vīrietis ģērbies tikpat jancīgi vēra vaļā durvis uz balli uzlūgtajiem viesiem. Ik pa laiciņam piebrauca kāds limuzīns un no tā izkāpa pāris, ar maskām uz sejām, greznos tērpos. Visbeidzot piebrauca pirmais limuzīns ar galvenajiem un pašiem jaunākajiem viesiem. No tā izkāpa Anabella un Vigo, kā parasti šis jaunais pāris izskatījās lieliski. Ar sirsnīgu smaidu uz lūpām durvju vērējs atvēra milzīgas ozolkoka durvis, pēc tam abiem jauniešiem nācās atvadīties no mēteļiem un kažociņiem kas nu kuram bija mugurā. Nākošajā limuzīnā atbrauca Šikamaru un Nevinda, arī šo pāri laipni ieaicināja iekšā. Pēc tam viens pēc otra atbrauca Lianna un Dantess, Noveau un Alsvida, Enija un Eliads. Visi tika laipni ieaicināti iekšā. Nedaudz tālāk aiz garderobes pa lielām veclaicīgām stiklotām durvīm viņi nokļuva lielajā zālē starp visiem pārējiem viesiem. Labajā stūrī bija vēl viena iespaidīga egle. Ik viens bija maskots. Pie katra no pāriem pienāca šīs balles organizātore Grāfiene Gabriela De Faula. Kā parasti viņa izskatījās lieliski neskatoties uz to, ka nedēļu atpakaļ tika apglabāts viņas nelaiķa vīrs.
(IMG:http://www.lazarobridal.com/laz_b/images_lg/LZ0533.jpg)
Aprunājusies ar katru no jaunniešiem, apjautājusies par mācībām un par to kā iet viņu vecākiem sieviete ļāva sākties ballei. Ritēja deja pēc dejas, taču maskas noņemtas netika. Visi kā rudens lapas vējā virpuļoja pa lielās zāles grīdu, daži pāri sēdēja pie antīkajiem galdiņiem zāles kreisajā pusē un sarunājās ar saviem paziņām kas bija atklājuši savu identitāti. Visbeidzot kad pulkstenis sita jau 23.30 balles vadītajs nostājies blakus Grāfienei De Faulai iesāka savu sakāmo. Visi neapšaubāmi pievērsās šim jaunajam vīrietim. Ir palikušas 6 dejas līdz maskas kritīs, es domāju, ka varam ļaut kāpt uz skatuves mūsu šīs dienas muzikantiem. Tai brīdī uz skatuves uzkāpa vīrieši ar vijolēm, čelliem un visādiem citādiem balles cienīgiem atribūtiem, šo gājienu nobeidza sieviete, kas visticamāk bija dziedātāja, viņa ļāva vīriem sakārtoties, viens no prestižākā paskata vīriešiem apsēdāš pie klavierēm. Es domāju, ka mēs varētu palaist kādu ātrāku deju. mierīgā un ļoti skaistā balsī noteica šī jaunā sieviete un paņēmusi mikrofonu, savā vakarkleitā ar sarkanu masku uz sejas iesāka dziedāt. Visi jau atkal varēja iesaistīties dejas ritmā kas šobrīd bija pacilājoš, taču straujš...

[Pūķēns Sāra]

Puisis paklausīja padomam un ieklausījās šķietamajā klusumā, bet drīz vien jau te nebija tukšums, murdoņa, nesaprotami čuksti, bet te pēkšņi akmeņu smiekli un koks... ak dievs, tas koks tak tiešām sūdzējas! Eliads iesmējās, smiekli savijās ar akmeņu smiekliem, puisis neticībā palūkojās uz pūķi, bet viņa mirdzošais skatiens jau pateica visu, ko vajadzēja teikt. Eliads veiksmīgi tika uz pūķa muguras un turpināja klausīties runās, kas valdīja apkārt, tas pārsteidza un saviļņoja, tas lika vēlēties dzirdēt vairāk, izprast katras lietas teikto, tā saprotot tās būtību. Vai daba... vai tā parasti viss runā? Es nesaprotu, kādēļ agrāk to nedzirdēju, tas ir... cik daudz nokavēta... viņi tak mūs saprot? Viņi mūs ir sapratuši vienmēr?

Šo rakstu rediģēja Pūķēns Sāra: 07.02.2007 19:05

[Eņģeļu gūstekne]

Atdalītajā pasaulē arī tiem ir spiests klusēt, bet šeit, jā tie vienmēr ir bijuši tuvākie draugi. Bursma apstiprināja aizrautā Eliada ideju. Bet jaunuli, atceries, neaizraujies. Un nekad neklausies aļģēs, dūņās un sūnās. Tās parasti pievervē pilnas ausis ar muļķībām un aizmālē acis. Riebīgas viņas ir. Tur nu neko nepadarīsi. Pēc mirkļa arī Dantess bija pūķa mugurā. Baltie veidojumi uz muguras sāka mirdzēt perlamutra krāsā, tad no to maliņām izšāvās balts mirdzums, kas apņēma valdniekus, Bursma iegrima zem ūdens, kas patiesībā bija daudz dziļāks kā no malas izskatījās. Elpoja Eliads, Lianna un Dantess brīvi. Garām jauniešiem papeldēja sīku zivtiņu bars, kas kā nokautrējušās salīda kur nu, kurā čukstēdamas. Viņi uz mums paskatījās, Pie svētajiem valdniekiem, cilvēki paskatījās. Kāds resns vēzis pukodamies mēģināja noķert kādu zivi savās spīlēs. Ceļš solījās izvērsties visai interesants. Te Bursma apstājās un iznira no ūdens. Safīrzilais skatiens tika piekalts Eliadam. Viņi bija tikuši līdz jūrai. Ūdens valdniek, piedod, ka rīkošos tā kā es tūlīt rīkošos, bet pārbaudīsim refleksus. Skābekļa apvalks izzuda un Eliads ar skaļu plunkšķi tika iegrūsts ūdenī. Bursma ko bija teikusi par refleksiem? Jā laikam jau. Pēkšņi valdnieka kājas pārvērtās par ūdensčūskas asti, kas graciozi locījās, drēbes izgaisa kā nebijušas. Bursma skaļi un draudzīgi smējās.

[Romija]

OOC: Mēs guļam horizontāli vai esam pie sienas "piestiprināti" vertikāli?

Anabella sajuta dīvainu sajūtu. Likās, ka dūnu pēlis, kāds sākuma šķita gaiss, ir sacietējis kā cements. Un atdzisis, radot dīvainu neesamības sajūtu locekļos. Cauri prātam izšāvās doma par paralīzi. Acis atvērt meitene spēja, bet neko vairāk. Ķermenis bija nejūtīgs. Acīs iedūrās gaisma. Spriežot pēc tā, cik asa tā šķita, Anabella lēsa, ka gulējusi ilgi. Kad apkārtējā aina ieguva skaidrākus apveidus, viņa pamanīja tumšo būtni, kas nicīgi tieši šobrīd vēroja Vigo.

"Neaiztieciet viņu!" Anabella izmocīja, lai arī lūpas sākumā šķita kā pēc zobārsta. "Kur mēs...? Kas noteik?" viņa nesaprašanā iesaucās un centās paskatīties uz visām pusēm, lai novērtētu situāciju. Pieklājība nebija prātā. Šitā izrīkoties!

[Beppo]

Nikhils atvēra acis. Kājas bija galīgi notirpušas. Nejutīgas. Pēdējais, ko viņš atcerējās, bija savādas skaņas, kuru iespaidā viņš laikam aizmiga ne aizmiga, drīzāk iekrita tādā kā nemaņā. Puisis mēģināja piecelties. Nkas nesanāca, tikpat labi viņš būtu varējis mēģināt kustināt ausis. Pa labi gulēja Anabella, tepat vien arī visi pārējie. Vai tu arī nevari pakustēties? Nikhils čukstus jautāja Anabellai. Un vai tev ir kāda nojausma, kas tā par būtni, kura mūs sagūsījusi?

[Pūķēns Sāra]

Zivtiņām tika draudzīgi uzsmaidīts, tāpat kā vēzim un visam citam, kas vien atradās apkārt. Bija tik dīvaini, bet patīkami dzirdēt visu, ko runā daba, it kā būtu piepildīta sena viņa vēlēšanās.
Ko, ko pārbaudīsim? Eliads paspēja tik pajautāt, kā jau atradās ūdenī. Mirkli likās, ka šoreiz parastās iemaņas peldēšanā nepalīdzēs, kad pēkšņi kāju vietā bija kas līdzīgs astei. Oho. Viņš pārsteigumā noteica un nopētīja savu jauno ķermeni, Es tikai ceru, ka drēbes, kad atgūšu kājas, uzradīsies atpakaļ. Jau ar platu smaidu sejā, Eliads pievērsās Bursmai, Un kā ir ar elpošanu? Jau atkal mēle neturējās aiz zobiem, bet gribējās uzzināt cik daudz, ka sametās pat bail.

[Romija]

"Neņirgājies par mani!" Anabella izmisušā sašutumā iešņācās. "Piedod, jā, nevaru pakustēties," viņa caur zobiem piebilda, nedaudz sakautrējusies par sākotnējo rupjību. "Šitā apieties ar ciemiņiem! It kā mēs te kā zagļi vai maniaki nāktu!" Anabella šņāca jau skaļāk, lai to dzirdētu arī tumšā būtne ar gaišajiem matiem.

Jebkuri centieni pakustināt kājas vai rokas beidzās vienādi - ar izmisumu. Vienīgā, kas kustējās, bija seja un kakls, kas arī jutās visai stīvs.

[Eņģeļu gūstekne]

ooc: vertikāli, vertikāli ^^

IC: Jūs sen jau esat gaidīti atpakaļ. Tumšā elfa aizvien savā vīrišķajā balss tembrā noteica un ieskatījās Vigo acīs. Tas nesāpēs. Viņa sacīja un izgāja no apaļās telpas, arka sienā pazuda kā nebijusi, ķermenis ļoti, ļoti lēnām sāka atgūt savas privilēģijas, taču mocīja sajūta, ka iešana, skriešana, sēdēšana rāpošana un tādas lietas kā zīdaiņiem būs jāmacās no jauna, vai varbūt tā bija tikai mirkļa ilūzija..


Bursma aizvien smējās. Refleksi darbojās labi, bet paļaujies uz instinktiem vai tev šķiet, ka ūdens pasaules pārvaldītājam ir liegta iespēja dzīvot tur kur ir vispiemērotākā vide?

[Roviela]

(OOC - nokavēju! Man tāds teksts bija sacerēts... (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/sad.gif)
Tie ir drovi. Mēs ar Nikhilu un Noveau neskaitamies, Anī. Ja kāds ir kādā vērtē, tad tās esat jūs ar Alsvidu. Varbūt viņa paskaidros, ko no mums grib, varbūt nē. Anī, starp citu, man viņas zizlis šķiet ļoti interesants. Nekad neesmu tādu redzējis. Zini jau, man kā bērnam - gribas zināt, kas tur iekšā.

Viņš cerēja, ka miļotā sapratīs mājienu. Anabella ir vienīgā, kas pašlaik var kaut ko darīt ar priekšmetiem. Un Vigo domāja, ka mēģināt salauzt zizli nebūtu slikta doma. Ja izdotos.)

Vigo drovu valdnieces vai priesterienes? saltajam skatienam atbildēja ar tikpat saltu skatienu.
Viņš arī tā prata skatīties, ja vajadzēja kādam izrādīt savu nicinājumu. Bet šoreiz tas nebija nicinājums, tikai reflekss - atbildēt tāpat.
Viņš mierīgi pusbalsī, bet skaidri atbildēja biedriem:
Tie ir drovi. Anī! Atbrīvo mūs, lūdzu.

Pats viņš, jūtot, ka kustības atgriežas, cik spēdams sāka grozīties un locīties. Lai ātrāk atjaunojas asinsrite. Un lai redzētu, vai zobens vēl ir pie sāniem jeb nav.

Šo rakstu rediģēja Roviela: 07.02.2007 19:59

[Pūķēns Sāra]

Puisis paraustīja plecus, bet no sejas nepazuda sajūsminātais smaids. Nepietika, ka viņš saprata ko runā daba, tagad vēl arī spēja peldēt un varbūt pat elpot zem ūdens. To vajag izmēģināt. Tramīgs skatiens tika veltīts Bursmai. Bet ja gadījumā tie nenostrādā? Tad, kas ar mani notiks? Atbilde sagaidījis, puisis dziļi jo dziļi ievilcis gaisu papeldēja zem ūdens, cenšoties kontrolēt savas jaunās ektremitātes.

Šo rakstu rediģēja Pūķēns Sāra: 07.02.2007 20:01

[Romija]

Redzot, ka droviene iziet no telpas un pamet viņus vienus, panika pārauga nepatikā un sāpēs, bet prāts nedaudz noskaidrojās. Paskatījusies uz pārējiem, viņa bezpalīdzīgi pamirkšķināja. Bet dumjās situācijās mēdza ieslēgties Anabellas loģiskais saprāts.

"Pagaidies, es kaut ko pamēģināšu!" viņa pārējos pabrīdināja un pati sakoncentrējās uz savām plecu skavām. Līdz šim visu pārvietošanu meitene bija veikusi ar rokām, kas tagad neklausīja, tāpēc bija tieši laiks izmēģināt savus spēkus arī bez kustībām. Viņa aizmiegtām acīm cieši domāja par skavām, kas atbrībo ķermeni. Izdosies? Nē?

OOC: Vai Anabella var pakustināt skavas?

[Ného]

OOC: Tas nu ir vecais labais Mērfijs.

Noveau atmostoties dzirdēja balsis, un vienu no tām visskaidrāk. Tā bija nepazīstama, cik nu atmiņā bija palikušas biedru. Puisis atvēra acis tikai tajā brīdī kad drovu valdniece (?) izgāja no telpas, kur viņi visi atradās. Viņš saprata, ka ir piesaistīts pie sienas, jo jutās vēl mazliet vājš un tādēļ atrašanās šādā stāvoklī nebija iespējama. Un tam par apstiprinājumu nāca Vigo lūgums Anabellai.
Puiša balsij skanot nedroši viņš jautāja saviem biedriem - Jūs zināt kas tā tāda bija? Nekad neesmu neko tādu redzējis.

[Roviela]

Vai nu valdniece vai priesteriene, Vigo atbildēja, ar interesi skatoties, kā Anabella cīnās ar skavām.
Visticamāk - gan tas, gan tas, vienā personā. Tumšajiem elfiem ir matriarhāts.

Viņš netaisījās skaļi izteikt tālākos minējumus, tas būtu - priekš kam viņi droviem vajadzīgi. Tumšie elfi ir meistari visādu nejaucību izdomāšanā.

[Eņģeļu gūstekne]

Skavas lēnām jau sāka padoties Anabellas domu spēkam. Tās atbrīvojās no pleciem, tagad kaut kādā veidā bija jātiek vaļa arī no pārējām skavām, bet no domu spēka izsita nestabilitāte, ko bija radījusi Drovas neitralizācija.

[Romija]

Tiekot galā ar plecu skavām, atelpu izjauca pēkšņā nestabilitāte. Pēkšņi sasvērusies uz priekšu, Anabella knapi noturējās. Ķermenis šķita kā viens liels vārīts makarons.

"Nejauceņi, kaut kādu vājumu uzsūtījuši!" viņa sodījās, līdz atkal nostājās daudz maz stabilāk. "Pilnīgi pretekļi, šitā izdarīties! Fui viņiem!" viņa izkliedza apvainojumus vietai, kur pirms brīža bija durvis.

Tad vēlreiz sakoncentrējusies, viņa centās tikt galā arī ar citām skavām. Tam vajadzēja nedaudz laika un daudz domu spēka, līdz meitene nokrita uz grīdas - pilnīgi bezspēcīga, bet brīva. Daži mirkļi atelpas un Anabella jau raudzīja pieslieties vismaz sēdus.

OOC: Vai vispār rokas un kājas klausa?

[rudo lapu vilcēn...]

Alsvida attapās pie sienas, rūpīgi pieturēta ar sudrabainām skavām. Mietene mulsi vērās baltmatainajā sievietē, kas tieši tobrīd bija paŗ viņu noliekusies. Taču ne uz ilgu laiku.
Kad preisteriene vai valdniece bija izgājusi, meitene gaidīja pārējo rīcību. Tieši sōbrīd viņa jutās nevarīga un bezspēcīga.
-Es vienalga nesaprotu kāpēc.- viņa klusi ierunājās, vēlreiz paŗceļodama ar skatienu paŗi viesiem biedriem un cenzdamās pakustina't roku, kāju, vai kaut mazo pirkstiņu.

[Hworang666]

Labi, pie pūķiem jau biju paspējis pierast, bet tas par ko pārvētās Eliana kājas gan ir mazliet neparasti... Dantess nodomāja. Tātad, ja jau Elianam ir tā paveicies ar pleznām, kaut vai tīrās intereses pēc, vai kaut kur riņķī nav atrodams kāds pūķis, kas varētu pamācīt kā tikt galā ar... uguni? Dantess sašķobīja seju tik neticīgā izteiksmē, kādu sen neviens nebija redzējis...

[Roviela]

Vigo norūpējies vēroja, kā Anabella pūlas pieslieties kājās:
Anī, kā ar tevi, nesasities?
Tad sadzirdēja Alsvidas jautājumu un ar visām skavām mēģināja paraustīt plecus, kas, jāsaka, izrādījās, nemaz nav pilnīgi neiespējami. Viņš turpināja neatlaidīgi kustēties, lai piespiestu savus muskuļus atdzīvoties.
Par kāpēc mēs pratosim, kad izkļūsim no šejienes ārā, un labi tālu.
Puisis neteica "ja mēs izkļūsim". Bet viņš domāja kaut ko līdzīgu. Visādā ziņā - laika nav daudz.
Viņa uzmanība atkal tika veltīta mīļotajai:
Anī? Tu vari piecelties? Ir kaut cik spēka? Ja vari, paņem manu zobenu (OOC - tā kā pēc mana iepriekšējā raksta netika teikts, ka man tā nav, tad es uzskatu, ka ir). Ar to vajadzētu varēt sacirst skavas.

[Romija]

Anabella centās pavilkt kājas zem sevis, lai varētu kaut nedaudz piecelties. Šķita, ka galvas smadzenes ar muguras smadzenēm ir sastrīdējušās un atsakās kopā darboties. Bet beigu beigās meitenei izdevās savilkties čokuriņā un pieslieties pussēdus, atbalstoties uz vienas drebelīgas rokas.

"Idiotiski!" viņa burkšķēja. "Kas tā par tādu anestēziju, ka kā idiotam jājūtas!"

Uz Vigo piedāvājumu paņemt zobenu, Anabella reaģēja nedaudz neticīgi: "Vīgu, tu tiešām domā, ka ar šitādām rokām es jebko varēšu izdarīt? Es drīzāk roku varu nocirst, ne važās trāpīt. Bet ar domu spēku man šķiet, ka es tāpat varu. Nezinu, vai ar zobenu trāpīšu precīzi!"

Anabella pamazām pārvietojās tuvāk Vigo. No malas skatoties, tas varbūt arī izskatījās komiski, taču tad, ja ne rokas, ne kājas īsti neklausa, var tikai līst pa grīdu.

Nonākusi pretī savam draugam, Anabella atslīga zemē. "Man tagad vairāk spēkus un koncentrēšanos vajadzēs domās, nevis ķermenī," viņa paskaidroja, lai Vigo neuztrauktos. "Stāvi mierīgi, mēģināšu atbrīvot tavas skavas. Ar pārējiem pats varēsi mēģināt ar zobenu!"

Cieši sakoncentrējusies uz Vigo skavām, Anabella aizvēra acis un centās piespiest skavas padoties viņas spēkam.

[Eņģeļu gūstekne]

Vigo skavas kā par spīti negrasījās atvērties turpretī ar klusu klakšķi atvērās Noveau skavas, kas lika viņam smagnēji novelties uz zemes. Visiem kājas un rokas lai gan stīvas, lēni sāka attiet, bet visiem, taču ir zināma riebīgā sajūta, kad ekstremitātes vēl neklausa, bet visu ķermeni pārņem nepatīkama adatiņu duršanās, kas dažkārt pat rada sāpes. Tāda uzmācās arī visiem valdniekiem. Tukšā, apaļa kupolveida telpa šķita ar katru brīdi paliekam aizvien mazāka, bet nē, tā bija tikai ilūzija. Uz doto momentu atbrīvoti bija divi no visiem ieslodzītajiem. Neticami, kas gan varēja būt padomā šai dīvainajai personībai- tumšajai elfai. Aiz sienām valdīja kapa klusums. Bet tik tiešām, nevis nomierinošais klusums, kad šķiet vari domāt par jebko. Bet gan nospiedošais gandrīz vai apgrūtinošais un neko labu nevēstošais-klusums.

Bursma bija sākusi kulstīt asti ūdenī, kad pavisam "netīšām" iedeva ar to Elianam[? piedod es vairs neatšķiru tos vārdus] pa muguru kā rezultātā viņam automātiski sanāca sarīto gaisu izpūst laukā. Kad āra skābeklis vairs nemaisīja, ūdens valdnieks drīz vien saprata, ka zem ūdens viņam personīgi elpot ir pat vieglāk. Līdz ar pūķa astes švunku puisis bija nogrūsts dziļāk zem ūdens, kur kāds ūdenszālēm apaudzis akmens atgādināja vīrieša portretu. Interese kā jau tas bija saprotams bija visai liela.

Tikmēr virs ūdens Bursma pagriezdama garo kaklu pret Dantesu un Liannu klusi dungoja kādu senatnīgu meldiņu censdamās atcerēties kur varētu būt noslēpies kāds liesmas rijošs radu brālis. Vai zini mans balti liesmojošais jaunuli kur ir tas vecais nāpslis Geots nezinu, bet gan jau kaut kur tup. Pameklēsiet. Piedevām ja atradīsim Fredu gan jau viņš ierādīs kā ar tām liesmām jādarbojās, es varu pamēģināt tik tam tur zemūdens tārpam iemācīt pāris labus jociņus.

[Romija]

"Sasodīts!" jau atkal nolamājās Anabella. "Tavas skavas ir cietāks rieksts!" viņa it kā atvainojās Vigo. Vismaz tas, ka Noveau skavas atvērās, bija kaut kāds panākums. Ķermeni sāka pārņemt sajūtas, kādas rodas pēc ilgstošas kādas ekstremitātes nosēdēšanas, tikai tagad sajūta bija visā ķermenī.

"Laikam sāk atgriezties sajūtas," Anabella īdēja. "Tūlīt mēģināšu vēl!" viņa teica Vigo un gaidīja brīdi, kad sajūtas kaut nedaudz pāries vai arī locekļi atgūs savas darboties spējas.