Nekropole, [B][PZP] Opcijas

[novemberunge]

Kvistīle, vakars, taverna "Pie Lielceļa".

Debesis bija iekrāsojušos tumšas un zilas kā tinte un lejup vēlās smagas, lielas sniegpārslas- tādas, kas pinās matos, bārdās, ūsās, uzacīs, un, kuras, noķertas cimdā vai uz mēles, varēja droši ēst. Kādas ieceļotājs teiktu, ka ir auksts, bet vietējie labi zināja, ka patiesībā vakars izvērties tīri omulīgs. Sniega mākoņi nelaida cauri ne zvaigžņu, ne mēness gaismu, tāpēc nevajadzēja bēdāt par vilku sirojumiem, taču lākturi ielās bija jāsadedz gan.
Viens, īpaši spožs un aicinošs, dega pie tavernas, no kuras plūda smiekli, sarunas, mūzika un kausu šķindēšana. Aiz loga vērtās tik saviļņojošs skats, ka pat sīkstākajam un nesabiedriskākajam bija jāieiet iekšā un vismaz jāpaskatās, kas notiek.
Lielajā zālē bija sapulcējies patiešām raibs un liels pulks. Rūķi, cilvēki, arī daži elfi un citas būtnes, visi vienkopus sasēduši ap nobružātajiem, vecajiem ozolkoka galdiem, liela akmens kamīna apspīdēti un sildīti.
Ik brīdi kāds telpā te ienāca, te izgāja. Viesmīles, viesi, reizēm pats krodzinieks Karpuķis, priekšautu apsējis un garajā bārdā ducinādams.

Līdz ar to neviens nepamanīja staltu, tumšu stāvu, kas pārkāpa pār slieksni, visus kārtīgi nopētīja un palika stāvam turpat, durvju priekšā, gaidīdams. Viņš bija tērpies melnā, no dārga audum gatavotā, taču krietnu laiku nokalpojušā un vietām padilušā apmetnī, pūķādas zābakos. Vārajā, oranžīgajā kamīna liesmu gaismā varēja saskatīt svešinieka sejas pantus- viņš likās jauneklīgs, taču reizē- simtiem gadu vecas gudrības apsēsts, skarbs un reizē juteklisks. Pār pleciem vēlās gari, zeltaini mati, nedaudz naivi zilās acis dzirkstīja-viennozmīgi, ieceļotājs bija elfs. Turklāt bards, spriežot pēc viņa bagāžas- koka flautas, pāris zāļu saiņiem un zobena pie jostas.

Pie svešā piesteidzās krodzinieks, abi apsveicinājās un nozuda kādas durvīs, kas noteikti veda uz virtuvi, jo no to iekšpuses plūda netverama cepeša un alus smarža.

Gāja stunda, divas. Taverna nebija tukšojusies, tieši otrādi- nu gandrīz visi soli un galdi bija aizņemti, bet kalpotājiem trūka elpas visus apkalpojot. Ik pa brīdim kāds uzsāka aizrautīgu dziesmu (it īpaši skaļi un bieži tās skanēja no pāris iereibuši rūķu puses), viens galds pat tika pārvērsts par deju galdu,- pa to jautri lēkāja un, plaukstu pavadījumam skanot, dziedāja pāris vīri.
No virtuves bija parādījies arī krodzinieks ar savu viesi, elfu, kas apmetni bija kur pazaudējis, tāpat kā savus saiņus un zobenu, un tagad stāvēja vienā kreklā un biksēs, flautu saspiedis slaikajos pirkstos.
-Mīļie, dāsnie viesi, devīgākie no Kvistīles ļaudīm,- telpu, dejas un dziesmas, pāršķēla krodzinieka skaļā, pērkondārdiem līdzīgā, zemā balss, -Jūsu ausu labvēlībai šovakar mums pāris dziesmas nospēlēs, lūk, Laurefeass, kas atceļojis no Pieklanes biežņām!
Atskanēja labvēlīgi, pat pārspīlēti sajūsmināti applausu, pāris svilpieni un gaišmatainais bards, vēlīgi pasmaidījis, paklanījās. Pāris soļi un viņš apstājās kamīna priekšā, brīdi vēroja, kā viņa paša ēna spēlējas uz tavernas grīdas čīkstošajiem dēļiem, tad ievilka elpu un pielika flautu pie lūpām.
Zāli piepildīja maigas, pacilājošas skaņas. Melodija vijās augšup un lejup kā pavasara putna treļļi,- tā bija viegla un skaista, gracioza, taču reizē tik vienkārša un svēta kā saules gaisma, kā smaržojošs rīts...

... dziesmas gāja viena pēc otras, viesi klausījās kā apburti. Un, kad Laurefeass savā klusajā balsī paziņoja, ka vairāk šovakar nespēlēs, telpā atskanēja neapmierināti auri.
-Nu tad stāstu! Pastāstiet mums kaut ko!- norēca kāds bārdains vīrs zāles pakaļgalā, atskanēja apstiprinoša murdoņa.
Elfs atkal pasmaidīja un piekrita.
-Ir kāds stāsts, par Nemheiru Rozi, un...
Kāds nosvilpās.
-Par viņu jau gana esam dzirdējuši!
Elfs samulsa un samirkšķināja acis.
-Labie ļaudis, ļaujiet bardam stāstīt,- no stūra uzmundrinoši iesaucās krodzinieks, tā savādi, nedaudz viltīgi smaidot,- viņš zināja un bija pārliecināts par Laurefeasu.
Bards atmeta no jauneklīgās sejas matus un atsāka:
-Tātad, mēs visi labi zinām, kas bija Nemheirs Roze un, kas notika ar viņa vadīto burvju ordeni, vai ne? apstiprinoša murdoņa. -Lūk, un kā Kelegulla ordeņa biedri ieradās pilī pēc desmit dienām, tieši tajā laikā, kad Nenrosā noslīka Nemheira mīlētie brāļi. Un arī to, ka viņi nekad neatgriezās... Vai jūs ticat, ka to visu spējis paveikt viens burvis, viens tumāis elfs? Nemheirs Nekrorosa?
Reiz biju aizklīdis līdz kādam kalējam, kas kādreiz skaitījās labākais visā Piekalnē. Viņš gatavoja tādus ieročus, zobenus un šķēpus, kādi labākaiem karotājiem tiaki sapņos rādījās. Katrā bija ielikts kāds spēks, kāda burvestība, kaut kas maģisks, kas padarīja to vienreizīgu un īpašu. Taču šis kalējs tika aizmirst, un aizmirsti tika viņa darbi... bet kāpēc?
To es gribēju noskaidrot, tāpat kā jebkurš sevis cienošs bards vēlējās noskaidrot senelfu noslēpumus. Jo, redz, kalējs bija gaužām vecs, vecs jebkurai dzīvai būtnei, kas vēl elpo. Viņš savas vasaras un ziemas vairs neskaitīja, tikai dzīvoja mežā, mazā mājiņā ar smēdi, vientuļš.
Lūk, šīs vīrs, man pēc lielas lūgšanas un labināšanās pastāstīja, ka reiz pēc pasūtījuma izgatavojis kādu ieroci, vistīrākā sudraba zobenu ar tik skaistu un smalku spalu, kā nekad iepriekš, taču šoreiz pasūtītājs lika tajā iekalt pats savus akmeņus- vairākstaru zvaigžnu formas, melnus kā piķis, taču ar savādiem, gaismā zaigojošiem, ziliem lāsumiem dziļi iekšienē.
Kalējs jau juta, ka kautkas nav kārtībā, taču pasūtītājs atnāca, samaksāja viņam neaprakstāmu bagātību un aizgāja, tā vienkārši.
Gāja gadi, dienas, un vīrs padzirdēja par kādu tumšo elfu, Nemheiru Nekrorosu, kas sacēlis vispārēju ziemas haosu visos Fomedu kalnos. Viņu pārņēma šausmas... jā, dārgie klausītāji, JĀ!- bards ievilka dziļu elpu un turpināja, - Viņš saprata, ka to zobenu, to ar melnajiem akmeņiem... ir izkalis Viņam. Nemheiram Rozei.
Skaidra lieta, ka šo mūžīgo ziemu, kas mums ir visapkārt, elfs pārlaida zīmīgu skatienu pār zāli, Ir radījis nevis kāds burvis, tumšais elfs no Fuinrana, bet gan šis zobens! "Sasalusī Sirds"

Klusums. Visi zāles viesi, šķiet, neelpoja. Vajadzēja attapties.
Un, kad tas notika, domas dalījās, visus pāršalca otrais sarunu vilnis- visur, visur, pie katra galdiņa sačukstējās. Citi neticēja barda stāstam, citi ticēja, bet atradās arī tādi, kas ne tikai noticēja, bet šo zobenu gribēja iegūt.
Tad nu tie treši sāka Laurefeasu vērot.
Elfs, stāstu pabeidzis, skumji pasmaidīja un nopūtās, pamāja krodziniekam un pazuda virtuves durvīs.

OOC: jūs, spēlētāji, protams, ar saviem iemesliem un domām, piederat tiem trešajiem,- tiem, kas vēlās zobenu iegūt. tālākais jūsu ziņā. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/wink.gif)

[mehaniskais koli...]

Erra pamodās agri viņa apģērba bruņas un savāca savas mantas ,jo pa nakti bija izdomājusi ka rīt dosies prom .

nonākusi lejā viņa uzreiz pamanija zimīti pie durvīm ,to izlasijusi viņa pasauca drakonu un apsēdās, lai gaidītu pusdienlaiku viņa bija noe`musi vairs nekustēties tapēc sastinga kā statuja .Viņa izskatijās nesalaužama ,stingra un domīga ar savām atvērtajām acīm un kristālisko skatienu ,bet viņa nekustējās nevare`ja pat redzēt to ka viņa elpo.

[novemberunge]

Krodzinieka dēls samirkšķināja acis un pacēla zemē nokritušo kausu, pie sevis lādēdamies, kur bardam prāts likt tādu zīmi tik atklāti- pirmkārt jau izlausījās, ka viņš ir vareni dusmīgs, otrkārt- varēja ierasties visi, kas grib, tātad pulks noteikti būs liels. Protams, tās nebija nekādas problēmas tavernai, kur nu- ienākumi palielinājās pāris reizes, taču, zinot Laurefeasu un to, ko tēvs par viņu stāstījis, tas likās nudien dīvaini, un ne tikai. Elfs bija pamatīgi uzupurējies. Atgriezties kalnos? Traka, traka doma.
Zaļacainais puisis izstiepās taisns un gandrīz izlaida tikko pacelto kausu atkal no rokām, jo pie letes jau stāvēja vairāk cilvēki un daži viņam uzauca pavēles no saviem galdiņiem.
-Jā, tūlīt, tūlīt!- viņš visai nervozi atsaucās un visai paniski nozuda virtuvē. Apkārt nebija neienas viesmīles, tāpēc nabadziņam viss bija jāgādā pašam, lai gan- kurš tad būtu domājis, ka viesi piecelsies tik agri pēc tik vēlas nakts uzdzīves?
Pēc pāris mirkļiem atgriezies ar katra pasūtītajām brokastīm, viņš tās uz divām paplātēm nolika uz savas letes un neapmierināti pamāja viesiem, reizē atglauzdams no simpātiskās sejas matus.
-Lūdzu, kas nu katram bija pasūtīt. Pārējo pārtiku līdz pusdienlaikam noteikti sagatavos, tad arī maksāsiet,- viņš pēc iespējas laipnāk centās nobērt un noelsās, kad pamanīja kādu bruņotu sievieti, kas burtiski sasalusi ragā sēdēja pie kāda no galdiņiem un vērās tukšumā.
Krodzinieka dēls paliecās uz priekšu, pāri katra brokastīm, ko bija atnesis, un nedaudz bailīgi, joprojām nervozi nošņācās:
-Viņa atču nav... mirusi?-
Viegls mājiens Erras virzienā.

Eresefa durvis atsprāga vaļā ar pamatīgu blīkšķi. Tajās stāvēja drukns, plecīgs rūķis, apmēra durvju roktura augstumā, garu, rudu bārdu un amtiem, kas bija sasieti pīnēs un aizbāzti aiz viņa zilā, smalki izrakstītā tērpa jostas.
Negaidītais viesis skaļi nožagojās un iesmējās rupjus, bet neparasti saldus smieklus, kas garšoja un smaržoja pēc... vismaz piecām medalus pudelēm.
-Jaunekli, jaunekli!- viņš iesaucās un iespriņģoja istabā, to pat kārtīgi nenopētīdams- abas spožās, melnās acis bija cieši pievērstas Eresefam.
-Jaunekli, man jums ir dāvana! rūķis pārlaimīgi paziņoja un pasmaidīja. Viņa platā plauksta ierakās kādā kabatā un izvilka no tās kaut ko, taču puisim to nerādīja, tikai atkal tā savādi, jautri iesmējās.
-Bet vai tu mani atceries, jaunekli? viņš viltīgi apjautājās un aizslēpa roku aiz muguras, it kā runājot ar mazu bērnu, kas jāiepriecina ar pārsteigumu. Lai gan pārsteigumi patīk ne tikai maziem bērniem...

[Bizii van Dope]

Lidija nolūkojās kā kaut kāds apkalpotājs visus apmeklētājus apkalpo un ar katru brīdi viņas sejā atplauka ar vien lielāks, uzjautrinošāks smīns.
Nabadziņš! Izskatās izmisis un tāds nobijies.viņa nodomāja un smīnot nogrozīja galvu. Pilnīgi niezēja mēle šo puisi vēl mazliet panervozēt, taču tas jau būtu bijis tuvu ļaunām izdarībām, bet Lidija nevēlējās izklausīties ļauna.
Nē, nav vis, jaunekli.klejotāja sacīja, ciešu, dzirkstošu skatienu lūkodamās puisī.Viņa vienkārši ir pārcentusies ar apņēmīgu un cietu izskatu.nu jau Lidijas balsī bija saklausāmi smiekli.

[mr Bl@ck]

Einārs tikai nopūtās. Elfi un jūsu humora izjūta... viņš pievērsās bārmenim un paklusu pačukstēja viņam. Saku tev no pieredzes, elfi dzied labas dziesmas bet jokus dzen draņķīgus. Tad savācis savas brokastis devās pie tuvākā brīvā galdiņa. Patālāk no tās sastingušās dāmas

[Pūķēns Sāra]

Elfu no pārdomām uzmodināja, krodzinieka balss, kas aicināja paņemt brokastis. Laikam, nabagam visu jādara vienam. Nezin kādēļ Eliada garastāvoklis bija pārāk labs, priekš tik agra un vēsa laika. Viņš piecēlās un novilcis apmetni, to uzlika uz krēsla malas. Skatam pavērās skaistas drānas, kas labi piegulēja elfa augumam. Varēja redzēt, ka gaišās drānas ir dārgas un veselu bagātību vērtas, bet, likās, elfu tas nekā neietekmēja, tas raitā solī piegāja pie letes.
Izskatās garšīgi. Puisis palūkojās uz maizītēm, kas cik noprotams bija priekš viņa. Negaidīti viņš paņēma abas paplātes un uzsmaidījis krodzinieka dēlam, jautri piesoļoja pie Karmenas. Tāk, ko pasūtījām? Viegls smaids rotāja seju un viņš gaidīja sievietes atbildi, bet tad, kā to sadzirdēdams, nolika tai priekšā krūzi ar ledusauksto tēju. Ceru, ka pareizi.
Jau pēc pāris minūtēm paplātes bija tukšas un Eliads nolika tās krodzinika dēlam priekšā uz letes. Ceru, ka varēju palīdzēt. Atkal viņa sejā parādījās smaids, un, kārtējo reizi nesagaidījis atbildi, viņš aizsoļoja uz savu galdiņu pie loga, sākot svilpot kādu jautru gabalu. Melodija bija ritmiska un nomierināja apkārtējos, nonākot pie galdiņa, viņš neaizskāra ēdienu, bet turpināja svilpot un lūkojās ārā pa logu. Nevienam nejūtot, viņš bija beidzis svilpot un ķēries pie maltītes, bet, likās, melodija vēl turpinā skanēt gaisā.

[rudo lapu vilcēn...]

Durvīm tik pēkšņi atsprāgstot vaļā, Tinnu paslēpās aiz drauga muguras. Eresefs tomēr nolēma palikt sēžot.
Puiša skatiens mulsi vērās ienākušajā rūķi. Gan smiekli, gan elpa, pat gaitā viegli nodeva, ka rūķis varētu būt "Kunga prātā".
-Jūs?- viņš nedroši pārjautāja, ar skatienu nomērīdams rūķa augumu. Dāvanas piedāvājums mulsināja, tāpat kā pēkšņais apciemojums.
-Vai mēs esam viņu kādreiz sastapuši?- puisis klusi viacāja gan ienācēja drānām un lietām, gan Tinnu, kas, uzlikusi ķepas viņam uz pleca, raudzījās gar puiša ausi. -Vai esam jau kaut kur sastapušies?- jautājums viarāk tagad tika adresēts rūķa drānām un ieročiem, kā arī vaibstiem un stājai.

[mehaniskais koli...]

Pēc maza brītiņa Erras seju jau rotāja smaids un izskatijās ka arī ērgli un viņas pleca rotā smaids."Mēs dosimies viņiem līdzi unn iegūsim sasalušo sirdi!"viņa čukstēja Drakonam "Tagad ej palido pēc pusdienā mēs dosimies ceļā vēro mūs ,bet tā lai neviens tevi neredz!"viņa aizgāja līdz durvīm un izlaida putnu ārā,tas aizlaidās zilās tālēs .pēc tam viņa palūdzu glāzi ledus ūdens un apsedās sākusi lēnām asināt zobenu.

[Eņģeļu gūstekne]

Noplīvoja dzirkstoši melnais tērps, kas sedza puskailo meiteni, viņa piecēlās un liegiem soļiem piegāja pie letes un paņēma savu dzērienu kurā peldēja daudzi jo daudzi ledus galbaliņi. Karmena bija apmierināta un tik pat liegi aizgāja atpakaļ uz vietu kuru visvairāk ieskāva tumsa. Meitene varbūt arī ar kādu parunātu, bet lai speciāli ar kādu iesāktu sarunu? Nekad. Karmena malkoja tēju ik pa laikam uzgrauzdama kādu ledus gabaliņi. Var jau būt, ka citiem metās šķērmi ap dūšu iedomājoties salto laiku, kas valdīja ārā un puskailo statudieti kura malkoja ledus aukstu tēju, bet pašai Karmenai bija pat pa karstu.