Alķīmiķa dienasgrāmata Opcijas

[Hikari]

Tātad, spēle sākas.

Šodien ir saulaina vasaras diena. Eksāmeni jau ir aiz muguras, izlaidums vēl nav bijis. Lai sagādātu neaizmirstamas atmiņas par 12 klases beigām Jūs (spēles dalībnieki) kopā ar savu skolotāju esat nolēmuši doties ekskursijā uz izslavētajām alām, kurās notiek dažādas dīvainības. Norunātā tikšanās vieta ir skolas pagalms, pie ieejas. Jūs visi pamazām tur pulcējaties un skolotāja (es) Jūs tur jau gaida. Autobuss, ar kuru Jums jādodas ceļā, vēl nav piebraucis, tapēc vēl atliek laika sarunām, par eksāmeniem, kuri tikko ir beigušies un citām lietām.

vairāk par pašām alām un pārējo lasiet šeit- spēles ATD

Šo rakstu rediģēja Rowenny: 10.11.2006 14:11

[rudo lapu vilcēn...]

Puisis palocīja galvu. -Tas bija arī mans iedomātais virziens. Vienkārši bez norādēm ejot iekšā mežā mums var pieķerties vadātājs. Bet ko saki tu, Līva?- puisis pievērsās otrai emtienei.
Vieta nebija parasta un klusa ziņkārība lika kaut ko par šejieni uzzināt vairāk. Taču ne vienu, ne otru meitenei viņš nevarēja atstāt vienu. Mazliet muļķīgais bruņinieciskums, kas dažreiz uzpeldēja, neļāva viņam to darīt, it īpaši sājā svešajā un neizprotamajā mežā. Šeit varēja būt jebkas.

[Hikari]

Gids turpināja lūkoties uz skolēniem sev apkārt. tā kā neviens neko neteica un nevaicāja, vīrietis pasmaidīja un sacīja Mēs varētu doties tālāk, ārā no alas, jo mežā arī ir šis- tas, ko es jums vēlētos parādīt, ja nevienam vairāk nav nekādu jautājumu vīrietis piedāvāja.
Es domāju, ka tā arī mēs varētu darīt, vai ne, jaunieši? sacīja skolotāja un pamazām sāka doties uz alas eju, kura veda uz izeju. Pagaidām abi vēl nebija pamanījuši, ka trūkst triju cilvēku, bet vai to bija pamanījis kāds no skolēniem?

Šo rakstu rediģēja colorless wind: 13.08.2007 11:56

[Sonrisa]

Mia bija sekojusi gida norādījumiem, meitene lūkojās uz hieroglifiem un nespēja beigt brīnīties par to, kā tik dīvainas zīmes spēja rasties uz sienas, kas gan tos bija radījis? Un pietam vēl tik sen atpakaļ, tas likās tik savādi. gids piedāvāja apskatīt vēl kaut ko mežā, Mia piekrītoši pamāja un devās līdzi skolotājai. Meitene gan bija tik aizrāvusies ar visu to, kas šeit notika, ka nepamanīja, ka pāris cilvēku nav kopā ar viņiem.

[gone away]

Arturs bija pietiekami visu izpētījis un viņam nekādi jautājumi nebija radušies. Puisis sekoja gidam. Viņš vēl pēdējo skatienu uzmeta sienai, kura puisi tik ļoti fascinēja un tad devās lēnām līdzi pārējiem atpakaļ uz alas ieeju. Arī viņš valdošajā pustumsā nepiefiksēja, ka kāda trūkst.

[Snorkes Jaunkund...]

Nana klusēja un vēl mirkli skatīdamās uz vietu, kur aizgāja Līva, Grēta un Aspers.
Vai man vajag kaut ko teikt?
viņa iedomājās, un sajuta satraukumu. Viņa jau grasījās teikt, bet kad atvēra muti, pār lūpām neiznāca ne skaņas, un visi jau tāpat bija izgājuši no alas. Nana mirkli smagi elpoja, jo sirds ļoti sitās, bet tad viņa arī izskrēja no alas un sirdij dauzoties, apstājās pie pārējiem.

[Darka]

Kā gan varēja notikt kaut kas tāds? Viņa akli centās sev iegalvot, ka tā ir ilūzija, tikai pārlieku laba, pārlieku moderna šādai vecai alai, ko daudzi jau sen kā bija aizmirsuši. Bet varbūt tieši tāpēc meitene sāka pieļaut domu, ka tā ir patiesība, ka viss notiekošais ir tik pat īsts kā viņa.
-Sasodīts, es nezinu ko tagad. tik ievilkta pamatīga deva gaisa plaušās, No vienas puses vajadzētu palikt, līdz viss nostājas savā vietā, bet no otras, ja nu mēs atrodamies tikai dažus metrus no viesnīcas?
Šādā dilemmā jaunā absolvente vēl ne kad nebija bijusi. Pat starp puišiem bija vieglāk izvēlēties kā starp šo sasodīto mirkli.
-Pag, es zinu... Mums vajaga iezīmēt šo vietu, lai atrastu atpakaļ ceļu, ja nu kas un tad doties izpētīt apkārtni. Bet galvenais nesadalīties. Jūs tak esat redzējuši pusaudžu šausmu filmas.

[Pūķēns Sāra]

Mišels stāvēja kaut kur tālu aiz muguras tam bariņam, kurš bija sekojis gidam. Sejā bija redzama garlaicība, kas mijās ar nīgrumu. Alas sienas pietiekami atbalsoja gida vārdus, lai nevajadzētu uztraukties, ka kaut ko nedzirdēs, vēl pie tam puisis jau tāpat visu zināja, vismaz to ko stādtīja gids.
Garlaikots skatiens tika uzmests griestiem un tad simboliem uz sienām, ja kādreiz man nebūs ko darīt, tad apsolos, ka atbraukšu te ar kaudzi atšifrēšanas grāmatā un kļūšu par gadsmita sensācijas autoru. Skatiens slīdēja gar sienu līdz apstājās pie gida, bet pēc tam slīdēja tālāk, aplūkojot katru klases biedru, nevajadzēja lielu piepūli pat šai krēslā, lai noprastu, ka dažs labs pietrūkst, un pat nevis dažs labs, bet daudzi labi. Bet Mišels netaisīja traci, ja pāris draugi bija izdomājušas pameklēt piedzīvojumus alā vai ārpus tās bez pārējiem, tad lai izpriecājas, vienīgi, protams, ja viņas aizkavēsies pārāk ilgi, tad...
Pievēris acis, viņš izgāja no alas, jo zināja, ka dienas gaisma pirmajā mirklī var apžilbināt. -Nomierinies, Nanuk!- Gādīgi uzlicis roku uz salīdzinoši īsās, viņa skatījumā, meitenes, Mišels uzsmaidīja. -Labāk sekosim gidam, un ko var zināt, varbūt arī mēs atradīsim ko piedzovojumu vērtu,- sejā parādījās tā viltīgā izteiksme, kas vēstīja, ka puisim kas aiz ādas, un viņš netaisās palikt muļķos, nepiedzīvojis kādu piedzīvojumu.

[Snorkes Jaunkund...]

Nana pacēla galvu, varēja redzēt, ka meitene nosarkst un ieskatījās puisim acīs, tad pasmaidīja.
Par to es nešaubos, taču es uztraucos par tiem muļķiem, kas nemaz neuztraucas par neko, tikai grib uz sekundi justies...pat nezinu kā.
viņa nodūra skatienu, un arī viņas enerģiskais smaids lēnām nozuda.
Viņa lēnām nokratīja puiša roku un drūmi sāka iet uz priekšu, blenzdama zālē. Sirds joprojām dauzījās.

[Hikari]

Vietā, kurā vēl joprojām stāvēja visi trīs draugi, sāka pūst vēss vējš. Tas nebija diezko tīkams par spīti tam, ka gadalaiks un apkārtējā vide liecināja, ka ir vasara. Bet varbūt jaunieši tikai jutās uztraukušies un tapēc visu uztvēra saasināti? Jebkurā gadījumā, uz vietas stāvēt un gaidīt, kad notiks kāds brīnums likās muļķīgi, kaut kas bija jādara.


Skolotāja un Gids un visi pārējie skolēni bija veiksmīgi izkļuvuši no alas un nonākuši atpakaļ mežā. Pagaidām abi pieaugušie vēl joprojām nemanīja, ka kāda trūkst. Abi jautri sarunājās un kaut ko savā starpā pārsprieda ejot uz priekšu pa meža biezoknī ievijušos taciņu. Kad bija noiets krietns gabals, Gids atkal apstājās un pagriezās. Viņi bija nonākuši meža izcirtumā, jo bija skaidrs, ka šī vieta bija izveidota ar cilvēka rokas palīdzību- koki šeit bija saauguši skaisti sakārtotās rindās, veidojot apli ap izcirtumu, kuru vēl iezīmēja diezgan paprāvi akmeņi. Izskatījās pēc tādas kā rituālās vietas, vismaz tādu sajūtu tas viss radīja. Apļa pašā vidū auga milzu ozols. Tas bija patiesi ļoti liels, jau kur tas laiks ieskaitīts dižozolu skaitā. Šī ir tā otrā vieta, kuru vēlējos Jums parādīt,. izsakiet savus minējumus par to, kas tas varētu būt!gids skaļi sacīja.

Šo rakstu rediģēja colorless wind: 22.10.2007 20:29

[Snorkes Jaunkund...]

Nana sekoja gidam, kurš likās aizrauts ar viņu skootāju un skolotājai, kura likās aizrauta ar gidu. Kad viņi bija nogājuši krietnu gabalu, Nana attapās smukā izcirtumā. Skatienu pievērsa milzu ozols. Atskanēja gida jautājums.
Ļaujiet minēt. Vai tas varētu būt...koks?
Nana nedaudz sarkastiski skaļi jautāja, skatoties uz gidu kā uz kādu atpalikušo, stāvēdama sakrustotām rokām.

[rudo lapu vilcēn...]

Aspers brīdi domāja, veroties tekošajā ūdenī. -Bet kā mēs to iezīmēsim? Kā Ansītis un Grietina ar maizes drupačām? Šeit tā kā negribas neko atstāt no apģērba, bet nekā cita, man vismaz, nav. Un ja nu viesnīca neatrodas šeit? Kas zina, kas tā bija par gaismu, varbūt teleportācija. Kaut kur lasīju, ka zinātnieki arvien vairāk veic sekmīgus pētījumus šajā jomā. Un antīkās kultūras mēdz pārsteigt ar krietni lielāku attīstības līmeni, nekā esam gaidījuši.-
Pacēlis galvu, puisis pasmaidīja. -Neuztraucies Līv. Pagaidām mums nav vajadzības sadalīties un šaubos vai tāda ar radīsies.
Iesim gar upīti uz augšu vai lejup pa straumi. Es vairāk sliecos doties uz leju. Tur, manuprāt, lielāka iespēja kādu satikt, bet augštecē var būt gan purvs, gan kalni un mēs pavisam varam nomaldīties.-
Aspers nedroši nodrebinājās, uzpūšot vējam. Tad, saņēmies, puisis paspēra vairākus soļus tuvāk upei un gaidīja meitenes.

[gone away]

Arturs sekoja gidam un vēroja, kā abi pieaugušie sarunājas savā starpā. Puisis bija nedaudz nogarlaikots un noguris no visas šīs apkārt staigāšanas un nedaudz gribējās ēst. Viņš cerēja, ka drīzumā visa šī staigāšana beigsies un viņi dosies atpakaļ uz namiņu. Kad gids atkal apstājās, viņi bija nonākuši meža izcirtumā, kurš puisim uzreiz atgādināja rituālo vietu. Kad Nana sacīja, ka tas ir koks, uz kuru norāda gids, Arturs klusi iesmējās un sacīja Tiešām atgādina kādu rituālo vietu

[Pūķēns Sāra]

-Jā, tieši manas domas,- Mišels pēc tam kā labākais draugs bija izteicies, piekrita viņa teiktajam. Vismaz kādam interesanti. Palūkojies uz abiem pieaugušajiem, viņš ironiski noteica. Līva un Grēta bija pazudušas alas aizliegtajā daļā, bet Nana šoreiz nebija paŗāk runīga, jau nerunājot apr paŗējiem palikušajiem kalsesbiedriem, tādēļ puisim atkal palika garlaicīgi. Kaut kur sadabūjis zāles stiebru, Mišels vienu tā galu sāka kožļāt, atgādinot mazu bullīti, kurš ieslīdzis pārdomās, gozējoties saules staros, gaidot kamēr gids turpinaš stāstīt par šo vietu.

[Darka]

Un tomēr neraugoties uz visu Aspēram bija taisnība, viņiem taču nebija nedz maizes drupačas, ne pati maize. Un ko gan varēja atstāt šeit? Domās uzausa kaut kas, kas plīvotu, kaut kas būtu pamanāms....
No pleca noslīdēja mugursoma, kur vēl pirmīt bija atradies Mišela digitāla kamera, bet tagad, tajā bija tikai dažas lietas, pašas digitālais, spogulītis, papīra salvetes, kosmētikas maciņš [kura saturs bija krāsains], naudas maks, kožļājamā gumija un rozā manekīra maciņš - nu kā jau meitenei pienācās. Viņa izvilka papīra salvetes.
Nu mēs varētu tās saplēst sīkāk un piesiet ik pa laikam pie kāda krūma.
Viņa jau grasījās aizvērt somu, kad pamanīja, ka aiz salvetēm bija paslēpies mobīlais telefons.
Vai arī varam vienkārši uzzvanīt kādam...
No somas tika izvilkts violets atveramais telefons. Tas nopīkstējas atveroties un meitene ielūkojās savā telefona grāmatā. Viens no vārdiem bija - Mišels. Iespējams dēļ vēja, kas plosīja jakas malu, vai varbūt tam bija citi iemesli, bet pāri augumam pārskrēja patīkamas trīsas un tikai uz mirkli vēderā iemetās tauriņi. Autobuss...

[Hikari]

Gids saldi iesmējās. Palūkojies uz apkārt stāvošajiem, vīrietis laipni pasmaidīja un sacīja Jums taisnība gan par to, ka tas ir koks, taču es vēlējos norādīt vairāk uz to, ko piefiksēja tieši šis jauneklis. un gids ar galvas mājienu norādīja uz Artura pusi. Jāatzīst, ka esat visai prātīgs un izglītos puisis viņš piezīmēja un tad turpināja Šī patiešām, kā jau izskatās, ir rituālā vieta. gids uzlūkoja visus sanākušos. Viņš jau gribēja turpināt, kad skolotāja negaidīti iesaucās Kur ir pārējie? Līva, Aspers un Grēta? Vai kāds viņus nav redzējis tuvumā? Vai jaunieši iznāca ārā no alas




Meitene izņēma no somas mobīlo telefonu, atrada īsto numuru. Ja viņa centās piezvanīt, tad lūk, kas atskanēja otrā galā -Telefons, uz kuru Jūs zvanāt ir vai nu izslēgts vai atrodas ārpus uztveršanas zonas. Tad divi īsi pīkstnieni un mobīlā telefona zona bija pazudusi.

Šo rakstu rediģēja colorless wind: 23.03.2008 13:57

[gone away]

Arturs nedaudz piesārta. Tas taču nebija nekāds ģeniālais atklājums, vienkārši un saprotami. Vismaz tā šķita pašam puism. Viņš ļoti gribēja, lai gids paskaidro kaut ko vairāk pat šo rituālo vietu, jo, nez kapēc likās, ka šeit noteikti noticis kaut kas interesants, zināšanas vērts, taču skolotāja pārtrauca gida teikto. Puisis palūkojās apkārt. Tik tiešām! Nebija ne Aspera, ne Grētas ne Līvas. Jauneklis bija pirms tam tik ļoti aizrāvies, ka nepiefiksēja, kad klases biedri bija pazuduši. Alā viņi bija iegājuši visi kopā, tas nu likās skaidrs kā diena. Visdrīzāk viņi palikuši alā vai arī aizkavējušies kaut kur pa ceļam, jo alā ar mums viņi vēl bija gājuši. Pēc tam gan es īsti neatceros, vai viņi izgāja vai nē puisis skaļi sacīja, palūkojoties uz taciņu, kura veda atpakaļ uz alu. Bija viņi jāsameklē!

[Sonrisa]

[ooc: piedodiet, bez garumziimeem]

Mia bija izgaajusi no alas un sekoja Gidam pa mezhu uz priekshu. Shii staigaahana gan bija jau n edaudz apnikusi, cik daudz veel vinjiem buus jaaapstkata? Vai nebija taa kaa laiks atgriezties naminjaa un, varbuut, paeest kaut ko? Meitene jutaas izsalkusi.
Kad visi bija pienaakushi pie izcirtuma un Gids jautaaja, kas tas vareetu buut, Nana saciija, ka izskataas peec koka. Mia skalji iesmeejaas.
Arturs noraadiija uz to, ka shii ir rituaalaa vieta un meitene pagriezaas pret Gidu, kursh apstiprinaaja puisha aizdomas. Nez, kaadus rituaalus sheit veica? Naakamajaa briidii skolotaaja iesaucaas, ka truukstot Liivas, Aspera un Greetas. Mia paluukojaas apkaart. Tieshaam, peedeejo reizi klasesbiedri bija maniiti alaa.
Varbuut vinji palika iepakalj peetot taas alas? Bet varbuut mezhaa kaut kur aiz mums? meitene mineeja, bet tas tik tieshaam bija tikai mineejums, jo Mia nebija redzeejusi, kur vinji devaas.

Šo rakstu rediģēja rossy: 23.03.2008 11:58

[Hikari]

Skolotāja nobālēja. Viņa juta, kā uz pieres izspiežās sviedri. Vai tiešām viņa šeit, skolēniem pilnīgi nezināmā vietā, bija pazaudējusi tos, kurus vecāki viņai bija ar lielu uzticību atstājuši aprūpē? Sieviete nopūtās un palūkojās uz pārējiem apkārt sanākušajiem, sakot. Tā, pagaidām es Jūs atstāšu Gida kunga sabiedrībā un došos meklēt tos trīs. Ceru, ka tas nebūs pārlieku apgrūtinoši? viņa vērsās pie Gida. Vīrietis noliegumā papurināja galvu un sacīja. Dodieties vien. Es viņus pieskatīšu. Man vēl ir daudz sakāmā. vīrietis uzmundrinoši pasmaidīja. Skolotāja pamāja un aizsteidzās pa meža taciņu atpakaļ alu virzienā.



___________________

Līvai, Grētai un Asperam: Vēsais vējš turpināja pluinīt apkārtējos koku zarus. Pa labi no viņiem urdzēja maza meža upīte. Ja sekotu tās tecējumam, varbūt varētu kaut kur iziet, tā bija iespēja. Jo šajā mežā nebija nekā cita, ne taciņas, ne ceļazīmju ne kādu citu norāžu. Bet uz vietas palikt nevarēja. Vējš pamazām uz priekšu pūta lielus un pelēkus mākoņus. Izskatījās, ka drīzumā varētu sākt līt. Ja vien draugi nevēlējās izmirkt, tad bija jādodas uz priekšu un jāmēģina, labākajā gadījumā, vismaz atrast kāds patvērums.

[Pūķēns Sāra]

Mišels atzinīgi iedunkāja savu draugu, kad Arturam gids izteica komplimentu, un jau ar lielāku interesai nolūkojās kā aizsteidzās skolotāja.
-Man gan šķiet, ka viņa pārlieku pa mums uztraucas, jo tomēr esam pabeiguši jau divpadsmito klasi, bet viņi visi norausies pa pilnai programmai,- Mišels klusu noteica Arturam, lai netraucētu gidam. -Kaut gan... ko tu teiktu, ja mēs arī nozustu kādā momentā? Mežā varētu būt daudz interesanktāk...- Puisis, jau dzirdami tikai Arturam, pievādāja labākajam draugam, kas bija viņa garā. Protams, Arturs jau kā ierasts šaubīsies, bet Mišelam bija paradums par spīti drauga apdomībai, tomēr ievilkt viņu nepatikšanās, un palūkojoties uz viņu, bija saprotams, ka Mišels ievilks nabaga Arturu kārtējās nepatikšanās pie pirmās izdevības.

[gone away]

Arturs palūkojās uz Mišelu un pamāja. Jā, taisnība, skolotāja ar viņiem apkārt parasti skraidīja kā vista ar cālēniem. Nu, varbūt salīdzināt skolotāju ar vistu nebija tas labākais apzīmējums, taču piemērotākais šādā situācijā.
Mišels piedāvāja kādā brīdī nozust. Jā, Arturam patika klaiņot apkārt, jā, patika arī piedzīvojumi. Tieši tādēļ šobrīd viņā cīnījās divas personības- viena bija tā, kura vēlējās doties un izpētīt visu apkārtni pašam, un otra bija tā, kura teica, ka tā jau trīs no viņiem bija noklīduši un labāk nesagādām skolotājai vēl vairāk raizes. Šobrīd gan nebija skaidrs, kura no pusēm uzvarēs, taču, ka Mišels uzstās, varbūt pat Arturs piekāpsies. Jauneklis klusi nopūtās. Es nezinu, vai doties projām ir labākā ideja, jo Līva, Grēta un Aspers jau ir nozuduši. Pietam es šaubos, vai mēs spētu aizlavīties tik ļoti nepamanīti, ja jau gids mūs pieskata. Kā tu to domā panākt? jauneklis jautāja, lūkojoties uz draugu.