Alķīmiķa dienasgrāmata Opcijas

[Hikari]

Tātad, spēle sākas.

Šodien ir saulaina vasaras diena. Eksāmeni jau ir aiz muguras, izlaidums vēl nav bijis. Lai sagādātu neaizmirstamas atmiņas par 12 klases beigām Jūs (spēles dalībnieki) kopā ar savu skolotāju esat nolēmuši doties ekskursijā uz izslavētajām alām, kurās notiek dažādas dīvainības. Norunātā tikšanās vieta ir skolas pagalms, pie ieejas. Jūs visi pamazām tur pulcējaties un skolotāja (es) Jūs tur jau gaida. Autobuss, ar kuru Jums jādodas ceļā, vēl nav piebraucis, tapēc vēl atliek laika sarunām, par eksāmeniem, kuri tikko ir beigušies un citām lietām.

vairāk par pašām alām un pārējo lasiet šeit- spēles ATD

Šo rakstu rediģēja Rowenny: 10.11.2006 14:11

[gone away]

Arturs klausījās gidā ar lielu aizrautību. Kad vīrietis bija beidzis stāstīt seno leģendu un viņi bija iegājuši alās, puisis nespēja apvaldīt satraukumu, kas strāvoja cauri viņa ķermenim. Arturs centās nepalaisr garām nevienu pašu akmens izcilnīti vai kādu vietu, kas alas ejā izskatījās interesanti. Ienākot apaļajā telpā, kura bija aiz sazarojuma, puisis uzreiz pamanīja īpatnējos hieroglifus. Lai gan tie likās sveši, tomēr kaut kas viņā lka domāt, ka varbūt kādreiz un kaut kur tie ir jau manīti.

[Darka]

Meitenes zaļās acis nu beidzot iemirdzējās zinātkārē, bet ne jau no tā ka allas bija tik ellišķīgi foršas. Nē, tādas tās nebija, bet tas, kas meitenei lika satraukumā ietrīsēties un acīm iemirdzēties, bija pieminētā slēktā daļa. Kaut kas aizliegts. Kaut kas nepieejams, kaut kas priekš Līvas ziņkārīgā deguntiņa.

Nu tad paskatīsimies cik slikti šeit paliek.

Meitene tīšuprāt apstājās un pieliecās pie savas botes un it kā sasēja to, bet patiesībā nogaidīja, kad visi virzās uz priekšu un aiziet pa galveno un atļauto ceļu, bet pati... Meitene piecēlās un paņēma no somas mobīlo tālruni, kuram bija mazs lukturītis un iegāja otrā allā.

[Snorkes Jaunkund...]

Nana apskatīja sazarojumus un uzmanīgi apskatīja aizliegto daļu. Kas gan tur varētu būt tāds? Varbūt tur stāv.... Nana iegrima domās un ieķiķinājās, tad sekoja gidam, taču viņa neviļus pameta skatienu atpakaļ, un redzēja, kā Līva bez atļaujas ieiet aizliegtajā daļā. Līva...un man likās, ka viņa ir kaut cik sakarīga. Stulbene. Nana nicīgi samiedza acis un tad pie sevis pasmīnēja. Ja viņai notiks kaut kas slikts, tad tieši to viņa būs pelnījusi. un viņa klusi iesmējās.
Pēkšņi Nana it kā attapās un sapurinājās. Kas ar mani notiek? viņa skumji nodomāja un nodūra galvu.

[Darka]

Grupas balsis palika ar vien vājākas, tātad visi bija prom. Meitene viegli nopūtās un grasījās doties uz priekšu, kad sajuta sev pretīm kaut ko. Gaismiņa no telefona apgaismoja žogu, kas nebūt nebija lielākais šķērslis, ko viņa bija pieredzējusi. Telefons tika ielikts mutē un Līva veikli pārrāpās pāri un nolēca otrpusžogam. Tumsa, apkārt viena vienīga tumsa, pret kuru cīnijās mazais ne pārāk jaudīgais telefona apgaismojumsLīva centās tumsā kaut ko saskatīt, bet diemžēl, bija redzamas tikai sienas, grīda un viss. Sienas bija visnotaļ savdabīgas un izrotātas ar nezināmiem hireoglifiem, līdzīgi kā ēģiptē.

Pašu labāko viņi slēpj no tūristiem. Meitene nodomāja un piegāja pie sienas, lai labāk saskatītu ornomentus Un kur tad solītais sliktums?

Šo rakstu rediģēja Darka: 13.05.2007 15:13

[Hikari]

Līvas ieraudzītie ornamenti bija kā lieli izciļņi uz sienas, kurus, ja pieskārās tiem ar roku, varēja skaidri sajust, taču nebija skaidrs, ko tas nozīmē,jo iepriekš šādi hieroglifi nekur nebija parādījušies. Tie neizskatījās ne pēc ēģiptiešu rakstiem, tie nedaudz atgādināja japāņu/ķīniešu/arābu hieroglifu sajaukumu . Paši hieroglifi bija lokani un vijīgi. Tos varēja nosaukt par patiesi smalku roku darbu un tie veidoja garu rakstu rindu, ar ko bija izraibināta visa siena. Ja sienai pielika klāt roku, tad varēja sajust tās vēsumu kā arī vēl kaut ko- cauri ķermenim izstrāvoja asa, dzeļoša sāpe. Tā atbalsojās vēderā, iedūrās sirdī un iedunējās galvā.

[Darka]

Zinātkāre auga augumā un nepameta meiteni, tā devās gar sienu uz priekšu aplūkodama katru ornomentu, kas šai vietai piedeva tādu spokainu jeb varbūt dēmonisku noskaņu, bet Līva tik un tā nebaidījās no muļķīgiem mītiem, tad jau tik pat labi viņai varēja uzdot ticēt princim baltā zirgā.

Kāds no ornomentiem likās īpaši saistoš, tāds skaists un aicinošs, roka pacēlās un Līva prātīgi tam ar pirkstu galiem pieskārās un sajuta tādu kā dzestrumu, kas ieplūda rokā un pārauga smeldzošās sāpēs vēderāun likās dodamies uz priekšu, līdz Līva kā no uguns atrāva savu mazo rociņu.

Sasodīts, kas tad tas? Vai viņiem ir uzlikts elektro šoks? Meitene pierāva roku pie krūtīm un vērās uz vietu, kur tikko bija aizskārusi sienu.

[Melleņu kamenēns]

Nonākot alu sazarojumā, Džoannu pārņēma grūti pārvarama vēlme neklausīt gidam un nogriezties pa kreisi, taču viņa pārāk ilgi vilcinājās un beigu beigās tomēr iegāja alā pa labi. No sākuma Džo ieraudzīja aprakstītās sienas. No sienas viņa stāvēja mazliet atstatu, taču tuvāk iet nebija vēlēšanas. Kas tās par zīmēm uz sienām? Kas viņas sarakstījis? Viņa klusi jautāja. Viņa jau bija cerējusi, ka teiktais atbalsosies alas sienas, bet nē. Drīzāk ala slāpēja troksni. Dīvaini. Lai gan kreisā alas bija krietni intriģējošāka.

[Margo]

Grēta alā iegāja viena no pēdējām. Un vēl ar nokavēšanos. Meitene sevi lādēja, tagad viņa varēja nokavēt labāko. Sirds nedaudz drebēja. Meitene ceņtās neatpalikt, bet veltīgi. Likās, ka par spīti kāds vēlējās aizturēt. Tikai pa ausu galam meitene dzirdēja par aizliegto daļu. Meitene ieraudzīja Līvu, kas iededznāja lukturīti telefōnā. Grēta pasmaidīja. Tagad viņa zināja īsto ceļu. Grēta sekoja Līvai.

Pēkšņi Grēta attapās pret nožogojumu. Līva! Kas viņa pilnīgi?... Grēta pie sevis nodomāja, jo saprata, ka meitene dara ko aizliegtu. Līva! meitene nočukstēja, bet atbildes nebija. Meitene negribēja iekulties nepatikšanās, bet viņa arī nevarēja atstāt Līvu. Sazin ko viņa varēja izdomāt. Meitene nopūtās un pēc mirkļa viņa jau bija otrpus nožogojumam.
Tumsa, taču tad viņa ieraudzīja Līvu. Meitene bija atrāvusi roku no sienas. Līva! jau skaļāk uzsauca Grāta, vicinādama ar roku, lai klasesbiedrene nekavējoties nāk šurp.

[Hikari]

Tikko, kā Līva bija atrāvusi roku no sienas, tā iegailējās gaiši zilā tonī. Uz mirkli meitenei gar acīm varēja arī apžilbt no spilgtās gaismas, jo pirmīt viņa bija atradusies pustumsā. Netālu stāvošā Grēta arī to visu redzēja. Abas meitenes juta, kā caur ķermeni izstrāvo savādas vibrācijas un telpā bija jūtams liegs vējiņš. Ja palūkojās uz izgaismoto sienu, tad varēja redzēt, ka gaisma noplok, toties siena sāk viegli ņirbēt. Likās, ka tā būtu kļuvusi par kādu hologrammu, vai arī acis īsti pareizi nerādīja, jo tā sāka ņirbēt aizvien vairāk, līdz beidzot visi hieroglifi sāka lēnām saplūst kopā, izveidojot vienu lielu, kopēju rakstu, kurš turpināja ņirbēt. No lielā hieroglifa ārā plūda aizvien spēcīgāks vējš un pats hieroglifs palielinājās, pieņemot ieapaļu formu. aizvien vairāk un vairāk tas sāka izskatīties pēc kāda loga vai portāla, ja tādām lietām maz varēja noticēt.

Pa to laiku gids un pārējie vēl joprojām atradās tajā pašā telpā, kur iepriekš un gids sacīja Nu tad tā, liekas, ka es Jums pastāstīju galveno leģendu. Gribēju vairāk pievērsties šiem hieroglifiem uz sienas. Kā redzat tie ir ļoti īpaši un, lai gan mēs esam uzaicinājuši uz šīm alām jau daudzus seno valodu ekspertus un šifrētājus, vēl neviens no viņiem nespēj pateikt, vai tie ir tikai greznumam vai arī patiesi kaut ko nozīmē. Cik mēs esam izpētījuši, šī ala ir ļoti veca, tā iesniedzas apmēram tajā pašā laikā, no kura nāv leģenda par šo alu, kas liek domāt par to, ka katrā pasakā un stāstā ir sava daļa patiesības, lai arī cik neticami tas var izklausīties bieži vien. Hieroglifi, turpretī, ir tapuši pirms apmēram 200 gadiem un, protams ka mēs nezinam par tiem neko vairāk, diemžēl. Vai Jums būtu kādi jautājumi?

Šo rakstu rediģēja Rowenny: 08.06.2007 21:00

[rudo lapu vilcēn...]

Puisis manīja, ka Līva un pēc viņas arī Grēta dodas aizliegtajā pusē. Ko viņas ar to gribēja panākt? Nedrošība uz mirkli pārņēma puisi un viņš paraudžijās uz aizejošajiem klasesbiedriem 'pareizajā' daļā. Nu atlika tikai izvēlēties vienu no pusēm, bet kuru?
Saminkstinājies, Aspers paspēra soli uz aizejošo kalsesbiedru pusi. Vēlviens skatiens tika veltīts tunelim, kur nozuda meitenes. Tad, ievilcis dziļāk elpu, puisis apgriezās apkārt un sekoja abām meitenēm, uzmanīgi, lai neiekristu kādā spraugā, ja tāda parādītos, un lai neizbiedētu meitenes.

Acis gana ātri aprada ar tumsu, tomēr žogā, kas šķīra puisi no ieejas alā, Aspers ieskrēja. Klusi nožvadzēja metāls, bet tad atkal viss klusu. Cik varēja spriest, neviena cita šajā pusē nav. Nu atlika vai nu atviegloti nopūsties un griezties apkārt, lai pievienotos pārējiem, vai nu doties pakaļ meitenēm, lai patēlotu pareizo puisīti un daļēji bruņinieku, kas ieradies viņām palīdzēt, ja tāda vajadzība gadītos.
Klusi nopūties, Aspers pārrāpās pāri žogam un devās uz preikšu.

tuvojoties otrai alai, puisis sajuta kā caur ķermeni izskrien dīvainas vibrācijas un viegls vējs viegli sapurina matus. Ko tas nozīmēja pie visiem dieviem? Mazliet apjucis, Aspers iznira zilganajā gaismā turpat netālu no Grētas. Pavērtu muti viņš noraudzījaš dīvainajā parādībā.
Tomēr, norijis siekalas, pēc mirkļa Aspers ierunājās.
-Vai kādai ir ka'da nojausma ko tas nozīmē?- balss līdzinājās klusam čukstam.

Šo rakstu rediģēja rudo lapu vilcēns: 08.06.2007 21:28

[Margo]

Grētu bija pārņēmis šoks par notiekošo. Viņa tikai lielām acīm skatījās, kas notiek. Pār lūpām nenāca vairs ne vārds. Tas bija kas neredzēts. Grēta nezināja ticēt vai neticēt, bet tas taču notika viņas acu priekšā!
Meitene centās norīt siekalas, bet likās, ka tas neizdosies. Vējšs purināja meitenes rudos matus, pūta sejā, bet Grēta nepakustējās. Meitene izdzirdēja Aspera balsi kaut kur aiz muguras, bet viņa bija pārāk nobijusies no visa, lai kaut ko atbildētu.
Uz mirkli iešāvās dprātā doma, ka tās ir tikai halucinācijas. Viņai rēgojās. Taču to redzēja arī Līva un Aspers, tā kā šāda iespējamība atkrita.
Beidzot izdevās norīt siekalas, taū spēja kustēties neatgriezās.

[gone away]

Arturs turpināja klausīties tajā, ko stāsta gids un tvēra informāciju kā īstens aizrautīgs tūrists. Palūkojies uz gida norādītajiem hieroglifiem, puisis centās tajos kaut ko atpazīt. Nē, tie nebija līdzīgi japāņu, ķīniešu vai korejiešu hieroglifiem, kā arī neizskatījās pēc arābu veidojumiem. Puisim likās, ka šajās zīmēs ir no visa pa druskai. Turpinot klausīties gidā, Arturs lēnām apstaigāja apkārtējos stendus, izpētot arī tos.

[Darka]

Labā roka vēl nedaudz surstēja un tik iespiesta padusē. Piepeši acīs iespiedās zila gaisma, kas neļāva saskatīt ne ko citu, bet meitene ļoti labi sajuta vēja brāzmu, tik pat labi sadzirdēja saucam savu vārdu un tik pat automātiski tika izteikts teikums.
Tā nebiju es! Gaisma palēnām pieplaka un ar grūtībām tika saskatīta Greta un tad arī Aspers. Aaaa... tie esat Jūs... Mums ir jāatrod rozete un jāizslēdz šitas verķis. Bet kaut kas viņai priekšā teica, ka tik vienkārši šoreiz neizkulsies no situācijas. Bet vienmēr jau palika mamma, kas noteikti neatteiksies samaksāt zaudējumus.

[Hikari]

Nu jau hieroglifs bija beidzis pulsēt un pilnībā pārvērtēs par tādu kā ieejas portālu, no kura pūta vējš. Trijotne, ja vien ieklausījās, varēja sadzirdēt tālas balsis. Portāls papletās un negaidīti visu istabu pārņēma spilgts gaismas kūlis. Trijotne juta, ka kāds nezināms spēks velk viņus uz priekšu. Pretoties nebija iespējams. Portāls ievilka viņus sevī.

Pēc brīža, kad acis bija apradušas ar pārmaiņām visi trīs draugi attapās, ka vairs nestāv alā. Apkārt viņiem šalkoja mežs, kur vien palūkojās uz priekšu bija vieni vienīgi koki, krūmi. Nevienas pašas taciņas, ciešs meža biezoknis. Tikai koki, kuri šeit auga likās tādi savādi. Tiem nebija ierasto stubru un lapu, to formas bija īpatnējas. Uz zemes dažās vietās auga sūnas un nekad vēl neredzētas puķes. Kur gan viņi bija nonākuši?

Ja ieklausījās tad varēja dzirdēt, ka netālu urdz kāda maza meža upīte. Varbūt, ja sekotu upei, varētu tikt ārā no šīs biežņas?

Šo rakstu rediģēja Rowenny: 04.07.2007 14:44

[Margo]

Ko tu izdarīji, Līva? kad parādījās portāls, klusi noteica Grēta. Meitene paspēra soli atpakaļ, taču likās, ka šī gaisma rāva uz priekšu. Grēta atkal atkāpās. Veltīgi. Līva? Asper? viņa skaļi noteica, kad portāls bija ierāvis Grētu sevī.

Es sapņoju, es sapņoju, es sapņoju. Grēta bija aizmiegusi acis un atkārtoja. Tad viņa atkal tās atvēra, viņa vairs neatradās alā. Meitene nespēja to aptvert. Viņa stāvēja mežā. Tikai tādus kokus un ziedus Grēta nekad agrāk nebija redzējusi. Meitene dziļi ievilka elpu. Līva? Asper? viņa nedaudz klusāk atkārtoja un pagriezās.

[rudo lapu vilcēn...]

Puisis nepaspēja atbildēt Līvai, jo skatienu piesaistīja hieroglifa pārmaiņas. Pēkšņā gaisma un neparastais veidojums, kas savā ziņā atgādināja kaut ko līdzīgu ekrānam, izslaucīja visas domas no galvas, vien svešādajā vietā attopoties atstājot vienu Kur pie visiem dieviem es esmu?
-Es esmu šeit.- dzirdot Grētas jautājumu, viņš atbildēja. -Bet kur ir šeit - nav ne jausmas. Varbūt tev ir?- puisis pagāja nedaudz tuvāk eitenei, laizdams skaitenu paŗi apkaŗtnei. Koki sķita svešādi, zeme savādāka, pat gaiss, smaržas un skaņas, kas nāca virsū - bija savādākas.

[Margo]

Nekādas saprašanas. Grēta pavērās Asperā un vēlreiz apskatīja akārtni. Tiešām viss šķita savāds un neparasts. Kā mēs šeit vispār nokļuvām? Tas, tas, tas ... tas nav lōģiski izskaidrojams. meitene nedaudz ar apbrīnu noteica un iegāja tuvāk kādam no kokiem. Meitene lēni pastiepa roku. VIņa pieskārās koka stumbram, tad paskatījās uz augšu - lapotnē. Tas ir savādi. Es tikai biju iedomājusies, ka ala varētu būt ...ka tajā varētu būt kas savāds, bet šis... meitene nodomāja. Bet ... ierunājās saprāta balss. Varbūt tas ir kāds sapnis, ilūzija. Tā taču nemēdz notikt!
Meitene pārlaida pirkstus pār koka mizu. Tomēr viss šķit tik reāls. Viņa nesapņoja?

[Hikari]

Trijotie vēl joprojām bija turpat, nekas nemainījās. Kaut kur virs kokiem pārlaidās putns. Tagad bija jāizdomā- vai palikt uz vietas vai doties kaut kur uz priekšu? Ja viņi izdomātu doties, tad šeit taciņas nebija, bet netālu urdzēja upīte. Varbūt varēja sekot tai?

[rudo lapu vilcēn...]

-Nav ne jausmas.- puisis par atbildi Grētai nogrozīja galvu. Kur viņi bija, kā viņi te nokļuva?
Apgriezis pilnu apli pakārt, Aspers meklēja kādu zīmi, kas varētu parādīt ceļu atpakaļ. Nešķita ka tādas būtu.
Ievilcis dziļāk šī neparastā mežā neparasto gaisu, puisis notupās un brīdi vērās svešādajā ziedā, cenzdamies saprast pie kādas dzimtas tas pieder. Tomēr viņš tam atmeta ar roku, un vēlreiz, piecēlies kājā, apgriezās pilnu apli, meklēdams kādu norādi.
-Ne takas, ne kā cita.- nomurminājis, viņš brīdi vērās skaidrajā ūdenī, kas tecēja turpat netālu. -Mums ir divas iespējas.- viņš uzrunāja meitenes. -Ja šis ir sapnis, censties pamosties šeit vai arī doties tālāk un noskaidrot kāda veida sapnis šis ir. Manuprāt labāk būtu doties.- ja vien šis nav murgs.
Bija pamodusies puiša ziņkārība, tādēļ, pēc iespējas siltāk pasmaidījis, viņš pievērsās abām meitenēm.
-Ko sakiet?-
Sirds sitās strauji satraukumā un vieglās bailēs. Ja arī šis bija sapnis, tad tādu viņš vēl nebija redzējis, tas nešķita esam no viņam pierastās pasaules, pavisam noteikti nē.

[Margo]

Taisnība. Grēta pagriezusies noteica. Mēs varam nīkt šeit pat, bet varam arī doties izpētīt, kas īsti šeit notiek. Upīte būtu labs ceļa rādītājs. Iesim gar to? meitene ievaicājās un paskatījās augšup. Likās, ka kaut kur virs galvas pārlaidās kāds putns. Meiteni nedaudz biedēja šī vieta, taču citas izejas nebija. Bija vai nu jāatrod ceļš atpakaļ uz alu, vai arī jānoskaidro, kas īsti noticis.
Vai arī jāizbauda šī skaistā ainava un brīnišķīgais skats. kāda klusa balss mudināja meiteni. Grēta ievilka elpu un palūkojās uz Asperu un Līvu. Meitene pasmaidīja.