Alķīmiķa dienasgrāmata Opcijas

[Hikari]

Tātad, spēle sākas.

Šodien ir saulaina vasaras diena. Eksāmeni jau ir aiz muguras, izlaidums vēl nav bijis. Lai sagādātu neaizmirstamas atmiņas par 12 klases beigām Jūs (spēles dalībnieki) kopā ar savu skolotāju esat nolēmuši doties ekskursijā uz izslavētajām alām, kurās notiek dažādas dīvainības. Norunātā tikšanās vieta ir skolas pagalms, pie ieejas. Jūs visi pamazām tur pulcējaties un skolotāja (es) Jūs tur jau gaida. Autobuss, ar kuru Jums jādodas ceļā, vēl nav piebraucis, tapēc vēl atliek laika sarunām, par eksāmeniem, kuri tikko ir beigušies un citām lietām.

vairāk par pašām alām un pārējo lasiet šeit- spēles ATD

Šo rakstu rediģēja Rowenny: 10.11.2006 14:11

[Darka]

Domāšana ne maz nebija tik nenogurdinoša, bet vēl jo grūtāk bija nedomāt. Ik uz soli meitene centās skatīties uz skaisto dabu, klausīties putnu dziesmās, bet ik mirkli skatiens aizslīdēja līdz Mišela mugurai. Skaists dabas bērns no tiesas, bet Līva nevēlējās tā domāt viņa nevēlējās vispār tagad par puišiem domāt, šovakar viņa vēlējās vienkārši būt ar draugiem, izklaidēties aizlīst līdz viesnīcai iedzert un nedomāt par rītdienu, vienkārši vēlējās dzīvot jautri.

Vai es dzirdēju pieminam vārdu - labumi?

Meitene strauji pagriezās uz aizmuguri kur gāja divi klasesbiedri un visu laiku čaloja, līdz šim nebija dzirdēts par ko tieši, bet viens vārds burtiski ielauzās galvā ar varu.

[Margo]

Sarunā bija iesaistījusies Līva. Grēta neviļus atkal uzmaidīja. Tas nenācās viegli. Taču bija neliels atvieglojums, ka saruna turpinās. Lai arī citā gultnē.
Jā, tādi labumi. Gar degunu neies nevienam. cik vien jautri spēdama, meitene noteica.

Šo rakstu rediģēja NorthSee: 03.04.2007 16:41

[Darka]

Līva soļoja atmuguriski, būdama potenciāla uzskrējēja kādam virsū, bet varēja taču paļauties, ka Grēta ar Aspēru meiteni noteikti pabrīdinātu, tāpēc viņa droši soļoja atmuguriski.

Un Jūs taču padalīsieties ar veco labo Līvu Suppero?

Meitene centās uz sejas uzburt pēc iespējas lielāku un draudzīgāku smaidu gluži kā eņģelītim.

[Margo]

Dalīties ne tik supreslepenajos labumos? Grēta mēģināja jokot. Nu tur vēl jāpadomā.
Grēta izņēma rokas no kabatām un pasmaidīja pretī Līvai. Likās, ka arī viņa mēģina "uzzīmēt" uz sejas smaidu, tāpat kā viņa, bet varbūt tikai izlikās.
Nu pat vēlējāmies uzsākt sarunas par alām. nu jau nopietnāk teica Grēta, paveroties apkārt un aizkavējoties domās par to, cik gan tālu vēl līdz alām. Ap tām vijas neskaitāmi nostāsti.

[Darka]

Iet uz aizmuguri bija diez gan grūti, tāpēc meitene pagriezās un gāja līdzās Grētai. Taciņa tā jau bija šaura, tāpēc tagad sanāca brist pa meža mazajiem krūmiņiem, tās laikam bija melenes. Kopš pārcelšanās uz pilsētu Līva nebija mežos pastāvīga viese, bet pirmīt gan.

Tu taču neteiksi, ka tici tām muļķībām.

Nu dien tas pārsteidza, allaž apdomīgā Grēta nu uztraucās par kaut ko tādu. Neticami.

Pēc nostāstiem sanāk es ieiešu neglīta un izejot visi puiši būs pie manām kājām. Arī Tu Asper.

Tas bija tikai joks, vienkārš joks, bez ne kādiem nolūkiem. Aspers vienmēr bijis labs draugs bez jeb gādas simpātiskas pieķeršanās. Vienkārši Līvai patika skaļāki un drošāki puiši un par to liecināja viņas skolas dzīve un bijušie puiši - Metālisti, Emo, Alternatīvie, Panki utt. Krāsaina buķete, bet Aspērs tāds nebija tāpēc ne vienam ne par ko nebija jāuztraucas.

[Margo]

Nezinu vai tam ticēt. Grēta paraustīja plecus un pasmaidīja. Uh. Līva neskaitāu puišu ielenkumā. Tas tikai būtu skats!
Varbūt man ieejot alā, pazudīs visas raizes un problēmas? meitene nodomāja, mēģinot smaidīt.
Lai kā arī Grēta cetās aizdzenāt domas par vientulību, tād allaž mēģināja ielīst prātā kā uzmacīgs kukainis. Un pašlaik meitene gribēja šo kukaini nosist, bet tas bija grūti.
Grēta pavirzījkā nedaudz ciesāk klāt Asperam, lai Līvai nebūtu jābrien curi meleņu audzēm un krūmiņiem.

[Hikari]

Gids kopā ar skolotāju gāja visiem pa priekšu un klusītēm sarunājās par to, kas viņus gaidīja. Tā visi krietnu ceļa gabalu bija ieslīguši savstarpējās sarunās, līdz beidzot bija pagājis krietns laika brīdis un gids apstājās un skaļi nokrekšķinājās, tā pievēršot sev uzmanību. Viņi bija nonākuši līdz retākam koku laukumam, taciņa vijās nedaudz dziļāk, un abās tās pusēs varēja redzēt nelielus mietiņus.
- Nu mēs esam klāt. Gandrīz klāt, jāsaka. Aiz šī koku aizsega tad arī ir ala. Bet, pirms mēs tajā ieejam, es vēlētos, lai Jūs man pateiktu, vai zināt seno leģendu par šo alu?

[Margo]

Grēta apstājās, lai labāk varētu redzēt gidu, bet tomēr būt Līvas un Aspera sabiedrībā. Meitene ielika rokas azotēs, jo bija nedaudz pavēsi. Beidzot viņi bija klāt. Alas. Jā. Grēta uzmanīgie ieklausījās ko teica gids.
Mmm... grēta skaļi nodomāja un pēcāk noteica.Ir dažādas leģendas par šo alu, patiesībā.
Tā bija taisnība. Un ar katru apmeklēšanas reizi, kad kāds apmeklēja šīs alas, leģendu kļuva vairāk un vairāk. Tas izdomāja cilvēki, papildināja vecās.

[Darka]

Jā es arī to vēlētos redzēt!

Līva sapņaini nopūtās. Ūn aizlaidās sapņos. Visi viņas bijušie pie viņas kājām, visi populārie, visi visi un pat Mišels...Sasodīts, viņš pat manos sapņos man mieru nedod!

Meitene atjēdzās kad gids bija apstājies un kaut ko taujāja par leģendu. Protams, ka kaut ko ik viens zināja, bet ne kārtīgi.

Nu cik es zinu doma ir tāda, ieiet bagātais, paliek nabaks. Ieiet nebagais paliek bagāts. Ieiet Līva iznāk dieviete!

Meitene smaidīja, tas bija jociņš un turklāt skaļi pateikts, lai visi dzird un lai dzird arī gids. Līvai patika izcelties.

Īsāk sakot, alas esot neparedzamas.Tīrākie māņi

[Sonrisa]

Mia bija palikusi visiem iepakaļ un apstājās tad, kad visi pirms viņas bija apstājušies uz vietas. Klausoties tajā, ko saka gids un pārējie, meitene klusi piebilda Jā, sakot, ka šajās alās cilvēki mēdz uzvesties dīvaini un, ka kaut kas bieži vien notiek meitene izklaidīgi palūkojās apkārt cerot, ka ātrāk tiks līdz alām.

[Pūķēns Sāra]

Puisim rokās arvien bija fotokamera, kura veikli tika iebāzta aizmugurēja džinsu kabatā. Māca viegla garlaicības un miega deva. Šī bija skaista vieta, ļoti skaista, bet puisis bija redzījis arī savdabīgākas un krāšņākas, bet savā līmenī šī pārspēja ikvienu, kaut gan ainava šobrīd neaizrāva, domas tinās ap kādu meiteni, tās apburošo smaržu, maigo ādu... Puisis uzskrēja virsū Šarlotei, un izmantodams situāciju, parāva viņu aiz viena dreda un nočukstēja, tā lai tikai viņa varētu dzirdēt, -Uz priekšu mans uzticamais zirgs.-

Gids iesāka runāt, Kādēļ viņi vienmēr uzdod jautājumus par leģendām un citiem šādiem pekstiņiem, viņi tak zina, ka ir diva veidi tūristi. Vieni izzināja visu līdz pēdējam vai vismaz cik daudz, lai zinātu, kas un kā, otri, kuriem bija nospļauties, galvenais, lai var pateikt "Es biju tur vai tur".

Mišels pagriezās pret mazo bariņu, kas bija izveidojies aiz muguras. Eņģeli... Uzjautrināts skats Grētai, ...Dieviete, atvainojos, nākamā dieviete, kaut gan priekš manis... Mīļš, bet rezgalīgs skatiens Līvai, ... un godājamais mirstīgais. Nopietnā tonī Mišels uzrunāja Asperu, un panācis tuvāk bariņam, pasniedzis roku otram puisi, viņa roku cieši saspieda un visnotaļ godbijīgā tonī uzrunāja draugu. man ir liels gods ar jums pavadīt kopā šos pāris mirkļus. Jūs esat mans varonis, cik ilgi uzturēties šo divu dievišķo būtņu klātbūtnē, es to nevarētu. Palaidis klasesbiedra roku, viņš pievērsās Līvai. Vai lūdzu apžēlosieties par parastu mirstīgi, un iedosiet tam viņa necilo un nekam nederīgo kameru? Mišels ar kucēna cienīgu skatienu uzlūkoja Līvu.

[Eņģeļu gūstekne]

Šarlote bija pavisam ieslīgusi aizmugurē. Viņa melnajiem šūziņiem atsperoties pret zemi paskrēja uz priekšu un vienā lēcienā uzmetās virsū Mišelam nogāžot viņu gar zemi. Mirstīgais, kā iet, sen neredzēts. Viņa draudzīgi iespurdzās. Uz muguras bija viņas mugursoma, kurā jau atkal nošķindēja metāla pudeles. Meitene naivi pasmaidīja un sabužināja puiša matus. Nenoilgojāties pēc manis? Ha, dievietes! Lote iespurdzās un piecēlusies kājās demonstratīvi taču uzjautrināti paziņoja. Dievietes ir zemākas par dieviem un es esmu Dievs.

[Pūķēns Sāra]

Mišels smejoties pieslējās kājās, viņš smējās no sirds. Mirkli likās, ka puisis pat tūlīt sāks raudāt, no smiekliem. No kura laika tārpi kļūst par dieviem? Mazliet nomierinājies viņš pajautāja, Un no kura laika tu esi mainījusi polu? Tev nu gan ātri... cik atceros pirms pāris minūtēm tu biji godīga meitene, bet tagad... Puisis atkal sāka smieties, vēders jau sāka sāpēt no smiekliem.

[Eņģeļu gūstekne]

Tas nevienam nav jāzin, esmu godīguma iemiesojums. Viņa smejoties līdz asarām noteica un žilbinoši pasmaidīja. VIens īss skatiens tika veltīts gidam, bet tā kā Lote neko diži par alām nezināja viņa atkal novērsās un paņēmusi padusē Mišela galvu sāka viņam ar kulaku rīvēt matus.

[Pūķēns Sāra]

-Hei, hei, hei pievaldi savas godīgās rociņas!- Mišels iesaucās, kad Lote sagrāba viņu, lai izveidotu viņam jaunu frizūru, ļāvis meitenei mazliet papriecāties, viņš veikli sagrāba Loti aiz vidukļa un izgrieza meiteni tā, ka tagad viņš mierīgi varēja Šarloti pārsviest pār plecu. -Slikat meitene, slikta. Es tev teicu, ka šodien pie friziera biju, slikta meitene. Es zinu, ka tu mani ļoti mīli un darīsi visu, lai jūtos un izkatos labi, bet savu mīļoti ir jāklausa, ja viņš saka nevajag, tad nevajag.- Mišels gardi smejoties, teica, paralēli ieperot Loti, kas bija pārmesta pār plecu. -Un, mana dārgā...- Puisis bija jau pievērsies Līvai, Šarloti viņš veikli bija atlaidis un viņa tika gadrīz noripināta no pleca, apsēdinot viņu uz zemes. -... tu tak man iedosi to kameru? Mišels pieliecās un iedeva nevainīgu buču Līvai uz vaiga. -Apžēlojies pa mirstīgo, un Dievs arī tā noteikti saka, ne tā Lotiņ? Puisis jau bija iztaisnojies un uzjautrināti uzlūkoja sēdošo meiteni.

[Margo]

Grēta arī sāka smieties. Ak, Mišels. Vienmēr viņš varēja smieties un jokot. Tas palīdzēja. Atkal bija uzradusies jaukā atmosfēra.
Ek, kā neveicas. Grēta smejoties piebilda. Eņģelis esmu tagad, iznākot no alas būšu velnēns, ar dakšu rokās.
Sākās runas un smiekli par gidu visi bija aizmirsuši, ekskursija un jautājumi - viss bija kaut kur tālu. Viņi smējās un ālējās. Kā mazi bērni. Pat Grēta nu bija aizmirsusi par problēmām un vientulību. Viņa smaidīja kā īsts eņģelītis.
Mišel, ko tad dosi pretī? Zini, mūsdienās ar vienu "lūdzu" ceuri neies. viltīgi noteica Grēta un sakārtoja sav uz pleca uzkārto fotōkameras somiņu.

[Darka]

Zaļo acu pāris bija pievērst gidam.

Nu ko čalīt, kāpēc apklusi? Vai tiešām nespēj ne ko vairāk pateikt?

Skatiens bija nedaudz nešpetns un viltīgs, līdz tās piesaistīja kāds cits. Gluži kā no miega bija pamodies "ģuļošais" skaistulis, kas atkal sāka dzīt amzieri padarīdams Loti par zirgu.

Ah tad cukurdūkulītim ir nepieciešama kamera?

Līva runāja pēc iespējas saldāk un bērnišķīgāk.

Un domā ar vienu nevainīgu bučiņu Tu tiksi pie tās?

Ar Dievietēm nevar spēlēties, tās ir ļaunas, augstprātīgas, gudras un neatvairāmas.

Lote Dievs? Kāpēc gan ne, man ne kad nav paticis uzņemties atbildību pār visu, tāpēc atļaušu Tev to godu - mana dārgā.

[Pūķēns Sāra]

-Un es vēl nevarēju saprast, kādēļ pasaule sāk iet uz galu, pie šādas vadības... nav nekāds brīnums.- Ar neslēptu uzjautrinājumu puisis noteica, -Un tagad man jums abām, kas jādod?- Mišels ar tēlotu pārsteigumu vērsās pie Grētas, bet tad kā vilinot mazu kucēnu iesāka, -Ja tu ļausi ņemt man manu kameru, tad dabūsi garšīgu šokolādes batoniņu, kad atnāksim no alām.-

-Un tu...- Viņš pievērsās Līvai, -... tad saki, ko gribi, Dievietes likums man ir... hmm... izaicinājums. Lūpas rotāja plats smaids un acīs spēlējās neslēpta nebēdnība, puisis ar lielāko prieku, tagad pārmestu Līvu pār plecu kā tikko izdarīja ar Loti, un aiznestu viņu, kur tālu no klasesbiedriem, lai viņi paliktu divi vien, divi vien... Nomierinies! Šī ir klases ekskursija, pēdējā ekskursij, nevis...

[Darka]

Gids acīm redzot nespēja tikt visam ko jaunieši teica un darīja, līdz, jo viņš vienkārši stāvēja ar skolotāju un noskatījās šai, viņu prāt, noteikti, ne kam nederīgajā āllēšanās. Bet varbūt viņiem tā likas nederīga, bet ne pašiem biedriem. Viņi taču viens otru pazina jau vairākus gadus, zināja viens otra vājības, mācēja atbalstīt un aizstāvēt no visskarbākā skolotāja. Viņi bija vienoti.

Es adotu gandrīz visu, lai tagad spētu nolasīt Tavas domas. Uz sejas uzzagās viltīgs un pārdroš smaids, kas saderēja kopā ar zaļajām acīm, kas vērās puisī censdamās saprast, kas notiek viņa galvā, bet diemžēl ne kas nenotika, tas palika apslēpts.

Es sen neesmu baudījusi labu masāžu. Viens pirkstiņš noliecās Neatteiktos no patīkamām vakariņām MackDonaldā. otrs pirkstiņš noliecās un tas ne tuvu nebīja viss. Mājās arī noderētu spēcīga vīrieša roka. Nu īsāk sakot - pakļaujies man! Smaids kļuva vēl platāk un nu jau tas vairāk bija izaicinoš ne kā viltīgs. Būs gana labs izaicinājums?

[Margo]

Grēta iesmējās.
Saldais pārītis. viņa nodomāja smiedamās.
Ar to batōniņu neies cauri. viņa noteica un izteikmīgi žestikulēja. Vari ņemt viņu sev, ak Dieviete! viņa teatrāli paklanījas Līvai. Es vien par skatu, kā šis "siržulauzējs" tev kalpotu, atdotu visu.
Grēta iesmējās un paskatījās uz skolotāju un gidu. Neviens neko nebija aizrādījis. Pašlaik gan viņi visi uzvedās kā bērni, septītklasnieki.
Varbūt vaadzētu apklust?viņa nodomāja, bet tomēr jautrība sita augstu vilni, un Grēta pagriezās pret pārējiem, vēl joprojām smaidot.