Alķīmiķa dienasgrāmata Opcijas

[Hikari]

Tātad, spēle sākas.

Šodien ir saulaina vasaras diena. Eksāmeni jau ir aiz muguras, izlaidums vēl nav bijis. Lai sagādātu neaizmirstamas atmiņas par 12 klases beigām Jūs (spēles dalībnieki) kopā ar savu skolotāju esat nolēmuši doties ekskursijā uz izslavētajām alām, kurās notiek dažādas dīvainības. Norunātā tikšanās vieta ir skolas pagalms, pie ieejas. Jūs visi pamazām tur pulcējaties un skolotāja (es) Jūs tur jau gaida. Autobuss, ar kuru Jums jādodas ceļā, vēl nav piebraucis, tapēc vēl atliek laika sarunām, par eksāmeniem, kuri tikko ir beigušies un citām lietām.

vairāk par pašām alām un pārējo lasiet šeit- spēles ATD

Šo rakstu rediģēja Rowenny: 10.11.2006 14:11

[Darka]

Šī kāršu māņticība dažkārt varēja padarīt meiteni traku. Kaut kur sadzird kaut kādas muļķības un tad tik kleibē vaļā. Nu tikai nesaki, ka tici māņiem. Viņa lēnām sāka jaukt kārtis. Un apsvēra vēl domās puiša izvēli. Neapzināti, viņš savā dzīvē vēlas visu sākt no jauna. Bet kad to darīs, tad ņems vērsi aiz ragiem. Tas nemaz nepārsteidza.

Eh, Mišel, es nešaubos par Tavu seksapīlu, bet tomēr, nav nepieciešams ar to mētāties riņķī. Viņa zobgalīgi smaidīja. Šī piedāvāšana iemācīt skūpstīties atgādināja kādu puisi no viņas dzīves. Kas to lietu pieprata. Bet varbūt tikai tāpēc, ka bija pirmais ar kuru skūpstījās? Tas nebija svarīgi. It īpaši, kad es nevaru pieteikties. Bebija acis uztaisīt bija elementāri viegli.

Es pati izvēlos ercena desmitnieku. Par laimi citi šīs kārts nozīmi nezināja, bet varbūt tā pat labāk.

[Pūķēns Sāra]

Un kas tad skaitās zīlēšana, vai tā neskaitās kaut kāda tur entā māņticība? Puisis painteresējās, nemaz netaisīdamies atbildēt uz Līvas jautājumu.

Un kādēļ gan ne? Tad mani vismaz pamana tādas meitenes kā tu. Puisis mazliet sarkatiski noteica. Šāda uzvedība mazliet atgādināja narcistu tipa puišus un viņš nepatikā nošvaipījās. Kādēļ tu tik atklāti pateici, ka nevari, tagad visa iespēja ar lieciniekiem iet secen. Tu tak varēji notēlot, ka neko nezini. Puisis likās mazliet sarūgtinās, bet par to nevarēja būt pārliecināts neviens, varbūt vienīgi Lote ar Arturu. Bet visā visumā, mēs tak jau sarunājām, kādā klusākā vietā bez lieciniekiem. Puiša pēdējie vārdi izskanēja tikai priekš Līvas, tagad nu tiešām nevarēja saprast vai viņš jokojas vai runā nopietni, bet visticamāk, ka viņš pats to nezināja.

[Eņģeļu gūstekne]

Kārava dāma. Arī Lote izlēma piedalīties šaj mazajā afērā. Viņa uzsmaidīja Līvai un apsēdās arī uz zemes vē uzsmaidīdama puisim pret kuru bija atspiedusies. Ko labu pastāstīsi man? Viņa vaicāja vēl brīdi uzmetusi skatienu Mišelam.

[rudo lapu vilcēn...]

Atsaukdamies aicinājumam, Aspers piecēlās kājās un centās viekli zispraukties no sola, diemžēl paklupdams pret priekšā sēdošo Mišelu un nolikdameis garšļaukus uz autobusa grīdas.
viegli iesmējies viņš pietraucās sēdus. Kājas par lielu. kā attaisnodamies puisis atbildēja. Part to gan varēja šaubīties, kājās esošās botes nebija lielākas par 40 izmēru.
Es pievienojos, ar Džokeru. vēlreiz iesmiedamies, puisis iekārtojās pa vidu, atspiežot muguru pret kādu blakus esošo solu.

Šo rakstu rediģēja Rudens bērns Renīna: 22.11.2006 13:58

[gone away]

Visu šo ceļu Arturs bija klusējis un nebija iesaistījies nekādās situācijas, ja viņam kas tika arī jautāts,m tad puisis tikai pamāja ar galvu un kaut ko neskaidri atburkšķēja. Darīt šobrīd neko negribējās- pat klausīties līdzi paņemto pleijerīti nē. Tapēc puisis tikai sēdēja un vēroja ainavu, kura paslīdēja gar logu. Tāds nu Arturs bija- kluss novērotājs.

[Ného]

Isidors parakājās pa somu un izvilka kādu kārti, viņš uz to kārtīgi paskatījās, un tad ar viltīgu smaidu sejā pasniedza to meitenei - Šī būs manējā - kad līva paskatijās uz kārti, tad viņa neredzēja neko, jeb pareizāk būtu teikt, ka redzēja tikai baltu kartona gabaliņu, kas no otras puses izskatijās pēc kārts.

[Darka]

Līva turpināja jaukt kārtis domās apdomādama katru ko izvēlas citi. Lotes izvēle bija interesanta. Viņas dzīvē bija kāda persona, kas tiecās pēc varas un uzmanības, bet varbūt tā bija viņa pati? Bet viena alga.

Tu gribi, lai es kaut ko saku? Viņa nedaudz apjuku paraudzīdamās uz Roužu, kas nosēdās uz grīdas. Ja par Tavu kārti, tad Tava izvēle mani nepārsteidz. Vienmēr centies visus paverdzināt. Tas bija joks, tas bija joks. Par to ka as tāds bija liecināja arī nedaudz zobgalīgais smaidiņš.

Uuuu, Asperam džokers!!! Nav slikti, nav. Personība, kas ne vienam līdz galam neatklājas, pat sev. Dzīvē tālu tiks. Heh, derētu viņam ar Roužu uz vienu roku. Meitene veltīja skatienu tad Roužai un tad Asperam. Līdz nonāca pie Isidora.

Hei! Kas tā par kārti... Kā, lai es tagad par Tevi kaut ko uzzinu? Rokas apstājās kāršu jaukšanā, bet dusmīgā sejas izteiksme piekalta Isidoram. Kādam šeit laikam ir liels noslēpums Meitene piemiedza ar aci, koķetums no dabas bija nācis, to pat ar mocībām grūti būtu izdzīt. Bet ja kaut kas aizgāja par koķetumu, tad viņa visbeidzot pievērsās Mišelam. Prātu viņš prata sajauk, bet tas bieži ar Līvu nenotika, parasti viņa jaucās pa citu galviņām.

kā jau Rouža teica, es neizceļos ar pelēko smadzeņu daļu. Tāpēc ņemu savus vārdus atpakaļ. Viņa nedaudz nokrekšķējās un sāka runāt kā minčuks. Mišel, pelīt, saulīt, bumbulīt... Iemācīsi man to lietu? Viņa pamirkšķināja savas garās skropstas un knapi valdīja pār smiekliem.

[Ného]

Nu izdomā, kā tu ko uzzināsi par mani, bet pagaidām jāiztiek ar šo kārti - Isidors pasmaidīja un atlaidās savā sēdvietā salicis rokas aiz galvas - Padomā taču, tukša kārts nozīmē ne to vien - puisis savilka viltīgu smīniņu un noprasīja - Nu kad tad sāksim lozēt?

[Eņģeļu gūstekne]

Šarlote paskatījās uz Līvu un parādīja viņai mēli... Mans nākošais paverdzināšanas objekts būsi tu... ^^Viņa smaidīja šī klase viņasprāt bija tik orģināla, neviens seit nebija ierastais mietpilsonis... nē... visi bija personības... ^^

[Pūķēns Sāra]

Nu, tad nāc šurpu, savādāk no pārāk lielas degsmes, cietīs tev blakus esošais vergturs. Mišels nepārptotami zobojās par Loti, bet par Līvu... ko lai zina, šī bija pietiekoši pārsteigumiem pilna diena, lai dzīve mainītos, ja ne par 180 grādiem, tad par saviem 90 tiešām. Puisis ar siltu smaidu gaidīja, ko Līva darīs, Bet tas, ka Lote saka, ka neizcelies ar pelēko smadzeņu daļu, nelieca neko labu par viņu. Ja es to būtu zinājis, es viņas vietā to sen būtu izmantojis. Puisis pieklusināja balsi, bet Lote ar Līvu to tāpat varēja dzirdēt. Tas neliecina, neko daudz, par viņas pašas šūnu vairākumu. Puisis mazliet neģēlīgi uzsmaidīja Lotei, viņš zināja, ka šādas runas viņu neaizskars, pārāk bieži viņi viens otru tā kacināja.

[Darka]

Kāršu jaukšana bija ievilkusies nedaudz, tāpēc viņa nolēma paklusīt Isidora padomama un sākt lozēšanu. Peiteikšanās ir beigusies, pēc neilga mirkļa noskaidrosim, kurš ir uzvarētājs.

Līva ofiiāli paziņoja un sāka likt kārtis ar attēlu uz augš. Pirmā bija ercena dāma, tai sekoja pīķa piecinieks, kārava septiņi, kreiča kalps utt., līdz beidzot nāca kāda no izvēlētajām kārtīm. Līvas sejā parādījās nejauks smaidiņš, citi vēl šo kārti neredzēja, tikai viņa zināja, kurš ies pie šoferiša.

Tev šī kārts šoreiz ne ko jauku nesola. Viņa nolika tukšo kārti, ko bija izvēlējies pats Isidors Šoreiz šī kārts nozīmē iet patraucēt šoferīti. Līva nu jau pa visam jauki smaidīja.

Ar tik pat lielu degsmi, ar kādu bija jaukusi kārtis, nu viņa pievērsās Mišelam, kur teikto viņa īpaši labi nesaprata, vai tiešām viņš brauca virsū savai labākajai draudzenei? Bet tad jau nāca arī atbilde, viņi tā bieži darīja.

Vai Tu mani aizstāvi bumbulīt? Jau atkal bija atgriezta blondīnes balss. Līva bija laba aktrise, spēdama notēlot no tukšpauraianas blondīnes, līdz mazohistiskam gotam.

[Pūķēns Sāra]

Kā jau vienmēr Isidoram tā laime. Puisis ieraugot kārti, kura bija Isidora, tēloti nopūtās, bet tad jau atkal jautri turpināja. Neuztraucies, Isidor. No skolas mūs vairs izslēgt nevar, tā kā izpriecājies no sirds.

O, es esmu bumbulīts? Puisis nerātni uzlūkoja meiteni. Jāsāk domāt, ka man parocīgāk būtu teikt, ka jā, tad varbūt dabūtu par drošsirdību lielu, slapju buču, jo tu jau nenāc pie manis mācīties, kā to jādara pareizi. Puiša balss kļuva tik medaina, ka likās no tās sāks pilēt medus. Mans mazais, saldais kārumiņ, vai nāksi pie manis? Puisis pavērsa rokas pret viņu, lai varētu viņu aptvert, un saldi smaidīja, varēja redzēt, ka viņš kārtīgi tēlo, bet neko jau nevarēja zināt vai aiz teātra neslēpjas, kas vairāk.

Šo rakstu rediģēja Pūķēns Sāra: 26.11.2006 14:44

[Darka]

Līva salika rociņas kā mazs kautrīgs zaķēns, it kā vēl nepētu izlemt iet vai neiet pie Bumbulīša, lai gan tas jau bija izlemts tikko puisis atpleta rokas. Viņa trīs reizes pašķobīja lūpas un tad lēnām, kā kaķenīte, pierāpoja pie Mišele, viņas rokas apvijās ap puiša, nenoliedzami, jauko augumu. Patiesībā Līva uz ne ko tik labu necerēja. Bija pat pārāk labi. Sajūta it kā, puiša augums sniegtu daudz vairāk kā tikai teātri... Vēl tikai bija jaiedod "slapjā buča".

Līva nedaudz piepacēja savu galvu, kas bija atspiesta pret Mišela krūtīm, viņa lēnām tuvojās viņa zodam, kas patīkami smaržoja pēc skūšanās losijona. Lūpas kanapi skāra puiša zodu, tik izsmalcināts un maigs bija šis skūpsts. Tas varēja nozīmēt gan visu, gan itin ne ko.

Viņa vēl nenolaida savu galvu, lūpas bija tik tuvu puiša lūpām. Neizmantot šādu situāciju būtu grēks, it īpaši, ja zin cik daudz meitenes vēlētos tagad būt viņas vietā.

[Pūķēns Sāra]

Puisis, kaut ko līdzīgu bija gaidījis, bet tāpat tas viņu pārsteidza, pat pārāk. Sajūtot trauslās rociņas apvijamies sev apkārt, puisis netīši notrīcēja. Nē, ne jau tādēļ, ka šī sajūta būtu tik neierasta, bet tādēļ, ka viņš beidzot saprata savu nelaimīgi situāciju.

Viņš sajuta meitenes maigo smaržu, kas kutināja viņa degunu, puiša rokas apvijās ap Līvas trauslo augumiņu, iekārtodamas viņu ērtēk un mazliet tuvāk sev. Mišels sajuta mazo, bet nenoliedzami izsmalcināto bučiņu, pat vairāk vienkāršu lūpu pieskārienu savam zodam nekā buču. Meitene nenolaida galvu un viņam bija iespēja. Vai nu izmantot šo iespēju un zaudēt, ko citu, vai nu zaudēt šo iespēju, bet varbūt iegūt iespēju uz ko citu, bet tas tomēr bija varbūt.

Puisis pasmaidīja, bet turpināja skatīties uz priekšu. Tā nebija slapja buča. Puisis palūkojās uz leju un viņu deguni ar Līvu saskārās, tik nejauši, bet tik vilinoši. Kā reiz teica, kāds cilvēks, Lote. Slapja buča ir ar mēli pa vaigu un viss nokārtots. Puisis pieliecās vēl mazliet un starp viņu lūpām bija tik niecīgs attālums, mērāms milimetros. Mišels ieskatījās dziļi, jo dziļi meitenes acīs, pasmaidīja un veikla kustība, un viņš jau bija izstainojies. Tikai Līvai sajuta maigu pieskārienu savām lūpām, tik pat netveramu un nejaušu kā vēja pieskārienu, kuru varēja tikai vēlēties vēlreiz un vēlreiz. Puisis skatījās tālumā, nekas neliecināja par šo tikko notikušo, tikai viņš un Līva zināja par mazo atgadījumu, kas notika tikko.

[Darka]

Puiša rokas uz muguras, lika justies tik maziņai, trauslai, bet aizsargātai. Šī sajūta, ko puiši mēdza sniegt, viņai patika visvairāk. Tā bija tik lidojoša...

Ja vien viņš nebūtu mans klases biedrs... Pieķērusi sevi pie šādas domas, uz sejas uzlēca neizskaidrojams smaidiņš. Tad... Kas tad būtu? Jā, kas tad būtu? Atbilde nebija. Šī trakā doma bija tikai vienu skundes simdaļu gara, un tālāk neieilga. Tik pat gara cik garš bija mirklis pirms Mišela lūpām. Šis bija viens no tiem momentiem, kas lika apkārtējai pasaulei pamirt. Šādu momentu bija maz, bet kad tie bija tie palika sirdī uz mūžību, to varēja izbaudīt atkal un atkal.

Bet es taču teicu, ka nemāku. Atkal sekoja blondīniskā balstiņa. Tā liecināja tikai par to, ka meitene visu laiku tēlo. Lai gan dažkārt bija jājautā, vai tik viņas būtība nav tēlošana. To pat aktiermākslas skoloājs bija vēlējies noskaidrot. Bet vai atbildi viņš guva...

Laikam mums nevajadzētu palikt ilgāk šādā pozā. Kad galviņa atkal bija atspiesta pie puiša krūtīm, viņa klusiņām noteica, šoreiz ne blondi. It kā patiesi. Ak Dies, viņa taču zināja par Mišela aizraušanos ar Miju, un otrādi, bet ko viņa darīja. Kāda starpība, tā pat es viņus nekad vairs neredzēšu.Acis aizvērās, uz mirkli viņa centās saglabāt arī šo sajūtu.

[Pūķēns Sāra]

Tad tagad, gan jau iemācīsies, es tev jau pateicu visu priekšā. Mišles jautri atbildēja uz Līvas blondās balstiņas repliku. Puisis turpināja turēt Līvu, tas bija mazliet dīvaini, viņa rokas vienkārši nelaida vaļā šo mazo meitenīti, kas bija iekārtojusies pie viņa krūtīm. Domā racionāli, ko tu dari, vecīt? Vai tu esi prātu izkūkojis? Vai kas ar tevi notiek. Viņa tvēriens ap Līvu atslāba, ja Līva vēlējas viņā varēja bez nekādām problēmām tikt prom, bet pagaidām rokas vienkārši tika atbalstītas pret viņas muguru, kamēr viņa vēl nebija tikusi prom.

Varbūt tev ir taisnība... Tā kā tvēriens jau bija atslābis, viņš neko nedarīja. Skatiens vērās ārā pa logu. Kad reiz mēs būsim galā? Man vajag tikt laukā un nomierināties. Ietikt kādā avantūrā un iegūt vēsu prātu, tad viss noskaidrosies. Tu tagad neesi lemtspējīgs. Būtu lieki teikt, ka viņš bija apjucis, kaut seja saglabāja pārliecināta cilvēka vaibstus. Negaidīti gadiem ilgušās jūtas pret Miju bija saļodzījušās, varbūt pie vainas bija tas, ka viņš nekad nebija dabūjis apstiprinošu atbildi no viņas, bet varbūt arī tas, ka puisis vienkārši bija noguris un vēlējās dzīvē, ko jaunu.

[Darka]

Elpa tika ievielka tik dziļi cik vien var, tā bija pilna ar piesātinātu aromātu, acīm redzot Mišelam bija laba gaume ne tikai apģērbā, bet arī smaržu aromātā. Viss likās tik valdzinošs un iekārojams. Viņas tvēriens arī nedaudz atslābinājās. Viena no rokām, ar izlaistiem nadziņiem, pārslīdēja pāri puiša mugurai, tam vajadzēja atstāt pēdas, savukārt otra viegli sekoja pa pēdām nagiem. Delnas āda bija pretēja nadziņiem, maiga, Kā zāles, tā sekoja bojājumiem, ik pa mirkli pakāpdamās atpakaļ uz augšu. Pie krekla malas, kad nagi, jau bija pametuši spēcīgo muguru, maigā delna paslīdēja zem tā. viegli pabraugdama uz augšu.

Līva centās notvert Mišela acu skatienu, kas bija tik neizdibināms. Sejā bija rotaļīgs smaids, kas nemaz neliecināja, ka vēlas puisi atlaist, tāda pati - neizlēmīga bija rokas delna, kas pa miesu, knapi to skardama ar pirkstu spilventiņiem, slīdēja uz augšu un uz leju.

Bet es neizceļos ar pārāku inteliģensi... viņas roka paslīdēja atkal uz augšu Man gandrīz nekad nav taisnība. Viņa smaidīja, pirms visas šīs darbības viņa bija izlēmusi, ko vēlas - paspēlēties. Viņa nebija iemīlējusies Mišelā, kur nu, tas būtu barokāls daudzums. Nu tas bija kaut kas cits, kas Līvu villināja - varbūt pat spēles ar uguni.

[Ného]

Nu kā man veicas - teatrāli nelaimīgi nopūties Isidors stīvējās arā no savas sēdvietas, mēģinādams uzmanīgi tikt garām Nanai. - Nu tad draugi saturieties, cerams, ka paliksim dzīvi - Ejot pa eju uz autobusa priekšgalu puiša sejā uz mirkli parādījās viltīgs smīniņš - viņš jau bija rēķinājies ar to, ka viņš varētu tikt izlozēts.

[Snorkes Jaunkund...]

Nana ar vienaldzīgu skatienu bija novērojusi, kā klasesbiedri zīlē, un kad izlozēja Isidoru, viņa pasmīnēja. Nepaveicās. meitene prātā iesmējās un skatījās uz ejošo puisi.

[Hikari]

No mākoņiem izlīda slinka saule. Tā atkal sāka cepināt un karsēt. Bija nobraukts vairāk kā pusceļš, vēl tikai neliels gabaliņš bija palicis un tad jau visi būs ieradušies īstajā vietā.

Skolotāja nu bija pavisam aizsnaudisies, jo garāki ceļojumi viņu vienmēr bija darījuši miegainu. Bet viņa zināja, ka ilgi gulēt nesanāks, jo drīzumā viņi ieradīsies paredzetajā vietā.