Elvīrija - brīnumu pilsēta (C) (PZP), maģiskā skola viduslaikos Opcijas

[Melnais Akvareļu...]

Bija skaist sulaina diena. Pļavā, meža vidū bija sapulcējušies visi tie, kas vēlējās apgūt maģiju. Jāsaka gan, ka tādu nebija daudz - kā Granvulfam likās tikai kādi seši vai septiņi. Pārsvarā meitenes, par ko Granvulfs nemaz nebrīnījās:"mūsdienās maģija ir zaudējusi kādreizējo popularitāti zēnu vidū..."
Granvulfs noskatīj visus atnākušos no galvas līdz kājām un nodomāja:"Un man šitie būs jāmāca? te taču ir vai nu laucinieki, vai kut kaadi diivainji! Redzēsim kas no tā iznāks."
Tad viņš uzrunāja sanākušos:"Dārgie interesenti un topošie burvji! Man prieks, ka esat tik kuplā skaitā!" Pēc šiem vardiem viņš sadzirdēja kautko spurdzien-veidīgu, bet nepievērsis tam uzmanību turpināja:"Manā vadībā jūs iegūsiet prasmi, gudrību un talantu izdarīt to, kas citiem nav un nekad nebūs pa spēkam! Lūdzu sekojiet man!" Viņš pamāja ar roku, pagriezās un devās uz koku pusi...

Šo rakstu rediģēja Kairo: 28.03.2006 16:45

[Margo]

Elīza stāvēja nomaļus. Uz pleca karājās ādas soma.Tajā iekšā gulēja meizes rieciens un nedaudz gaļas, ko viņa bija paņēmusi no mājām. Somā aradās arī mātes gredzens. Un kaut kur sānu kabatā gulēja arī nazis.
Katram gadījumam. viņa bija nodomājusi no atvilknes paņemdama tēva nazi.
Katrā ziņā vecāki par viņas atrašanos neko nezināja. Viņa bija aizlavījusies no darbnīcas un mājām. Skrodera amats viņai negāja pie sirds, bet visvairāk kremta tas, ka viņa neko nebija pateikusi mātei un tēvam. Taču atpakaļceļa vairs nebija.
Nu te mans ceļš sākas...viņa domāja un nopūtās.

Šo rakstu rediģēja North_see: 28.03.2006 16:54

[Hermija]

Florianna nervozi mīņājās stāvēdama pavisam nomaļus. Pamanījusi, ka kāda meitene jau seko runātājam, viņa uzmeta plecā pavieglo mugursomu, kurā bija ne tikai maize un siers, bet arī silts apmetnis, ūdens, apzemtīta ķemme un grezns tērps, ko viņa nebija gribējusi atstāt mājās, no kurām aizgāja. Florianna vēlreiz uzmeta skatienu savam ar safīriem izrotātajam gredzenam, kas bija viņas pirkstā un lepni atmeta savus garos, gaišos matus un sekoja svešajai meitenei un runātājam...

[Darka]

Tik daudz apburošu jaunkundžu. Un es viens pats, kas varētu izbaudīt viņu dotās izklaides. Nudien mana izvēle ir bijusi precīza. Lerys pārlaida skatienu pāri meitenēm, kas bija savākušas šiet lai apgūtu maģiju. Nevar teikt, ka viņu tas arī neintresē, bet viņu vairāk interesēja meiteņu apgūšana un izpēte.
Viņa soma pāri augumam bija piln ar dažādiem labumiem, kas varēja noderēt ceļā: maize, sula, kūpināta gaļa, sviests, siers, kūciņas... Tik pat cik viņam patika meitenes, Lerys baudīja katru ēdienreizi.
Kad burvis lika viņam sekot viņš piecēlās no zāles, kur bija atdusējies un sekoja uzreiz aiz meitenēm, aplūkodams katru atsevišķi Apburoši.
Runājot par viņa izskatu viņš izcēlās no citiem. Pirmkārt ar savu frizūru, kas bija fascinējoša, jo visu laiku stāvēja uz augšu. Otkārt ar savu apģērbu, kas nebija nedz n kalpu drānām ne no aristokrātu, drīzāk tās izskatījās pēc sajaukuma. Un treškārt nepārprotami no viņa staroja pašpārliecinātība, kas padarīja viņu tikai labāku.

[Mākoņkaķis Aurēl...]

Viegla kā sniegpārlsa, vēja nesta, Amnēzija bija ieradusies sanākšanā. Un tikpat viegli viņa sekoja pārējiem, nezdama līdzi tikai savas atmiņas, mācēšanas, spējas un pleca somu, kurā iekšā bija pāris aukstu karotīšu, viena maza sedziņa, ar ko apsegties gaišajās vasaras naktīs, kad sakārojas vērot Kasiopejas un Andromēdas, siera gabals, ko uzsiest maizes riecieniem daudzskaitlī, nazis, ar kuru neviens nevar tikt ievainots, bērzu sulas pudele un pāris apmetņus, sīka cepurīte, un kāda laba grāmata. Ko gan vairāk var vēlēties mācību pārgājienā? Ja nu vienīgi vairāk zēnu, lai iet jautrāk. Un diemžēl, smukiņais puisis bija par pieciem gadiem jaunāks, vismaz tā izskatījās, bet otrs puisis izskatījās tāds, ka Amnēziju ar viņu nedraudzētos pat ja viņš būtu pēdējais vīriešu dzimtes pārstāvis uz pasaules. Pavisam nemanot, pelēkajās drānās tērptās mācekles roka pavirpināja kaklarotu, ko viņa itin bieži darīja - lai būtu ar ko ņemties, kad tevi aizēno garlaicības pelēkā ēna.

Šo rakstu rediģēja Aura.Sizal.: 28.03.2006 17:39

[Eņģeļu gūstekne]

Narcissa kā jau wienmēr bija iekārtojusies uz koka zara... tas bija viens no retajiem kokiem pļavā. pār plecu bija pārmesta ādas soma rotāta ar gliemežvākiem pie aizdares... Viņa nopētija visus sanākušos un pasmaidīja ieraugot divus puišus lai gan viens no tiem bija manāmi jaunāks par viņu pašu... Es jau nobijos ka būs jākvern meiteņu sabiedrībā Narcissa nosprieda un pievērsās Granvulfam kurš bija iesācis uzrunu Interesanti un ko īpašu viņš gan man varētu iemācīt..... visnotaļ interesanti... meitene noleca no koka un pacēla kreiso roku uz kuras bija tāds kā cimds un grezna zelta rokassprādze, tas bija vienīgais veids kā saprast ka zaļmatainā meitene nāk no aristokrātiskas dzimtas... Pēc brīža uz rokas nolaidās diezgan paprāvs vanags izteikti spožām acīm.. Sweiks arī tu piebiedrosies.. Zināju ka uz tewi var paļauties Narcissa uzsmaidīja putnam un tad raitā solī devās pakaļ Granvulfam

[Kira m.emo.ria]

Stella gurdeni virpināja savus matus slaikajos pirkstos, bet kad izdzirdēja kaadu balsi... Stella neveerīgi ieklausījās... Kad runātājs lika sekot viņam... Stella negribīgi to arī darīja, bet tomēr viņa jutās pateicīga, ka nav jāpaliek uz vietas, jo elfa bija ātra no dabas... Viņa domās vēl joprojām mēģināja izdomāt, kā aktivizēt pleca sprādzi... Tas viņai nelika mieru jau kopš tā brīža, kad aproci bija iedevis viņas tēvs.

[murasaki]

Mare sēdēja zālē, pavilkusi kājas zem sevis un pētīja Grendvulfu.
- varbūt tā nemaz nebija tik laba doma - viņa nodomāja. Bet tik un tā tumšmatainā meitene neatkāpās no sava lēmuma apgūt maģiju - galu galā nebija, ko zaudēt! Mares gaita bija atsperīga un klusa kā meža kaķim. Brūnie mati plīvoja vējā. Pār plecu viņai bija pārsviests loks un bultas, kā arī mātes šūtā zaļā soma.
- nu, ko, laiks doties - viņa pie sevis nomurmināja, sekojot pārējiem.

Šo rakstu rediģēja murasaki: 28.03.2006 17:57

[Margo]

Elīza gāja līdzi skolotājam. Kaut arī meža klajumiņā bija jauki meitenei gribējas meklēt piedzīvojumus.
Rīcība sākt šīs mačības bija ļoti spontāna. . Tik pat spontāna, kā viņa bija pametusi mācības pie drēbnieka...
Viss sākās ar vārdiem: tu taču nekam nederi... ,un arī vārdiem, ko māte bija izteikusi pie brokastu galda:gredzens slēpj nezināmu spēku, kuru neviens vēl nav atklājis...
Vai maz to vajadzēja darīt? nočukstēja Elīza.
Apkārtējie meiteni neineresēja. Cilvēki kā cilvēki. Nevarēja jau zināt, kad viņi pagriezīsoes pret tevi. Teču izskatījās, ka te ir arī elfi.To viņa pamanīja pamezdama skatu uz aizmuguri.

[Darka]

Interesanta tauta te savākusies... Viņa skats pārslīdēja no vienas meitenes uz otru. Zaļi mati pluss ērglis iznāk ugunīga un neparasta meitene. Viņš pasmīnēja. Meitene pelēkās drēbēs un melni mati, rezūltātā intriģējoši noslēpumaina. Elfu lēdija... Pie šīs jaunkudzes viņa acis arī apstājās. Viņā pašā plūda elfu asinis, bet naids pret šo rasi bija pārlieku liels, jo mātes pārestību viņš savā sirdī glabās vienmēr. Viņa mednieka dabu šī lēdija nedaudz apslāpēja un tad viņš pamanīja, kādu puisīti ar mazu meitenīti Hmm... man uzradies konkurents pats pie sevis viņš sāka nedaudz smieties.

[Melnais Akvareļu...]

Granvulfs pameta skatu atpakaļ. Izskatījās ka visi seko. Viņš jau bija iegājis starp pirmajiem meža kokiem, bet pēkšņi apstājās... Priekšā bija kaut kādas pēdas. Granvulfs zināja lapsu, vilku, lāču, un dažādu putnu pēdas, bet šīs nepazina. kā nekā viņš bija burvis nevis mežu pārzinis. Granvulfam nepatika, ka tik drīz jau jāvēršas pie bērniem, bet viņš vienalga pagriezās un teica:"Šeit redzamas man nezināmas dzīvnieku pēdas. Vai kāds no jums lūdzu neatnāktu un nepapētītu, kas tas varētu būt par zvēru? Es kā nekā esmu burvis, nevis mežu pārzinis. Lūdzu panāciet kāds!"

[Mākoņkaķis Aurēl...]

Amnēzija nedaudz nobrīnījās. Priekš kam viņam jāzina kā pēdas tās ir? Vai tad nav vienalga? Ai nē.... Jā, tam noteikti jābūt kādam ieskaites darbam! Bet mēs taču to neesam mācījušies. Nu... Apstājusies, un brīdi apsvērdama visus "jā" un visus "nē", cilvēku meita pieskrēja pie sirmgalvja, kurš teicās neesam būt meža zinātājs, un teicamnieces balsī pateica to ,ko viņa arī domāja.
-Man liekas, varbūt zināšu, kas tās ir par pēdām, meistar!-
Bet, tiklīdz viņas dzidrās acis pievērsās zemei, kur gulēja kaut kāds dīvainas izcelsmes hieroglifs, viņas prātā iezibējās domas. Bet varbūt, ka nezinu vis.

[Margo]

OOC: Ja tu ar to "mazo meitenīti", Darka, domā mani, tad zini...viņanemaz nau tik maza...un tavs tēl jau arī nav tik vecs! (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/tongue.gif)

Elīza apstājās, taču pie pēdām negāja. Kaut arī bija augusi puiku vidū, tik zinoša viņa nebija. Meitene lūkojās apkārt, kurš dosies pie pēdām un tad viņai radās iespēja visus nopētīt.
Elfi viņā izraisīja apbrīnu, jo šo rasi viņa redzēja pirmo reiz. Par elfiem viņa, bija dzirdējusi no Raselāra, ciema tenkotāja, bet viņa tāpat zināja, ka tie ir meli.
Nu dien, pēc sīka auguma kverpļiem viņi neizskatījās un arī milzonīgu pēdu viņiem nebija. Meitenes uzmanību piesaistīja interesanti veidotās ausis. Šie elfi bija graciozi un sejā skaisti.

[Darka]

Jau skrienu Lerys vīzdegunīgi nodomāja un es izskatos pēc mežziņa? Pie burvja piegāja kāda jaunkundze, kuru savā galvā puisis bija arī izvērtējis. Skaista, intreģējoša un galvenais cilvēks. Un pēc izskata spriežot tīrasiņu cilvēks. Tas viņam patika, pat ļoti. Nekadu elfu klātbūtne pie viņas asinīm.

[Margo]

Elīza tomēr piegāja tuvāk pēdu nospiedumam, kur stāvēja skolotājs un šī meitene. Pēkšņi prātā iesāvās doma par tādu kā pārbaudījumu, taču drīz vien tā nozuda.
Kad meitene nonāca pie nospieduma viņa pietupās un noglāstīja to ar pirkstu galiem. Pēc tam uzlika virsū roku. Uz brīdi prātā pazibēja doma, ka tagad viņu varētu uzskatīt par izlēcēju vai arī par dīvaini, tāēc viņa aši piecēlās kājās.
Patiešām, ser, nevaru pateikt, kas šī ir par pēdu... Elīza klusi, bet droši noteica.

OOC: Varētu ielikt arī šīs pēdas aprakstu..kāda tā bija. Liela vai maza...vai arī kaut kāds izskats...

[Melnais Akvareļu...]

Granvulfs atkal paskatījās uz pēdu nospiedumiem. tā kā ne viena, ne otra meitene nevarēja pateikt, kas tās ir par pēdām, viņš teica:"Nu nevienam nav ne jausmas? Nu tad neko. Cerams, ka mēs šo radību nesatiksim, lai kas tas arī būtu. Ejam tālāk"

Drīz jau viņi bija tikuši ārā no meža. Priekšā slējās pilsēta. Tai apkārt bija apjozts augsts mūris ar masīviem vārtiem.
"Sarg!" viņš uzsauca, "Atver vārtus"
"Kas tur ir?" sargs jautāja.
"Granvulfs un mācekļi"
Vārti atvērās un Granvulfs iegāja pilsētā. Viņš pagriezās pret bērniem un teica:"Mācības notiks šeit, Elvīrijā. Ja jūs redzat pili, kas ir man aiz muguras, tad varat rēķināties, ka tas ir mūsu mērķis"
Un sāka iet uz tālumā vīdošās pils pusi.

Šo rakstu rediģēja Kairo: 28.03.2006 18:53

[Margo]

Pēc tam Elīza lusi sekoja skolotājam. Viņa vairs nebilda ne vārda. Tad cauri mežam. Vēl jo projām klusums. Neviens nerunāja, bet arī Elīzai negribējās uzsākt sarunu. Tāpēc viņa klusēja, bet vēl aizvien galvā bija iespiedies pēdas nospiedums, kas gulēja pie mežmalas sūnās.
Tad priekšā parādījās mūri. Augsti mūri, kas uz mirkli lika aizmirst pēdas nospiedumu. Elīza paskatījās uz augšu. Augstais mūris, likās sniedzās tik pat augstu cik mežā augošie koki. Varbūt pat vēl augstāk.
Fantāzijas jau rosījās meitenes galvā, kad tās iztraucēja vienīgi vārtu atvēršanās.

[Darka]

Nu tas gan bija izsmeļoši. Lerys paskatījās uz burvi, kas tik ātri atteicās no domas noskaidrot, kas tā par pēdu, ka puisis sāka apšaubīt šī burvja autoritāti. Pēc neilga gājiena viņi nonāca pie pilsētas mūriem un arī to vārtiem. Kad viņus ielaida iekšā viņš palūkojās uz pili, kas atradās tik tālu un tomēr tik tuvu. Viņš ātrāk vēlējaš iekļūt pilsētā, lai apskatītu, kādas meitenes te apgrozās.

ooc: vai nevar nedaudz ilsētu aprakstīt????

[Margo]

Kaut kur tālumā vīdēja pils, kas likās tik neaizsniezama. Kad skolotājs ieminējās, ka tur notiks mācības, sirds sāka pukstēt straujāk, jo likās, ka ceļš būs daudz ilgāks un piedzīvojumu un arī parbaudījumu bagāts. Kāda sirds stīga nostrinkšķināja vilšanās noti...
Bu ja tā...tad tā... Elīza nodomāja un vērās ainavā, kas bija aiz vārtiem.

[Melnais Akvareļu...]

Pilsēta bija pasakaini krāšņa. Visas mājas bija izkrāsotas spilgtās krāsās. tās bija tik spilgtas, ka Granvulfam jau sāka mesties slikti ap dūšu. Un tā katru reizi, kad kaut kur jāiet, viņš nodomāja, pielikdams soli.
Iešana nemaz negāja tik raiti, kā viņš būtu cerējis. No spilgtajām krāsām tik tiešām jau metās raibs gar acīm, pietam ap dūšū bija aizvien sliktāk un sliktāk. Vēl tikai mazliet. Vēl tikai mazlietiņ viņš domāja un nu jau gandrīz skrēja.

Pa māju logiem interesi pilniem skatieniem raudzījās zemnieki un viņu bērni. Daži pat bija iznākuši pagalmos. Neviena vien sieviete stāvēja pie mājas durvīm slotu rokās un pavērtu muti, kā aizmirsusi, kāpēc iznākusi.



Šo rakstu rediģēja Kairo: 28.03.2006 19:19