Pils noslēpums, sākam spelēt! ^^ Opcijas

[Sarkanais Krūštu...]

31. oktobra vakars. Pusseši. Transilvānija.
Pili ieskauj bieza, necaurredzama migla. Pie debesīm ir savilkušies biezi lietus mākoņi.
Drīz līs.
Pilī bija silti un mājīgi, ja neiskaita to, ka visur bija smagnējas un tumšas ozolkoka mēbeles. Visesistabas kamīnā dega uguns. Dīvānā sēdēja meitene, kas izskatījās gluži kā vampīrs. Viņa kaut ko gaidīja.
Viesistaba un pārējās istabas bija izpušķotas un tumšas, kā jau parasti.

Postojiet paši ko darat un vai runājat ar meiteni or what... Vēlāk gan jau būs interesantāk nekā sākumā. Belive me. Tad jau notikumi risināsies paši uz priekšu. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/tongue.gif)


Šo rakstu rediģēja Siri: 22.10.2006 20:05

[Flora]

Sveika Lidij!!! pusis škelmiigi pasamidot atsveicinaja jauno sievieti....
nu ko- tad jau piebiedrošos jums gaidīšanā... Ērnijs noteica un apsedaas blakus parejiem džekiem...

[Margo]

Anna ienāca istabā.Tur jau stāvēja daži cilvēlki.Viņa bija pastaigājusies pa pils pirmo stāvu.
Labs vakars!viņa droši noteica un iegāja dziļāk istabā.
Rokā sieviete turēja bloknotu un zīmuli. Visu laiku viņa saspringti kaut ko pierak

Šo rakstu rediģēja North_see: 23.10.2006 19:52

[Atēna]

bleka bija pa slepenu eju aiz aizskara ieradusies telpa... vinaizmeta mazu bumbinu no kuras saka plust sarkani dumi un tiesi mirkli kad bumbina spraga ar viegli kodigiem sarkaniem dumiem un papira driscinam vina izleca.. efekts bija tads itka vina paraditos no zila gaisa dumos...
vina bija gerbusies melna gara kleita lidz zemei ar asinsarkanam driskam... kajas bija augstapezu zabaki no lakadas. ja svartki paskiras tad skatienam atklajas melnas tiklinzekubikses... pie muguras bija piestiprinati melni siksparnsparna sparni. matos iespraustas siksparnu ausis un paverot muti paradijas nedaudz asinaini vampirzobi... acis ar kontaktlecu bija padaritas gandriz balti pelekas... vinas vecuma sievietei bija visai neparasts... daziem tas pat liktos smiekligs tacu ta bija vinas ikdiena
vina zema nosmeketa balsi teca sveicinati musu mazaja, miligaja pili uz helovina svinibam.. esmu sis pils ipasniece un mazas damas ar kuru nesen runajat pamate... ceru ka jums te ies sausmigi jautri bleka teica savadi nodrebinadama balsi pie vardiem ''sausmigi jautri''

[Andromeda]

Man viss ir kārtībā, ja neskaita to, ka darba pēdējā laikā ir vairāk un vairāk.
Plosos ap vienu viltotāja lietu, neatšifrējama mīkla, bet es zinu, gan viņš kļūdīsies! Alexa acīs dega savādas uguntiņas runājot par viltotāju.
Tad istabā ienāca Ērnijs. Alex pielēca kājās un paspieda viņam roku. Pēc neilga brīža istabas durvis atvērās vēlreiz un istabā ienāca Anna. Viņš pasveicināja Annu, kas kaut ko sakricelēja piezīmju blociņā un apsēdās atpakaļ dīvānā blakus Pītam.

[josephine]

Pīts, redzēdams namamātes efektīvo ierašanos aizmiras par Counter Strike... kur nu, šitai vietai vajadzēja pašai savu geimu. Pīts sāka prātā pārcilāt dažādas idejas, kāda būtu šīs spēles galvenā ideja, iedomājās, ka tam vajadzētu būt kaut kādam kvestam ar vazāšanos pa visu pili un kaut kā meklēšanu... kaut kā būtiska, bet kā... Pīts tik tāl vēl neizdomāja...

[Sarkanais Krūštu...]

Enija devās lejā pa vītņu kāpnēm pa kurām bija uzkāpusi pakaļ Atēnai. Šoreiz rokās viņa bija sažņaugusi mazu lācīti, kas bija aptriepts ar kaut ko sarkanu un nedaudz sadīrāts. Lācītim nebija vienas acs.
Atkal. Viņa to dara atkal.
Meitene čukstēja un nedaudz paplestām acīm skatījās uz Lidiju.
Šausmīgi jautri te gāja arī pāgājušo reizi. Tad visus... Toriez...
Enija žņaudzīja lācīti un nostājās blakus Lidijai. Zilās acis pavērsās pret Lidijas acīm.
Es negribu vairāk. Palīdzi man.
Viņas zilās acis bija tik skumīgas cik vien iespējams. Tajās varēja ieraudzīt lūgšanu, bailes un skumjas. JA lācītis, kas atradās Enija rokās būtu dzīvs, tad droši vien tagad jau būtu miris. Meitene to žņāudzīja tik traki, ka tas kuru katru brīdi varēja saplīst divās daļās.
Meitenei nepatika audžumātes sabiedrība. Tā viņai lika baidīties.

[Atēna]

atena veltija savu asinaino smaidu katram klatesosajam... protams lidz sikajai meitenitei vina nenolaidas
sieviete nikni paskatijas uz mazo... ja ta sika paklidene izbojas priekstatu par mani vai vispar par jebko. vinai ies plani... ka gan es vinu tik ilgi esmu pacietusi? ta sika.. sika... utu mais tads.. pretekle... nu vismaz varbut ilgi man vina nebus japacies.. brrr vina nedaudz saviebas

[Bizii van Dope]

Lidija smīnot novērsās no Ērnija.
Izlutušais uz kakla sēdētājs....liekēdis.sieviete nodomāja un palokot galvu pasveicināja Annu.
Te nezin no kurienes uzradās nama māte. Lidijas smīnīgā, uzjautrinā sejas izteiksme izdzisa no sejas. Sievietei kaut kā palika neomulīgi.
Lidijai šī sieviete nepatika, taču to viņa it nemaz neizrādīja, jo Lidija bija uzņēmēja un nemēdza atklāt savas domas un noskaņas kuram katram.
Te pa vītņu kāpnēm nokāpa kāda maza meitenīte ar šausmīga izskata rotaļu lācīti.
Lidijai radās pavisam slikta sajūta. Sieviete ar tādu nenosakāmu, mazliet izbrīnītu sejas izteiksmi lūkojās meitenītē.
Kas tu esi, mazā?Lidija zemā balsī apjautājās un attupās pie viņas.Ko man tev palīdzēt?viņa maigā balsī apjautājās. Šausmīgā paskata lācītis iedvesa Lidijai šausmas un pretīgumu.

[Sarkanais Krūštu...]

Niknais Atēnas skatiens lika Enijai pakāpties soli atpakaļ.
Enija.
Viņa nočukštēja un atkal pavērās Lidijā. Enijai viņa patika. Tāda... Interesanta, piesasitoša, skaista... ..Varena..?
Saki lai viņa nedara tā. Tā kā pagājušo reizi. Tad jūs mirsiet... Kapēc jūs braucāt?
Viņas balss aizlūza un meitene piespieda lācīti pie sirds.
Jums nevajadzēja braukt...
Meitene piegāja Lidijai tuvāk un ar šausmu pilnām acīm ieskatījās viņas acīs.
[i]Es esmu viņas pameita. Es zinu. Tici man. Palīdzi man. Pasargā mani no viņas. Viņa to izdarīs.
Nesaprotamas, saraustītas un nesakarīgas vārdu virtene no viņas parasti varēja dzirdēt. Viņa savādāk nemaz nerunāja, tikai tad, kad vajadzēja. Viņasprāt vajadzēja.

[Bizii van Dope]

Lidija mazliet pasmaidīja. Taču smaids arī vēstīja par viņas aizdomīgumu pret visu kas pašlaik notika.
Sievietei ne pārāk patika mājas saimniece un šī meitene…
Lidija dziļi ieelpoja un nopietnu seju klausījās Enijas vārdos.
Vai varētu būt, ka šī meitene ir traka?Maglēra sev domās jautāja, urbdamās meitenītē ar rudenīgajām, pelēkzaļajām acīm. Šis skatiens bija mierīgs, nopietns un klusu aizdomu pilns.
Mēs atbraucām atpūsties.Lidija norūca, pati nesaprasdama, kāpēc maz atbildējusi uz šo jautājumu.
Es...mēs...un te Lidijai aptrūkās vārdu. Viņai likās, ka viss notiek kā tādā šausmu filmā. Sieviete tik tiešām nezināja ne ko teikt, ne ko darīt. Mājas īpašnieces priekšā pārāk ziņkārīgai būt Lidijai negribējās un arī pārējo priekšā Lidija negribēja radīt iespaidu, ka ir lēticīga muļķe.
Maglēra šaubīgi palūkojās apkārt un, tad pievērsās mazajai.
Kā man tevi pasargāt?viņa izdvesa.

[Flora]

Ernijs visu notiekošo veeroja ar taadu divainu izsteiksmi seja....namamaates uznakshana diezgan iespaidiga, taču mazais berns ar sapleesto rotaļu laaciti puisi patiesham biedeja...
...uzmacaas taada ka neomoliibas sajuuta...galu glaa viņš bija naacis izklaideeties...

[Sarkanais Krūštu...]

Meitene pieliecās pie sievietes auss un klusi, lai neviens nedzird, pačukstēja:
Neļauj viņai jūs izšķirt. Jums visiem jāturas kopā.
Enija varbūt arī bija traka. Jā. bet tikai dēļ pamātes. Šī pils, atmosfēra, iebiedēšana, vientulība- tas padarīja traku.
Kamēr viņa nesāk izrādīt māju vai lūgt jums ko paņemt vai izdarīt, tikmēr viss būs labi. Tikmēr izturaties neitrāli. Priecājaties. Lūdzu.
Viņa nedroši pasmaidīja un aizgāja apsesties blakus kamīnam, un sāka skatīties ugunī.
Viņa domā, ka esmu traka. Viņi visi tā domā. Viņi visi. Es neesmu. Es saku kā ir. Es zinu.
Viņa sažņaudza lācīti un stiprāk piespieda sev klāt. Viņai tas bija ļoti mīļš, bet citiem varēja likties atbaidošs.
Ir svētki. Ir jāpriecājas.
Enija bērnišķā un salkanā balstņā paskaļi noteica.
Kaut kur no no augšas, no otrā stāva atskanēja šalkoņa un mājā atbalsojās veca, bet ne īpaši patīkama mūzika. Enija uzsmaidīja ugunij un ar vienas rokas nagiem sāka sist līdzi ritmu. Tā bija viņas mīļākā dziesma, lai gan vārdus īpaši labi nevarēja dzirdēt, tomēr viņa to pazina.

[Margo]

Anna pap lestu muti vēroja uznācienu, tad ieraudzīja mazo miteni un piegāja pāris soļu tuvāk.
Jūs visi mirsiet?ieskribelējusi visu blociņā žurnāliste nodomāja un nopētīja mazo meitenīti, kas apsēdās pie kamīna.
Pēc Enijas teiktā žurnālistei sametās nedaudz baisi.
Visi uzskatīja, ka Anna ne no kā nebaidās, taču viņa savas bailes vienkārši neizrādīja.
Pēkšņi Anna salēcās, kad sāka skanēt mūzika. Tas likās tik spocīgi.
Meitenīte, lācītis, sieviete, kurai skats nav īpa\si uzticīgs, mūzika un vēl Drakulas miteklis...Anna domāja un ieskricelēja pāris vārdus blociņā.

[Bizii van Dope]

Lidija gandrīz nemanāmi pamāja un piecēlās kājās.
Maglēra nezināja pat ko domāt. Viņai nebija nekādas nojausmas, ko tas viss nozimē...Nu, labi. Vienu nōzīmi Lidija zināja - ka tas nav uz labu...
Lidija dīvainu, mulsu, klusu seju apsēdās uz dīvāna malas un sāka ņurcīt savas rokas pirkstus. Zobratiņi viņas galvā griezās.
Kaut kas te nav labi...Jūtu...Lidija nodomāja un lielām, dzidrām acīm uzlūkoja klātesošos cilvēkus.
Anna kaut ko skricelēja savā blociņā.
[i]Diez ko viņa tur raksta....[/i']sieviete ziņkārīgi nodomāja un te pēkšņi no augšas atskanēja dīvaina, spocīga mūzika.
Lidija dziļi ieelpoja. Auksts pārskrēja viņai pār kauliem.

[Margo]

Anna paskatījās uz Lidiju. Viņa bija runājusi ar mazo meitenīti.
Viņa dzirdēja vairāk, nekā es...viņa nodomāja un gribēja izprašņāt viņu, bet mūzika kā piesēja Annu un nelaida kustēties.
Viņa skatījās uz augšu no kurienes nāca mūzika.
Anna aizvēra blociņa atvērumu un ielika blociņu ar zīmuli somā, kas karājās uz pleca.
Viņa ieklausījās mūzikā, tad atkal pameta skatu uz Eliju.
Meitene zina vairāk nekā mēs iedomājamies.viņa noteica un tad aizdzenāja visas domas par īstiem spokiem.
Galvenais ir nopelnīt naudu.viņa sev skaidroja.Pils īpašniece vienkārši pelna naudu ar šīm jocīgajām izdarībām...

[Pūķēns Sāra]

Blekas uznāciens nekādi neietekmēja Teriju, Vienkārši labi specefekti, kurš to nemāk?, bet viņas skatienu pievērsa mazā meitenīte. Visu laiku kamēr viņa runāja ar Lidiju, Terija viņu vēroja un tad kad viņa aizgāja sēdēt pie kamīna Terija sakustējās.
Skaista dziesma. Terija apsēdās blakus Enijai, Sen nav dzirdēta, bet man patīk. Viņa vērās kamīna liesmās, bet tad pagriezās un uzlūkoja lācīti. Ļoti jauka mantiņa, kad biju maziņa man bija līdzīga.

[Sarkanais Krūštu...]

Enija pavērsa acis pret Teriju. Tās viesa nelielu neuzticību, bet seja atplauka smaidā. Zilajās acīs atmirdzēja kamīna liesmas. Meitenes bālā seja vairs nelikās tik nopietna un saspringta, viņa tomēr bija atradusi kādu radniecīgu dvēseli. Kādu, kam savādais likās jauks. Bet viss iespējams, ka tas bija teātris, sasodīti labs teātris.
Enija atkal sažņaudza lācīti un atspieda pret to zodu. Tā bija viņas mantiņa jau ilgi. Jau kopš dzimšanas. Jau astoņus gadus.
Viņa aši pietrausās kājās un saķērusi Teriju aiz rokas piecēla kājās un aizvilka līdz vītņu kāpnēm. Acis pievērsusi Terijai viņa norādīja uz augšu. No turienes skanēja tā mūzika... Viņa pasmaidīja un klusi gaidīja kaut ko. Meitenes roka lēni nolaidās gar sāniem. Viņa jauki smaidīja. Daziem tas liktos savadi, bet.. Enijai vienalga. Vienīgais no kā viņa baidījās bija Atēna. Pārējais bija tiešām vienalga.

[Margo]

Ei! noskatījusies kā mazā meitenīte aizved Teriju nodomāja Anna.
Viņa klusi gāja līdzi Terijai un Enijai, kas bija piegājušas pie vītņu kāpnēm.
Nostājusies blakus meitenītei Anna iejautājās:
Enij?Tu zini daudz vairāk, nekā visi citi par šo māju, vai ne?viņa paskatījās uz meitenīti ar savām acīm, kurās dega intereses un līdzjūtības dzirkstelīte.
Tad viņa paskatījās uz Teriju, kas stāvēja Enijai blakus otrā pusē.
Tad atkal pievērsusies Enijai, Anna nopētīja lācīti, kas visiem likās iedvesa bailes. Tieši šī mazā, necilā rotaļlieta un meitenes noslēpumainā attieksme.
Viss likās kā šausmu filmā.

Patiesībā Enijas vārdi biedēja Annu. Viņa jutās drošāk, kad meitenīte bija līdzās, jo viņa bija tā, kas varētu dot palīdzīgu roku, jo viņa zināja vairāk, nekā visi pārējie.

[Eņģeļu gūstekne]

Gabriels piebrauca savu Poršu pie pils vārtiem un novietojis savu mašīnu tā lai arī citas mašīnas šeit varētu iebraukt un izbraukt devās taisni iekšā pa pils vārtiem vēl neapšaubāmi pieslēdzis mašīnu. Puiša zaļi brūnais acu skatiens dzirkstīja zem melnās platmales un soļiem smagi atbalsojoties tukšajā dārzā viņš piegāja pie durvīm un spēcīgi pieklauvēja rokās turēdams asinssarkanu rožu pušķi kas sastāvēja no 33 rozēm. Gabriels bija visnotaļ labi audzināts jauns vīrietis tādēļ arī viņš uzskatīja par pienākumu kaut ko uzdāvināt namamātei. Mugurā šodien viņš bija uztērpis melnu brīvi plandošu mēteli jau minēto melno platmali un zem tā visa Armani uzvalku. Viņš attēloja savu uzvārda brāli no filmas Van Helsings.

[Pūķēns Sāra]

Terija droši sekoja Enijai, viņa zināja, ka Enija nepievils viņu.
Tu gribi iet augšā? Viņa jautāja, varētu teikt, ka Terija pati vēlējās iet augšā. Visa šī māja viņai uzdzina vecas, jaukas un ne tik jaukas atmiņas, tādēļ viņa jau no paša sākuma nenāca pa ceļu. Enija viņai mazliet atgādināja sevi bērnībā. Viņa ieskatījās Enijas zilajās acīs un arī sāka smaidīt.
Liecies mierā Anna, mēs te atbraucām atpūsties, nevis darba darīšanās. Nenovēršot skatienu no Enijas, Terija strikti, bet tai pašā laikā neaizvainojoši teica.