Antiutopijas Opcijas

[ils]

Antiutopijas laikam topā.
Kino Alfonso Kuarona "Cilvēces bērns", bet latviešu valodā tiek izdotas 2 grāmatas.

Krīze ir klāt!
Bārbala Stroda, speciāli Dienai

Marina un Sergejs Djačenko. Lana jeb Mežonīgā enerģija. Hekate, 2006. Tulkojis Jānis Zālītis

Fantasti un citi brīvdomātāji var uzgavilēt — pēc vairāku gadu klusēšanas fantastikas un fantāzijas literatūras izdevniecība Hekate laidusi klajā grāmatu, ko grūti nosaukt citādi kā vien par ļoti drosmīgu soli. Uzņemties izdot pavisam jaunu ukraiņu fantastu sacerējumu laikā, kad Latvijas lasošās publikas elite fantāzijas un fantastikas žanrus joprojām uzskata par labākajā gadījumā bērnu literatūras monopolu, sliktākajā — par perifēriem literatūras virzieniem jeb, precīzāk izsakoties, lubenēm, ir nudien fantastiska iecere. Apmulsina arī uz grāmatas vāka iespiestais autoru veltījums ukraiņu dziedātājai, Eirovīzijas konkursa 2004.gada uzvarētājai Ruslanai. Vai šis būtu nevis fantāzijas romāns, bet romāns — reklāma? Tomēr, sākot lasīt, aizmirstas vieglā neveiklības sajūta, ko rada veltījuma uzraksti un psihedēliski krāsainie vāki, arī vēlme noskaidrot, kuram tad īsti žanram piederīgs šis darbs, kurā apokaliptiskas nākotnes metropoles vīzijas nomaina puspagāniskas, totēmiskas matriarhāta kultūras apraksti, tehnoloģijas un maģija ir saplūdušas vienotā veselumā un visu caurvij aizkustinoši patiess stāsts par sevis meklējumiem, jūtām un cilvēcisku ceļu uz pilnību.

Romānu ievada gandrīz Orvela garā atainota darbības vide — nedefinētas nākamības aina, kurā futūristiskā pasaule cieš nevis no naftas, gāzes vai cita planētas resursa nepietiekamības, bet enerģijas krīzes — enerģija ir kļuvusi par luksuspreci. Nelielos daudzumos to ražo dinamomašīnas, saules gaisma redzama tikai divdesmit minūtes dienā. Tas pats par sevi vēl nebūtu nekas satriecošs — cilvēce gadsimtiem ilgi ir iztikusi bez tostera un veļas mašīnas, lasījusi sveces gaismā, leģendārs kļuvis arī lielpilsētu smogs. Tomēr jau nākamajās lappusēs top skaidrs, ka ne jau voltos mērāma ir grāmatas nosaukumā minētā enerģija. Tas, kā nākotnes cilvēkam pietrūkst, ir dzīvības spēks, dzīvesprieks, "sirds degviela". Pakāpeniski lasītājam atsedzas baisma aina: pasaule, kurā par (atkal Orvela garā) paklausību valdošajam režīmam un nenogurstošu labās dzīves propagandēšanu padomju laika lasāmgrāmatas atgādinošos saukļos cilvēkam maksā ar dienišķo enerģijas "paketi", bez kuras tas mokošā bezcerībā iznīktu tuvāko 24 stundu laikā, pasaule, kurā ar dzīvības spēku notiek legāli un nelegāli darījumi, vārdu sakot, bizness, pasaule, kurā vieniem ir jāatsakās no mīlas uz dzīvi, lai citi varētu turpināt vilkt dzīvību. Nākotnes cilvēkus autori zīmīgi nosaukuši par sintētiķiem — tie klausās sintētisku mūziku, ēd sintētiskus produktus, pat viņu jūtas ir sintētiskas, samākslotas un bezspēcīgas. Tomēr ir arī tādi, kas nevēlas būt mūžīgi atkarīgi no "devas", kas tiem "pa vadiem" tiek nogādāta ik pusnakti un kuras uzņemšanas apraksts atgādina narkotiku iešļircināšanu. Daži tā sauktie Mežoņi dumpojoties pārceļas dzīvot uz pamesto debesskrāpju jumtiem (fakts, ka visa Pilsētas sadzīve notiek dažu zemāko stāvu līmenī, iespējams, norāda uz "virsotņu" un "lidojuma" trūkumu šai sabiedrībā) un iemācās iegūt enerģiju mežonīgu deju ritmos. Un vēl ir daži, kas tic, ka kaut kur jābūt iespējai "uzlādēties" citādi. To starpā arī romāna varone Lana. Klīst baumas par mistisku, leģendām apvītu vietu, sauktu par Rūpnīca, kurā enerģijas it kā pietiekot visiem, nākotnes Eldorado…

Sākas garš un līkumots ceļš, lai atrastu paša dzīvības spēku avotu. Jūs jau nojaušat atbildi, vai ne? Un tomēr Lanas ceļš šīs vispārzināmās un mūžsenās patiesības meklējumos — tipiski fantāzijas žanram — ir varbūt pat vēl svarīgāks nekā tā galamērķis.

Taču kāpēc mūzika, kāpēc veltījums mūziķei, kāpēc autoru piešķirtais savdabīgais nosaukums "ritmopera"? Romāna pēcvārdā pati Ruslana, mēģinot atšifrēt darbu kā filozofisku līdzību, raksta: "Mežonīgā enerģija ir jaunrades enerģija." Romāna centrālais tēls ir ritms kā maģiska kategorija: "Mēs visi — ritma gūstekņi, ritma pavēlnieki. Rīts — nakts. Miegs — nomods. Ieelpa — izelpa. Mūsu sirdis — ritma sitienu ierīces. Mūsu smadzenes pakļaujas ritmam un pašas dod ritmu." Sintētiskie, elektroniskie, mākslīgie ritmi, kas pārvalda nākotnes pilsētu, nav patiesi, to vietā jānāk seniem, no mīta laikmeta izaugušiem ritmiem, kas slēpjas bungās, tamburīnos, dejā un cilvēka ķermeņa iekšējā pulsā, kas ir īsts un pašģenerējošs. Pirmatnējo kopienu, kurā, kā veicot milzīgu laika lēcienu atpakaļgaitā no postindustriālās vides, savos meklējumos nonāk Lana, vilku pielūdzējus un Dižās Mātes adeptus, pārvalda tieši šādi ritmi, kurus reizēm visai neizprotamu un nežēlīgu rituālu veidā izspēlē pati daba. Tieši šeit Lana saņem mītiskajā pasaulē tik nozīmīgo velti — savu vārdu un līdz ar to — individualitāti, līdz tam bijusi tikai anonīms ķieģelītis Pilsētas gigantiskajā bišu stropa kopienā, vārda tiešā nozīmē "pikselis" milzīgā un melīgā ekrānā.

Cik tālu cilvēce spēj aiziet savā attīstībā, un kurā brīdī "ļoti tālu" kļūst par "pārāk tālu"? Kāda ir attīstības un progresa cena? Šie ir jautājumi, ko līdzīgi XX gadsimta antiutopijām uzdod Lana.

Alegorija un fantāzija mūsu ironiskajā laikmetā nav cieņā. Tomēr simboliskā valodā reizumis ir vērts ieklausīties kaut vai tāpēc, ka tā ir praviešu valoda. Sirds enerģētiskā krīze nav nekas noslēpumainā nākotnes miglā tīts — tā ir jau klāt. Viss atkarīgs no tā, ko dara mūsu Rūpnīca.

Romāna autori Sergejs un Marina Djačenko 2005.gadā izpelnījušies prestižo Eiropas fantāzijas konventa (Eurocon) balvu un goda nosaukumu labākie fantāzijas žanra meistari Eiropā. Dziedātāja Ruslana pēc romāna motīviem izveidojusi virkni muzikālu un kultūras projektu. Pēc romāna motīviem iestudēta mūzikla izrāde drīzumā gaidāma arī Rīgā.
Publicēšanas datums: Piektdiena, 2006. gada 20. oktobris.
Rubrika: (11. lpp.)
http://www.diena.lv/lasit.php?id=288951



Herberts V.Franke

Kiberpilsēta

Dienvidi AGB, 2006, 275 lpp.

Agrāk šī pilsēta bija Austrumu pērle. Tagad šeit ierodas cilvēki no visas pasaules, lai izklaidētos: par kiberdolāriem te pieejamas virtuālas upes, kara noziedznieku procesi kā publiskas izrādes. Kamēr kāda sieviete sāk bīstamus meklējumus, lai noskaidrotu pazudušā tēva likteni, slepenā komandcentrā ar gēnu tehniku veidota armija gatavojas pilsētu iznīcināt. Frankes fascinējošās utopijas balstās uz viņa zinātniskajā darbā gūtajām atziņām. No vācu valodas tulkojis Jānis Krūmiņš.

http://www.diena.lv/kulturas_diena/lasit.php?id=288965


Cik zinu, Djačenko krievu valodā izdotajā fantastikā tiek uzskatīti par izciliem rakstniekiem. Lasījis neesmu.

Franki vēl padomju laikā uzskatīja par izcilāko mūsdienu vācu fantastu. Vai tikai pat viena grāmata tolaik arī latviešu valodā nav iznākusi. Krievu valodā noteikti. Padomijā jau rietumnieku rakstnieki, kas kaut ko sliktu par turienes iekārtu rakstīja, bija kā medus maize.
Vācu fantastika - tā noteikti nav anglo-amerikāņu fantastika. Nezinu, man antiutopijas vispār īsti pie sirds neiet. Pārāk lielu bezcerību uzdzen.