Helovīna šausmas. Opcijas

[Snorkes Jaunkund...]

Bija 31. oktobris, puspieci. Vecais muižas pārvaldnieks Kristaps, sēdēja pie Draudmuižas metāla vārtiem, un gaidīja kad ierodas muižas izīrētāji. Viņš skatījās debesīs un bija domās iegrimis. Palika arvien tumšāks un tumšāks. Kristapam rokās bija atslēgu saišķis. Viņš paskatījās uz muižu un nodrebēja. Kas tik tur nav noticis. Trakie jaunieši, trakie jaunieši. viņš novērsās.

Pamazām salasieties un ejiet pie Kristapa dabūt muižas atslēgu un dzirdēt ko viņš jums stāsta pa r muižu.

[Hikari]

Nātans dzirdēja sev blakus stāvam abas meitenes un pēc mirkļa sajuta, ka viena no viņām pieskaras puiša plecam. Tā bija Terija, puisis to atpazina pēc balss. Viņš juta, ka meitenei šeit ne pavisam nav omulīgi. Arī viņam pašam negribējās palikt tumsā un pazust tukšumā un klusumā, tapēc viņš satvēra Terijas roku savējā un cieši saspieda. Ne pārāk spēcīgi, protams. Kā par zīmi, ka viss ir kārtībā un būs labi un viņi atradīs Edgaru.
Nākamajā brīdī Nataniels kaut ko sadzirdēja. Tā bija tāda kā vēja svelpjoņa ausīs? Citādāk puisis šo skaņu aprakstīt nespēja. Kas tā par skaņu? jauneklis klusi jautāja vairāk pašam sev, bet reizē, lai arī pātrauktu klusumu. Taču atbildi ilgi gaidīt nenācās, jo viņam sejā iecirtās auksts vējš. Ļoti auksts. No pārsteiguma pakāpies pāris soļus atpakaļ, Nātaniels vēroja, kas notiek apkārt. Vējš nāca tieši no aizrestotās telpas. Pēc brīža restas saliecās un sāka pārklāties ar sarmu. Kas notika? Vēl viena vēja brāzma un no augšas sāka velties sniegs. Kas notiek? Kurš iedarbinājis sniega mašīnu? puisis pats brīnījās, ka šādi saka. Mums pēc iespējas ātrāk jādodas prom.

[Memory of Trees]

Kas pie velna?
Bija palicis tik auksti. Alija nodrebinājās savā plānajā kleitiņā.
Pieliekusies pie zemes viņa paņēma nedaudz sniega rokās.
Tas noteikti ir sniegs.
To ka tas izskatījās pēc īsta viņa nolēma noklusēt. Jau tā bija bailīgi...
Tas vecis mums te laikam baigās lamatas sarīkojis.
Meitene nervozi iesmējās.

[Pūķēns Sāra]

Puiša rīcība tiešām nomierināja meitenes strauji pukstošo sirdi, kas nepukstēja tik strauji ne puiša tuvuma dēļ, kas bija visai pāsrteidzoši, bet gan šīs vietas. Viņa spēra soli uz izejas pusi, kad ausīs atskanēja šī dīvainā skaņa, Kas nu tagad? Prātā atskanēja jautājums un atbilde drīz vien nāca. Aukstais vējš lika meitenei nodrebināties un viņa soli pietuvojās Nātanam. Varbūt labāk, tad to klusumu? Lēnām un ar pārsteigumu viņa nolūkojās sniegā, kas bija... īsts? Nē, diez vai... Terijas sejā iesitās kāda sniegpārslas, kas piedzina meiteni pavisam tuvu Nātanam, Varbūt tomēr...
-Jā, lamatas... būtu jauki, ja tās būtu tikai parastas lamatas, lai...- Meitene aprāvās, viņa no aukstuma bija kļuvusi pavisam bāla, bet vaigi koši sarkani, it kā tie būtu nokrāsoti speciāli, vienīgi viegli pārsteigtās un tramīgās acis liecināja, ka tas nav speciāli.
-Viss! Ejam!- viņ skaļi iesaucās, tā piekrītot tikko Nātana teiktajam. Tā kā meitene rociņa nebija un netaisījās atlaists Nātanu roku, tad sākot iet, viņa arī tā pavilka sev līdzi puisi.

[Snorkes Jaunkund...]

Domāju, ka nu jau esam vairākumā un varam atsākt. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/happy.gif) (uz jautājumu zīmēm ir tie, kuri nav devuši par sevi nekādu ziņu, bet ceru, ka dos)
Kopsavilkums:
Anna un Gabriela ( ? ) , kā arī Arsēns
Anna un Gabija bija iegājušas istabā, uz kurām bija uzzīmēts kroplais bērns. Kad viņas pagriezās, lai apskatītu istabu, meiteņu skatam pavērās ne pārāk lielas istaba ar maigi rozā tapetēm, kurām augšmalā bija uzzīmēti zaķīši. Pašā istabā bija viena lampa, kas karājās no griestiem, un bija arī viens logs. Istabas galā bija durvis.
Istabā uz grīdas mētājās pāris vecas, salauztas un nolietotas bērnu rotaļlietas. Te bija grabulītis, pārplīsusi, netīra bumba, lelles ar norautāms ķermeņa daļām, lācīši ar uzšķērstiem vēderiņiem, rotaļu zaldātiņi ar sakusušām rokām vai kājām, krāsaini, bet jau ar nodrupušu krāsu koka klucīši un trīsstūri, krāsaini zīmuļi, pārlauzti uz pusēm, papīra lapas ar tumsā vēl neredzamiem zīmējumiem. Istabas galā, likās, bija bērnu gultiņa. Meitenes, stāvot bērna istabā, izdzirdēja tādas kā nopūtas un šņākuļošanu. Izklausījās, it kā kaut kur tuvumā gulētu mazs bērns, kam ir iesnas.
Istabā, bez meitenēm un šķietamā bērna, bija vēl kāds - kas, to Anna un Gabija nezināja, taču pilnīgi juta kāda klātbūtni. Pie durvīm stāvēja kāds cilvēks, taču tā istabas daļa bija gandrīz pilnīgā tumsā, tāpēc varēja vien redzēt, ka tur kāds ir, taču neko citu - ne seju, ne drēbes, neko.

Terija, Nātans, Alija ( ? ).
Telpu, kurā jaunieši atradās, un kurā nu jau bija tumsa, pāršalca spirgta, auksta vēja plūsma. Telpā itin kā iebrāzās ziemeļu vējš - tik auksts un atsp.irdzinošs tas bija. Tagad jaunieši saprata no kurienes tas nāk - no aizrestotās telpas. Tā pēkšņi izgaismojās - ne daudz, bet tā, it kā iekšpusē spīdētu mēnessgaisma. Istaba meta mēnesstarus arī viņu tumšajā istabā, padarot to tikai tik nedaudz apgaismotu, ka viņi varēja saredzēt viens otra sejas.
Pēkšņi restes saliecās un pārklājās ar baltu sarmas kārtiņu. No istabas sāka sāniski krist sniegpārsliņas, un lidoja telpā pie Terijas, Nātana un Alijas. Pārsliņas bija īstas un aukstas, un sāka slīdēt arvien ātrāk un arvien vairāk. Drīz tās nāca no aizrestotās telpas tik lielos daudzumos, ka telpa draudēja apklāties ar kupenām. Bija auksti. Terija aiz rokas sāka vilkt Nātanu uz durvju pusi.

Elīza.
Elīza devās pa cauruļaino tuneli, kuru izgaismoja mazi, bet neredzami gaismeklīši. Gaitenis strauji griezās pa kreisi, bet tas likās neiespējami, jo Elīza tikko bija stāvējusi uz kāpnēm, un redzēja, ka no priekšupuses gaitenis iet taisni. Lai nu kā - acu apmāns vai smadzeņu skalošana - Elīza devās uz priekšu pa gaiteni. Pēc neilga laiciņa viņa atradās iepretim kādām koka durvīm, uz kurām bija uzlīmēta sadzeltējusi lapiņa. Uz tās bija kaut kas rakstīts. Marija, Barbara, Elīza.

Arejs ( ? ), Lails, Kara ( ? ), Džo ( ? ), Miko. Tātad visi tie, kas ir zālē.
Zālē turpinājās šausmas - visi stikli gan bija jau nokrituši zemē, taču tagad sākās jauna nelaime - cauri nu jau tukšajiem logu rāmjiem zālē sāka pūst ledains vējš, ko papildināja aukstas lietus šļakatas, kas gāzās iekšā pa logiem gandrīz sāniski un nekavējoties izmērcējot tuvāk pie logiem stāvošos.

Šo rakstu rediģēja Snorkes Jaunkundze: 12.06.2008 21:49

[Miss Doherty]

Miko strauji atlēca no logiem un iekliedzās, kad auksts ūdens nošļāca visu labo sānu. Sejā bija lasāmas, kas vairāk kā bailes, - šausmas.

[Big Bad Wolf]

Lails iekliedzās, bet pēc tam arī uzreiz apklusa. Metāla apmale bija izdūrusies cauri Ariadnei un pienaglojusi viņu pie sienas. Caur tukšajiem logu rāmjiem telpē ieplūda ledains vējš, ko papildināja lietus šļakatas.
Puisis izskrēja ārā pa lielajām durvīm, gaitenī.

[Miss Doherty]

LAIL! Izmisums, panika, bailes, šausmas. Ak jel, Miko pat negribēja iedomāties, kas tik neskanēja viņas balsī. Viņa bija pārbijusies. ANNA! Un viena. Viena pati šajā telpā. Sirds vai stājās no panikas, kas pārņēma. Kāds...

[Lianjuks]

Elīza savilaka seju neapmierinātā grimesē.
Viņa gribēja satikt Lailu. Nospiedusi rokturi viņa devās iekšā.
Viņa gribēja satikt Lailu sev neizprotamu iemeslu pēc, bet viņa nojauta, ka satiks tos, kuru vārdi bija minēti uz šīm durvīm.
- Man tas sāk nepatikt.

[Snorkes Jaunkund...]

Elīza.
Atverot durvis, Elīzas skatam pavērās paliela istaba. Tā bija tipiska meiteņu istaba - lieli logi ar samta aizkariem, trīs gultas ar baldahīniem, divi spoguļgaldiņi, trīs skapji, grāmatplaukti, zils paklājs ar sarkaniem rotājumiem, trīs galdi, veclaicīgs rozā dīvāns, lieli svečturi, kaltētas puķes, tējas tasītes un pāris porcelāna lelles. Vēl bija liels spogulis. Un gleznas - tās bija ļoti daudz. Telpa grima pustumsā, bet svečturos vēl bija palikušas sveces, kas aizdegtas, noteikti dotu gaismu. Caur logiem spīdēja mēness gaisma, un ik pa brīdim zibeņoja.

Lails.
Gaitenī vētras skaņas nebija vairs tik skaļas, un puisim priekša bija daudz durvju, gaiteņu, kā arī milzīgās trepes, kuras veda augšstāvā. Viņš spēja tikai dzirdēt kliedzienus un kņadu, kas nāca no zāles.

Zālē esošie.
Kad no zāles tikko bija izskrējis Lails, notika vēl viena traģēdija.
Fīke, kura stāvēja pie paša loga, izmirkusi līdz ādai, pēkšņi sajuta vēju - bet ne to vēju, kas nāca no ārpuses, bet tieši no zāles vidus. Meitene sev galvā izdzirdēja balsi. Tā bija zema, čerkstoša un vienkārši pretīga balss, kas saka runāt briesmīgas lietas. Meitene sāka skaļi kliegt, viņas acīs un balsī bija neizsakāmas šausmas un tad viņa sāka vicināties ar rokām, it kā gaiņājot projām knišļu barus. Fīke lēnām atkāpās, nepārstājot kliegt, atdūrās pret izkritušā loga malu un izgrūdusi tādu kliedzienu, ka pat pērkona dārdi mazliet noklusa, izkrita ārā pa logu.

[Miss Doherty]

Nudien kļuva riebīgi un ap sirdi slikti, un kad Fīke izkrita pa logu, lai cik savādi tas nebūtu, Miko visuprims pārlaida skatienu telpai, vai šeit ir kāds, kura rokās ir vērts ģībt. [i]AK[/i Acis iepletās un viņa palika stāvot, trīcošiem ceļgaliem, cenšoties piespiest sevi atkāpties tālāk no loga.

Pēc mrikļa kāds it kā iesita ar bomi pa galvu un viņa attapās skrienot uz durvīm. Galvenais tikt prom no šejienes.

[Lianjuks]

Elīza ar interesi pētija gleznas. Viņa apstaigāja gultas un tad devās pie loga. Ar roku noglaudījusi aizskaru viņa palika domīga. Šī telpa bija dīvaina. Atglaudusi nekārtīgās šķipsnas no sejas viņa devās pie spoguļa.

(occ: piedodiet, ka nespēju izplūst garos teikumos )

[Big Bad Wolf]

Lails apjucis izskrēja no zāles. Viņa skatienam pavērās dažnedažādas durvis, kā arī milzīgas trepes, kuras veda augšstāvā. Puisis skrēja uz kāpņu pusi. Troksnis pamazām attālinājās.

[rudo lapu vilcēn...]

Viss pamazām šķita pārvēršamies murgā. Zālē vēl esošie bija panikā, viena meitene (laikam) izkrita laukā pa logu, bet viss pārējais bija vienkārši haoss, ko papildināja ledains lietus un vējš. Arejs īsti nezinā kurp doties un ko darīt. Vadi bezpalīdzīgi vēl aizien tika turēti rokā, bet pats puisis vienkaŗši stāvēja un centās saprast. Kustēties šobrīd nešķita droši gan lausku gan rāmju, gan visa pārējā, aks atradās uz grīdas dēļ.