Helovīna šausmas. Opcijas

[Snorkes Jaunkund...]

Bija 31. oktobris, puspieci. Vecais muižas pārvaldnieks Kristaps, sēdēja pie Draudmuižas metāla vārtiem, un gaidīja kad ierodas muižas izīrētāji. Viņš skatījās debesīs un bija domās iegrimis. Palika arvien tumšāks un tumšāks. Kristapam rokās bija atslēgu saišķis. Viņš paskatījās uz muižu un nodrebēja. Kas tik tur nav noticis. Trakie jaunieši, trakie jaunieši. viņš novērsās.

Pamazām salasieties un ejiet pie Kristapa dabūt muižas atslēgu un dzirdēt ko viņš jums stāsta pa r muižu.

[Margo]

Pirms Anna aizvēra acis viņa redzēja kādu siluetu uz durvīm, taču meitene par to centās aizmirst. Kāds bija ienācis telpā.
Izdzirdējusi Gabrielas balsi, Anna pielēca kājās. Gabij! viņa iesaucās un metās pie draudzenes. Tāds prieks un atvieglojums bija redzēt meiteni. Anna metās Gabrielai ap kaklu, pavilkdama viņu nost no durvīm. Dieva dēļ! Never tās vaļā! Anna nervozi uzsauca, nelaizdama meiteni vaļā. Iesim atpakaļ. Ātrāk no šejienes jātiek prom. viņa aši steidzās pie metāla durvīm un parāva tās. Nekā. Tās bija ciet. Aizlēgtas. Velns! viņa histēriski kliedza. Tad viņa aši pagriezās pret draudzeni.
Gabriel, mums jātiek prom. Tas nav nekāds joks! Šeit...šeit... viņa nespēja pabeigt. Acis bija ieplestas. Varēja saprast, ak meitene patiesi ir nobažījusies un pārbijusies. Mums jātiek prom!

[Pūķēns Sāra]

Jaunā sieviete pati sevi nekotrolējot pakāpēs tālāk no loga, pie kura atradās. Ieklausoties vēja šalkoņā bija dzirdami tādi kā čuksti. Ir rudens, lapas... vienkārši izklausas. Nejauši no loga tika paspertni vēl pāris soļi nost, un Terija uzskrēja virsū galdam. -Sasodīts!- Klusu tika nošņākts, un čuksti kļuva nenoliedzami... čukstīgi? -Atkarībā, ko es dzirdu. Dzirdu tevi, Aliju, sevi, vēl sveces sprakšķoņu un... čukstus.- Pēc īsas klusuma pauzes, viņa pabeidza sakāmo, -Bet tagad lūdzu ejam!- Jaunajā sievietē nebija vēlme te palikt un klausīties šajos čukstos, bija vēlme tikt prom, tālu prom no šīs balss, tādēļ viņa nepievēršot vairs nekādu uzmanību balsīm, it kā tās nemaz nebūtu, soļoja uz istabiņas izeju. Bija jāatrod Edgars!

[Lianjuks]

Elīza jutās sapīkusi, viņa jutās neapmierināta par Terijas īslaicīgo uzrašanos. Saīgusi viņa izgāja gaitenī, atstādama pārējos svinētājus vienus. Negribējās tusēties kamēr nebija izpētīta pašreizējā atrašanās vieta. Iegriezusies kādā no gaiteņiem Elīza attālinājās no mūzikas skaņām.

(OCC: Nespēju lāgā saprast sava tēla pašreizējo situāciju, lai kā pārlasītu tekstu, tādēļ arī posts tāds, nu nekāds.. Īsi sakot viņa devās pastaigā pa muižu..)

[Snorkes Jaunkund...]

Anna, Gabriela.

Gabrielas un Annas atrašanās vietu - milzu telpu ar simtiem durvju pēkšņi satricināja spēcīga dārdoņa, visa zāle pēkšņi pielija ar žilbinoši baltu gaismu no stikliem, kas atradās apmēram piecu metru augstumā virs durvīm. Logi no dārdoņas, kas izrādījās esam pērkons un zibens, pārplīsa un miljoniem stikla lausku, kā lietus, gāzās pār abām meitenēm. Kaut arī stikls jau krita, meitenēm tomēr bija pāris sekunžu laika lai patvertos kādā no simtiem istabu, kuras slēpa vienīgi visas šīs durvis.

~*~

Terija, Nātans, Alija.

Visiem trijiem pēkšņi likās, ka brūnā, nelielā telpa kļūst vēl mazāka, ka sienas viņiem pietuvojas. Iespējams, tā bija tikai kāda ilūzija, vai stresa un uztraukuma acu apmāns. Čuksti sāka izvērsties par kaut ko saprotamāku, varēja saprast vārdus no divām čukstētāju balsīm.
-...lūdzu...viņ....neaiztiec...
-...kur?...[šo čukstu viņi nesaprata].....saki!...-
-lūdzu....liec mierā.......ej....[atkal kaut kas nesaprotams].....atkāpies, briesmoni....
-malā......tevi arī....
-lūdzu.....lūdzu....
Tad tie atkaļ kļuva par vienotu murdoņu, līdz pēkšņi no tālienes atskanēja dārdiens un nodrebēja grīda. Galds ar jau tā mazo gaismas avotu apgāzās, un visi trīs palika tumsā. Čuksti uz mirkli pieklusa, taču klusums pat izklausījās nepatīkamāks.

~*~

Elīza.

Elīza gāja pa kādu gaiteni, kamēr vairs nevarēja dzirdēt dārdošo mūziku. Meitene atgriezās muižas sākumtelpā, kurā bija milzīgās kāpnes, ar milzīgo, nedabiski tīro paklāju.
Pēkšņi meiteni pārbiedēja skaļš grāviens, tāds, ka pat grīda nodrebēja un no sienas pat nogāzās viena glezna.

~*~

Arejs, Lails, Daniels, Karo, Stefans, Fike, Džo, Miko un Ariadne (Sonja). Tātad visi tie, kas ir zālē.

Kad Arejs pagriezās, lai dotos atpakaļ pie Annas, viņš attapās, ka meitene zālē nemaz vairs nav. Viņa bija izgājusi no zāles, neko pat nepasakot.
Zāles logus pēkšņi izgaismoja ārkārtīgi spilgta gaisma, kas izrādījās zibens, un pēc divām sekundēm atskanēja tāds grāviens, ka pat mūzika nobālēja tam līdzās. Atskanēja apdullinošs troksnis un milzīgo logu stikli kā pēc vienas pavēles sašķīda miljons drumslās un lija pār visiem, kas bija zālē. Varēja mēģināt patverties pie bezlogu sienas, kaut gan iespējams, ka pat tad kādi stikli viņiem trāpītu. Varēja arī mēģināt bēgt caur lielajām durvīm, ārā, gaitenī. Tie, kas tām atradās tuvāk, bija lielākas izredzes izglābties bez skrambām. Tiem, kas atradās pie pašiem logiem vai sēdēja uz palodzēm, zināmā mērā pat paveicās – stikli lielākoties pārlidoja pār viņu galvām un uzbrukā vidū un dziļāk zālē esošajiem cilvēkiem. Protams, kāda lauska noteikti kādam uz vai pie loga sēdošajiem/esošajiem trāpīja, bet tas nebija tik traki.

[rudo lapu vilcēn...]

Apgriežoties apkārt, puisis bija pārsteigts, vairs neatrodot Annu zālē, tomēr nolēma par to lieki nelauzīt galvu. Teju tūlīt viņa uzmanību novērsa arī zibens. Tādu viņš vēl nebija redzējis, it īpaši tāpēc, ka grāviens izbirdināja logu stiklus.
-Pie visiem velniem!- skaļi iesaucies un ignorēdams apkārt lidojošos stiklus, Arejs metās pie aparatūras. Par laimi, tā atradās telpas dziļumā, mazliet tādā kā nišā, kur stikli netika klāt. Par tumbām, kas bija izvietotas pa zāli, varēja neuztraukties. Vairāk postu varēja nodarīt portatīvajam datoram un slēgumieārtām.
Meties pie akumulatora, kas deva enerģiju, lai sistēma darbotos, Arejs izrāva laukā visus vadus, ja nu gadījumā kāda lauska būtu pārgriezusi kādu vadu. Viņš šaubījās vai kāds no draugiem gribētu dabūt ar elektrību.
Klusums pēc grāviena un lausku lietus bez mūzikas šķita apdūlinoš. Puisis brīdi atguva elpu, nometies ceļos pie mašīnas akumalatora. To atguvis, viņš sāka smieties. Smiekli pārvēlās pāri apklusušajai zālei un šķita Areju atkal atdzīvinām.
-Tas nu gan bija grāviens.- vēl aizvien turēdams rokās vadus, viņš piecēlās kājās un paskatījās uz tiem, kas vēl bija paglābušies zālē. Kāda lauska bija noskrējusi gar viņa vaigu un atstājusi skrambu, citu neko nemanīja.

[Margo]

Pērkona grāviens, dārdoņa, spoža gaisma. Anna iekliedzās. Logs sabira tūkstošos stikla lausku, kas nu gāzās pār meiteņu galvām. Anna instinktīvi metās uz tuvākajām durvīm, raujot Gabiju līdzi. Bailes par savu dzīvību darīja savu. Sirdij daudzoties, meitene atrāva tuvākās durvis un ierāva Gabiju līdzi sev istabā. Ieskrējusi istabā, viņa aiz sevis aizcirta durvis. Elsodama, meitene pēkšņi saprata, ko izdarījusi. Viņa atkal bija istabu labirintā. Tikko viņa bija iegājusi pa durvīm, uz kurām bija attēlots sakropļotais bērns. Viņa norija kamolu, kas bija uzkā```` kaklā un lēni pagriezās, lai nopētītu istabu.


OOC: Ieva, tu esi 'mīļa'. Ha, ha, ha. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif)

[Lianjuks]

Elīza ar joni nozvārojās un nokrita tik neveikli, ka kauns. Iekšas trīcēja, šausmīgi. Piecēlusies viņa uzmanīgi devās uz gleznas pusi, lai to apskatītu un noliktu vietā. Pacēlusi tās rāmi viņa sāka to uzmanīgi pētīt. Pēkšņi viņa sajutās it kā telpā nebūtu viena, tā vienmēr notika, ja viņa bija pārbijusies. Noskurinājusies viņa sāka meklēt loģiskus secinājumus iepriekš notikušajam grāvienam.

(OCC: Kā izskatās glezna? )

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 24.10.2007 11:16

[Snorkes Jaunkund...]

Anna un Gabriela
Anna un Gabija bija iegājušas istabā, uz kurām bija uzzīmēts kroplais bērns. Kad Anna pagriezās, lai apskatītu istabu, meitenes skatam pavērās ne pārāk lielas istaba ar maigi rozā tapetēm, kurām augšmalā bija uzzīmēti zaķīši. Pašā istabās bija viena lampa, kas karājās no griestiem, un bija arī viens logs. Istabas galā bija durvis.
Istabā uz grīdas mētājās pāris vecas un nolietotas bērnu rotaļlietas. Te bija grabulītis, pārplīsusi, netīra bumba, lelles ar norautāms ķermeņa daļām, lācīši ar uzšķērstiem vēderiņiem, rotaļu zaldātiņi ar sakusušām rokām vai kājām, krāsaini, bet jau ar nodrupušu krāsu koka klucīši un trīsstūri, krāsaini zīmuļi, pārlauzti uz pusēm, papīra lapas ar tumsā vēl neredzamiem zīmējumiem. Istabas galā, likās, bija bērnu gultiņa.

OOC: Kuš, kuš, dārgā. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif)

~*~

Zālē esošie.

No Zāles atskanēja šaušalīgs kliedziens. Tas bija Daniels, kuram bija uzgāzusies vesela šalts stiklu, un tagad viņš bija aprakts zem tiem.

~*~

Elīza.

OOC: vispār, tai gleznai nebija lielas nozīmes, viņa vnk nokrita no zibens spēka, piedod. Svarīgi ir tas, kas Elīza ir pie milzu sarkanajām kāpnēm, un tagad man tā kā būtu jāzin vai viņa iet augšā vai paliek lejā.

Glezna, ko Elīza pacēla, bija parasta ainava. Tur bija ceļš, kas aizvijās miglā. Vairāk nekā nebija. Arī visapkārt bija tikai klusums. Milzīgā trepes it kā gaidīja, kad Elīza uzkāps pa tās pakāpieniem.

[Lianjuks]

(OCC: Elīzas dabā ir izzināt.. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif) )

Nopētijusi gleznu Elīza jutās vīlusies, atstutējusi to pret sienu, viņa pagriezās pret kāpnēm. Atglaudusi no sejas matus Elīza sāka kāpienu augšup, bet iepriekšējais rībiens visu laiku nepatīkami atbalsojās galvā.
Būs vēlāk jāuzprasa pārējiem, varbūt kāds būs dzirdējis un zinās.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 24.10.2007 11:29

[Big Bad Wolf]

Zāles logus pēkšņi izgaismoja ārkārtīgi spilgta gaisma, kas izrādījās zibens. Puisis stāvēja zāles vidū un vēroja aiz loga notiekošo.
Pēkšņi logi sašķīda miljons drumslās. Lails metās pie zemes un apķēra galvu ar rokām, lai stikli netraumētu viņa galvu.
-Kas pie...?-

[rudo lapu vilcēn...]

Bungādiņas plosīja kliedziens. Rādījās, ka kādam citam nebija tā paveicies kā viņam. Arejs nobāla un mirkli raudzījās uz vietu, kur stāvēja īpaši liela stiklu kaudze un zem kuras bija jaušama kustība. Iepriekšējie smiekli šķita esam pārlieku liela vieglprātība.
-Kāds piezvaniet ātrajiem!- viņš uzsauca pārējiem stāvošajiem un metās uz stiklu pusi. Nebija labi, nu pavisam nebija labi.

[Pūķēns Sāra]

Čukstus nebija iespēja tā vienkarši ignorēt, kā no sākuma bija vēlējusies Terija, jo īpaši, kad tie palika pietiekami skaidri, lai kaut ko varētu atšķirt, un tieši tai brīdī, kad čuksti kļuva skaidrāki, meitene sev neapzinoties apstājaš un klausījās tajos. Kad čuksti bija nesapritami, jau tad bija nepatīkami, bet šobrīd pār kauliem skrēja auksti drebuļi un vēl likās, ka sienas tūlīt viņus saspiedīs. Negaidīti viss nogranda un čuksti apklusa, iestājās klusums un tumsa, klusums bija tik pat nepatīkams kā pēc tam, kad Edgars... Terijai negaidīti attapās, ka viņiem vajadzētu censties atrast pazudušo draugu. Meitene norija mutē sakrājušās siekalas, -Mums vajadzētu iet,- viņa klusām noteica, -Alij? Nātan? Ejam tak!-

[Memory of Trees]

Nepietika jau ar baismīgajiem čukstiem kas Aliju padarija mēmu no bailēm. Tagad vēl šis drausmīgais grāviens. Galds bija apkritis un svece nodzisusi. Istabā bija piķa melna tumsa.
No metienes mustes atskanēja vārgs čuksts.
Terij! Kur tu esi?
Ailja mēģināja lēnām virzīties uz priekšu izstiepusi rokas.

[Snorkes Jaunkund...]

Arejs, Lails, Karo, Fike, Džo, Miko. Tātad visi tie, kas ir zālē.

Arī vēl pārītim draugu nebija tā paveicies, kā Arejam un pārējiem, mazliet saskrambātajiem, vai nedaudz sagrieztiem.
Pār Stefana lūpām pat skaņa neiznāca, kad milzīgs stikla gabals, kas bija gandrīz puse no loga, bija uzgāzusies viņam virsū, un acumirklī puiša dzīvība tika izdzēsta.
Tik pat šausmīgi notika arī ar Sonju. Tā kā meitene stāvēja maliet atstatus, no milzīgākās haosa vietas, kāda metāla loga apmale bija izvēlējusies ietriekties viņā. Skats bija šausmīgs. Metāla apmale bija burtiski izdūrusies cauri Sonjai un pienaglojusi viņu pie sienas.
Arī Daniels, kurš zem stikliem vēl bija dzīvs, mēģināja kustēties, arī stikli sakustējās, tad atskanēja gara nopūta, un stikli pārstāja kustēties. Puisis zem tiem bija nomiris.

Elīza. (gaiteņos visas durvis un pagriezieni ir tādi, kā bildēs.)

Kad Elīza uzkāpa pa trepēm, viņas skatam pavērās trīs augsti gaiteņi – viens aizgāja pa labi, viens pa kreisi un viens taisni. Katrs gaitenis bija savādāks un pavisam atšķirīgs viens no otra. Gaitenis, kas aizgāja pa labi, izskatījās tā:
(IMG:http://i240.photobucket.com/albums/ff235/mijoandmija/nx01_april_201.jpg)
Gaitenis izskatījās tā, it kā būtu būvēts kādā kosmiskajā kuģī. Tas bija ļoti moderns un metālisks.
Tas, kurš taisni:
(IMG:http://i19.photobucket.com/albums/b177/i_hate_choosing_usernames/screenshot10.jpg)
Gar gaiteņa malām bija lampiņas, pats gaitenis, nebija garš, tā galā bija tikai vienas durvis, izskatījās, kā ar asinīm apšļakstītas.
Un tas, kas pa kreisi:
(IMG:http://i148.photobucket.com/albums/s38/JeremySWelch/Corridor.jpg)
Šis gaitenis atgādināja kādu marsiešu gaiteni, viss bija vadains un ar caurulēm, savā ziņā biedējošs.

Tagad Elīzai bija jāizvēlas, pa kuru lai iet.

Terija, Nātans, Alija.

Alija, rokas uz priekšu izstiepusi, tumsā nevarēja saskatīt, uz kurieni viņa iet, bet tas noteikti nebija uz Terijas pusi. Meitene bija izgājusi atpakaļ gaitenī, pa kurieni visi trīs bija ienākuši, tālumā varēja redzēt pavisam niecīgu gaismas atblāzmu.
Telpā vēl joprojām bija stings klusums un tumsa.

Anna un Gabriela.

Meitenes, stāvot bērna istabā, izdzirdēja tādas kā nopūtas un šņakuļošanu. Izklausījās, it kā kaut kur tuvumā gulētu mazs bērns, kam ir iesnas.

[Lianjuks]

Elīza šokēta uzlūkoja visus trīs gaiteņus.. Nomurminājusi kaut ko, kas izklausījās pēc, asprātīgi.. meitene devās gaitenī, kas atgādināja marsiešu gaiteni un bija vadains un ar caurulēm. Biedējošais gaitenis viņu interesēja vairāk, tas likās orģinālāks. Asinīm notašķītās durvis likās kāds biedru jociņš pēdējā mirklī ar krāsu notašķīts, bet zvaigžņu karu stila gaitenis viņu arī dotajā mirklī nespēja ieintriģēt.

(OCC: Vai man ir iespēja postot, vai ne.. Es šo LS nepametīšu. Elīza turpina! (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif) Piedodiet, bet reti tieku pie interneta.. )

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 12.11.2007 17:50

[Hikari]

Jauneklis dzirdēja balsu murdoņu telpā, čukstus, kuri ik pa brīdi kļuva kaut cik saprotami un tad atkal pārvērtās par balsu murdoņu. Kas gan tas bija? Spoki? Gari, poltergeists? Nākamajā brīdī Nātans juta, kā novibrē grīda un mazajā telpā izdzisa gaisma. Dzirdēdams, kā Alija cenšas kaut kur doties un Terija viņiem saka, ka derētu doties, Nātans piekrītoši pamāja, bet tad saprata, ka viņu taču neviens neredz un sacīja Uzmanīgi, mēs nedrīkstam šajā tumsā viens otru pazaudēt un centās saklausīt abas meitenes pēc viņu soļiem un elpas. Lai nu kas, bet dzirde bija tas, ka ar puisis varēja lepoties, jo tā bija ļoti laba.

[Memory of Trees]

Meitene rokas izstiepusi turpināja lēnītēm iet uz priekšu. Liekas Terija priekšā nebija. Tālumā spīdēja neliela gaismiņa. Alija kā hipnotizēta raudzijās tajā līdz izdzirda Nātana balsi kaut kur sev aiz muguras.
Nātan! Es esmu šeit. Terij kur tu esi?
Meitene novērsa skatienu no gaismiņas.
Tur tālāk spīd gaisma. Man liekas tā varētu būt ieejas zāle.

[Pūķēns Sāra]

Es? Terija pie sevis nodomāja, izdzirdot Alijas jautājumu. Bija jāpiekrīt Nātanam, viņiem bija jāturas kopā un beidzot jāatrod Edgars. -Es esmu šeit,- viņa klusām nomurmināja, ne pārāk iepriecināta par to klusumu, kas bija iestājies, un par to faktu, ka tajā bija jāklausās un to vēl jāpārtrauc. Nātans sajuta kā Terija viegli aizskar puiša plecu. -Mums vajadzētu virzīties beidzot prom un atminēties par Edgaru.- Meitenes balss bija nopietna, stāvot un runājot aiz Nātana muguras, pēc tam pavelkot puiša plecu, uz kura joprojām bija viņa roka. Meitene vienkārši baidījās palaist puisi vaļā un atkal sajust to tukšumu, kas bija uzradies klausoties klusumā, kas bija uzradies pēc balšu pazušanas.

[Snorkes Jaunkund...]

Elīza.

Elīza devās pa cauruļaino tuneli, kuru izgaismoja mazi, bet neredzami gaismeklīši. Gaitenis strauji griezās pa kreisi, bet tas likās neiespējami, jo Elīza tikko bija stāvējusi uz kāpnēm, un redzēja, ka no priekšupuses gaitenis iet taisni. Lai nu kā -acu apmāns vai smadzeņu čakarēšana - Elīza devās uz priekšu pa gaiteni. Pēc neilga laiciņa viņa atradās iepretim kādām koka durvīm, uz kurām bija uzlīmēta sadzeltējusi lapiņa. Uz tās bija kaut kas rakstīts. Marija, Barbara, Elīza.

Terija, Alija, Nātans.

Visi trīs atkal izdzirdēja kādu skaņu - šoreiz nedaudz savādāku, kā iepriekš. Tie nebija čuksti un runas, un arī ne visādas šausmeņu filmu skaņas. Izklausījās pēc vēja. Tāda pamatīga ziemeļu vēja. no sākuma tas bija klusāks, tad palika nedaudz skaļāks, it kā nākdams tuvāk. Tad telpu pāršalca spirgta, auksta vēja plūsma. Telpā itin kā iebrāzās ziemeļu vējš - tik auksts un atsp.irdzinošs tas bija. Tagad jaunieši saprata no kurienes tas nāk - no aizrestotās telpas. Tā pēkšņi izgaismojās - ne daudz, bet tā, it kā iekšpusē spīdētu mēnessgaisma. Istaba meta mēnesstarus arī viņu tumšajā istabā, padarot to tikai tik nedaudz apgaismotu, ka viņi varēja saredzēt viens otra sejas.
Pēkšņi restes saliecās un pārklājās ar baltu sarmas kārtiņu. No istabas sāka sāniski krist sniegpārsliņas, un lidoja telpā pie Terijas, Nātana un Alijas. Pārsliņas bija īstas un aukstas, un sāka slīdēt arvien ātrāk un arvien vairāk. Drīz tās nāca no aizrestotās telpas tik lielos daudzumos, ka telpa draudēja apklāties ar kupenām. Bija auksti.

Šo rakstu rediģēja Snorkes Jaunkundze: 23.11.2007 13:39

[Lianjuks]

Elīza samiedza acis.. - Vai tas būtu joks? - un ilgi nedomājusi nospieda rokturi. Kas gan bija aiz tām durvīm un, kas gan viņu tur sagaidīja, galvā strauji sāka virmot domas un viņa īsti neizprata kāpēc un vispār viņai tur būtu jāiet iekšā, bet viņa gāja. (Ja tas bija iespējams.)