Helovīna šausmas. Opcijas

[Snorkes Jaunkund...]

Bija 31. oktobris, puspieci. Vecais muižas pārvaldnieks Kristaps, sēdēja pie Draudmuižas metāla vārtiem, un gaidīja kad ierodas muižas izīrētāji. Viņš skatījās debesīs un bija domās iegrimis. Palika arvien tumšāks un tumšāks. Kristapam rokās bija atslēgu saišķis. Viņš paskatījās uz muižu un nodrebēja. Kas tik tur nav noticis. Trakie jaunieši, trakie jaunieši. viņš novērsās.

Pamazām salasieties un ejiet pie Kristapa dabūt muižas atslēgu un dzirdēt ko viņš jums stāsta pa r muižu.

[Pūķēns Sāra]

Terija bija mazliet nomierinājusies, kad Nātans viņu atlaida. Nu... kad beidzām dejot, es aizgāju pēc Annas apmetņa, kuru atstājām zālē, kuru uzgājām... kad nācu atpakaļ mani piesaistīja kādas mazas durtiņas, kuras izrādās bija neīstas,un kad taisījos turpināt ceļu uz zāli, es to dzirdēju... Meitene mirkli aprāvās, bet sevi piespieda turpināt. Es dzirdēju kā Edgars kliedz, un tev saku, tas nebija joka kliedziens bet pēc tā iestājās mēms klusums, tik...tik. Vēl viena asara, un nebija iespēja vairs atrast vārdus kā aprakstīt to briesmīgo klusumu, kurš bija iestājies pēc kliedziena un turpinājās līdz viņa neieslīdēja pa šīs zāles durvīm.

[Hikari]

Labi, nomierinies! Esmu pārliecināts, ka ar Edgaru viss ir kārtībā! Ļaunākajā gadījumā viņam vienkārši kaut kas varētu būt uzkritis virsū, varbūt viņš zaudēja samaņu, nebaidies. mierināja Nātans, taču pats juta, ka satraukums pārņem visu ķermeni no papēžiem līdz matu galiem, tomēr viņā saglabājās ierastā nopietnība. Ejam, Tu man parādīsi, kur to dzirdēji un ta jau izdomāsim, ko tālāk. puisis sacīja.

[Pūķēns Sāra]

Mirkli Terija minstinājās, kad piekrītoši pamāja ar galvu. Labi, nāc, es tev parādīšu, kur to dzirdēju, bet mums to nevajag pateikt pārējiem? Es zinu, ka tas tikai radīs haosu un nekārtības, katram būs savas domas un risinājumi, bet to paturēt slepenībā arī nebūs prāta darbs, kaut, ja viņam ir uzkritis virsū tikai plaukts, tomēr... Meitene mirkli lūkojās Nātanā, gaidot atbildi, kad lēnām sāka iet uz duvju pusi.

[Bizii van Dope]

Daniels mazliet pasmīnēja, taču visai vāji. Viņa acīs iedzirkstījās vieglas dzirkstelītes. Puisis viegli atlaida viņu vaļā un smīns pabalēja vēl mazliet nemanāmāks.
Vai tad tu tiešām nesaproti kāpēc dažkārt ir labāk palikt divatā?Daniels klusībā nodomāja un seja savilkās šķelmīgāka. Puisis mazliet pavīpsnāja, taču neko neatbildēja.
Gabriela turpināja runāt un viņš mazliet izbrīnīts vērās meitenes sejā. Jā, protams, tas bija nepārprotams piedāvājums un, ja Daniels būtu piedzēries vai galīgs cūka, tad arī meiteni paņemtu, taču Daniels nebija dzēris un, lai arī puisis piekopa bohēmiskus tusiņus, tomēr viņš bija ar savu saprāta devu.
Puisis pienāca pie meitenes. Satvēra viņu aiz pleciem un pasmaidīja.
Nu, nu, Gabij, nepārsteigsimies. Viss sniedz baudu. Arī skūpsti.Daniels noteica un strauji aptvēris meiteni ap vidukli ar vienu roku sagrieza un norāva tumšākā kaktiņā, nepievērsdams itin nekādu uzmanību citiem.
Tad puisis atglauda kādu matu šķipsnu no Gabrielas sejas un kaislīgi piekļāvās pie meitenes lūpām.

[Memory of Trees]

Nolekusi no palodzes Alija sekoja Terijai.
Terij, Nātan! Pagaidiet!
Piesteigusies abiem klāt meitene iesaucās.
Varbūt tiešām Edgaram ir uzkritis kāds skapis virsū! Bet manuprāt derētu iesaistīt meklēšanā visus. Māja ir liela. Vieni paši mēs varam meklēt mūžību.

[Hikari]

Nātans uzsmaidīja Terijai un sacīja Lai nu kā, labāk tomēr ir visiem pagaidām neteikt, negribas nevienu lieki uztraukt, bet ilgi neklusēsim, tikko, kā noskaidrosim, kas noticis, nāksim atpakaļ un visu paziņosim pārējiem puisis sacīja un sekoja Terijai. Tad, izdzirdot Alijas sacīto, puisis apstājās Bet, ja Terija bija dzirdējusi to kādā konkrētā vietā, tad jau kaut kur tepat tam ir jābūt, vai tad nē? viņš jautāja. Negribējās pakļaut briesmām pārējos.

Šo rakstu rediģēja Rowenny: 02.06.2007 22:26

[Big Bad Wolf]

Pie muižas piebrauca sarkans sporta auto. No tām izkāpa slaids, 16 gadus vecs puisis. Mugurā viņam bija melna jaka un kājās džinsu bikses.
-Paldies tēt,- viņš noteica un aizcirta automašīnas durvis. Drīz mašīna vairs nebija saskatāma.
-Mmm, creu, ka neko daudz nebūšu nokavējis. Jautrībai tikai tagad būtu jāsākās,- Lails nodomāja un piegāja pie muižas durvīm un trīs teizes pieklauvēja.

[Lianjuks]

Elīza savu divriteni nosvieda krūmos citiem neredzamā vietā un nopētija muižu. Turpat ieraudzījusi Lailu, viņa nopricājās, ka nav pēdējā, un pavisam klusi pielavījusies pusaudzim klāt viņa sāka runāt.
- Muiža tā neko..
Viņai kājās bija zaļas botas, mugurā zaļa korsete un zaļi baleta svārciņi. Pie muguras atradās zaļgani sudrabaini, puķaini spārniņi, ko no rīta pati bija uzmeisturojusi, mati bija sapīti daudzās bizītēs. Šķiet Elīza bija vēlējusies panākt laumiņas izskatu.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 23.09.2007 17:54

[Big Bad Wolf]

-Jā, muiža tā neko... Izskatās diezgan iespaidīga,- Lails noteica pamezdams skatu uz meitenes pusi. -Statp citu, mani sauc Lails.- Puisis pasmaidīja.
Puisis paskatījās uz meiteni, kurai uz muguras bija spārni. Viņš nebija domājis, ka būs nepieciešams kostīms, bet tomēr drošības pēc līdzi maisiņā bija paņēmis melnu apmetni, kuram aizmugurē bija piešūta smagnēja, sarkana aste un stīpiņu, kuru uzvelkot uz galvas tai mirgoja divi radziņi. Viņam līdzi bija velniņa kostīms.
Kopā ar tērpu viņa maisā vēl bija kolas pudele un krekeru maisiņš. -Nevar jau nākt tukšām rokām.-

[rudo lapu vilcēn...]

Ritmi un mūzika aminījās, bet Arejs nepaŗstāja lēkāt kopā ar Annu. Kāpēc? Tāpēc, ak bija ajutri. Varēja vienkaŗši būt tu pats, enkas nebija ja'domā, nekam jāpievērš uzmanība. Un, galvenais, vaŗēja likt lietā savu neizkūstošo enerģiju.
Pēc otrās nolēkātās dziesmas Arejs jutās mazliet aizkusis, kā rā'dijās, Anna arī. Meitene varēja nebūt radusi pie tik enerģiskām dejām, bet labi.
-Paiesim malā? Der atvilkt elpu.- puisis meiteni uzruna'ja, mazliet rimies lēkāt un pieleicies viņai pie auss, savādāk basos maz ko varēja dzirdēt.

[Lianjuks]

- Un mani sauc Elīza.. Grūti atcerēties? - uzmācās aizdoma, ka neviens nedzird bungāšanos, tādēļ bez liekiem komentāriem atvērusi durvis Elīza iegāja iekšā. Iekšpuse arī nebija slikta un vēl tas sarkanais paklājs.. Nopētijusi to viņa pasmaidīja. - Ejam mūzikas virzienā..

[Big Bad Wolf]

Lails muižā iegāja kopā ar Elīzu. Viņš klusiņām aizvēra durvis.
-Jā, labi ejam mūzikas virzienā, sameklējam kādu.- Puisis noteica un saņēma savu līdzpaņemto maisiņu padusē. -Ceru, ka šovakas būs interesanti.-

[Margo]

Anna tikai lēkāja un dejoja kopā ar Areju. Meitene jutās tik brīvi un nepiespiesti. Seju rotāja smaids. Mati bija nedaudz izjukuši. Diadēma mētājās kaut kur uz zāles grīdas blakus kurpītēm. Anna bija nedaudz aizelsusies. Lēkāšana, smiešanās. Arejs bija pieliecies pavisam tuvu viņas ausij. Meitene nedaudz apmulsa, bet tad aptvēra, ka viņš kaut ko saka. Anna pamāja ar galvu. Tāpt viņas vārdi nebūtu dzirdami. Mūzika bija pārāk skaļa.
Anna nopūtās un, savilkusi vēl mazliet uz augšu savus garos svērkus, viņa aši aizskrēja pēc savām kurpēm. Satvērusi tās vienā rokā, ar otru viņa joprojām bijs saņēmusi svārkus, viņa aši devās atpakaļ pie Areja. Meitene ija nedaudz piesarkusi, meti katrs slējās uz savu pusi, bet Anu tas īpaši neuztrauca. Viņa vēlreiz pamāja Arejam un devās apsēsties.

[rudo lapu vilcēn...]

Veikli aizmanījies līdz galdam, Arejs atrda sulu. Kaut kur mētājās paciņa plastmasas glāžu, no kuras puisis veikli divas izvejoja. Alkohols, kas šeit bija piedāvāts plašā klāstā Areju neinteresēja un viņš klusībā cerēja, ka arī Anna pēc tā nav izslāpusi. Pielējis glāzēs sulu un to viegli pagaršojis, viņš devās atpakaļ pie meitenes, kura bija atradusi vietiņu kur apsēsties.
Kaut arī basos diezvai kaut ko varēja dzirdēt (tomēr nogriezt mūziku Arejs nesteidzās. Kas tā bija par ballīti bez kārtīgiem ritmiem?) viņš pasiedza Annai glāzi. -Tas, lai mute nav tik sausa.- Smaids sejā bija iedrošinošs un draudzīgs.

Pagaidījis kamēr meitene pieņem atnesto, Arejs kā atvainojoties pasmaidīja. -Jāiet apraudzīt aparatūru.- Un viņš apgriezās, lai dotos uz stūri, kur bija nolicis statīvu, portatīvo un visu pārējo, kas bija nepieciešams, lai atdzīvotos tumbas un cilvēkus mūzikas ritmos.
Skatienu zu mirkli piesasitīja Nātans ar Teriju un vēl vienu meiteni, ātrumā Arejs neatpazina kuru, kas stāvēja pie zāles durvīm un šķiet kaut kur gribēja iet. Varbūt tā bija tikai ēnu spēle, tomēr šķita, ka Terija ir par kaut ko noraizējusies.

[Pūķēns Sāra]

-Labi, ilgāk nekavēsimies...- Terija jau striktāk noteica, un izgāja pa zāles durvīm. Pār ādu pārskrēja drebuļi, kā nekā meitenes trūcīgais kostīms nespēja nodrošināt to, lai ķermenis saglabātu siltumu. Lai kaut cik sasildītos viņa sakrustoja rokas, kad pamanīja Elīzu un Lailu. Šie divi gan bija salīdzinoši nesen zināmi vairākumam to cilvēku, kas jau atradās mājā, bet nenoliedzami viņi bija vairāk vai mazāk iepatikušies visiem, ja jau tika uzaicināti uz tik, salīdzoši, noslēgtu ballīti.
-Elīz! Lail!- Terija pamāja abiem jauniešiem, sākot iet viņiem pretī. -Jūs abi tā pavēlu ieradāties, ballīte gan tik tikko tikai sākās. Visa rosība notiek tur...- zaļacainā meitene norādīja uz zāles durvīm, caur kurām viņa, kā arī Nātans un Alisija bija izgājuši. -... par neko neuztraucaties. Viss jau sagatavots. Vienkārši izklaidējaties.- Jaunā sieviete abiem uzsmaidot, norādīja, lai tie viņai seko un uzgrieza tiem muguru, savā graciozajā gaitā sāka gājienu atpakaļ pie Nātana un Alisijas, kuri atradās tur pat pie zāles durvīm. Ejot pūkainā kaķa aste, kas bija piestiprināta pie viņas ļoti īsajiem svārciņiem, līgani šūpojās. Nonākot pie durvīm, kā arī pie abiem iepriekšminētajiem cilvēkiem, viņa atkal uzrunāja Lailu un Elīzi. -Mums - trijiem, vēl šis tas jāizdara, kā saka, pārsteigums, bet jūs ejat tik pie pārējiem, vienīgi, nevienam nesakiet, kur un kādēļ aizgājām, savādāk vairs nebūs interesanti.- Vēl pirms pievērsties Nātanam un Alisijai, viņa koķeti piemiedza ar aci Lailam.
-Ejam?- Nesagaidot atbildi, viņi satvēra Nātana un Alisijas roku, sākot vilkt viņus burtiski prom pa gaiteni.

[Margo]

Apsēdusies uz sola, Anna aši uzvilka kupres. Diadēmu viņa nolika turpat uz galda. VIņas seju rotāja viegls smaids. Viņa tikko bija dejojusi ar Areju. Meitene pavēla acis, lai nopētītu zāli, taču meitenes priekšā jau atkal stāvēja Arejs. Anna nedaudz salēcās, tad atkal pasmaidīja. Viņa paņēma puiša dāvāto glāzi, crēdama, ka tajā nebija piejaukts kāds stiprais dzēriens. Paldies! viņa nokliedzās, bet vārdi līdzinājās čukstam, skaļās mūzikas dēļ. Meiten pielika glāzi pie lūpām, nedaudz pagaršoja dzērienu. Tā bija sula. Nu jau meitene iedzēra lielķu malku. Viņa atspieda vienas rokas elkoni pret galdu. Tad pavērsās pret Areju. Puisis teiās iet pārbaudīt aparatūru. Anna pamāja.
Anna priecājās, ka bija atnākusi uz ballīti. Šeit patiešām gāja jautri. Skatiens klīda pa zāli. Te pie durvīm meitene ieraudzīja Teriju vēl kopā ar diviem meitenes draugiem. Viņa izskatījās satraukta. Pēc brīža Terija jau metās gandrīz vai skriešus, velkot līdzi arī Nātanu un Alisiju. Anna sarāva uzavi. Kur tāda steiga? Kāpēc terija bija tik uztraukta? Meitene aši izdzēra vēl vienu malku sulas, tad nolika glāzi uz galda. Atkal savilkusi garos svārkus, meitene triem soļiem šķērsoja zāli, lai sekotu Terijai.
Terij! viņa iekliedzās, kad bija izskrējusi gaitenī. Ana vērās uz pusi, kur bija aizskrējusi draudzene.Gaitenī bija vēsāks nekā zālē. Varbūt tikai tā šķita, jo meitenei mugurā nebija jakas. Viņa aptvēra plecus ar rokām, un ašiem soļiem lūkoja doties meklēt Teriju. Viņa tikai pavirši pasveicināja atnākušos draugus un metās kādā gatenī, kur kā meitenei šķit, bija aizkrējusi Terija. Gaitenis šķita tukšs. Anna domāja, ka varbūt Terija jau paspējusi tikt nedaudz tālāk, tādēļ viņa turpināja steigties. Kā gan meitene varēja zināt, ka viņa nogriezusies nepareizajā gaitenī?

[Snorkes Jaunkund...]

Terija, Alija un Nātans bija izskrējuši gaitenī, un tagad gāja caur kādu gaiteni, kura griesti bija tik augsti, ka gar sienām degošās lāpas nespēja izgaismot tā griestus, kuri iesniedzās tumsā. Ejot pa to, tālumā varēja redzēt nelielu gaismiņu, kas gan likās ļoti tālu, bet jau pavisam drīz gaitenis beidzās nelielā, kantainā un gaiši brūnā istabā, kuras vidū stāvēja galdiņš un uz tā dega svece, kas mazo telpu skaisti izgaismoja. Istaba bija tukša, taču pie kreisās sienas no durvīm bija ar metāla restēm aizrestots logs, kurš kā aizsargs neielaida sveces gaismiņu tālāk par metāla režģiem atstājot visu to, kas aiz tā bija, tumsā.
~*~
Anna bija iegājusi kādā gaitenī, kurā, kā viņai likās, pirms mirkļa bija iegājuši Terijs, Alija un Nātans. Meitene gāja pa gaiteni, kurā ik pēc kādiem 10 metriem bija viena lāpa pie sienas, un pats gaitenis gan uz priekšu, ka atpakaļ grima tumsā. Tajos nelielajos sienas laukumiņos, kuri žēlsirdīgi tika apgaismoti ar lāpu, siena izskatījās kā no akmens taisīts, bet ne no laukakmeņiem, bet tā, it kā mūtu viens milzīogs akmens, gar visu sienu. Tas nebija asfaltveidīgs, bet tieši kā viens savienots akmens. Likās, ka gaitenis nekad nebeigsies. Beidzot pēc laika, kas likās, kā stundas, un Anna jau no pēdējās lāpas bija krietnu gabalu tālāk, un visapkārt bija tums, viņa sajuta (vai ieskrēja) aukstas, kā no metāla taisītas, durvis.

[Margo]

Anna tikai skrēja un skrēja tālāk gaitenī. Sirds sitās strauji. Meiteni sāka pārņemt bailes. Viņa bija viena. Šeit nebija nedz Terijas, nedz kāda cita. Anna apstājās. Gaitenī atbalsojās viņas elsas. Meitene ieklausījās. Nekā vairāk. Terij! vārdi atkal atbalsojās gaiteņa sienās. Nekā. Neviens neatsaucās. Anna bija apstājusies pie kādas lāpas, kas kaut nedaudz apgaismoja laukumiņu, kur meitene stāvēja, atspiedusies pret vēso akmens sienu,
Velns! Esmu apmaldījusies! viņa nolamājās, ar bailēm palūkojoties apkārt. Bailes auga augumā. Viņa bija vecā muižā, Helovīna naktī. Kā šausmu filmā. Meitene atkal atsāka skrējienu, Gaitenis tikai veda tālāk un tālāk. Likās, ka tam nav ne gala ne malas. Kādēļ gan viņa bija skrējusi tālāk? Šeit taču nebija Terijas! Anna nemācēja pati sev atbildēt. Kājas nesa viņu tālāk. Pēkšņi meitene pret kaut ko atdūrās. Viņa nokrita uz vēsā akmens pamata. Roka sāpēja, jo to viņa bija iztaisnojusi sev priekšā skrējiena laikā, lai varētu sataustīt ceļu. Velns! viņa iekliedzās. Vārdi atkal atbalsojās gaitenī. Baisi. Anna piespieda sevi piecelties. Roka trīcēja. Tumsā nevarēja pateikt vai tai kas noticis. Tuvākā lāpa bija kādu gabaliņu atpakaļ. Lai pieceltos kājās, Annai nācās atbalstīties pret atsišanās punktu. Tās šķita kā durvis. No metāla. Roka sastapās ar kaut ko aukstu, aukstāku un saltāku par akmens sienām. Meitene nopūtās. Bija pavisam vēsi. Sirds sitās kaklā. Viņa bija viena kādā tunelī, šķita, tālu prom no visa...

[Hikari]

Nātans juta, kā Terija viņu pavelk aiz rokas un sekoja meitenei. Visi trīs devās cauri pustumšam gaitenim uz priekšu. Tā kādu laiciņu ejot uz priekšu Nātans atdūrās kantaitā telpā ar galdu un vienu sveci, kas šo telpu lieliski izgaismoja un vērta tādu mistiski- romantisku. Nātans aplūkoja istabu un pamanīja metāla režģi pie loga. Pagriezies pret meinetēm, puisis jautājoši uzlūkoja Teriju Nu, un uz kurieni tagad?

[Pūķēns Sāra]

Terija neapstājoties vilka abus draugus uz priekšu, ar acīm meklējot gan mazās uzzīmētās durtiņas, gan arī lielās divviru, kas veda uz jau mazliet papostīto zāli, kad pārsteigta nonāca mazajā istabiņā ar galdiņu un sveci. Palaidusi vaļā draugu rokas, pareizāk gan Alijas, meitene mirkli vienkārši turpināja stāvēt. -Tā.- Bija vienīgais, ko viņa izdvesa. Es tak varu apzvērēt, ka garām tajām mazajām durtiņām nepagājām, kur nu vēl tām divviru, es tak viņas neaizvēru, un atvērtas, ja ne es, tad kāds no viņam abiem būtu pamanījis, bet... Tikai tagad palaidusi vaļā Nātana roku, viegli apjukusi viņa piegāja pie aizrestotā loga. Varbūt es iegāju ne tajā gaitenī? Jo ilgāk jaunā sieviete stāvēja pie loga un apsvēra šo ideju, jo pieņemamāka tā kļuva. -Iesim atpakaļ,- bija vienīgais, ko viņa pagriežoties pret abiem pārējiem pateica.