Helovīna šausmas. Opcijas

[Snorkes Jaunkund...]

Bija 31. oktobris, puspieci. Vecais muižas pārvaldnieks Kristaps, sēdēja pie Draudmuižas metāla vārtiem, un gaidīja kad ierodas muižas izīrētāji. Viņš skatījās debesīs un bija domās iegrimis. Palika arvien tumšāks un tumšāks. Kristapam rokās bija atslēgu saišķis. Viņš paskatījās uz muižu un nodrebēja. Kas tik tur nav noticis. Trakie jaunieši, trakie jaunieši. viņš novērsās.

Pamazām salasieties un ejiet pie Kristapa dabūt muižas atslēgu un dzirdēt ko viņš jums stāsta pa r muižu.

[Pūķēns Sāra]

Meitene viegli pamāja un raitā solī aizgāja pie Annas, Ko sēžam kā piepes iesūnojušas? Meitene jautri jautāja, Vai nemaz negribas pakustēties? Viņa nopētīja Annu, Klau, kur ir tavs apmetnis? vai palika tai zālē? Likās Terijas runas plūdus nebija iespējams apstādināt, Tad varbūt aizejam pakaļ? Viņa palūkojās uz Areju, tad uz Annu, Nē, man ir labāka doma. Tu paliec te pat, bet es aiziešu pakaļ. Es jau drusku pakustējos, tieši gribu mazliet pastaigāties, bet tev vēl viss priekšā. Terija viltīgi pasmaidīja. Nu tad es eju. Labi? Viņa vēlējās pārliecināties, bet nesagaidījusi atbildi aizseidzās pāri zālei, garām Gabrielai un Danielam, Gabija acīm redzami jau biju kārtīgi ierāvusi, bet viņa nepievērsa tam uzmanību, izteidzās ārā no zāles.

Tur par stāvēja sakē pudele, ko viņa bija astājusi. Heh, nekur tu neesi pazudusi draudzene. Terija paņēma pudeli un raitā solī gāja uz priekšu pa gaiteni, kur vajadzēja atrasties gaitenim uz zāli. brīdi jau likās, ka viņs ir iegājusi netur kur vajag, bet te jau bija arī gaitenis. Pa pāris mirkļiem viņa nokļuva zālē un atradusi apmetni, gāja atpakaļ. Solis vairs nenesās tik raits kā pirms tam un nonākusi atpakaļ lielajā gaitenī, viņa jau vilkās kā gliemezis. Nezin kādēļ vēlēšanās atgriezties bija izčabējusi un labais garastāvoklis tur pat, un tagad sirdī iedūrās, kas nepazīstams. Viņa atgrieza pudeli un beidzot ļāva šķidrumam aizskart savas lūpas, kas pēkšņi likās tik sausas kā papīrs. Terija iemalkoja lielu malku sakē, bet pēkšņi visu izspļāva ārā. Fui, kas pa dranķi. Meitene pretīgumā noteica un noslaucījusi muti, pacēla pudeli acu augstumā. Piedod dārgā,bet neesi manā gaumē. Pēkšņi viņa pagrieza galvu uz sāniem un ieraudzīja durtiņas, kas uz citu fona bija niecīgas. Meitene kā apburta pie viņām piegāja un, ilgi tajās lūkodamās, uzlika roku uz roktura, vēlēdamās tās atvērt.

[Bizii van Dope]

Gabija bija manāmi iereibusi. Un tas tikai drusku dzērušo Danielu mazliet mulsināja.
Paklau, Gabij....Varbūt...taču viņa iesāktais teikums aprāvās, jo meitene paklupa un ieķērās puiša kreklā.
Tu arī nedejo slikti.Daniels noteica un viegli pasmīnēja, taču tā vai tā bija viegli apmulsis.
Protams, kad esi neiereibusi. Bet, ko jau es tur kasīšos. Es dzērumā neesmu labāks. Ja ne vēl simtiem reižu sliktāks.
Un te pēkšņi Gabriela puisi noskūpstīja.
Daniels uz brīdi ļāvās skūpstam, apņēma viņu ap vidukli un pierāva sev klāt, taču pēc mirkļa jau atrāvās no meitenes.
Varbūt mums derētu atrast kādu klusāku vietiņu.....Kaut arī, nē....Daniels murmināja, būdams mazliet domīgs un vēl joprojām turēdams meiteni ap vidukli, cieši piekļautu pie sevis.
Vairāk klaiņot pa šo māju es negribu.
Un puisis atkal piekļāvās Gabrielas lupām.

[Snorkes Jaunkund...]

OOC: tagad neviens nekur no zāles projām vairs neejat, ja? Un piedo, Pūķēn, pašlaik tev vien vajadzēs atgriezties un pateikt kaut ko svarīgu pārējajiem!

Gabriela pārsteigumā atkāpās (vai ieelsās, vai atrāvās , vai vienalga ko izdarīja. XD ) no durvīm. Tās bija uzzīmētas. Kāpēc gan vajadzētu uz sienas zīmēt durvis?! Gabriela kādu mirkli tur stāvēja un brīnījās, kad pēkšņi izdzirdēja Edgara kliedzienu, no kādas patālas vietas. Viņš bija šausmīgi iekliedzies un tagad mājā atkal valdīja klusums. Nekur neskanēja ne soļi, ne saucieni pēc palīdzības, nekā. Tikai biedējošs, noslēpumains klusums.

[Pūķēns Sāra]

OCC. Gabriela? Vai nebija domāts, Terija? Jo cik zinu, Gabriela izklaidējas ar Danielu zālē, tātad pieņemu tomēr, ka domāji Teriju.

Meitene pārsteigta atkāpās, Tās tak ir zīmētas. Viņa konstatēja, It kā pirms tam es neko tādu nedzēru un arī šis šķidrums netika līdz manam kuņģim, lai tagad, kaut kas rādītos. Terija papurināja galvu un, cenzdamās pārliecināta, ka tomēr maldījusies pārlaida ar roku pāri durvīm, bet secināja, ka tiešām tās ir zīmētas. Ar mani, kaut kas nav kārtībā. Viņa paskaļi noteica, Bet kā dēļ ir jāzīmē durvis, ja te ir līdz kaklam īstu?
Meitenes ausīs iedūrās šausmīgs kliedziens, kas lika tai atrauties no zemes pa pāris centimetriem, un tad pēkšņi tas pārtrūka. Kas tas bija, vai tiešām... nē nevar būt. Ellē ratā, tā bija viņa... Nē, nē nomierinies. Terija bailēs trīcēja, klusums, kas tagad bija uzradies, bija vēl baisāks kā kliedziens, kurš tikko apklusa.

Terija iesteidzās zālē, soļi bija sasteigti un nevienmērīgi, Annas apmetnis bija viņas rokās, bet pudele bija pamesta, kaut kur paceļam. Likās, ka viņa nemana nevienu sev apkārt, pēkšņi viņa paklupa un, knapi noturējusies kājās, viesiem uzsmaidīja. Ar mani... Meitenei aizkrita balss un acis pauda bailes. Viņa aizvēra plakstiņus un pēc kāda brīža tos atvērusi pasmaidīja. Ar mani viss kārtībā. Tam vajadzēja izskanēt pārliecinoši, bet tas varāk izskanēja kā maza bērna meli, kad tas cenšas pateikt mammai, ka nav ņēmis konfekti, kaut mute ir netīra ar šokolādi.

[rudo lapu vilcēn...]

Arejs bija sariktējis līdz galam mūziku un tagad no tumbām plūda visdažādākie ritmi pietiekamā skaļumā, lai sarunātos nāktos paskaļā balsī.
Puiša skatiens klejoja pa zāli, dažbrīd smaidīdams par kāda pāra deja soli, citubrīd atkal viegli smiedamies. Par ko? To šķiet zināja tikai apts puisis.
Sākās kaŗtējā deja. Viena no mīļākajām puiša dziesmām. Saputināji spuraino galvu, viņš viegli iekaucās. Mūzikas ritmā tas šķtia iederamies pilnībā.
Ādas jaka bija nomesta kaut kur sāņus un puisi stāvēja vieglā, diezgan pieguļošā, melnā T-kreklā. Acis silti dzirkstīja. Vajadzēja izla'dēties. Un kur to vēl labāk izdarīt kā dējā?
skaitens paŗslīdejā pār meitenēm, kurām vēl bnebija pāra. Tas apstājās pie Annas. Meitene bija kautrīga un arejs nešaubījās, ka arī viņa labprāt dažkaŗt izkustētos.
Aši pārbaudījis vai viss ar aparatūru ir kārtībā, puisis iesildoties izmeta ritentiņu pa ceļam. Pēc mirkļa viņš jau bija Annas priekšā.
-Sveika. Nevēlies padejot?- smaids bija silts un sirsnīgs. Acis viegli dzirkstīja un viss stāvs šķita paužam nevaldāmu preiku un enerģiju, kas spētu aizraut visus.

[Margo]

Jā..jā piepes...Anna smaidot noteica un pakustējās mūikas ritmā, pēc brīža Terija jau joņoja pāri zālei. Anna gribēja sekot, taču pēkšņi viņas pries''a zradās Arejs.
A...a...sveiks...viņa nedaudz stostīdamās noteica un tad nolūkojās pakaļ Terijai. Viņa bija apstājusies pie durvīm.
Pagaidīs.viņs nodomāja. Šī bija vņas izdevība.
Jā, labprāt.viņa smaidot noteica un kautrīgi paskatījās puisim acīs.
Es gan brīdinu...īpaši labi nedejoju.viņa noteica un atlaida roku no galda atkal mulsi pasmaidīdama.
Anna patiešām īpaši labi nedejoja, bet tas bija tikai tāpēc, ka viņabaidījās parādīt sev. Viņa nekad nevienam nebija rādījui savu patieso būtību. Neviens nebija ieskatījies meitenes dvēselē.
Iesim?viņa noprasīja un acīs dzirkstīja liesmiņa.

[rudo lapu vilcēn...]

-Es pavisam nemāku dejot.- Arejs paraustīja plecus. -Būsim saderīgs pāris.- viņš viegli iesmējās un satvēra meiteni aiz rokām.
-Ejam!- atmugurisku ejot viņš stūrēja kaut kur uz zāles vidu. tur nonācis, puisis apstājās.
Kāja viegli sita mūzikas ritmu. Melodija bija mainījusies. Sāka skanēt pirmās taktis Good Charlote dziesmai S.O.S. Puisis gaidīja kādu deju iesāks Anna, lai vaŗetu viņai piebalsot.
enerģija un prieks, kas šķita plšutam no puiša, varēja aizraut katru, kas uzdrošinājās.

[Margo]

Ak, Dievs! Anna nespēja noticēt.Viņš uzaicina mani dejot...
Arejs meiteni vadīja uz deju zāles vidu.
Ko man darīt? Kā dejot?viņs sev jautāja, jo bija pārāk kautrīga, lai kaut ko uzsāktu.
Saņemies!!!viņa sevi mudināja un sāka pamazām kustēties.
Sākt vai nesākt sarunu?galva bija pilna jautājumu.
Viņa ieksatījās puiša acīs. Tik neērtā situācijā Anna nekad nebija bijusi. Cik viņa bija uzturējusies puišu sabiedrībā, tad tik samulsusi viņa nekad nebija jutusies.

[rudo lapu vilcēn...]

Arejs raudzījās pretī atklāti un droši. Smaids rotaļājās puiša sejā, bet acis dzirkstīja preikā. Annai sākot kustēties, viņš piebalsoja ar līdzīgām kustībām. Sākot skanēt smagākajam pavadījumam, Arejs nenovaldījās.
-Uz priekšu!- viņš viegli pamudināja un sāka lēkāt apkārt. meitenei, nedaudz purinot galvu. Skatiens tikpatkā nenovērsās no meitenes.
)Plaukstas bija pavērstas pret meiteni, gaidot, akd viņa ieliks savas rokas viņējās un peivienosies lēkāšanā.

[Pūķēns Sāra]

Terija piegāja pie Alijas, kura sēdēja uz palodzes. Sveika. Viņa uzlika rokas uz palodzes blakus Alijai. Jauks vakars, ne? Viņa centās izklausīties pēc iespējas mierīgāka, bet balsī bija sajūtams mazs satraukums. Protams, vienmēr var būt labāk, bet priekš sākuma viss iet... Likās, ka Terijai aizlūza balss, skaļā mūzika nevarēja padzīt to kliedzienu gaitenī, kas, likās, it kā visu laiku atskan atkal un atkal, viņas ausīs un liek tai bailēs notrīcēt. Vai nezini, kur ir Edgars? Meitene pēkšņi jautāja un pacēlusi, nolaizto galvu, viņa cieši lūkojās Alijā.

[Margo]

Anna iesmējās, kad Arejas sāka lēkāt viņai apkārt.
Uz priekšu...viņa sev teica.To gan tu proti...
Meitene pacēla ar vienu roku augšā garos svārkus, un otru roku ielika Areja plaukstā.
Lai arī cik tas nav muļķīgi.viņa sev teica, bet acis dzirkstīja priekā.
Arī Anna sāka nevaldāmi lēkāt.
Saņemies! Varbūt tā ir pēdējā reize, kad ar viņu dejo!viņa teica un pasmaidīja.

[Memory of Trees]

Alija bija uz brīdi aizdomājusies. Taču no šī stāvokļs viņu izrāva Terijas balss.
Edgars?
Meitene pameta acis apkārt telpai
Pirms mirkļa viņš man teica, ka aiziešot uz toleti. Atpakaļ vēl nav nācis.
Atspiedusi muguru pret logu viņa uzreiz atlēca atpakaļ. Tas bija mitrs, um tagad arī viņas kletas mugurpuse bija mitra.
Kādēļ tu tā jautā?
Pēkšņa doma iešāvās Alijas galvā.
Kur šeit vispār ir tolete?

[Eņģeļu gūstekne]

Priekš kam tev klusāku vietiņu? Garajai kleitas aizmugurei velkoties pa zemi kamēr meitene dejā knapi stāvēdama ārdījās Gabriela vaicāja. Viņas acīs dzirkstīja prieks, bet kā gan var nepriecāties dejojot ar tik izskatīgu džeku? Gabija uzlika rokas uz Daniela pleciem. Pat neapdomājot to, ka viņa izliek uz paplātes visas domas, kas maisījās galvā Gabriela iesāka savu sakāmo Vai zini, ja mēs atrastos divi vien telpā kur ir liela gulta, varu apzvērēt, ka es ļautos tev paņemt mani priekšā. Gabija pat nenosarka pēc šī teikuma, bet fakts, ka viņa nemeloja bija tas, ka viņas sejā uzliesmoja patiess smaids un viņas acīs dzirksteļoja triumfa uguntiņas.

[Pūķēns Sāra]

Bija piepildījušās Terijas ļaunākā nojausma. Meitene pagriezās ar muguru pret palodzi un noslīdēja zemē, apķerot ar rokām ceļus un tajos iespiežot galvu. Nē, nē, nē Edgars tas nevarēja būt... tas nevarēja būt Edgars... pārāk labs cilvēks... bet kur tad viņš ir? Izbeidz!... Bet Edgars... Tā balss bija viņa. Terija viegli trīcēja, šis viss uzdzina vecas atmiņas: skaļā mūzika, jautrie cilvēki un tikai tu pats esi redzējis vai sajutis, ko labāk citiem nezināt.
Vai... Meitenes balss bija knapi dzirdama, Vai esi pārliecināta, ka Edgars aizgāja? Viņa vēljoprojām bija iespiedusi galvu ceļos. Pēc kāda klusuma brīža viņa atkal ierunājās.
Es dzirdēju, ko... Viņa aprāvās un dziļi ievilka gaisu, ... ko ļoti dīvainu.

[Margo]

Anna smējās un lēkāja mūzikas ritmos. Šī bezjēdzīgā lēkāšana bija padarījusi Anna atvērtāku. Meitenei vairs nerūpēja, cik muļķīgi viņa izskatās.
Anna pārstāja lēkāt, un pieliekusies novilka kurpes, kas bija uz neliela papēdīša. Tad viņa tās aizslidināja nedaudz tālāk no dejošanas vietas.
Varam turpināt...Anna smejot noteica, vēl noņemdama diadēmu un pasmaidīdama.
Kaut arī puiša klātbūtnē viņa vēl nedaudz mulsa, viss apkārtējais likās mazsvargs. Anna vēl nedaudz piepacēla kleitu.
Ak, mans Dievs!viņa sevi norāja.Ko es daru.
Taču šie vārdi nelīdzēja. Kaut kā meitenes sirds bija atvērusies. Sirds teica priekšā, ka vajag tā darīt. Sirds prātu vairs neklausīja. Annai bija laiks sevi parādīt...

Šo rakstu rediģēja North_see: 21.12.2006 15:44

[rudo lapu vilcēn...]

Silts smaids nepārtrauca rotaļāties puiša sejā.
-Varam.- viņš viegli atbildēja un satvēra meiteni ap vidukli. Viegli pacēlis viņu augšā un apgriezis riņķi, Arejs Annu atkal nolika zemē.
Tad saņēmis abas viņas plaukstas, puisis turpināja lēkāt apkārt meitenei, silti smiedamies.

[Margo]

Es nespēju tam noticēt...Anna sevi iekšēji rāja, taču viņa negrasījās pārtraukt dejot.Ko es daru?
Mati no lēkāšanas jau bija izjukuši, taču tas nelika apstāties. Viņa lēkāja un lēkāja.
Meitene bija prieka pilna. Nekad viņa nebija jutusies tik brīva un pacilāta.
Es vēlētos kaut šis mirklis nebeigtos...viņa nodomāja, kad Arejs viņu pacēla augšup. Anna iesmējās.
Tad jau viņi abi bija sākuši lēkāt sadevušies rokās.
Meitenei viss bija mazsvarīgs. Arejs bija kaut kādā veidā atvēris viņas sirdi.

[Pūķēns Sāra]

Skatiens klejoja pa zāli, pēkšņi apstādamies pie Nātana. Meitene pieslējās kājās, mirkli likās, ka viņa atkal pakritīs, bet nē, viņa stabili stāvēja uz kājām. Es dzirdēju kā kliedza Edgars. Viņa vienkārši nočusktēja, neskatoties uz Aliju un stabiliem, bet ne pārāk pārliecinātiem soļiem, piegāja pie Nātana. Khm... atvaino, ka atkal traucēju, bet... Terijas apzinīgās balss atkal pagaisa, meitene cieši aizspieda ciet acis un rokas cieši pieķērās pie Nātana, savādāk meitene nokristu. Mums ir jāpalīdz Edgaram, mums viņam ir jāpalīdz. Es dzirdēju kā viņš kliedz, kad izgāju. Vai saproti? Terija izmisusi atvēra acis, likās, ka katru brīdi viņa sāks raudāt. Es negribu traucēt, tos tur... viņa turpināja čukstēt, norādot ar galvu uz diviem pārīšiem, kas dejoja, Bet domāju, ka tu varētu ko darīt, ko izdomāt. pār meitenes vaigu pārtecēja viena asara, kuru viņa necentās noslēpt. Edgars viņai bija labs draugs, pat kā brālis, viņš vienmēr uzmundrināja meiteni, kad viņai bija slikti, viņš bija cilvēks, kurš savā laikā Teriju bija izvilcis ne no vienas vien ķibeles, tādēļ nebija brīnums, ka to visu viņa uztvēra tik jūtīgi.

[Hikari]

Nātans visu šo laiku bija garlaikodamies atradies zālē un nu, kad bija pienākusi Terija, kura likās uz asaru un sabrukšanas robežas, puisis negaidīti jutās kā no sliedēm izsists, jo pirmīt bija pamatīgi aizdomājies, vērojot gaismas dejas uz sienām. Uzlūkojis meiteni, Nātans piesrākās viņas vaigam, lai noslaucītu asaru. Tas bija silts. Puisis gribēja, lai Terija nomierinās, tapēc, saņēmis meiteni aiz rokas, pieklāva viņu cieši klāt un mirkli paturēja. Tad, atlaidis meiteni, viņš nopietni jautāja Kas īsti notika? Tu kaut ko redzēji vai tikai dzirdēji Edgaru kliedzam? Tu zini, kur viņš gāja vai kur bija un kur palika? Man ir jāzin pēc iespējas vairāk, lai varētu palīdzēt. Nātans atzina.

[Snorkes Jaunkund...]

OOC: Row, lūdzu sakliedz visus kopā, pēc pāris postiem, un pastāsti situāciju. Tad būs jāsāk meklēt.