Helovīna šausmas. Opcijas

[Snorkes Jaunkund...]

Bija 31. oktobris, puspieci. Vecais muižas pārvaldnieks Kristaps, sēdēja pie Draudmuižas metāla vārtiem, un gaidīja kad ierodas muižas izīrētāji. Viņš skatījās debesīs un bija domās iegrimis. Palika arvien tumšāks un tumšāks. Kristapam rokās bija atslēgu saišķis. Viņš paskatījās uz muižu un nodrebēja. Kas tik tur nav noticis. Trakie jaunieši, trakie jaunieši. viņš novērsās.

Pamazām salasieties un ejiet pie Kristapa dabūt muižas atslēgu un dzirdēt ko viņš jums stāsta pa r muižu.

[rudo lapu vilcēn...]

Nav ko lieki kavēties! pusis viegli iesaucās un, apsteidzot Edgaru, poirmais aizsteidzās pie durvīm, pa ceļam viegli pasmaidōt meitenēm.
Nonācis pie aŗdurvīm, viņš škita mirkli uzgaidam, pirms steidzās atkal ārā. Solis gan vairs nebija tik ātrs, taču peitiekami raits.
Rokās tika saž';naugtas atslēgas, lūpās rotaļājās viegls smaids, bet acīs mirdzēja prieks, šķiet neiztrūkstoša Areja sastāvdaļa.

[Bizii van Dope]

ooc: Terija, taču pameta telpu, kurā mēs tikko ienācām, ne?

Gabrielas roka izrāva Danielu no dziļām domām. Puisis palūkojās uz meiteni un pasmaidījis atbildēja meitenes satvērienam, taču ar to arī viņš beidza smaidīt.
Daniels atkal palika nopietns un mazliet domīgs.
Derētu gan.viņš nosacīja un, daudz nedomādams, ievilka Garielu iekšā telpā.
Viņš sāka lūkoties apkārt ar domīgu skatienu.

[Margo]

Anna īsti nesaprata, ko Terija ar to bija domājusi.
Viņa iedomājās par areju, tad pie sevis nosmaidīja un aizdzina šīs domas.
Cik muļķīgi...viņa sev noteica un palūkojās uz Teriju.
Tad viņa devās iekšā zālē, pētīdama lustras un galdus.
Viņa pagriezās pret durvīm un nopētīja tās.
Vismaz te patiesi nekas nevar noiet greizi...viņa nodomāja.

[Hikari]

Nātans sekoja Edgaram un Arejam. Puisim patika izvēlētā vieta ballītei- plaša un ērta un pietiekami ietilbīga, tapēc viņš arī devās uz mašīnu, palīdzēt draugiem sanest visu nepieciešamo aparatūru. Tikai pirms tam viņš vēl paspēja ātri kādā no zāles stūriem nolikt savu somu, kurā atradās vīna pudeles- bija apnicīgi tās staipīt visu laiku līdzi.

[rudo lapu vilcēn...]

Klusi nosvilpojis kādu meldiņu, puisis atslēdza mašīnu un no bagažnieka izvilka laukā apratūru, sākot ar pulti un tās statīvu, beidzot ar tumbām, četrām un lielām. Uzmanīgi to visu nolicis uz asfalta turpat mašinas aizmugurē, šķiet aŗkartīgi nopietni piekodināja atnākušajiem puišiem.
Tikai uzmanīgi. Man brālēns sprandu apgriezies, ja atvedīšu visu kjā lūžņu čupu atpakaļ. balsī jautās viegla stingrība.
Taču nopietnību ātri aizstāja ierastais, rotaļīgais smaids. Atstājis, lai paŗējie ieness visu mājās, viņš atvēra motora pārsegu un sāka ķimerēties ap akumalatoru, laito izdabūtu laukā.

[Pūķēns Sāra]

Terija tik pat koķetīgi atsmaidīja Edgaram, bet tad noskatījās uz Nātana muguru, kura jau soļoja ārā pa durvīm. Viņš... Viņa neapmierināti nodomāja, ... es reiz viņu vienkārši...! Viņa smagi nopūtās un sekoja Annas piemēram, iegāja zālē.
Te jau noteikti nav rozetes. Viņa ar smieklu pieskaņu Annai teica, [/b]Bet ko lai zina... Viņa nopētīja kādu sienu. [b]Kā tev liekas, kur būtu normālākā vieta, kur nolikt mūzikas aparatūru? Viņa bija viegli uztraukusies, no malas tas varētu likties, ka viņa vēlējās visu pēc iespējas ātrāk sākt, bet pa īstam viņa vienkārši vēlējās pēc iespējas ātrāk tikt prom un izpētīt otro stāvu.
Kur vispār ir Daniels un Gabriela? Viņa jautāja Alijai.

[Hikari]

Nātans pamāja Sarunāts, uzmanīšu Tavu aparatūru viņš sacīja un, piegājis pie mašīnas, kur uz asfalta stāvēja aparatūra, puisis paņēma rokās vienu no tumbām, kura izrādījās pietiekami smaga un lēnām nesa to uz zāles pusi.

[Memory of Trees]

Terijas balss izrāva Aliju no spņainām pārdomām. Liekas kādas pioecas minūtes viņa bija stāvējusi blenžot vienā punktā.
Es nezinu.
Brīdi apdomājusies
Kaut gan liekas pirmīt viņus redzēju kaut kur klusi aizlavāmies... Droši vien tup kādā stūrī
Viņa iesmējās

[Kary]

Karo uz visu notiekušo tikai noskatijās. Varbūt palīdzēt apkatot zāli viņa pamanija ka tālāk stūrī stāv galdiņš un lampa. Pigājusi pie galdiņa Karo to pabīdija to nostāk no sienas. Pie sienas bija vairākas rozetes. Ev! viņa iesaucās Te ir dažas rozetes. tad papēdīdama tuvāk atbilde bija skaidra Tikai izkatās tāda veca

[Margo]

Anna neiesaistījās sarunā. Viņa atspiedās pret sienu un ilgi vēroja zāli.Meitene notrīsēja. Bija kļuvis vēsi. Viņa berzēja plecus.
Mans apmetnis!viņa pēkšņi atcerējās. Tas noteikti bija palicis ugungrēka vietā.
Vienai tur negribējās iet. Tur vispār viņai atgriezties bija baisi.
Nekas, gan jau izturēšu. viņa nodomāja un piecēlās, lai pastaigātu, lai nenosaltu.
Brrr....viņa klusi noteica un piegāja pie viena no galdiem. Meitenes, kas atradās tuvēk kaut ko sprieda par rozetēm.

[Lūdzu atnesiet manu apmetni no tās ugunsgrēka istabas Gabriel un Daniel!!! Tas droši vien mētājas kautkur uz grīdas.]

[Kary]

Karo stāvēja uz vietas un skatijās apkārt. Bet šoreiz viņa zāli ispētija tuvāk.
Tad Karo skatiens apstājās pie Annas. Viņai laikam ir auksti.
Tad Karo gāja pie Annas. Piegājusi pie meitenes viņa vaicāja Auksti?
Un segaidot atbildi novilka savu sarkano jaku. Novelkot to viņa palika tikai sarkana zīda topiņš. Un ar novilkto jaku Karo apsedza Annas plecus.
Nu vai ir labāk?

[Margo]

Paldies, Karo!Anna silti pasmaidīja.Taču, tev pašai būs aksti. Ņem to. Es nemaz neesmu tik nosalusi.
Anna nocēla jaku no pleciem un atdeva meitenei.
Derētu dabūt atpakaļ savu apmetni.viņa vēlreiz nodomāja.
Nu... un kā muiža?viņa noprasīja meitenei, jo pašai ar to nesaistījās "siltas" atmiņas.
Nodomādama par "siltajām atmiņām" Anna pasmaidīja. Nu tas jau likās smieklīgi.

[Kary]

Karo nepaņēma no meitenes jaku.
Man to nevajag. Man nekad nav auksti. un viņa iesmējas. Esmu saziedosies ar vienu krēmu ka man tik tiešām nav auksti.

Un tad viņa paskatijās apkart Jā mužai nav ne vainas bet, skokainai balītai jau der! Tad viņa velreiz palukojas uz zali Te trūkst rožu. Skaistu un baisu. Negribi man atnak līdzi uz dārzu tām pakaļ? Lai tomēr nevajag? Karo jautāja Annai.

[Eņģeļu gūstekne]

Gabriela sāka pētīt istabu taču atmiņā atausa kadrs pa durvīm brīdī kad viņi bija iegājuši izgāja divi silueti kas tie bija nevarēja saprast bet intuīcija lika domāt,ka tie bija savējie. Meitene pabikstīja Danielu. Dzirdi man šķiet es redzēju Teriju pirms mirkļa izejam no šīs zāles. Gabija to teica tīri vai neticami nopietni un sāka virzīties uz istabas durvju pusi. Viņa tās atvēra un izgāja laukā joprojām satvērusi Danielu. Atkal jau telpa kur viņi reiz bija pabijuši. Gabriela atmeta matus un iegaja zālē kur kā par prieku bija visi pārējie.

[Margo]

Es domāju, ka būs labi.viņa pasmaidīja un tomēr uzmeta uz pleciem jaku.Rozes patiesi te iederētos, bet šeit tāpat ir pietiekami baismīgi. Gan jau vēl paspēs!
Meitene smaidīja.
Tad viņa uzmeta skatu klātesošajiem:
Daniel, Gabriel, kur tad jūs bijāt ielīduši?viņa iesaucās, kad viņi parādījās durvīs.

[Kary]

Jā varētu... viņa piekrita un iegaja atpakaļ zālē to mazlit piekartot.

[rudo lapu vilcēn...]

[OC: Atļaušos nedaudz pabīdīt uz preikšu aparatūras nešanu]

Izvilcis aķi un aizcrtis ciet motora pārsegu, Arejs diezgan smago kasti pasniedza pirmajam puisim, kas gadfījās pie rokas. Atvēris mašīnas aimugurējās durvis, viņš viekli izvilka ģitāru, uz pleca uzmazdams somas siksnu. Rokaš saudzīgi tika paņemts arī portatīvais dators, melnā somā. Uz otra brīvā pleca veikli uzksrēja vadu ritulis.
Paraudzījies vai kas vēl palicis un (pieņemsim) neredzēdams vairs ne ko citu izņemtot tukšu asflatu un mašīnu, puisis devās atpakaļ ēkā.

Vēl tikai sastutēsim paŗis leitas, un ballīte sāksies! viņš uzsauca zālē stāvošajiem, kad ienāca pa durvīm.
Vienā zāles malā tika skārtota visa aparatūra. Arejs darbojās gandrīz kā profesionālis, vadu mudžekli peivienodams akumalatoram, jo elektrības šai muižā nebija. Par to liecināja sveces visapkārt.
Ieslēdzis datoru un pārskrējis ar acīm vai viss salikt skā nākas, puisis no cietjaā diskā esošās pleylistes izvēlējās kādu mierīgāku dziesmu, nostādīdams visus skaļumus vēl deizgan klusus.
Kamēr notiek sistēmas pārbaude, kāds vaŗeut parūpēties par mazliet intīmāku pagaismojumu! viņš uzsauca paŗējiem, uzmanīgi pārbaudīdams visu basus un citus efektus.
No visām četrām tumbām, kas bija izvietotas pa zāli, plūda mierīga mūzika, viarāk domāta fonam.

[Kary]

Ja varētu teica Karo.
Karolina no kabatas izņēma šķiltavas. Pārliecinajusies ka tās deg viņa aidedzināja visas sveces kuras atrada un varēja aizniekt, pie reizes aizvilgdama aizskarus tā līdz pusei.
Vai būs gana labi? vaicāja karo dungodama līdzi mūzikai.

[Hikari]

Kad Nātans bija novietojis Areja aparūtu vienā no stūriem, puisis gaidīja. Tad ieradās pats Arejs un kā īstens meistars sāka darboties ap aparatūru, liekot kopā vadus. Beidzot atskanēja klusa mūzika. Nātans vienkārši dievināja dejot, tapēc, uzlūkojis telpā esošos cilvēkus, jautāja Nu ko, sākam ballēties? Kura vēlētos padejot?

[Pūķēns Sāra]

Terija bija visu novērojusi no malas un tagad viegli mūzikas ritmā izslīdēja zāles vidū. Mūzika ir vienkārši dievīga, Arej. Viņa viegli apmezdama loku, uzsauca puisim un pieslīdēja klāt Nātanam. Ko tu domā Nātan, ka visas tagad skriesim un kārsimies tev kaklā? Viņa ar viegi sataustāmu ironiju balsī teica, bet draudzīgi mirdzošās acis norādīja, ka tas nav domāts ļauni, drīzāk ar vēlmi, lai uzzaicina viņu.