Helovīna šausmas. Opcijas

[Snorkes Jaunkund...]

Bija 31. oktobris, puspieci. Vecais muižas pārvaldnieks Kristaps, sēdēja pie Draudmuižas metāla vārtiem, un gaidīja kad ierodas muižas izīrētāji. Viņš skatījās debesīs un bija domās iegrimis. Palika arvien tumšāks un tumšāks. Kristapam rokās bija atslēgu saišķis. Viņš paskatījās uz muižu un nodrebēja. Kas tik tur nav noticis. Trakie jaunieši, trakie jaunieši. viņš novērsās.

Pamazām salasieties un ejiet pie Kristapa dabūt muižas atslēgu un dzirdēt ko viņš jums stāsta pa r muižu.

[Bizii van Dope]

Daniels mazlīet pasmaidīja, kad meitene iekoda viņam degunā un centās notvert Gabrielu, taču nekas no tā nesanāca. Puisis smīnēja.
Gabrielas telefons izlādējās, taču pēc tā vairs nebija vajadzības. Aiz gaiteņa līkuma spīdēja gaisma un palika karstāks.
Daniels sarauca pieri un pielicis soli apsteidza Gabrielu, vēl apdzenot viņu uzmetis ieinteresētu skatienu dekoltē.
Hm....Man liekas, ka tas karstums nav nekas labs.viņš noteica.Vai tik tur kaut kas nedeg...

[Ļipa]

No Fīkes lūpām atkal jau izlauzās vairāki spiedzieni, līdz viņa novērsās no pretīgā skata, kas kaklā lika sakāpt nelabuma viļņiem.
Bezbēdīgais smaids bija kaut kur pagaisis vienā mirklī.
Vai mums tiešām jāsvin Halovīni šeit?
Viņa vaicāja Edgaram, kurš viņu kaut kur stūma. īsti droša par to vai viņa vēl vēlas svinēt Helovīnus, Fīke nebija. Nē, nu Helovīni ar ekstrām bija super, bet nejau tādām.
Varbūt tā ir mākslīga...
Fīke mēģināja saskatīt pār plecu, bet tur bija tikai Edgars. Turklāt Stefans izskatījās tā čābīgi un varbūt, ka tāpēc vajadzētu apstāties?

[rudo lapu vilcēn...]

Nu re, nekā briesmīga. Arejs sirsnīgi apsmaidīja, kad bija ziņkārīgi aplūkojis žurku. Uxzmetis atpakaļ tai virsū lupatas, puisis pagaidīja kamēr viis iziet laukā no istabas.
Atkal noņēmis lupatu nost, viņš brīdi sarauca pieri, pētīdams beigto dzīvnieku Kāpēc tik daudz asiņu? jautājums pašam šķita neatbildams.
Ilgi vairs galvu nelauzījis, puisis atkal paŗlika pāri lupatas, uzmanīgi beigto radību taja;s ietīdams un aiznesdams uz istabas kaktu, kur tā netraucētu citiem un tik ļoti nereģotos. Brīdi vēl puisi pakavējās, nopētīdams tukšo telpu. Tā šķita pārāk tukša.
Ar pirkstiem nodzēsis sveci, Arejas aizsteidzās apkaļ draugiem.
Kuras durvis nākamās? ieskrējis bariņā no aizmugures un uzsitis uz pleca Stefanam un Edgaram, puisis jautri ievaicājās.
Tās, tās, vai varbūt kādas tālākas? viņš atradās te pie vienām tuvākajām durvīm, te otrām, te gaiteņa vidū, piešķiebis galvu. Nevarēja saprast kur viņš ņem tādu enerģiju, lai tik ātri kustētos.
Ko teiksiet? Džo, Fīke, Karo, puiši? viņš piešķieba galvu vēl nedaudz pie aktra vārda.
Tad apcirties apkārt, straujiem soļiem aizsoļoja tālāk pa gaiteni.
Es izdomāju! Kādās lielas, pavisam noteikti! viņš skaļi uzsauca, vērdamies uz visām pusēm pēc ka'dām plašām divviru durvīm, aiz kurām varētu slēpties kāda zāle vai kaut kas tamlīdzīgs.

[Pūķēns Sāra]

Terija centās apdzēs uguni un kad jau likās, ka pēdējās cerības ir zudušas un viņa vai nu sadegs, vai nosmaks šajā zālē, viņa pamanīja spaini. Lieki nedomājot viņa piesteidzās pie tā un atklāja, ka tas ir pilns ar ūdeni. Viņa uzreiz lēja ūdeni virsū ugunij un tas apdzēsa lielāko tiesu no liesmām, bet atlikušās viņa viegli nodzēsa tāpat.
Zāle vēl bija ar dūmiem, bet viņi jau sāka izklīst, tāpēc Terija atrada kādu vēl veselu krēslu, kuru nebūtu skārusi ne uguns, ne kaut kas cits un apsēdās. Viņa tikai tagad apjēdza visu, kas bija noticis un pirmajā brīdī viņa sāka raudāt. Tā noraudot kādu brīdi, viņa saprata, ka tas ir bezjēdzīgāk kā censties piedzirdīt zivtiņu. Nu gan. Man liekas, ka es atnācu atpūsties nevis dzēst uguni vai raudāt kā zīdainis. Viņa piecēlās no krēsla un apzinīgu kustību notraisa vēl pēdējās asaras. Un meikaps tagad noteikti arī ir izplūdis. Viņa nepatikā noskurinājās un pati par tik dumju domu pasmaidīja. Bet no kurienes te uzradās tas spainis? Viņa jau skaļi sev uzdeva jautājumu un piegājusi pie viņa klāt, rūpīgi to nopētīja. Es viņu iepriekš neredzēju. Viņa nolika spaini un gāja ārā no zāles. Nedomāju, ka tagad šī zāle noderēs kādām svinībām. Viņa uzmeta vēl skatu uz zālē valdošo haosu un aizgāja prom pa gaiteni.

[Margo]

Ko es te daru?viņa sevi lādēja.Terija tur ir viena pati!!!
Vajag palīdzību...viņa vēl aši noteica un aiznesās pa gaiteni, no kura bija atskrējusi.
Sirds dauzījās atkal. Draudzene bija viena. Anna bija viņu atstājusi.
Durvis, durvis, durvis...viņa murmināja un ieskrēja pa divviru durvīm, kuras bija vaļā, gaitenī.
Ai!viņa iekliedzās, jo bija uzskrējusi kādam virsū necik tālu netikusi.
Trieciens nebija spēcīgs, tikai pieri Anna bija apsitusi. Lai noturētu līdzsvaru, viņa pieturējās pie sienas.
Saķērusi ar vienu roku pieri viņa pavērās, kam uzskrējusi virsū.
TERIJ!meitene iekliedzās, ka varēja dzirdēt gandrīz vai visā māja. Viņa metās apkampt draudzeni, pat nedomājot par sāpošo pieri, kurā tagad noteikti bija puns.
Akdievs...viņa noteica, kad bija saspiedusi viņu kārtīgi...

[Pūķēns Sāra]

Terija mierīgi gāja pa gaiteno, rokā šūpodama vēl jorojām aiztaisīto sakē pudeli. Interesanti, kur ir Anna?
Negaidīti viņai kaut kas uzskrēja virsū un viņa refleksīvi paleca uz atpakaļu, gatava sist ar pudeli, ka ieraudzīja, ka tā ir Anna un silti pasmaidīja. Es jau... Viņa nepabeidza savu sakāmo, jo Anna iekliedzās un metās viņai ap kaklu. Terija pārsteigta par tādu reakciju tikai papliķēja viņai pa muguru.
Anna? Viņa pēc kādā brīža teica. Ja tu mani neatlaidīsi vaļā, tad nožņauksi.

Šo rakstu rediģēja Pūķēns Sāra: 04.11.2006 23:59

[Margo]

Piedod...Anna noteica un pasmaidīja, atlaižot Teriju.
Ugunsgrēks...viņa pēc brīža teica. Viņa saķēra pieri.
Piedod.meitene vēlreiz sacīja.Es tevi tur atstāju...
Paldies Dievam, ka tu esi dzīva.viņa nodomāja un vēlreiz apskāva meiteni. Šoreiz ne tik cieši.

[Snorkes Jaunkund...]

Anna un Terija devās atpakaļ pa gaiteni, lai pievienotos pārējiem, kamēr pārējie bija apstājušies pie milzīgām, noputējušām, koka durvīm ar zelta rokturiem. Atveriet kāds. Kaut gan es arī varu atvērt, ja neviens negrib. Edgars teica.
Daniela ar Gabiju tikmēr gāja pa gaiteni, līdz nonāca pie nelieliem gruvešiem. Tuneļa galā bija bijušas durvis, kuras tagad bija izrautas no enģēm un saplosītas gulēja uz zemes. No sienām bija pat nedaudz nogruvis apmetums, un durvis bija sadauzītas daudz gabalos. Taču Gabija un Dans varēja redzēt milzīgu zāli, kura bija pilna ar tumšiem dūmiem, daudz maziem galdiņiem, un pretējā zāles galā lielas stikla, divviru durvis, pa kurām tikko izgāja...Terija? Zālē kūpēja kāds galdiņš, bet pati zāle bija liela un skaista.

Šo rakstu rediģēja Snorkes Jaunkundze: 05.11.2006 21:54

[Margo]

Iesim pie pārējiem!Anna ierosināja.Pēc šī notikuma divatā es vairs pa pili nestaigāšu...
Anna paņēma Teriju pie rokas un veda prom.
Lūdzu, ejam Terij! viņa iekšēji lūdzās.
Piedod, ka es tevi tā pametu...viņa atkārtoja un vērsa skumju skatu pret draudzeni.
Piedodmeitene takārtoja vēlreiz un vēlreiz apskāva Teriju.

[Pūķēns Sāra]

Iesim! Terija sekoja Annai, Bet es gan labrāt vēl pastaigātos pa pili. Viņa mazliet viltīgi pasmaidīja. Man vēl ir doma aiziet uz otro stāvu, bet pagaidām to labāk neteikt Annai. Viņa vēl ir pārāk... pārāk apjukusi.
Neuztraucies Anna. Viņas bija izgājušas no gaiteņa un soļoja pie pārējiem, kuri atradās pie kādām durvīm. Es tev pati teicu, lai aizej pasaukt palīgā! Vēl pie tam, redzi, viss beidzās labi. Pat pudele ir vesela. Viņa piepacēla vēl joprojām aiztaisīto sakē pudeli. Tu gadījumā negribi pagaršot? Anna viņu atkal apskāva. Nomierinies viss ir kārtībā, nav jēga atcerēties vecus notikumus. Viņa atbrīvojās no Annas rokām un mīļi uzsmaidīja, tā nomierinādama Annu.

Šo rakstu rediģēja Pūķēns Sāra: 06.11.2006 15:51

[Bizii van Dope]

Daniels piegāja pie durvīm un aplūkoja tās ar visai domīgu, mazliet satrauktu seju. Tad viņa skatiens pacēlās līdz zālei, kura bija pilna ar tumšiem dūmiem un maziem galdiņiem.
Daniels īsti nesaprata vai zālē kaut kas deg vai nedeg. Taču puisi urdīja ziņkāre apskatīties kā tad tur īsti ir.
Viņš atskatījās uz Gabrielu. Daniels gaidīja, ko teiks viņa.

[Margo]

Nē, paldies!viņa noteica Terijai un pār viņas vaigu sāka birt asaras.
Tas ir muļķīgi.viņa sev noteica, noslaukot asaru un pasmaidot.Ai, neņem galvā...
Annu visu laiku urdīja domas, par to, ja Terija nebūtu šeit. Kopā ar viņu.
Labi.viņa nopūtās un saņēmās.Iesim pie pārējiem.
Nopūtusies viņa līdzās Terijai devās uz pārējo pusi.

[Eņģeļu gūstekne]

Gabriela vairs itin nemaz neizskatījās uztraukta, viņa ievilka dziļu elpu un piegaja tuvāk Danielam acīs mirdzēja piedzīvojumu kāre. Gribi izpētīt šo būceni tuvāk? Viņa vaicāja saņemdama puiša roku un paiedama solīti tālāk. Skatiens pārbrauca pār telpu, kaut kas nebija kā nākas.

[rudo lapu vilcēn...]

Arejs pāris reizes apgriezās riņķī, kā meklēdams īstās durvis. Viņš paskrēja gārām plašājām divviru, taču pēc tam atgriezās, jo pārējie tur apstājās.
Kā, neviens netaisa vaļā? balsī ieskņējās šķietams izbrīns.
Veikli apgriezies uz papēzā kad ejas solī, puii nospieda apbus durvju rokturus un brīdi paraustīja uz augšu uz leju, bet tad, sparīgi atspērās.
Volā!

[Snorkes Jaunkund...]

OOC: kapēc es neredzēju ne Eņģeļu gūsteknes, ne sirds1 postos ne vārda par Teriju? Man likās, ka Dans un Gabija, ieraudzījuši kādu draugu priekā mestos pēc viņas.

Arejs atrāva durvis. Bet...pārsteigums bija visiem. Aiz durvīm bija milzīga, milzīga, nu ļoooooti milzīga zāle. Likās, ka te varētu sanākt vismaz 500 cilvēku. No augstajiem griestiem karājās 5 milzīgas kristāla lustras, katrā bija cvismaz 30 sveces, tā kā telpa kopumā bija ļoti romantiskā un jaukā apgaismojumā. Zāles grīda bija no skaistiem koka dēļiem, zāle izskatījās nedaudz apputējusi, salīdzinot ar pārējo māju ( nu protams izņemot paklāju.) un tas piedeva zālei tādu romatisku un mazliet spocīgu noskaņojumu. Zālē bija lieli logi, bet tie bija aizvilkti ar gariem melniem aizkariem. Un vēl - gar zāles sienām bija galdi, pārklāti ar baltiem, mežģīņotiem galdautiem. Izskatījās, ka zāle pati gaida, līdz atkal jutīs pār savu grīdu slīdam deju soļus, maigu vai skaļu mūziku, ēdienu smaržu, cilvēku jautrību. Tā it kā aicināja visus nākt iekšā un sākt Helovīna svinības.
Vaaaauč. Cik kūlīgi, ne? Edgars apbrīnā sacīja un nespēja novērst skatienu no zāles. Viņš spēra soli uz priekšu un iegāja putekļainajā zālē.
Nākat, sāksim tusiņu!

[Memory of Trees]

Alija izteiksmīgi nosvilpās. Zāle uz viņu noteikti bija atstājusi iespaidu.
Hei tā tik ir telpa! Ko mēs vēl gaidām?
Meitene iegāja zālē un kleitai noplīvojot pagriezās pret pārējiem.
Šī būs vislabākā vieta ballītei! Viss šis plašums... burvīgi...

[rudo lapu vilcēn...]

Puiša uzacis uzrāvās augšā, ieraugot skatu, kas pavērās aiz durvīm.
Manuprāt, perfekti! viņš diezgan skaļi eisaucās un viegli ieskrējies, aizvirpuļoja zāles vidū.
Tur tūlīt saliksim tumbas, paŗējo aparatūru, galdus noklāsim ar ēdamo un dzeramo, un laidīsim vaļā! apstājies un nometies uz viena ceļa, Arejs, acīm degot dīvainā kaismē, skaļi uzrunāja pārējos. Viņa acu priekšā šķiet jau ritēja pamatīga ballīte.
Pielēcis kājās, pusis pagriezās pret pārējiem.
Tā, puiši. Ejam uz mašīnu un sanesam apratūru. Ko teiksiet? Edgar, Nātan, Stefan? viņš vērsās pie paŗējiem. Sejā iegūlās viegli leitišķa izteiksme

[Margo]

Anna bija piegājusi pie bariņa tieši tad, kad tika atvērtas durvis.
Vauuu...viņa novilka, kad ieraudzīja zāli. Daudz labāka, nekā tā, ko mēs atradām , ne Terij?
Anna jautāja Terijai nedaudz pasmaidījusi, lai beidzot mazinātu savu saspringto garstāvokli.
Meitene pameta skatu uz Areju, kurš aicināja puišus sanest aparatūru zālē. Skatiens tika novērsts, un ātri iedurts zemē, kā trāpīti triekts duncis.
Iesim iekšā!viņa klusi noprasīja Terijai un pat nepaskatoties uz draudzeni devās iekšā zālē, lai visu kārtīgāk nopētītu.

[Pūķēns Sāra]

Tev nu tur ir taisnība. Ieraugot zāli, viņa atbildēja Annai. Te vismaz nav nekas, kas varētu apgāzties. Terija palūkojās uz augšu un jautri pasmaidīja. Mums acīmredzami neveicas.
Terija pamanīja savas draudzenes skatienu, kas atdūries pret Areju tika aši iedurts zemē. Nomierinies un viss būs labi. Viņa pieliekusies pie Annas auss klusām nočukstēja, Tikai esi tāda kā esi.
Viņa nolika pudeli pie durvīm un piegāja pie Nātana. Vai netaisies palīdzēt Arejam? Vai arī tevi šī zāle neapmierina? Viņa dzirkstoši smaidīja.

[Snorkes Jaunkund...]

Edgars izrāvās no pārsteiguma un uzsmaidīja Arejam. Jā, ejam. Nat, nāc! viņš izspērās no zāles, vēl pirms tam pateicis "lēdijas pa priekšu" un pavedinoši uzsmaidīja Terijai.