Dižās Ķīnas apsēstība [C][PZP], [C][PZP] Opcijas

[Demiurgs]

Tātad darbība norisinās senajā Ķīna 222. gadā p.m.ē. (ņemsim vērā to, ka visam nav jābūt ideāli atbilstošam reālajai vēsturei un notikumiem).
Ķīna tikai nesen ir apvienojusies zem valdnieka Ciņa Šihuandi varas. Tiek uzsākta Lielā Ķīnas mūra celtniecība lai pasargātu valsti no ziemeļu iebrucējiem. Tikmēr robežas apsargā drošsirdīgu karavīru pūlki un cietokšņu nepieejamie mūri. Valsts ir drošībā no ārējiem iebrukumiem, arī valsts iekšienē vis sāk nokārtoties. Nelielie dumpji tiek apspiesti, miermīlīgi vai ar spēku, likumi un valsts struktūra jau gandrīz izveidojusies. Problēmas izčākst viena pēc otras, pat dumpinieki saprot, ka apvienotā valstī dzīvot labāk un drošāk. Vienkārši sakot jaunā valsts plaukst un zeļ.
Bet kādu rītu valdnieku pamodina skaļš bļāviens tieši pie gūltas gala. Ciņš uztrūcies savā priekšā ierauga sev pretī plati blenžam galma burvi un gaišreģi, vēl pēc mirkļa pa durvīm iesteidzas sargkareivji, un sastingst ieraudzijuši burvi, bet burvis velvienu reizi iekliedzas pārdabiski skaļā balsī un nokrīt bezsamaņā.
Burvis nekavējoties tiek aiznests pie dziednieka, bet tas visu dienu nomocījies neko nespēj pasākt.
Nākošajā rītā valdnieku atkal pamodina burvis taču šoreiz pilnīgi mierīgi, un saka –Dēmoni un gari aprīs šo zemi- burvis dodoties prom no valdnieka gūltas vēl ieber viņam gūltā sauju zelta un sudraba amuletu – Tik karotāju nāks pie tevis lai glābtu mūsu valsti-.
Dienas laikā pie valdnieka ierodas arvien vairāk vēstnešu ar ziņām, ka valstī uzradušies ļaunie gari un dēmoni kas uzbrūk pilsētām un ciemiem nežēlojot nevienu. Valdnieks iet konsultēties pie burvja bet tas tikai atkārto –Gaidi kamēr atnāks visi!! Gaidi kamēr atnāks visi!!-

Tātad jūs, spēlētāji, būsiet šie karotāji.Jūs visus uz galvas pilsētu un imperatora pili būs atvilcis neizprotams spēks, vienkārša nepārvarama velme doties tieši turp!!!
P.S. šī būs mana pirmā lomu spēle, tapēc neatteikšos no palīdzīgas rokas un kritikas!!!
______________________________________________________________________________

Kopš galma burvis sajucis prātā pagājušas jau trīs dienas. No visām valsts pusēm pie imperatora joprojām plūst lūgumi pēc palīdzības. Taču armija ar visu netiek galā. Un imperators lēnām krīt izmisumā.

Iestājoties vakara krēslai pie Imperatora pils galvenajiem vārtiem nomainās sardze un notiek kas negaidīts. No ēnām vārtu tuvumā lēni parādās tumši stāvi viens pēc otra iznākot lāpu gaismā. Sargi izkliedz brīdinājumus un jau gatavojas uzbrukt taču negaidīti atveras smagie vārti un tajās parādās vājprātīga paskata večuks. Pils burvis ar rokas mājienu apklusina sargus un ar majienu aicina varoņus iekšā.

[Eņģeļu gūstekne]

NīKe atradās pašā priekšā, viņa bija nedabīgi bāla, bet tādu īpašu pazīmju kā atšķirt viņu no citiem varoņiem nebija, vienīgi dziļi ieskatoties varēja manīt, ka meitene slīd nevis iet. Asaru pielietās acis kā vienmēr stiklaini mirdzēja. Nī ieslīdēja pa vārtiem neko neteikusi, pat neizdvesusi dziļu nopūtu par garo ceļu no tālajām imperatora ķiršu audzēm uz šejieni. Kā nekā viņa bija mirusi. Vējš plivināja matus priekšā sejai, bet arī tas viņu netraucēja. Nī turpinaja ceļu gaidot kad kāds liks viņai stāties.

[Flora]

Leo mezmērķīgi gaja uz priekšu...viņš nekaa nedomaja un viss viņam bija vienalga...
...lidz kaut kas lika puisim apstaaties...taa sajūta! laikaas ka tas bija kaut kas sen aizmirzsts...viņam gribeejas kaut kur iet...nevis bezmēķībaa, bet uz kaadu konkreetu vietu...Leo patik šī sajuta...puisha sejaa uz briidi ieguulas taada ka labpatikas izsteiksme. Viņš sekoja šai velmei kaut kur doties, liidz nonaaca lidz pils vartiem. un pats diivainākais bija tas, ka te bija arii citi, kuri šeit atradaas vien taas pašas sajutas vadiiti.
Izskatiijas ka sargi negrib viņus laist iekšā, bet tad vaarti tomēr atveerās...
nelikdamies par sargiem ne zinis puisis devaas iekša...

[Sol Invictus]

Džiā Mei galvaspilsētā bija ieradusies tikai šodien, klīsdama kur deguns rāda, viņa iepazina pilsētu, brīžiem viņai šķita, ka kāds spēks viņu kaut kur velku un viņa tam ļāvās, kad sāka krēslot viņa attapās pie pils vārtiem, viņa juta vēlēšanos iekļūt pilī, viņa apzinājās, ka viņu tur neviens nelaidīs tomēr tuvojās vārtiem, ar acs kaktiņu viņa manīja, ka nav vienīgā, vārtu sargi izkliedza brīdinājumu un pacēla ieročus, taču tad vārti atdarījās un tājos parādījās kāds večuks aicinādams iekšā Mei paklausīja aicinājumam.

[kikjo]

Klusi svilpodama, Hoshi ar acs stūrīti palūrēja uz cilvēkiem kuri mīnņājās pie pils vārtiem. Neuzkrītoši paspērusi dažus soļus uz pils pusi, viņa nolēma riskēt. Nauda jau kā vairākas dienas bija cauri un viņi neizskatīji pārāk nabadzīgi, lai kā arī nebūtu, viņa nolēma mēģināt. Vārti pavērās.
Hoshi izgrūda neapmierinājuma pilnu vaidu. Tāda izdevība, šoreiz nedrīkstēja padoties. Mazliet pamīņājusies, viņa piesteidzās pie pārējiem, šī bija izdevība, ja ne tagad, tad varbūt pēc brīža izdosies kādu vai vairākus no viņiem aptīrīt.

[rudo lapu vilcēn...]

Apkārt saules gaismā plīvoja salmu driskas un vistu spalvas. Paši putni, satraukti kladzinādami, lēnām aprima, pētot no droša attāluma dīvaino zvēru, kas caur salmu jumtu bija ielauzies kūtī.
Pats Erats tobrīd mielojās ar jēlām olām, nelikdamies īpaši zinis par klukstēm. Satraukums jau rimās, kad dēmons nolaizīja brūno purnu. Un pavērās apkārt. Gaisma caur caurumu jumtā neieslīdēja kaktos, ļaujot tiem tīties tīkamā krēslā, bet dēmonam tas arī nebija vajadzīgs.
Tik netīkama sajūta valdīja iekšā, teikdama, ka atkal tiek vajāts. Nu ne gluži burtiskā nozīmē, bet slēpties vajadzēja tik un tā.
-Pasaule sagājusi šķērsām.- vilkveidīgais norūca un izslējās, viegli salīcis, lai ar galvu neietriektos sijās.
Vajadzēja atrast labāku slēptuvi. Caurums jumtā viņu viegli nodeva. Pusdienas ar bij ieturētas un kādu laiku ēst nevajadzēs.
Protams, vēl bija tā dīvainā sajūta, kas viņu ar katru dienu arvien uzstājīgāk aicināja pasteigties. Nu nekas. Ja kādam tik ļoti vajadzēja Eratu satikt, lai pagaida. Labāk pārliecināties vai neviens tev nesēž astē un priekšā negaida slazds. Lai gan kuram tādu viduvēju kalnu dēmonu vajadzēja iedzīt slazdā?
Vilka purnā iezagās smīns.
Jau pēc mirkļa no kūtiņas veikli izslīdēja brūns vilks, nozuzdams tuvējā krūmājā.

Atlikusī diena un nakts bija pavadītas ceļā, jau dienā nonākot vietā, kurā aicinājums lika uzkavēties. Mērķis šķiet bija imperatora pils. Redzot krāšņos mūrus jau pa gabalu, Erats to zināja. Tomēr turp vēl nesteidzās. Vispirms vajadzēja izpētīt pilsētu pie pils un pils apkaimi, lai zinātu labākos ceļus, pa kuriem nozust briesmu gadījumā.
Vislabākā vieta, kur novērot cilvēkus, bija tirgus. Tur nu arī dēmons pavadīja lielāko dienas daļu, sēdēdams malā un spēlēdams flautu pavisam parasta, garmataina zemniekpuiša izskatā.

Tumsai pārklājot zemi izskatoties pēc vienkārša zemnieku puiša pelēkā un biezā apmetnī, kaut arī nesedzis seju, Erats ieradās pie pils vārtiem, gatavs uz visu. Priekšā jau stāvēja daži šķiet nereāli tēli, kas lika saspringt muskuļiem un maņām. Taču tā bija tikai instinktīva reakcija daudzo izraidījumā pavadīto gadu dēļ.
Sargi nebija noskaņoti laipni un Erats nebija gatavs ielaisties ar viņiem garākās pārrunās. Tomēr vārti atvērās un viņi tika aicināti iekšā.
Iekšā dēmons iegāja viens no pēdējiem, mazliet dīvaini uzsmaidot sargiem, kad gāja tiem garām. Acis uzmanīgi un rūpīgi pētīja katru sīkumu.

[Skalds]

Haku iepriecināts ieķiķinājies. Viņš jutās laimīgs šonakt, spīdēja pilmēness un viņš bija tiko paēdis. Nabaga meitene..... Labi, ka vēl nebija viņa tautiete. Nē, nedomāsim šodien, par tādām lietām viņš noteica. Ieraudzījis aizliegtās pilsētas žogu, Haku atcerējās sajūtu, kura mocīja jau vairākas dienas kopš ierašanās galvaspilsētā. Tā bija nepārprotama vēlme ieet aizliegtajā pilsētā un šonakt viņš to izdarīs ! Vispirms viņš mēģināja pārāpties pāri mūrim, bet trešajā reize, kad bezmaz pusceļā nokrita uz galvas zemē nolēma meklēt citu ieeju.
Pēc kāda laika viņš non;aca pie galvenajiem vārtiem kā par brīnumu tie bija vaļā. Nedaudz pamīņājies Haku nolēma ieiet, ja kas sargus gan jau pieveiks un paspēs aizbēgt. Tumsā viņš ieraudzīja bariņu cilvēku, kas bija savākušies vienkopus. Aplaizījis lūpas viņš iegāja, sargi par brīnumu neuzdeva nekādus jautājumus .
Kas bija šie cilvēki? Izskatījās ka tie nepazina viens otru. Piegājis klāt viņš pateica Sveiki lauzītā ķīniešu valodā
Dīvainā sajūta sāka rimties .

[Demiurgs]

KAd visi bija ienākuši pa vārtiem. Tie pēc burvja mājiena paši aizvērās. Burvis turpināja iet uz priekšu un ik pa brīdim pamāja lai pārējie seko. Pēc kāda brīža burvis visus ieveda galvenajā zālē kur viņus jau gaidīja imperātors savā tronī. Acīm redzmi steigā saposts lai sagaidītu ciemiņus.
Visiem par lielu pārsteigumu, kad ciemiņi bija pienākuši tuvāk, imperātors piecēlās un pats uzrunāja viesus.
--Esiet sveicināti, esiet sveicināti. Es jūs jau gaidīju. Jau sākuku raizēties ka nemaz neieradīsieties.--
Tajā brīdī pie imperātora piegāja burvis un iečukstēja tam ko ausī. Imperātors pamāja un apsēdās tronī.
Tikmēr burvis pagājās uz priekšu un pameta gaisā zelta un sudraba medaljonus. Un katram viesim viens no tiem sāka planēt tieši acu augstumā. Cilvēkiem zelta medaljoni, necilvēkiem sudraba. Tie visi bija liesmu apņemti.
--Ņemiet taču tos.--
nepacietgi noteica burvis. Imperatos timkmēr cītīgi vēroja viesu reakciju. Vai varētu būt ka kāds nobīsies liesmu un medaljonu nepaņems???

[kikjo]

Klusi iesvilpusies Hoshi aplūkoja medaljonu, īsts zelts. Izskatās tik tiešām vērtīgs. Roka pati pacēlās, bet acis ātri satumsa, kaut kas nebija kā vajag, kopš kura laika, kādam kaut kas tika dots par baltu velti.
Eu, vecais, pēc sekundes, vīr, es nezinu, kas šeit notiek, vai kas par meža dīvani tu esi, bet, kāpēc tu mums dod medaljonus? Nebūsi tak dīvains, vai muļķis, kas aiz tā visa slēpjas, parasti svešiniekus ne ar zeltu, ne sudrabu neapber. Turklāt vēl tādus kā viņi, aš skats uz pārējiem, nu labi, tādus kā mēs. Nepārproti, man nav nekādu iebildumu pret zeltu, bet būtu jāsaprot, ka tas viss pat man izskatās dīvaini.

[rudo lapu vilcēn...]

Kā apburts dēmons cilvēka izskatā raudzījās uz sudraba amuletu, kas plīvoja viņa priekšā. Dārgmetāli Eratu nemēdza saistīt, bet šoreiz tas bija savādāk. Ne pats metāls dēmonu saistīja, ne tā valdzinošais spīdums, bet gan spēks, kas turēja to gaisā.
Pirksti viegli pieskārās amuletam, nebīstoties tapt apdedzināti. Tūlīt plauksta pastiepās uz preikšu un Erats sažņaudza rokā sudraboto amuletu, kā caur miglu uztverdams netālu stāvošās meitenes jautājumus.
Ja tas ir māns un slazds, tad esmu jau miris. dēmona prātā pazibēja doma.

Šo rakstu rediģēja Rudens bērns Renīna: 17.10.2006 14:21

[Skalds]

Haku līdz šim stāvēja pustumsā, jo negribēja, lai varētu vbiegli sazīmēt viņa tautību. Nebija noslēpums , ka ķīnieši neieredzēja japāņus. Šīs jūtās bija apusējas vairāk vai mazāk.
Haku jutās izbrīnīts imperātors pats runāja ar viņiem ?!! Tas bija kaut, kas nedzirdēts.
Kad pie viņa pieplanēja medaljons, viņš nolēma pavērot apkārtējo rīcību. Kāda meitene uzdeva jautājumus kāds puisis izskatījās apmāts. Tādēļ viņš arī nolēma šo to pajautāt. Paspēris 13 soļus uz priekšu Haku vidēji dziļi paklanījās imperātoram.
Kapēc mēs šeit atrodamies ?

[Sol Invictus]

Ieraudzījusi savā degunpriekšā lidināmies dārga paskata medaljonu Mei samulsa, bet atcerējās, ka galu galā viņas mērķis bija bijis iegūt zināmus iztikas līdzekļus un atgādinājusi sev, ka kas neriskē tas paliek tukšā viņa, neko nejautādama, paņēma medaljonu.

[Flora]

Leo nonaaca zalee, kur atrdaas pats imperators...vienu bridi puša sejaa vareja pat pamaniit taadu kaa ieinteresetibu...
...kad viņa priekša uzraadas liesmu apņemts sudraba medaljons, viņš uz to paskatiijas, bet uzreiz rokas neņēma...tikai, kad burvis pamudinaaja atnecejus tos paņemt, Leo vienaldzigi pastiepa roku pēc medaljona un uzmetis tam issu skatu, atkal pagrieza galvu uz burvja pusi....

[Demiurgs]

Burvis dzirdēja jautājumus taču viņš vispirms nopētīja tos kuri jau bija panēmuši medaljonus, viņš apmieināti pasmiadīja un paskatījās uz imperatoru, tas pamāja par zīmi ka burvis var turpināt.
Vispirms viņš pievērsās Hoshi
-Ja imperātors nolemj tev dāvāt zeltu no tā neatsakās tāpēc vien ka tev tas liekas aizdomīgi. Ja imperātors ko dāvina un dāvana netiek pieņemta tas ir uzskatāms par personisku apvainojumu. Ja vēlies izpelnīties imperātora dusmas vari to neņemt taču kā redzi tiem kas tos paņēma nekas nav noticis. Šajā pilī jums nav no kā baidīties.-
Burvis pavērās uz no tumsas iznākušo vampīru un samiedza acis.
-Tu esi no japānas kā šķiet, nedaudz negaidīti.-
Imperators arī stauji pievērsa skatienu Haku kad izdzirdēja vārdu Japāna. Taču viņš neiejaucās.
Burvis turpināja
-Jā tātad. Jūs esat šeit jo es jūs šurp atsaucu, protams gan bez vārdiem kā jūs jau paši droši vien ievērojāt. Varbūt kāds no jums ir pamanījis briesmoņus kas uzbrūk valstij, varbūt arī nav bet tieši to dēļ jūs esat šeit. Šie medaljoni burvis norādīja uz vēl pāris nepaņemtajiem jums nenodarīs nekā ļauna bet gan pasargās jūs. Tie ir ar imperātora zīmēm. Tas nozīmē to ka 'jebkurš cilvēks vai necilvēks kurš atrodas imperātora pakļautībā būs jums draugs un izpalīgs ja jūs viņam to parādīsiet. Turklāt tam piemīt arī maģisks spēks kuru es esmu tajā ielicis, lai gan nezinu kādu, taču priekšnojauta man sak ka ši spēks jums palīdzēs jūsu uzdevumā.-

[kikjo]

Priekšnojauta vai nepriekšnojauta, Hoshi klusi nomurmināja.
Satvērusi monētu, viņa to veikli iebāza kabatā, Es nekad neesmu ateikusies no zelta, sevišķi, ja to dod par velti. Taču, klausoties man likās, ka tika pieminēts , ka mums tas palīdzēs. Protams, ka es esmu redzējusi tos nezvērus, meitenes acus uz brīdi satumsa, bet kas tas vēl par uzdevumu un piedevām MŪSU, acīs iedalkstījās peļņas prieks, sajaukts ar neticību un mazliet dusmām.
Man liekas, ka mani neviens nav saucis, es ierados pati, man ne prātā nenāk jūs apvainot, vai kā savādāk apšaubīt jūsu teikto, bet cik es saprotu ar uzdevumu tika domāts, ka man, tas ir mums, būs kaut kas jādara ar tiem amuletiem, pret briesmoņiem, meitene izskatījās apjukusi. Turklāt jūs runājat tā it kā viss jau sev būtu izlemts, es, tas ir mēs, būtu piekrituši un viss jau būtu sācies?

[Eņģeļu gūstekne]

Nī-Ke sekoja visiem pārējiem līdz brīdim kad viņi nonāca galvenajā zālē. Vēl mirklis un viņu priekšā karajās sudraba vai zelta medaljoni. kad lielākā daļa, patiesībā gandrīz visi bija paņēmuši medaljonus Nī nesteidzās. Viņa stiklainajām acīm vērās ik vienā kurš bija paņēmis medaljonu. Tad atkal skatiens tika pievērsts medaljonam Sudraba. Viņas priekšā karājās sudraba medaljons tas nozīmēja, ka Burvis vai arī imperators neuzskatīja viņu par cilvēku. Lai nu tā būtu. Nī-Ke nomurmināja un atslīdēja nedaudz nostāk no medaljona. Viņa to netaisījās pieņemt par spīti tam, ka viņu varēja censties sodīt par necieņas izrādīšanu imperatoram. Ko gan viņi varēja izdarīt meitenei kura jau gadu simteņiem bija mirusi un apgādājusi imperatora ķirškokus ar vajadzīgajām izejvielām lai tie nekad nenokalstu. Smieklīgi. Nī nosprausloja un ar tām pašām pieraudātajām acīm vērās burvī, medaljons joprojām karājās gaisā pāris metru attālumā. No meitenes staroja negatīva strāva, tādēļ, ka viņa jutās aizvainota par to, ka vairs netika uzskatīta par cilvēku, bet gan pa kaut kādu briesmoni necilvēku vai vēl sazin ko.

[rudo lapu vilcēn...]

Metāls plaukstā gūlās viegli silts. Tā pieskariens nedaudz atgādināja flautas pieskārienu. ?Tajā slēpās spēks, bet cik liels?
Vēl aizvien dēmons nenovērsa skatienu no dūres, kurā atradās medaljons, ieklausīdamies pārējo runās un jautājumos. Pats viņš neko neteica, vien lūpu kaktiņš viegli aprāvās uz augšu, lai atkal nolaistos, akd tika pieminēti briesmoņi. Viņš pats piederēja pie briesmoņiem, vismaz izskata ziņā un prasmju.
Tomēr viegls nemiers viegli iezagās dēmona mierīgajā sejā. Pacēlis acis, ivņš brīdi vērās burvī, nolaizdams skatienu, kad tas pieskārās imperatoram, tādējādi izrādoit viņam cieņu, kaut arī ne pārāk lielu.
Jūs mūs šeit atsaucāt, iedevāt medaljonus. Taču ar kādu mērķi? Briesmoņi vienmēr ir bijuši šai valstī, aks postījuši un iznīdējuši sev nevajadzīgo. Vai tikai tagad esiet nolēmuši pret tiem vērsties un saucāt mūs? jautājumos ieskanējās viegla skepse, tomēr puisi saglabāja piekkājīgu toni.
Pēc izskata viņš neatšķīrās no cilvēkiem, bez tam bija viens no pirmajiem, kas paņēma medaljonu, tā kā diezvai daudzi ievēroja kādā krāsā tas ir.

[Demiurgs]

Burvis noduura skatienu un atkal saaka runaat shoreiz nedaudz nepacietiigaakaa tonii.
-Pat ja jums pashiem taa neliekas es tomeer juus atsaucu, juus visi noteikti sajutaat ka veelaties shurp nokljuut, juus shurp vilka mans speeks. Un kas attiecas uz juusu uzdevumu juus veiksmes gadiijumaa visi sanjemsiet atalgojumu, kaadu vien veeleesieties, dalju varesu jums dot imperators bet ko nespees vinjsh speeshu es.-
Tajaa briidii vinjsh strauji paceela skatienu un no vinja aciim pazibeeja spozha gaisma, taa gluzhi kaa zelta pavediens aizvijaas liidz Nii-Ke tad tas vinju sakjeera un ar varu pievilka tuvaak medaljonam.
-Ja tu, meiteniit domaa ,ka garam nevar nodariit saapes, tu kljuudies. Un ja buus nepiecieshams es tevi sodiishu ar ko pamatiigaaku kaa sho nelielo piespiedu paarvietoshanu. Tas protams noziimee arii to ka es varu tevi arii apbalvot, lai ko tu arii veeleetos.-
Imperators noklausiijies burvi pamaaja paaris sargiem un tie noraava paarklaaju galdiem uz kuriem bija sakrauti zelta un sudraba stienjii kaa arii rulji ar smalkaako ziidu.
Imperators uzrunaaja viesus.
-Kaadu no jums vareetu ieintereseet shis, varbuut vel kaadu ieveerojams amats un tituls manaa valstii. Sakiet ko veelaties un to juus sanjemsiet ja padariisiet to ko jums uzdosim.-

[Flora]

Leo pasaktijas uz zelta un sudraba stieņiem...tie viņam bija gluži vienaldziiigi...
Toties viņam patika viss šeit notiekošais...viņam gribeejas kaut kur doties...kaut ko darit ar kadu mērķi...
beidzot viņš akal, pec tuktoš gadiem, juta velmi kaut ko darit...
kas mums jādara? beidzot puiša vienaldzigaja balsii ieskaneejas kaada ieintereseetiba...

[Eņģeļu gūstekne]

Nii-Kei nācās ar varu piekāpties tuvāk medaljonam un tomēr viņa pacēla skatu pret burvi šoreiz jau ne ar tik stiklainām un nevainīgām acīm, rokas nemaz netaisījās saņemt medaljonu. Es tam nepieskaršos, un man vienalga ko jūs man nodarīsiet. Varat mēgināt kaut vai nogalināt mani atkārtoti. Meitene bija varen ietiepīga un piedevām tai brīdī viņa jutās aizvainota tādēļ arī viņa atļāvās izteikt ko vairāk nekā parastā gadījumā vēlētos un atļautos.