Asinsbalss: Prologs, [PZP] [R] Opcijas

[Mattiass]

ASINSBALSS

¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯ PROLOGS ¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯

Rīga,
2008. gada jūlijs

Rit ikdienas dzīve, valdība, kā parasti, dzīvo cepuri kuldama, parastie iedzīvotāji, kuri nevar atļauties visu laiku sēdēt mājās pie ventilatoriem, pastiprināti patērē saldējumu, dzērienus un citus tamlīdzīgus dzesētājus. Dabas resursi, kā parasti, tiek intensīvi ekspluatēti, magnāti un korporācijas tikpat parastā veidā sapņo par monopolu, zinātnieki patvērušies laboratorijās ar nemainīgu gaisa temperatūru un turpina izstrādāt savus projektus. Vārdu sakot, mūsdienas to visparastākajā atbaidošajā veidolā…

Tikmēr pasaules dziļākajos slāņos ir sākušās pārmaiņas.

[Ungaarijas ragas...]

Rīga,
Piektdiena, 2008. gada 11. jūlijs
16:30

Šodien Rīgas apriņķa Pilsētas sardzes galvenās nodaļas komisāra kabinetā bija sanākuši pieci cilvēki. Vai arī… fakts, ka neviens īsti nebija cilvēks, te nebija no svara.

Telpā atradās: Aleksandrs Volkovs, Tatjana Gulbe, Ulrika Hensena, kā arī, protams, komisārs. Piektais, agrāk neredzētais bija Rīgas Pilsētas sardzes priekšnieks, kapteinis Krāmers.

Kapteiņa Krāmera izskata apraksts
Tas bija neliela auguma drukns īpatnis kuplu, sirmu bārdu un kuplām, sirmām uzacīm. Atšķirībā no lielākās daļas redzēto pilsētas sargu, kapteinis Krāmers bija tērpts tumša auduma ērtās biksēs, baltā T-kreklā (caur kuru varēja novērtēt viņa iespaidīgo muskulatūru) un pelēkā vestē ar daudzām kabatām un vietām, kur var piestiprināt aprīkojumu. Kājās bija zābaki, rokās ādas bezpirkstu cimdi, un pie gurna tumšā makstī šaujamais (pistole) gaiši pelēkā krāsā. Makstī bija daži papildus nodalījumi, acīmredzot rezerves magazīnām.

OOC: Attiecīgo tēlu spēlētāji, varat ķerties klāt!

[Massacre]

Ieejot komisāra kabinetā, Tatjana aiz sevis pievēra durvis un kārtīgi nopētīja abus vīriešus; vienu jau redzēto komisāru un arī otru vīrieti, ko agrāk nebija redzējusi. Viņa bija ieradusies pirmā.
"Sveicināti." viņas balsī skanēja laipnība un līdz ar izteikto vārdu Tatjana pavirzījās telpā dziļāk un nosēdās krēslā, kas atradās pretim komisāra galdam.
"Ar ko man būtu tas gods iepazīties?" viņa jautāja kapteinim, gaidoši lūkojoties uz viņu, viegli smaidot un pētot.

Pati Tatjana bija ģēbusies melnā darba kostīmā un vienīgais, kas šeit tā īsti neiederējās bija melnās nike botas, kuras viņa bija vilkusi, zinādama, ka ar augstpapēdenēm šodien staigāt būtu neprāts. Sev zem labās rokas viņa bija novietojusi savu pār plecu pārliekamo mazo melno somiņu.

Šo rakstu rediģēja Massacre: 23.05.2008 15:55

[Elony]

Kad ieradās Aleksandrs, priekšā jau bija trīs... ļaudis.
Komsārs, protams, kāda sieviete (elfa vai kas cits?) un vēl kāds rūķis. Alekss novērtēja pistoles un cimdotās rokas. Ļoti kaujinieciska persona. Gatavojusies profesionāli.
Ja sieviete varēja būt jauniņā, tad šis īpatnis noteikti nē. Pārāk jau asimilējies par rūķi.
"Esiet visi sveicināti." viņs teica ienākot.

Aleksandrs bija tērpies tumšzilā uzvalkā kā parasti un tādā pašā kaklasaitē. Tiesa, tagad viņš bija krietni slaidāks. Viņš noņēma platmali, atklājot spica ausis.
Pieklājīgi pasmaidīja, bet neko vairāk neteica.

Šo rakstu rediģēja Elony: 23.05.2008 18:36

[Mattiass]

Ieturējis pauzi un sagaidījis, kad aiz Aleksandra aizvērsies durvis, komisārs beidzot ierunājās, lai sapazīstinātu sanākušos, pieminot arī nodarbošanos.
— Drošība un miers, — viņš sasveicinājās, — atļaujiet man stādīt jums visiem priekšā Tatjanu Gulbi — šobrīd atvaļinājumā, Aleksandru Volkovu — šobrīd tāpat atvaļinājumā, kapteini Vili Krāmeru — Rīgas apriņķa Pilsētas sardzes priekšnieku. Un mani jūs jau pazīstat — komisārs Meldors Vespērs, šī iecirkņa vadītājs.

[Elony]

Aleksandrs uzsmaida sievietei un pamāj ar galvu priekšniekam rūķim.
Viņš raugās pēc vietas, kur būtu piemēroti apēsties, lai nebūtu ar muguru pret durvīm.
"Jādomā, ka gaidām vēl divus jauniņs? Vismaz tā var domāt pēc jūsu zvana, komisār."
Viņam bija interesanti, ko tad teiks Pilsētas Sardzes vadītaji. Cik Alekss saprata, situācija, lai arī neparasta, tomēr nebija, kas tāds, lai uztrauktos. Vismaz ārēji. Pst jau viņš saprata, ka tā nav sagadīšanās, tāpēc bija saistoši uzzināt, ko domā par to tie, kam par tādām lietam lielāka sajēga.

[Mattiass]

Vienā istabas stūrī stāv pie sienas pāris melni saliekami krēsli, protams, ne tik ērti kā tas, kurā apsēdās Tatjana.

— Vienu jauniņo, — pārlaboja komisārs Vespērs, — otrs šajā brīdī iziet pārvērtības procesu, un viņam, spriežot pēc visa, tas varētu ievilkties.

[Elony]

"Skaidrs. Cerēsim, ka viņš to pārdzīvos." Aleksands noteica un apsēdās uz viena no saliekamajiem krēsliem. Neērti, bet viņs redzeja visu telpu. Pagaidām šī vēl bija sveša zona, tāpēc viņš nejutās ērti, ja sēdētu tā, lai ienācējiem būtu atklāta viņa mugura. Pamatā muļķības, tomēr tā kā dažiem no šiem ļaudīm patīk praktiski joki..
Aleksandrs atkal pievērsa skatu sievietei, cenšoties saprast, kad tad viņa tagad ir.

[Massacre]

Ienākot telpā kādam vīrietim, Tatjana sveicienam pasmaidīja, taču neko neteica, vien nopētīja viņu no galvas līdz kājām. Vīrietim noņemot platmali, Tatjanai negribot, drīzāk nespējot apvaldīt, lūpās pavīdēja smīns. Iepazīstināšanas brīdī sieviete smīnu atkal nomaina pret smaidu un turpmāk sēž nopietni, neko nejautā. Ja pie viņas vērsīies konkrēti, tad arī runās, bet pašlaik jāgaida pēdējais šīs sanāksmes biedrs.

[Dvēselīte]

Viņa jau tvēra pēc durvju roktura, kad attapās par nepieciešamību pieklauvēt, kā to mēdz darīt pieklājīgi cilvēki, lai darītu zināmu savu ierašanos. Trīs īsi klauvējieni, kas bija vairāk formulitāte, nevis vēlme iekšā esošajiem, lai kas viņi arī nebūtu, darīt zināmu atnākšanu.
Ulrika atvēra durvis, ienāca un apstājās, tā pat pusatvērtās durvīs. Ātri novērtējusi situāciju, viņa piekrītoši pamāja ar galvu, kā apstiprinādama kādu, sev vien zināmu, faktu. Iepriekšredzētais un sevi par "priekšnieku" saucošais vīrietis, kāda sieviete, vēl kāds un vēl... Tā jau kļūst par īstu sērgu.
Meitene vēl ciešāk saknieba lūpas, pilnīgi apņēmusies neteikt ne vārda visa šī ārprāta sakarā, kamēr viņu nevaicās. Beidzot aizvērusi durvis, viņa nostājās un atbalstījās pret sienu netālu no durvīm.

Labi vismaz, ka viņa bija ģērbusies gana neuzkrītoši - pelēkas, vaļīgas auduma bikses, pelēcīga tunika un kājās sasienamas čībiņas. Mati sasprausti ar kociņu.

[Mattiass]

— Sveiki, — komisārs pasveicināja Ulriku, stādīja viņu priekšā pārējiem, — šī ir Ulrika Hensena, ciemiņš no ārzemēm, kas ieradies šeit studēt, — un ķērās pie lietas, — Tātad, kā jūs jau labi zināt, jūs esat tādi četri vienā nedēļā, kas ir nebijis notikums. Jums varētu likties, ka tā ir māņticība, taču, cik mums zināms, kas tāds nenotiek tāpat vien. Turklāt daži no jums ir pieminējuši sapņus, kas redzēti pārvērtību laikā. Tādēļ mēs nolēmām jūs šeit sapulcināt un sapazīstināt, gadījumā, ja nu jūs atrodat viens ar otru vismaz kaut ko kopēju — tas varētu izrādīties svarīgi.

[Elony]

Aleksandrs pamāja ar galvu klātpienācējai.
Nokalusījies, ko saka komisārs, viņš pasmīnēja.
"Varbūt tomēr arī jūs ko varētu pastāstīt mums, komisār Vespēr? Par seno portālu, piemēram? Jo domāju, ka jums jāpiekrīt - ir grūti būt atklātam, ja zini, ka citi ko no tevis slēpj." tas gan nebija pārmetums. Tonis bija mierīgs, varbūt nedaudz pavēs. DOma jau bija tā pati - spēlējam ar aklātām kārtīm.

[Massacre]

Pievērsusies klauvējienam pie druvīm, Tatjana ar interesi skatījās ienācējā un viņas rīcībā, par sveicienu vienkārši pasmaidot.
Komisāra teiktais Tatjanai lika pasmīnēt, bet viņas domas līdzīgi izteica Aleksandrs.
"Kas ir senais portāls?" viņa pārjautāja ar sarauktām uzacīm. "Bet, var tikai piekrist, grūti tā vienkārši izklāt savu dzīvi uz paplātes, nezinot vai visi pārējie to darīs nešauboties un tāpat. Turklāt vienmēr ir sīkumi, kurus ikviens labprāt paturētu pie sevis, bet, ja nu tie izrādās nozīmīgi?"

[Mattiass]

— Ko tieši jūs vēlaties zināt? — komisārs atjautāja, — un par kuru portālu jūs tagad runājat? To, pa kuru aizgāja mūsējie, vai to, kas vienam no jums — mājiens Aleksandra virzienā, — rādās sapņos?

[Elony]

"Tikai vienam?" Alekss pielieca galvu uz sāniem.
Viņam labprāt gribētos dzirdēt atbildi no komisāra, bet likās, ka šeit tomēr jāpadalās ar informāciju.
"Pārvērtību laikā man bija sapnis. Pirms tam bija viens, kurā redzeju arku ar savādu uzrakstu. Tieši pārvērtību laikā citu sapni. Tur bija kas jocīgs. Svītra, kurai pieaugt rastos iespēja doties caur portalu uz mājām. Tāda bija šī sapņa jēga."
"Pēc tam es dzirdeju par portālu. Jāpiezīmē, ka par sapņiem biju stāstijis arī komisāram, bet viņš cēlsirdīgi nolēma mani pasargāt no nevajadzīgās informācijas par portāla eksistenci." sīks pārmetums melos.
"Esmu pieredzējis dīvainas lietas, kurām pirms dažām dienām ticējis nebūtu. Tas man arī liek izdarīt secinājumus, ka sapnī minētais portāls ir saistīts ar seno portālu. Protams, ja nav vēl kāds, par kuru es nezinu."
Aleksandrs apklusa, lai ļautu izteikties kādam citam, kam bija sapņi, vai lai komisārs paskaidrotu ko vairāk par portālu.

[Mattiass]

— Vismaz, cik atceros, arku pieminējāt tikai jūs, turklāt nav teikts, ka tas, ko jūs redzējāt, patiešām bija portāls. Tieši kā tā izskatījās? Un par sarkanu svītru jau kādreiz tiku dzirdējis, tikai neviens līdz šim to ar seno portālu nav saistījis. Drīzāk ar ko ļoti nelāgu, ja var ticēt. Un jā, es cēlsirdīgi jums toreiz aiztaupīju vairākas stundas ilgu ieskatu mūsu garajā vēsturē, kuru, starp citu, jums pašam derētu papētīt. Pasniegt vēsturi ir mans pamatdarbs, Pilsētas sardzē es piestrādāju tā starp citu, brīvajā laikā, — sarkasms bija nepārprotams, — kurš to būtu domājis, ka kāds, tikko izkļuvis no cilvēka ādas, tūlīt sāks prašņāt par kaut kādiem portāliem.

[Elony]

"Arka bija liela, apaugusi ar vīteņaugiem, mežā, pļavas vidū. Zem augiem tā bija no balta akmens. Ar savādu uzrakstu, kura burti likās ļoti neparasti. Jā, atka ar to var nebūt saistīta. Nzinu, kas ir ar to svītru, bet tajā sapnī tika pieminēts portāls kā tāds un nokļūšana mājās. Tieši tas man liek domāt, ka saistība pastāv. Jo es taču tad vēl nezināju par portāla eksistenci." Alekss atteica.
"Un jūs, komisāra kungs, pieļāvāt ka tieši sapņi var būt mūs aktivizējuši. Un tāpēc," Aleksandrs pievērsās sievietēm,
"vai drīkstētu uzzināt, ko tad redzēja citi, kam bija kādi savādi sapņi."
Tas bija mājiens, ka nu kādam citam laiks būt atklātam.

[Dvēselīte]

Viņa visu šo laiku bija klusējusi un, it kā neklausoties sarunā, pētījusi kāju pirkstus. Pļavas vidū? Apaugusi ar vīteņiem? Mīļais draugs, tev ir tikusi kaut kāda nepareiza arka. Ulrika pilnīgi noteikti nesteidzās klāstīt visiem, kādi sapņi, jeb, drīzāk, murgi, viņu ir mocījusi šo, tā saucamo, pārvērtību laikā, un tomēr fakts, ka viņa nav bijusi vienīgā, kurai sapņos ir rādījušas jokainas akmens būves, bet no rīta pamostoties atklājusies sevišķi spēcīga alerģija uz kaut ko, kas liek klepot ārā plaušas un ausis atgādina Tolkīna elfu karikatūru, lika saausīties.
- Man gan arka bija sniegā, - un vēl tur bija asins upe. Jāatzīst, ka visai iespaidīgs skats. Meitene nemaz to nebija gribējusi teikt skaļi, vienkārši izbrīns pats par sevi izlauzās uz āru un viņa apmulsusi uzlūkoja priekšnieku, kuram nu tagad vajadzēja dot skaidrojošas un ziņkārību apmierinošas atbildes.

[Massacre]

Tatjana bija gandrīz neapmierināta. Sapņi...Visiem, ne tikai viņai. Tas no vienas puses šķita kaitinoši, no otras, pat atbrīvojoši un viegli, jo viņi arī zināja, ko nozīmēja murgi, dīvaini sapņi, izjūtas tajos un pēc tiem.
Kaut gan šķiet arku apraksti bija dažādi.

"Alejā." Tatjana visbeidzot paziņoja, "Mana arka atradās alejā, un tā bija no metāla pīķiem, kam līdz ar pirmajiem saules stariem apkārt apvijās vīteņaugus atgādinoši rotājumi." vairāk viņa neko neteica, atsaukdama atmiņā sapni, kurš bija dvesis omulību un mieru.
"Sarkana svītra? Kā tā izskatījās un uzvedās, ja tā var teikt?" sieviete pēkšņi pajautāja, liekot saprast, ka tas ir kas pazīstams arī viņai, Ja vien...Nav svarīgi.

[Elony]

Aleksandrs apdomāja, ko atbldēt.
"Svītra neliela, kas auga garumā, bet vēl bija tālu līdz izplestos visā garumā. Bet ja tas notiktu, tad arī bija doma - caur portālu nonākšu mājās. Bet tā bija saistīta ar dažām manām... emocijām un pagātnes ainām. Cik varu spriest, prasās grēku nožēla, vai kas tamlīdzīgs."
Tas bija daudz pateikts priekš viņa. Pat pārāk.
Runāt par to, kas bija viņā iekšā - tas Aleksam tiešam nebija raksturīgi, vēl vairāk - pat pieļaujami.

Šo rakstu rediģēja Elony: 27.05.2008 18:58