Jūras vilinājums, [PZP] [C] Opcijas

[josephine]

St. Kitts tavernā "Pirātu midzenis" kā jau parasti valdīja liela jautrība. Jūrnieki dziedāja līksmas dziesmas, dzēra un stāstīja dažādus piedzīvojumu stāstus, kuri pa lielākai daļai bija blēņas un atjautīgi izdomātas pasakas.
Vecais tavernas īpašnieks ieklepojās un čerkstošā balsī teica: Jūs, cēlie Angļu jūrnieki! Vai jūs maz zināt teiku par četriem lordiem?
Tavernu pāršalca smieklu vētra - Kas tās par muļķībām? - viens teica - Lordi! Ta` ta nu liela muiža! Lordi ir nīkuļi - liekulīgi, mazdūšīgi skuķi! Kādēļ gan kādam par tādiem būtu jāstāsta teikas? -
- Varbūt tas tā arī tagad ir - pieklusinātākā balsī teica vecais tavernas īpašnieks - Bet ne tajos laikos, kad Karību jūrā valdīja četri kuģi - četri lordi! Paprasiet jebkuram spāņu puikam, vai viņi ir dzirdējuši par četriem lordiem un jūs viņa acīs redzēsiet iedegamies bailes un šausmas! -
Nu jau murdoņa un blakus trokšņi pierima un visi "Pirātu midzeņa" apmeklētāji uzmanīgi klausījās, kas stāstāms vecajam vīram.
- Jā! Tie bija daiļi laki! - skatam aizplūstot tālumā - nostaļģiskās atmiņās, teica vīrs. Tad it kā atgriežoties realitātē - Ak! Nu, jā, kur es paliku? Redz`, bij` reiz četri uzticami un nešķirami draugi, kas bija kopā jau no zēnu gadiem. Laikam ejot, tie no kuģu puikām uzdienējāspar kapteiņiem... diženiem kapteiņiem! Un tad sākās viņu ziedu laiki. Tie vienmēr turējās kopā. Katram savs šoneris, katram savs uzticamu vīru krevs, katram savs īpašs karogs, kā pazīšanās zīme, bet tomēr, vienmēr kopā. Viņiem nevajadzēja lielus kuģus, kas izceltu viņu diženumu, patiesībā, viņi tos necieta. Viss ko viņiem vajadzēja bija ātri un viegli manevrējami kuģīši. Viņi slaktēja spāņus kā mušas un kad visa spāņu flote no viņiem raustījas un visi spāņi viņus zināja, Karaliene viņus iecēla par lordiem. Tā viņi valdīja pār Karību jūru - Lords Dejs ar "Deiziju", Lords Mortons ar "Fortūnu", Lords Stemfords ar "Džesiku" un Lords Meldons ar "Lēdiju".
Bet! laiks, kā jau mums visiem zināms, uz vietas stāvēt nemēdz! Tā nu pēc kāda laika četri draugi saprata, ka ir jau par vecu un ka salaupītās bagātības nosargāt vairs nevarēs, tādēļ, tie apspriedsās un nolēma tās noslēpt tikai viņiem zināmā vietā. Tā viņi arī izdarīja, uzzīmēja karti, sadalīja to četrās daļās un katrs paņēma vienu kartes daļu. Tā nu vēl līdz šai baltai dienai neviens nav atradis lordu apslēptos dārgumus. -

[josephine]

Sarunas šķita vedamies visai neauglīgi, bet jūrnieku vilšanās par šķietamo strupceļu dārgumu meklēšanā, bija labi saprotama. No tāda sapņa, lai cik arī šķietami nereāla, tik viegli atteikties negribējās ne vienam, tāpēc kopsapulces vispārējais noskaņojums bija jūtami sašļucis. Vai tiešām tas bija viss? Bet varbūt arī bija laiks nolaisties uz zemes, salīgti viņi tomēr bija uz tirdzniecības nevis piedzīvojumu meklētāju vai pat pirātu kuģa. Vienīgais, kuram šī nomāktā atmosfēra neaizķērās ne aiz auss, ūsas, vai pat mazākās spalviņas bija mūždien pašapmierinātais Flinks. Viņam nemaz nešķita svarīgi, vai burā pēc dārgumiem vai pēc kārtējās tirdzniecības kravas, tās bija sīkas detaļas, ar kurām viņš savu ikdienu nodarbināt netaisījās. Viņam labi bija tāpat un to no jauna sev un apkārtējiem apliecinādams, pieglaudās kapteiņa bikšu starai.

[echo3]

Van Burens noklausījās, kas citiem sakāms, un tas nebija nekas iepriecinošs un pat ne cerīgs. Divas kartes daļas viņiem bija, otras divas nepieejamas. Vismaz pagaidām. Kapteinis noskatīja vīrus un, apdomājis visu šobrīd zināmo, paziņoja savu lēmumu, - Kapus neviens rakt neies. Ja kāds no jums to uzdrošināsies, nekavējoties nodošu gubernatora tiesai. Drīkstat papētīt, vai blakus kapavietai nav aizdomīga vāze vai kas tamlīdzīgs. Drīkstat turēt acis un ausis vaļā, ja nu uzzināt ko par Meldona daļu. Uzzināsim kaut ko, vai neuzzināsim, pēc divām dienām, kad krava būs tilpnēs, dosimies uz Providensu. Būs jāpaļaujas uz to, ka ceļamērķis attaisnos savu nosaukumu. Un atcerieties, - balsojām par meklēšanu, tad to arī turpināsim darīt.

Norīkojis, lai jaunpieņemtajiem komandas locekļiem tiktu ierādītas vietas, kur viņi dzīvos, Van Burens visus atlaida vakariņās.

[Piligrims]

Džona noskaņojums bija nekāds. Viņš noklausījās visu, kas bija citiem sakāms, bet pats neko neteica, jo viņam nebija nekādas informācijas, kas rosinātu kādas citas domas, kuras nebūtu izteikuši citi. Kapteiņa rezolūcija izteica visu un deva galveno - pārliecību un darbības virzienu.
Bagātību meklēšana nebija viņa prioritāte, bet viņš arī nebūtu tas kurš no tām atteiktos, ja liktenis tādas piespēlētu. Patreiz viņam bija galvenais - droša pajumte un patīkama, neapdraudoša sabiedrība un tas šajos laikos bija jau daudz. Bagātību meklēšana bija kā deserts, bez kura var tīri labi iztikt, bet kurš, ja ir, tomēr ļoti uzlabo omu.
Savācis rakstāmpiederumus un nogādājis tos kajītē, Džons pievienojās komandas kopīgajām vakariņām.

[Mattiass]

Džespers, kaut arī līdz galam nesaprata, cik nopietna ir visa šī runāšana par kartēm, tomēr bija pārsteigts, ka ticis uz dēkaiņu kuģa (vai vismaz tādu, kuri, šķiet, sadziedājušies tikt pie bagātībām). Tā kā viņš nekad nebija domājis, ka pie kā tāda varētu tikt, šobrīd nejutās arī diez ko zaudējis. Vietējā komanda gan, šķiet, nonākusi strupceļā. Prātā atzīmējis, ka džentelmeņu laimes meklētāju gadījumā meklēšanā palīdzējušie, tā sacīt, no malas laikam gan tūlīt pēc atrašanas noietu pa burbuli Neptūna zivju valstībā, viņš noskatīja savu kajīti, un, atzinis par labu esam, devās vakariņās.

[Andromeda]

Pelēcis redzēdams, ka daļai komandas noskaņojums pēc sanāksmes sašļucis, tomēr centās lūkoties uz visu pozitīvi un ar cerību, ka gan jau viņiem kā izdosies atrast zudušo kartes daļu. Viņš pievienojās komandai uz vakariņām, kuras aši notiesāja. Ašāk nekā parasti. Pateicies Ērnijam, Pelēcis ātri nozuda.

No kuģa klāja pakaļgalā atskanēja sērīgas vijoles skaņas. Te piepeši apklusa. Pēc brītiņa atskan pavisam jestrs, īru dancojamais gabals tā, ka kājas pašas cilājās.

[Dženeta]

Sapulces beigās Rodžeram daudzmaz tapa skaidrs kas tā par karti. Acīmredzot meklēs dārgumus! Man patīk^^ Bet ko tieši tā arī nesaprotu. Būs pēcāk jāpajautā kādam komandas biedram.
Bet diemžēl sapulce beidzās neauglīgi...Jūrnieks īpaši negribēja ēst bet uz vakariņās tomēr aizgāja. Apēdis savu tiesu Rodžers devās aplūkot savu nākamo kuģi.
Pa priekšu viņam ierādīja kajīti. Takā mantu viņam nebija viņš ātri devās ārā.
Lēnām staigājot pa tumsu vīrietis tīksminājās par spirgto gaisu un acīmredzami labo kuģi. Tā viņš bezmērķīgi klīda labu laiku. Te viņa ausis sasniedza īru mūzika. Hmm... Tīri laba mūzika. Teju vai dejot gribas! Puisis devās uz kuģa galu no kurienes skanēja mūzika. Apstājies tā lai viņu neredzētu Rodžers atspiedies pret sienu klausījās mūziku un vēroja tumsā slīgstošo Portrojālu.

OOC:Man īsti netapa skaidrs vai kajīti man jau ierādīja bet nu es iepostoju ka jā (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/ermm.gif) ja vēl ne tad atvainošan'

Šo rakstu rediģēja Vingrotāja: 25.08.2012 22:35

[josephine]

Iestājās dziļa tumsa, debesis bija noskaidrojušās un zvaigznes šonakt šķita spīdam jo īpaši spoži. Tieši uz Ziemeļiem pāri pār Portroijālas siluetu, pat nepaceļot galvu varēja redzēt Polārzvaigzni, Lielos un Mazos greizos ratus, mazliet skatu paceļot uz augšu, pretī vērās Drako, uz austrumiem no viņa – Lira un Gulbis. Tieši pašā zenītā zaigoja krāšņs Herkuless. Pie paša austrumu horizonta, tūliņ, tūliņ jūrā ieplunkšķēs Neptūns, to gan varēja redzēt tikai no masta ligzdas, jo no klāja skatu aizsedza daļa salas. Rietumos, kur vēl nesen pazuda saule, pāri Jaunavai gandrīz perfektā slīpumā rindojās iesārtais Mars un spožais Saturns.
Jūrnieki sāka rosīties uz gulētiešanu un pēc kapteiņa iedrošinošajiem vārdiem un vakara mierīgās noskaņas vispārējais sašļukums pārtapa miegainā mierā.
Nakts pagāja mierīgi, dodot jūrniekiem dziļu, ats````zinošu miegu un spirgtu enerģiju jaunas dienas sākšanai. Līdz ar saules uzlēkšanu, matrožu vakts nomaiņu un Ērnija kastroļu grabināšanu pa kambīzi, lēnām sāka mosties arī pārējie un kaut arī nekas kopš vakarnakts kartes daļas sakarā nebija mainījies, tomēr jaunās, spirgtās dienas sākums deva sparu un ticību, ka gan jau vēl paveiksies.

[Andromeda]

Iepriekšējā vakarā Raiens nospēlēja vēl dažus jestrus meldiņus, līdz satumsa un parādījās zvaigznes, kuras gluži tāpat kā jūru Pelēcis turēja lielā vērtē un tuvu pie sirds. Kādu laiku tās vērojis un nedaudz aizsapņojies arī viņš devās pie miera.

Teju rīts. Pirmie gaiļi kravas telpās vēl nebija paspējuši iedziedāties, kad Pelēcis, izgulējies saldu miegu, cēlās augšā un sāka aktīvi rosīties. Sakopies un atpazinis rīta izsalkumu, viņš devās taisnā ceļā uz kambīzi pie Ērnija, lūkot ko nu šis cels galdā brokastīs.

Labs rīts, Ērnij! Raiens visai manāmi labā omā sasveicinājās ar veco koku. Esmu izsalcis, kā jau jūras vilkam pieklājas! Viņš skaļi paziņoja un piemetās uz ķeblīša.

[josephine]

Labs! Labs! - Atteica Ērnijs un turpināja rosīties gar kastroļiem - Kafeju? Vai papriekš kaut ko kas piesien dūš`?
Nu jau sāka mosties un savas balsis ievingrināt kravas telpā uz kastēm satupušie gaiļi. Tiem pretī atdziedājās kā tropiskie putni, tā arī tādi paši zeltpieši no krasta, radot harmonisku ļembastu.
Tikmēr pāri līcim, tieši Zeehond virzienā īrās laiviņa ar diviem vīriem sarkanos uzsvārčos, trijstūrenēs, baltās biksēs un garos, melnas ādas zābakos. Tas varēja nozīmēt tikai vienu - ziņas no Gubernatora.

[Roviela]

Vakardienas padrūmais novakars Reikam jau bija piemirsies. Viņš bija kājās no agra rīta, lai ķertos pie lielgabalu tīrīšanas darbiem. Ne jau nu ka tie būtu netīrīti, tomēr no ārpuses nespīdēja gana koši, un kanonieris, apvilcies darba drānas centīgi berza un spodrināja, ieliekot darbā visu spēku un aizrautību, cik vien viņam bija.
Kad saule jau pakāpās tik augstu, ka smagie darbi sāka prasīt vairāk sviedru, puisis meta mieru spodrināšanai. Tagad bija laiks brokastīm un laiskai pasēdēšanai pēc tam, ja vien herr kapteinim vai bocmanim nebūs kādi rīkojumi.
Visādā ziņā - kapteinis tās lietas zinās labāk, arī to, kas tagad jādara un kurp jādodas, un Reiks par to galvu nelauzīja.

Sardzes matrozim ziņojot par šurp braucošo laivu, kanonieris nostutējās pie borta un sāka vērot. Tie noteikti bija pilsētas sardzes mundieri, oficiāla pārstāvniecība tātad.

[Mattiass]

Reika tuvumā uznira Džespers, kurš arī vēroja laivu. Brīdi skatījies, viņš uzrunāja kanonieri.

— Labrīt! Vai tā, — pamet laivas virzienā, — ir ikdienā? Vai arī mums ir problēmas?

[Roviela]

- Labrīt! - Reiks uz brīdi pievērsās Džesperam.
- Nē... nav ikdiena, - kanonieris atkal domīgi pētīja laivu un koši mundierētos stāvus tajā.
- Man domāt, viņi būs pie herr kapteiņa. Ostas sardze tā nav, tā kā manīju līdzīgus baznīcā, kur gubernators sēdēja. Ka nav kāda vēsts no turienes.
Kāpēc tā, Reiks īpaši nepaskaidroja, pavisam piemirsis, ka Džespers neko nezina par kapteiņa un Džona vizīti pie gubernatora vakar.

[Mattiass]

Džesperam pārsteigumā izliecās uzacs. Vietējais kapteinis ir tik siltās attiecībās ar augstākajām amatpersonām? Varbūt pie reizes pilda kādus vietējās vadības uzdevumus? Taču neko nejautāja. Izprašņāt būtu nepieklājīga bāšanās svešās darīšanās, turklāt jauns kuģis nozīmē arī pierašanu pie jaunās kārtības.

Viņš atkal pievērsās laiviņai, ar interesi gaidot, kas būs tālāk. Visticamāk, nekas, un abi laivotāji pazudīs kapteiņa kajītē. Un ja nu nē?

[Dženeta]

Rodžers no rīta pamodās spirgts un atpūties. Pēc piecpadsmit minūtēm viņš devās lauka no kajītes. Staigādams viņš pamanīja Džesperu un Reiku.

Piegājis klāt viņš nolūkojās uz laivu. -Labrīt!- Viņš padeva laburītu abiem jūrniekiem.

Šo rakstu rediģēja Vingrotāja: 27.08.2012 12:58

[Andromeda]

Dodi nu šu kaut ko, ko pasmēķēt! Speķītis nav? Pelēcis skanīgi nobēra atbildi Ērnijam. Vajadzēja taču kārtīgi iestiprināties, lai pietiktu spēks visai darbīgajai dienai. Kravas lietas un kas zina, kādus vēl uzdevumus Kapteinis dos. Varbūt arī ar lielgabaliem Reikam būs kāda palīdzība vajadzīga.

Šo rakstu rediģēja Andromeda: 27.08.2012 13:09

[josephine]

- Speķīts, speķīts, re` kur, jaunie putni, naski uz olu dēšan` - Ērnijs pastūma uz Raiena pusi šķīvi ar labi saceptu olu, speķi un maizes riku. Ērnijs jau bija nojautis, ka kas tāds kā reiz būs uz kārā zoba. Kambīze bija labi piekarsusi un pilna tvaika, bet smaržoja apetīti rosinoši. - Dzers ar ko? -

Uz to brīdi arī laiva bija atīrusies līdz kuģim un oficiāli ģērbtie vīri stādījās priekšā - Sveicināti! Viņa ekselences Portrojālas gubernatora Īstona Emeta Velša vārdā esam ieradušies nodot oficiālu ziņu Zeehond kuģa kapteinim Heinriham Van Burenam, personīgi. Lūdzam atļauju uzkāpt uz klāja. -

[echo3]

Tropos jau visi ceļas agri, lai pagūtu jel ko padarīt, pirms iestājusies svelme. Tāpat rīkojās arī Van Burens. Kapteinis bija augšā jau ap pieciem rītā, un, vispirms pārbaudījis kārtību uz kuģa, bija iekārtojies kajītē pie lielā galda, kur kopā ar Džonu lasīja un rakstīja kravas dokumentus. Viņš jau bija nolēmis, ka var laist brīvos ļaudis krastā, kuram nu tur vēl ko gribas vai vajag darīt tūlīt pēc brokastīm, kad, vispirms pieklauvējis, sardzes matrozis noziņoja, ka ieradušies gubernatora sūtņi. Personīgi! Nu gan, kas par ceremonijām?

Džon, dodies brokastīs, un piesaki kokam, lai man uzreiz nenes. Ēdīšu, kad viesi būs prom. - Van Burens atlaida rakstvedi un pamāja matrozim, lai ved gubernatora sūtņus šurp. Kapteinis necentās izprātot, kas gubernatoram ienācis prātā. Varbūt kādas ziņas par melno pirātu kuģi? Tikai par to jau gubernatoram nebūtu jāatskaitās vienkāršam kuģa kapteinim. Redzēs, tad jau pateiks.

[josephine]

Ieaicināti pie Kapteiņa, Gubernatora pārstāvji vēlreiz atkārtoja, ka ir sūtīti nodot Gubernatora ziņu. Viens no pārstāvjiem pasniedza Kapteinim aizzīmogotu vēstuli, kurā bija rakstīts:


Cienījamo Kapteini Van Buren!

Vēršos pie Jums mūsu jau apspriestajā jautājumā.
Ar nožēlu jāziņo, ka ir ienākušas aizvien jaunas sūdzības par "Nakts Spoka" uzbrukumiem. Šaubīgos laikapstākļos tuvējos ūdeņos miera vairs nav nevienam. "Nakts Spoks" rada aizvien pieaugošus draudus Portrojālas labklājībai un tās viesiem. Diemžēl mums nav izdevies iegūt plašāku informāciju par "Nakts Spoku", tā motīviem vai izdevies to notvert, tādēļ vēršos pie Jums, Kapteini Van Buren ar visai delikātu lūgumu. Pašreizējais konfliktu uzliesmojums ar Spāņiem nodarbina visas mūsu militārās rezerves, bet atstāt pilsētu bez sardzes vai ignorēt šo sasāpējušos "Nakts Spoka" jautājumu arī nevar, tādēļ būtu pagodināts, ja Jūs uzņemtos dziļāku šī jautājuma izmeklēšanu. Saprotu, ka Jūsu rīcībā ir tik vien kā tirdzniecības kuģis un tādēļ nekādā variantā neturētu ļaunu prātu vai negodu, ja no šī uzdevuma atteiktos, tomēr, tieši tirdzniecības kuģa aizsegs varētu veiksmīgi kalpot informācijas ieguvē. Visaugstākā mērā būtu pateicīgs, ja izdotos noskaidrot vismaz tik daudz, kā šī kuģa slēptuvi. Ja šāda informācija mums jau būtu pieejama, tad attiecīgi par pārējo spēsim parūpēties, atsaucot kaut tikai vienu no šobrīd nodarbinātajām vienībām. Sadarbība šajā jautājumā tiks dāsni atalgota un Portrojāla būs Jūsu parādniece.

Cerot uz Jūsu atsaucību,
Ar cieņu,

Portrojālas Gubernators
Īstons E. Velšs

Ļāvis Kapteinim to izlasīt, viņš piebilda, ka Gubernators gaida atbildi līdz septiņiem vakarā, paklanījās un lūdz atļauju atgriezties krastā, ja vien Van Burenam nav kas cits steidzam, ko ziņot Gubernatoram.

[Roviela]

Reiks noskatījās, kā matroži veikli palīdz atbraukušajiem tikt uz kuģa un kā mundieros tērptie pazūd kapteiņa kajītē, un tad pats kāpa lejā uz kambīzi.
- Sveiki visapkārt! Vai man arī ko brokastīm atstājāt?

Smaržoja vareni, siekalas mutē saskrēja pašas. Kanonieris nosēdās savā ierastajā vietā un gaidīja, kad nu virtuves vīri sakrāmēs ēdamo uz galdiem. Te vēl bija patukšs, bet tūlīt jau visi nāks vien šurp, kur tad paliks.

[Mattiass]

Džespers, uz kuģa vel nejusdamies īsti kā mājās, drošs paliek drošs, bija nolēmis doties nopakaļ Reikam, un bija patīkami pārsteigts par vietu, kurā nonāca.

— Un arī man, — viņš piebilda, pienākdams pie Reika tieši tad, kad kanonieris stāvēja kambīzes durvīs, — Ja neiebilstat, labprāt izmantotu iespēju iestiprināties.