Jūras vilinājums, [PZP] [C] Opcijas

[josephine]

St. Kitts tavernā "Pirātu midzenis" kā jau parasti valdīja liela jautrība. Jūrnieki dziedāja līksmas dziesmas, dzēra un stāstīja dažādus piedzīvojumu stāstus, kuri pa lielākai daļai bija blēņas un atjautīgi izdomātas pasakas.
Vecais tavernas īpašnieks ieklepojās un čerkstošā balsī teica: Jūs, cēlie Angļu jūrnieki! Vai jūs maz zināt teiku par četriem lordiem?
Tavernu pāršalca smieklu vētra - Kas tās par muļķībām? - viens teica - Lordi! Ta` ta nu liela muiža! Lordi ir nīkuļi - liekulīgi, mazdūšīgi skuķi! Kādēļ gan kādam par tādiem būtu jāstāsta teikas? -
- Varbūt tas tā arī tagad ir - pieklusinātākā balsī teica vecais tavernas īpašnieks - Bet ne tajos laikos, kad Karību jūrā valdīja četri kuģi - četri lordi! Paprasiet jebkuram spāņu puikam, vai viņi ir dzirdējuši par četriem lordiem un jūs viņa acīs redzēsiet iedegamies bailes un šausmas! -
Nu jau murdoņa un blakus trokšņi pierima un visi "Pirātu midzeņa" apmeklētāji uzmanīgi klausījās, kas stāstāms vecajam vīram.
- Jā! Tie bija daiļi laki! - skatam aizplūstot tālumā - nostaļģiskās atmiņās, teica vīrs. Tad it kā atgriežoties realitātē - Ak! Nu, jā, kur es paliku? Redz`, bij` reiz četri uzticami un nešķirami draugi, kas bija kopā jau no zēnu gadiem. Laikam ejot, tie no kuģu puikām uzdienējāspar kapteiņiem... diženiem kapteiņiem! Un tad sākās viņu ziedu laiki. Tie vienmēr turējās kopā. Katram savs šoneris, katram savs uzticamu vīru krevs, katram savs īpašs karogs, kā pazīšanās zīme, bet tomēr, vienmēr kopā. Viņiem nevajadzēja lielus kuģus, kas izceltu viņu diženumu, patiesībā, viņi tos necieta. Viss ko viņiem vajadzēja bija ātri un viegli manevrējami kuģīši. Viņi slaktēja spāņus kā mušas un kad visa spāņu flote no viņiem raustījas un visi spāņi viņus zināja, Karaliene viņus iecēla par lordiem. Tā viņi valdīja pār Karību jūru - Lords Dejs ar "Deiziju", Lords Mortons ar "Fortūnu", Lords Stemfords ar "Džesiku" un Lords Meldons ar "Lēdiju".
Bet! laiks, kā jau mums visiem zināms, uz vietas stāvēt nemēdz! Tā nu pēc kāda laika četri draugi saprata, ka ir jau par vecu un ka salaupītās bagātības nosargāt vairs nevarēs, tādēļ, tie apspriedsās un nolēma tās noslēpt tikai viņiem zināmā vietā. Tā viņi arī izdarīja, uzzīmēja karti, sadalīja to četrās daļās un katrs paņēma vienu kartes daļu. Tā nu vēl līdz šai baltai dienai neviens nav atradis lordu apslēptos dārgumus. -

[Piligrims]

Džons paņēma kapteiņa pasniegtos dokumentus. Atvēris rakstāmlietu lādīti, viņš pārliecinājās vai spalva vel ir asa, iemērca to tintē un sāka pārrakstīt dokumentus, ievērojot pirkumu līgumu formu.
Ticis galā ar 1. , viņš to apkaisīja ar smiltīm un atlika malā nožūt, tad ķērās pie nākošā.
Pēc pusstundas viss bija kārtībā, viņš nolika gatavos dokumentus kapteinim priekšā parakstīšanai, Te būs, ser.

[josephine]

Veiss pabarzēja zodu, tad teica - Redziet, es labi saprotu jūsu bažas, bet saprotiet mani, uz to lērumu cilvēku, kas pie manis nāk diendienā, lūgdami palīdzību arī daudz nopietnākos jautājumos, es nevaru izpildīt pat tādu šķietami elementāru lūgumu kā jūsējais..-
Veiss sadrūma, viņam nepatika atteikt palīdzību. Tad, kā attapiet, teica - Jā, bet ienāciet iekšā, es jums iedošu tos pierakstus un šo to vēl pastāstīšu. Jūs taču nekur nesteidzaties?-
Dels saprasdams, ka šādas ārstu runas viņu galīgi neinteresē un, ka tās varētu ievilkties pārlieku ilgi apvaicājās Džesperam, vai viņš tagad nevarētu būt brīvs un doties atpakaļ uz kuģi, lai sataisītos iešanai uz baznīcu.

[Mattiass]

— Jā, dodies, tu savu esi padarījis.

— Man tagad nav kur steigties, — viņš nosmīnēja un piekrita. Galu galā, tas varēja būt interesanti.

[echo3]

Van Burens caurskatīja Džona uzrakstīto, parakstīja dokumentus un uzlika zieģeli. Tad piecēlās, - Mums laiks doties pie gubernatora. Nepatiks viņam Tavs stāsts, bet rūpēties, lai savai pilsētai izdevīgi kuģi netraucēti ienāk ostā, viņam ir gan pienākums, gan ienesīgi. Bet domāju, ka arī maza dāvana nekaitēs. - Kapteinis iebāza ķešā smalka samta kulīti un gāja ārā no koptelpas.

Laiva viņus jau gaidīja, un krastā abi tika nogādāti rūpīgi un ātri. Kapteinis svarīgā un nesteidzīgā solī devās uz gubernatora rezidenci. Pilī viņi nonāca tieši norādītajā audiences laikā - divpadsmitos.

[josephine]

Dels atgriezās ostā, kamēr Veiss ieaicināja Džesperu iekšā savā kabinetā, rādīja savus pierakstus, apvaicājās kāda veida lūzums ir ievainotajam un skaidroja, ko vajadzētu ievērot ārstēšanas procesā.

Gubernatora rezidencē.
Sulainis jau sagaidīja nācējus un aicinājā viņam sekot uz gubernatora pieņemšanas telpu; tā bija grezna telpa, izsmalcinātā stilā.. nu, varbūt ne tik grezna, kā tās pie kurām savā laikā bija pieradis Džons, bet tomēr.
Gubernators laipni aicināja abus iekšā, lūdza apsēsties un bija ļoti nepacietīgs uzzināt visus sīkumus par kuģa Fortūna bojāejas apstākļiem.

[echo3]

Van Burens pieņemšanas etiķetei atbilstošā veidā pasniedza gubernatoram dāvanu - pulksteni zelta ietvarā - un atbildēja uz jautājumu, pastāstīdams, kad, kā un kur izglābis Fortūnas pasažieri, par pašu kuģa nogremdēšanu ļaudams stāstīt Džonam.

[Piligrims]

Džons atkārtoja savu stāstījumu par ‘Fortūnas’ bojāeju pirms 5 dienām. Un par uzbrukušo melno kuģi, kam bija tikai viens uzraksts uz priekšgala borta ar baltiem burtiem „Nakts spoks”.

(OOC: Sīkāks apraksts šeit)

[josephine]

-Tātad nav zināms, kas notika ar to "Nakts Spoku"?- Gubernators domīgi vaicāja - Un, es pareizi sapratu, "Fortūna" tika nogremdēta un netika veikta abordāža? - Izskatījās, ka Gubernātors nesteidzās ar secinājumu izdarīšanu, viņš pa priekšu gribēja noskaidrot detaļas.

[Piligrims]

Domāju, ka „Fortūna” nogrima, jo bija stipri bojāta uzbrukumā.
Sākumā viņi šāva pa burām, mastiem, lielgabaliem un cilvēkiem, bet kad uznāca vētra un viņus pašus ķēra lielgabala lodes, tad viņi šāva, lai nogremdētu „Fortūnu”.
Īsti racionāli tas nebija, jo viņiem pašiem jau bija problēmas ar izdzīvošanu.
Vai viņu kuģis nogrima, to es neredzēju, bet no „Fortūnas” es nolecu, kad tā bija jau nolemta dzelmei.
Abordāža nenotika, jo vētras dēļ to bija neiespējami veikt. Džons precizēja sava stāstījuma detaļas.

[josephine]

- Ko vēl jūs ievērojāt? Kaut ko neparastu? Cik noprotu uzraksts "Nakts spoks" bija angliski, vai ne? - Gubernators bija ļoti ieinteresēts un nemitīgi šo to pierakstīja.

[Piligrims]

Vairāk neko neievēroju.
Jā, uzraksts bija angliski un tā bija vienīgā atšķirības zīme, nebija nekāda karoga, vai kā cita.
Kad „Fortūnas” komanda ieraudzīja to uzrakstu, tad visi sāka saukt, ka ir angļi, bet nekādas atbildes no tā kuģa nebija, viņi metodiski turpināja iesākto, līdz uznāca vētra. Nekādas komandas, vai sasaukšanos uz tā kuģa nedzirdēja, tikai lielgabali un kad viņi pienāca tuvāk - musketes.

[josephine]

- Skaids, liels paldies, kungi par šo informāciju. Kas attiecas uz turpmāko lietu apstākļu noskaidrošanu es pats personīgi parūpēšos, lai šīs lietas izpētīšanai tiktu norīkotas prasmīgas komandas. Ja jums nav vairs nekā sakāma, tad teiksimies aizlūgumā - Gubernators palocīja galvu - Atgādiniet vēlreiz, cikos paredzēts aizlūgums? -

[echo3]

Pulksten divos, gubernatora kungs. - Kapteinis atbildēja. - Vecajā baznīcā.

Van Burens piecēlās un pēc pilnas etiķetes atvadījās.

[Roviela]

Reiks atkal taisījās krastā kopā ar pārējiem komandas biedriem - jātiek uz aizlūgumu. Viņš vēlreiz sevi piekasīgi nopētīja - vai viss ir vislabākajā izskatā, un tad kāpa lielajā laivā.

[Mattiass]

Ieguvis informāciju un pierakstus, un pārliecinājies, ka nekādas jēgas tālāk pierunāt dakteri nav, Džespers viņam pateicās, un iedams prom, atvadījās, izsakot cerību, ka vēl sanāks satikties.

Mazliet noskumis, ka uzdevums tā arī palika neizpildīts un līdz ar to palielinās iespēja, ka viņam tomēr nāksies sev meklēt citu kuģi, uz kura sarunāt darbu, Džespers gāja pa ielu atpakaļ uz krogu, pie Zītko. Gadījumā, ja neviens tā arī neatradīsies, vismaz viņam pašam atstās pareizus norādījumus, kā aprūpēt kāju. Ja neizdevās visu izdarīt, kā nākas, tad vismaz pēc labākās sirdsapziņas.

Protams, ka slimnieks būs uz vietas. Viņam vēl pāris nedēļas vismaz vajadzētu būt uz vietas, Džespers drūmi pie sevis pasmaidīja, kāpdams augšā pa trepēm un iedams uz istabu, kur, kā Džespers tagad zināja, vismaz teorētiski vajadzēja atrasties Zītko. Nonācis pie durvīm, viņš pieklauvēja.

[mr Bl@ck]

Džeks makten ātri izdarīja vēl pēdējos Džesa norādījumus un tad tika palists brīvs uz šo darba cēlienu. Ātri noskalojis sviedrus ar ūdeni viņš devās uz savu kajīti sameklēt jaunu kārtu drēbju ko uz vilkt. Džeks apvilka savas labākās bikses no smalkas angļu vadmalas zīda kreklu un melnos svārkus ko vilka tikai uz baznīcu. Klāt protams nāca arī viņa trīsstūrene.
Apmierināts ar savu izskatu Džeks ātri pārskatīja kajīti ko dalīja ar Karlosu pielūkodams lai kartes stāvētu vajadzīgajos plauktos un navigācijas instrumenti futlāros vai drošās vietās. Pēdējo viņš pārbaudīja savu jūrnieka lādi kur uzmeklēja vajadzīgo kartes gabalu un tad pārliecinājies ka tas ir īstais atlika to atpakaļ un atkal rūpīgi aizslēdza savu lādi pakārdams lādes atslēgu kaklā uz darvotas aukliņas un palslēpdams to sev zem krekla.

[Melnais Akvareļu...]

[ooc: visa svarīgā informācija ir pēdējās divās rindkopās.]

Šajā rītā Karloss bija piesvempies no gultas neredzēti agri. Zinādams, ka divos gaidāma baznīca, viņš izlēma, ka šis ir īstais brīdis ikmēneša lielās kopšanās reizei. Tam tika veltīts viss rīts.
Matu un bārdas mazgāšana aizņēma visvairāk laika, jo vajadzēja izdabūt darvu arā no visa milzīgā mudžekļa, kas atradās vecā jūrnieka īpašumā. Kopdamies viņš neaizmirsa arī klusi lamāties.
Kad mati bija izmazgāti, viņš no bagāžas dziļumiem izdabūja laukā sen neredzēto ķemmi un izķemmēja matus un bārdu. Pēc tam tika sapītas glītas bizītes (kas vēlāk atgriezīsies vecajā pinku stāvoklī, taču tas nebija svarīgi). Kad ar ķermeņa apmatojumu viss bija nokārtots, Karloss atrada savu labāko drēbju kārtu (kopā tikai 30 ielāpi) un uzvilka mugurā.
Pēc zābaku notīrīšanas un uzvilkšanas, stūrmaņmeistars bija gatavs doties. Pirms tam Karloss vēlreiz ieskatījās spogulī, kas atradās kajītē. Mati izrādās bija kastaņbrūnā (nevis piķamelnā) tonī, taču citādi viņš izskatījās tāds pats. Neapmierinātā sejasizteiksme palika kur bija gadiem stāvējusi, jo Karloss nebija pārākā sajūsmā par faktu, ka taisās iet uz protestantu baznīcu. Taču, viņš sprieda, labāk tāda nekā nekāda. No Dieva soda viņš nebaidījās, jo gods kritušajiem bija jāatdod labākajā pieejamajā veidā.
Paņēmis savu veco spieķi Karloss pievienojās pārējiem, kas devās prom no kuģa un ar ņurdošu sveicienu, palūkojās apkārt. Viss bija mierīgi.

[echo3]

Ārā no pils iedams, Van Burens visiem viņu apkalpojušajiem sulaiņiem atvadoties pasniedza pa zelta monētai - kapteinis labi zināja, ka mazas dāvanas var izrādīties liels ieguldījums nākotnē. Kad abi ar Džonu bija izgājuši pils laukumā, Van Burens palūkojās torņa pulkstenī. - Tieši laiks doties uz baznīcu. Mums kavēt neklājas. - Viņš cienīgā solī devās uz Vecās baznīcas pusi. Nav jau gluži blakus, tāds laiciņš būs jāsoļo.

[josephine]

Zītko ieaicināja Džesperu iekšā un aicināja apsēsties uz koka krēsla, kas atradās netālu no gultas. - Sveicināts, dakter! - Zītko pasmaidīja - Kādi jaunumi? -

[Piligrims]

Arī Džons atvadījās no gubernatora un tīri automātiski paklanījās kā augstākajā sabiedrībā pieņemts. Tikai vēlāk viņš aptvēra kļūdu, bet nodomāja, nenākas viegli atradināties no gadiem piekoptām iemaņām it īpaši, kad esi saģērbies un atrodies džentelmeņu sabiedrībā. Ceru, ka to īpaši neievēros.

Jā, ir laiks, piekrita kapteinim Džons, kad viņi bija izgājuši no gubernatora apartamentiem uz ielas.