Jūras vilinājums, [PZP] [C] Opcijas

[josephine]

St. Kitts tavernā "Pirātu midzenis" kā jau parasti valdīja liela jautrība. Jūrnieki dziedāja līksmas dziesmas, dzēra un stāstīja dažādus piedzīvojumu stāstus, kuri pa lielākai daļai bija blēņas un atjautīgi izdomātas pasakas.
Vecais tavernas īpašnieks ieklepojās un čerkstošā balsī teica: Jūs, cēlie Angļu jūrnieki! Vai jūs maz zināt teiku par četriem lordiem?
Tavernu pāršalca smieklu vētra - Kas tās par muļķībām? - viens teica - Lordi! Ta` ta nu liela muiža! Lordi ir nīkuļi - liekulīgi, mazdūšīgi skuķi! Kādēļ gan kādam par tādiem būtu jāstāsta teikas? -
- Varbūt tas tā arī tagad ir - pieklusinātākā balsī teica vecais tavernas īpašnieks - Bet ne tajos laikos, kad Karību jūrā valdīja četri kuģi - četri lordi! Paprasiet jebkuram spāņu puikam, vai viņi ir dzirdējuši par četriem lordiem un jūs viņa acīs redzēsiet iedegamies bailes un šausmas! -
Nu jau murdoņa un blakus trokšņi pierima un visi "Pirātu midzeņa" apmeklētāji uzmanīgi klausījās, kas stāstāms vecajam vīram.
- Jā! Tie bija daiļi laki! - skatam aizplūstot tālumā - nostaļģiskās atmiņās, teica vīrs. Tad it kā atgriežoties realitātē - Ak! Nu, jā, kur es paliku? Redz`, bij` reiz četri uzticami un nešķirami draugi, kas bija kopā jau no zēnu gadiem. Laikam ejot, tie no kuģu puikām uzdienējāspar kapteiņiem... diženiem kapteiņiem! Un tad sākās viņu ziedu laiki. Tie vienmēr turējās kopā. Katram savs šoneris, katram savs uzticamu vīru krevs, katram savs īpašs karogs, kā pazīšanās zīme, bet tomēr, vienmēr kopā. Viņiem nevajadzēja lielus kuģus, kas izceltu viņu diženumu, patiesībā, viņi tos necieta. Viss ko viņiem vajadzēja bija ātri un viegli manevrējami kuģīši. Viņi slaktēja spāņus kā mušas un kad visa spāņu flote no viņiem raustījas un visi spāņi viņus zināja, Karaliene viņus iecēla par lordiem. Tā viņi valdīja pār Karību jūru - Lords Dejs ar "Deiziju", Lords Mortons ar "Fortūnu", Lords Stemfords ar "Džesiku" un Lords Meldons ar "Lēdiju".
Bet! laiks, kā jau mums visiem zināms, uz vietas stāvēt nemēdz! Tā nu pēc kāda laika četri draugi saprata, ka ir jau par vecu un ka salaupītās bagātības nosargāt vairs nevarēs, tādēļ, tie apspriedsās un nolēma tās noslēpt tikai viņiem zināmā vietā. Tā viņi arī izdarīja, uzzīmēja karti, sadalīja to četrās daļās un katrs paņēma vienu kartes daļu. Tā nu vēl līdz šai baltai dienai neviens nav atradis lordu apslēptos dārgumus. -

[echo3]

Ā, Džon, nāc iekšā! - Kapteinis atsaucās. - Rīt pie gubernatora mums jābūt pulksten divpadsmitos. Tā ka no rīta vēl kādus kravas dokumentus pagūsim sarakstīt. Un vēl, - Van Burena acis pievērsās zobenam pie Džona sāniem, - vai Tu sagādāji ko piestāvošāku šim skaistulim, ko pašam mugurā uzvilkt? Un vai kabatā arī kas palika pēc tāda iegādes, nevajag papildināt? - To kapteinis teica pavisam nopietni, nebūt nedomādams Džonu aizvainot, naudu piedāvājot. Uz jūras jau naudu nevajag, bet krastā tā kūst kā sniegs saulītē, un Džonam viss tak' no jauna jāiegādājas.

[Piligrims]

Paldies kaptein, vēl jau palika. Man izdevās sameklēt kādu izdarīgu vīru un krietni ietaupīt. Džons īsi izstāstīja par Mārtinu un darījumiem. Tā kā esmu ticis, gan pie pieklājīga apģērba, gan ieročiem. Ar jūsu atļauju, iešu mazliet nosnausties, jo diena bija notikumiem bagāta un ir prasījusi savu daļu spēku, kurus vajadzētu atjaunot. Atvadījies no kapteiņa, Džons devās uz savu kajīti, kur mierīgi, veselīgā miegā, nogulēja līdz rītam.
No rīta, agri pamodies, spirgts un izgulējies, viņš juta, ka vajag izlocīt kaulus. Džons paņēma savu jauniegūto trofeju, vēlreiz to uzmanīgi aplūkoja, vai nevajag uzasināt, vai nav kāds robs, bet vecais pirāts bija par preci labi parūpējies, zobenam nebija nekādas vainas. Viņš izgāja uz klāja, diena bija jauka, spirgtais gaiss bija patīkams kā vēsa vīna malks. Džons ievilka pilnas plaušas un tīksmi izstaipījās. Pagājies uz kuģa priekšgalu un atradis brīvu laukumu, viņš sāka vingrināties un pieradināt roku pie jaunā ieroča. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/two_handed.gif)

Šo rakstu rediģēja Piligrims: 08.03.2007 16:29

[echo3]

Labi! - Van Burens atlaida Džonu, un arī pats pirms gulētiešanas vēl tikai pēdējo vakara pīpi izsmēķēja, pa klāju pastaigādamies.

[mr Bl@ck]

Džeks uzmeta svilinošu skatienu klaigātājiem un demostrativi izmeta pamatīgu glāzi neatšķaidīta ruma. Šitais piena puika tev ir izbraucis visu Karību dīķi krustu šķērsu. Džeks asi atcirta. Nelāgais noskaņojums kas bija radies pēc Deja kundzes nama nu bija atpakaļ divkārt nelāgs. Džeks nr elokoni it ka nejauši iegrūda dunku Tomam un ar pīpes kātu pamaja uz durvīm kur bija pazudis Reiks, sak sadabū kanonieri, tuūlīt ies vaļā.

[Aiva]

Džeka piezīme izsauca tikai jaunu zirgošanās lēkmi.

"Noslauki pienu no ūsām, sauszemes žurka!" piezīmēja viens no vīriem. Kārtis bija pabīdītas malā, un arī pārējā kompānīja - vēl četri - vērtējoši nopētīja Džeku un pārējos pie tā galdiņa sasēdušos. "Vispār te pēdējā laikā pavisam salašņas uzvesties vairs nejēdz, sprauslā štiem jūras vilkiem pretī."

Tomēr pagaidām runātājs vēl kājās neslējās un meiču no klēpja nenometa.

Toms, ja pamanījās, nokļuva uz kāpnēm uz ēkas otro stāvu, uz kurām uz gaiteni izgāja virkne durvju. Kurās diez bija pazudis kanonieris, nebija ne mazākās nojautas. Turpat netālu kāda visai trūcīgi ģērbta būtne īsiem melniem matiem, tērpta rozā nenosakāmas formas bet visiai niecīgā apģērba gabalā, ziņķārīgi novēroja zēna galvas grozīšanu.

"Tev vispār nauda ir , puisīt?" viņa pazemā balsī painteresējās.

[Aiva]

Toms izspruka ārā no istaas, kurā bija pabāzis galvu, un metās pie nākamajām durvīm. No turienes viņu izvadīja lamas un nopakaiļ aizlidināta pasmaga koka tupele. Zēns neuzkavējās tur pārāk ilgi, lai ieklausītos saniknotajos sievietes spiedzienos, ka vīrma pienāktos nemētāt meičas kurpes apkārt, bet ja laist tad jau ar savu zābaku.

Trešās durvis bija ciet.

Tikai ceturtajās junga atpazina Reika ādas vesti pārmestu pār krēsla muguru.

"Reik!" viņš turpat no sliekšņa uzsauca. "Nāc ātri, tur mūsējiem piekasās, uz klopi gatavojas!"

---

Ostā nakts dzīve ritēja savu ierasto gaitu. Neviens pa tumsu negrasījās pacelt enkuru, ostā ienākt arī neviens negrasījās, un ja neskaita pāris zvejnieku laivas, kas rīta agrumā vēl pirms saullēkta izgāja jūrā,m lai uz brokastīm atgrieztos ar svaigām zivīm ko turgot tepat krastmalā, nakts uz kuģa esošajiem pagāja mierīgi.

[Roviela]

Velns un elle! Reiks nolamājās gandrīz skaļi. Nevarētu gan teikt, ka Toma aicinājums būtu gluži nelaikā - kanonieris izbaudīja pauzi, tā teikt, starp tūrēm, ļaudams divām brašām meičām - konfektes gatavās! - meņģēties ap savu augumu.
Labi, Tom! Eju! viņš pakliedza uz durvju pusi, tad apķēra roku tuvāk esošajai melnmatei ap kaklu, dod vēl vienu bučiņu, saulīt! Redz, cīniņā jāiet! Jūs pieglabājiet manas mantas, taisos vēlāk atgriezties. Ja nē, tad drīkstiet paturēt.
Viņš vairāk nekavējās, un netērēdams laiku uzvilka tikai bikses un zābakus, apsēja jostu un paķēra zobenu.
Nu kā? viņš, ūsas skrullēdams, vēl pāris mirkļus pagrozījās meičām par prieku demonstrēdams savus muskuļus, un tad jau bija gaitenī, un pēc brīža kaut kā nesteidzīgi, tīši lēni un tāpat vien, kāpa lejā uz krogu.
Izlikdamies, ka neko nezin, Reiks piegāja pie biedriem, pa ceļam no krodzinieka paņemdams pamatīgu kausu vīna.
Kas te notiek, Džek? kanonieris pavaicāja stūrmanim, skatīdamies, kuri tad būtu tie kautiņa gribētāji.

[Aiva]

"Pavej tik, pienapuikām mamīte uzradusies!" vīrs ar meiču klēpī ņirdzīgi nokomentēja, pamanījis Reika ierašanos. Pārējie četri iezirgojās.

"Ei, tu! Savāc tos savus knariņus, lai nebojā te gaisu!" vēl viens uzsauca.

Gar Džeka galvu - tiesa, labi atstatu - aizlidoja apgrauzta cūkas riba un aizvēlās kaut kur tālāk zālē pa grīdu.

[Roviela]

Reiks paskatījās uz Džeku, uzlika tam roku uz pleca un pamirkšķināja ar aci. Viņam nāca smiekli.
Ei tu, vismaz sagrabini tik daudz naudas, lai vari izmaksāt pa meitietim savējiem, citādi, pats redzi, kur tavējiem šķības rokas nosnaicījušās pēc šīs vienas! viņš mierīgi atgāzās uz sola ar kausu rokā, neuzkrītoši, bet uzmanīgi vērodams bariņa uzvedību. Reiks bija gatavs kauties, tikai pirmais gan nevēlējās sākt.

[mr Bl@ck]

Nekas īpašs Reik. Džeka balsī ieskanējās viltots miers. Tad Džekam gar ausi aizlidoja apgrauzta riba. Ja izceltos kautiņš Džeks bija gatavs, viņš izdauzīja plaukstā nu jau aukstos pīpes pelnus. tie derēja acīs mešanai tīri labi.
Te Džekam ienāca prātā doma. Hei ja jau esat lieli kuģotāji vai nosauksiet savu kuģi, lai varam jūrā to ar cieņu sveicināt?
Džeks par iedzērušiem jūrniekiem zināja divas lietas: Džeruši ti daudz kāvās un traki muldēja nu viņš cerēja ka šie izmuldēsies iekarsuši.

[Andromeda]

Raiens mierīgi tukšoja ruma kausu, kad sākās jandāliņš un lamāšanās.
Rudmatainais īrs sākumā nolēma nesprēgāt, bet kad Džeka galvas virzienā lidoja aizgrauzta cūkas riba, tad asinis sāka ritēt straujāk. Viņš pameta dusmīgu skatienu uz jandāliņa sācēju pusi un bija jau gatavs mesties cīņā, kad ieradās Reiks.

[Aiva]

"Man domāt, tavu puikāni nezinātu, ko ar meitieti darīt, pat ja viņiem naudas pietiktos lai to atļautos," piezīmēja tāds īsāks un druknāks vīrs, vērojot Reiku.

"Ar muti jau tu Spāņu Meinā gatavs burāt." viņš atbīdījās nostāk no galdiņa, pieslejoties kājās "bet kā būs ar vīru lietām?"

Vīrs lēnā slolī nāca pie galdiņa ar Reiku, Raienu, Džeku un Tomu. Rokās viņam bija tikai paprāvs māla kauss. Pārējie četri izgāzušies krēslos, vēroja notiekošo, barvedim joprojām turot iet meiteti.

[Roviela]

Reiks piecēlās pretī. Kausu viņš nolika uz galda, bet pa ķērienam, un zobenu pagaidām rokā neņēma.
Gribi pārbaudīt? To piņģerotu noliec, lai krodziniekam kāda skāde nerodas, kanonieris ieteica.
Kā būtu ar vienu ķegļu spēli?
Reiks bija pametis acis visapkārt, un ieraudzījis kaktā, skaistumam sakrautas lielgaballodes. Tagad viņš ar roku norādīja uz tām.
Varētu pa muciņām. Tur, ārā, šo daudz. Jeb ko prastāku gribēsi? Lauzties? Uz sitieniem?
Reiks nebija piedzēries un tagad uzmanījās, lai nedabūtu pa galvu ar kausu, tāpēc stingri sekoja, ko darīs pretinieks.

(OOC - uz sitieniem es domāju, to kaušanās-sacensības paveidu, kur vien stāv un otrs viņam sit ar dūri krūtīs. Kurš izturīgāks)

[Aiva]

"Tu vispār izkaties tādu lodīti pacelt varēdams..." vīrs tādā lēnā stieptā balsī painteresējās, noskatot Reiku no galvas līdz kājām. "Ko par čomakiem taviem gan teikt nevar..." viņa skatiens uz mirkli novērsās, paskatoties uz pārējiem diviem, un tad apstājoties pie Toma.

"Bet man nav vēlmes līst uz ielas. Tā ka lai iet uz dūrēm. Zaudētājs izmaksā un tinas," krūze palēkdamās piezemējās uz galda, un vīrs nostājās pretī Reikam, kājas plecu platmā, viegli ielīkušas. Acis skatījās visai skaidri, tomēr ruma smārds, kas nāca no elpas, liecināja par pamatīgu dzēruma pakāpi.

[Roviela]

(OOC - krogā ir 6. Reiks, Toms, Džeks, Raiens, Zītko un Bārnijs)

- Lodītes ir sīkums..., Reiks gluži piezemētā un ļoti, pat pārāk miermīlīgā balsī atbildēja, - citiem citi amati, ij tādi, par kuriem vairāk maksā, un no jungas prasa, lai šis veikli skrietu, nevis lodītes ripinātu.
- Par izmaksāšanu esmu mierā, par tīšanos nesanāks vienoties. Piemetam pa vienai ruma mučelei no zaudētāja?

Kanonieris stāvēja pretī un iekšēji sagatavojās.
- Ja esi mierā, pirmais sitiens tavs.

[josephine]

Bravūrīgais skandāla rīkotājs palūkojās atpakaļ uz saviem biedriem, kaut ko vēl norūca, ņirdzīgi iesmējās un blieza Riekam ar dūri taisni krūtīs, liekot tam viegli ieliekties. Pārējie uzlīksmoja savam līderim, smējās un lamājās, gaidīdami, kas nu būs tālāk.

[Roviela]

Reiks stāvēja kā klints. Nejēga sitējs trāpīja ne krūtīs, kā pēc kautiņa noteikumiem ir, bet gan zemāk. Kanonieris par savu vēdera preses izturību varēja neiztraukties, bet šķībais sitiens viņam sadzina asinis galvā.
- Tagad mana kārta, - viņš norūca mazliet zemākā balsī, kā viņam īstenībā bija, un īsu un savākti atvēzējis labo roku, ar dūri precīzi iesita pretiniekam saules pinumā, aizsitot tam elpu, ja ne ko vairāk.

(OOC - Sitiens saules pinumā aizsit elpu vienmēr, tas nav nekas neparasts (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) Ja trāpa labi stipri, var nodabūt arī gar zemi. Reiks centās stipri. Viņš negrib ilgi māžoties.
Par to 'zemāk' es izdomāju tāpēc, ka no sitiena krūtīs nekādi nevar saliekties vai ieliekties. To var tikai pēc sitiena pa vēderu)

[mr Bl@ck]

Džeks vēroja procesu savā priekšā ar visai ieinteresētu skatienu viņš pat aizsmēķēja pīpi par jaunu. Džeks savieba seju ieraugot pretinieka šķibo sitienu, bet tomēr atturējās no asākiem vārdiem citādi vēl varēja pamatīģās ziepēs iekulties.
Bet izskatījās, ka Reiks jau bija nokārtojis problēmu iekraudams pretiniekam tā ka viņš laikam nekustēsies kādu laiciņu.
Tgad vienīgais no kā vajadzētu baidīties ir nikni komandas biedri.

[josephine]

Pēc Reika sitiena, atguvis elpu, trača cēlējs aizsvilās pa visam un, ignorējot jebkādus noteikumus un iepriekšējas vienošanās, zvēla tam pa seju un arī pārējie četri tūliņ metās virsū kauties.

[Roviela]

Reiks, manīdams, ka nupat sāks klāties slikti, jo pret pieciem reizē noturēties pat viņam ir par grūtu, paķēra tuvāko ķebli, kas viņa rokās pārvērtās par pamatīgu ieroci. Viņš, būdams samērā skaidrā, neblieza, kur pagadījās, bet gan centās kārtīgi un bez daudz miesas bojājumiem nolikt gar zemi iekarsušākos, kas noteikti līda virsū ar nodomu nobaudīt, kā ir, kad dabū ar ķebli pa pakausi.
Reika zobens, kā bija, tā pagaidām palika mierīgi neizmantots. Šis vēl nebija gadījums, ka jādur pa labi un pa kreisi, un īpašas nepatikšanas ar Portrojālas sargiem Reiks nevēlējās piedzīvot. Pavadīt nakti kaut kādā kazemātā tā vietā, lai ietu atpakaļ augšā pie meičām? - nē, to kanonieris noteikti nevēlējās.

Šo rakstu rediģēja Roviela: 15.04.2008 14:19