Jūras vilinājums, [PZP] [C] Opcijas

[josephine]

St. Kitts tavernā "Pirātu midzenis" kā jau parasti valdīja liela jautrība. Jūrnieki dziedāja līksmas dziesmas, dzēra un stāstīja dažādus piedzīvojumu stāstus, kuri pa lielākai daļai bija blēņas un atjautīgi izdomātas pasakas.
Vecais tavernas īpašnieks ieklepojās un čerkstošā balsī teica: Jūs, cēlie Angļu jūrnieki! Vai jūs maz zināt teiku par četriem lordiem?
Tavernu pāršalca smieklu vētra - Kas tās par muļķībām? - viens teica - Lordi! Ta` ta nu liela muiža! Lordi ir nīkuļi - liekulīgi, mazdūšīgi skuķi! Kādēļ gan kādam par tādiem būtu jāstāsta teikas? -
- Varbūt tas tā arī tagad ir - pieklusinātākā balsī teica vecais tavernas īpašnieks - Bet ne tajos laikos, kad Karību jūrā valdīja četri kuģi - četri lordi! Paprasiet jebkuram spāņu puikam, vai viņi ir dzirdējuši par četriem lordiem un jūs viņa acīs redzēsiet iedegamies bailes un šausmas! -
Nu jau murdoņa un blakus trokšņi pierima un visi "Pirātu midzeņa" apmeklētāji uzmanīgi klausījās, kas stāstāms vecajam vīram.
- Jā! Tie bija daiļi laki! - skatam aizplūstot tālumā - nostaļģiskās atmiņās, teica vīrs. Tad it kā atgriežoties realitātē - Ak! Nu, jā, kur es paliku? Redz`, bij` reiz četri uzticami un nešķirami draugi, kas bija kopā jau no zēnu gadiem. Laikam ejot, tie no kuģu puikām uzdienējāspar kapteiņiem... diženiem kapteiņiem! Un tad sākās viņu ziedu laiki. Tie vienmēr turējās kopā. Katram savs šoneris, katram savs uzticamu vīru krevs, katram savs īpašs karogs, kā pazīšanās zīme, bet tomēr, vienmēr kopā. Viņiem nevajadzēja lielus kuģus, kas izceltu viņu diženumu, patiesībā, viņi tos necieta. Viss ko viņiem vajadzēja bija ātri un viegli manevrējami kuģīši. Viņi slaktēja spāņus kā mušas un kad visa spāņu flote no viņiem raustījas un visi spāņi viņus zināja, Karaliene viņus iecēla par lordiem. Tā viņi valdīja pār Karību jūru - Lords Dejs ar "Deiziju", Lords Mortons ar "Fortūnu", Lords Stemfords ar "Džesiku" un Lords Meldons ar "Lēdiju".
Bet! laiks, kā jau mums visiem zināms, uz vietas stāvēt nemēdz! Tā nu pēc kāda laika četri draugi saprata, ka ir jau par vecu un ka salaupītās bagātības nosargāt vairs nevarēs, tādēļ, tie apspriedsās un nolēma tās noslēpt tikai viņiem zināmā vietā. Tā viņi arī izdarīja, uzzīmēja karti, sadalīja to četrās daļās un katrs paņēma vienu kartes daļu. Tā nu vēl līdz šai baltai dienai neviens nav atradis lordu apslēptos dārgumus. -

[Roviela]

Jā, kundze, mēs esam nākuši pēc kartes daļas, Reiks nemaz neliedzās, piebalsodams Džeka sacītajam, bet es ceru, ka jūs to nedomājāt tieši tā - ka karte ir ielikta līdzi jūsu godājamā nelaiķa vīra kapā?
Viņš brīdi kā neticēdams skatījās Deja atraitnē, tad uzsprāga:
Lai mani pērkons sasper, ja es tāda iemesla dēļ iešu apgānīt kapus! kanonieris paaugstināja balsi, izteikdams to, kas uz sirds. Pats tā nedarīšu un citiem neļaušu! viņš sirdījās, es esmu godīgs kanonieris, un kamēr es esmu dzīvs, nekas tamlīdzīgs nenotiks!
Atvainojiet, kundze, viņš, mēģinot nomierināties, noteica jau klusāk un mierīgāk. Mums, acīmredzami, nāksies iztikt bez šīs kartes daļas, ja tās lietas tādas.

[mr Bl@ck]

Reik, savaldies tak, un ļauj vecajai lēdijai runāt. Džeks mazliet iztrūcies apsauca biedru. Un tomēr Vai ta būtu taisnība ka mums būtu jātraucē jūsu vīra miers lai iegūtu to pēc kā mūs sūtīja?

[Roviela]

Es nevaru klusēt, ja paredzēts notikt kaut kam tādam, Reiks jau puslīdz mierīgi atbildēja stūrmanim, tiešām brīdinu, lai nav pārpratumu - ja kāds mēģinās apgānīt kapus, tad tikai pār manu līķi!
Viņš nopētīja savus biedrus ar skatienu, kas liecināja, ka tā tas arī būs.

[josephine]

Deja kundze viegli aizmiegdama acis, palocija galvu un teica - Tad ejat ar mieru, mani cēlie draugi. -
Pieceldamās no krēsla, vecā dāma sarāvās, kā kaut ko atcerēdamās un tad vēl vaicāja - Jūs tā arī nepateicāt, ar kādu kuģi ceļojuši un kas jūsu kapteinis, kā vārdā šeit nākuši? -

[Roviela]

Taisnība, kundze, Reiks atsaucās. Nebija nekāda īpašā iemesla slēpt kuģa vārdu, jo diezin vai vecā kundze ies uz krogu visiem rīkļurāvējiem izstāstīt, kas noticis. It īpaši tad, ja kartes gabals patiešām atrodas zārkā, par ko, ja godīgi, Reiks nemaz tik pārliecināts nebija, toties par to, ka viņa nevēlēsies, lai kapu atrok - par to gan.
Kuģis ir holandiešu fleita "Zeehond", un kapteinis ir Van Burens.
Viņš nedaudz saminstinājās
Ja kundzei tas nebūtu par apgrūtinājumu, vai mēs varētu dabūt atpakaļ karogu?

[Andromeda]

Raiens pētīja kādu zobenu, kad Džons sāka sarunu ar veco vīru, kam piederēja viss plašais zobenu klāsts. Pacēlis acis un paskatīdamies uz Džona pusi Raiens jau gribēja ko teikt par zobenu, ko Džons vēlējās iegādāties, bet tad izdzirdēdams cenu, ko nosauca vecais vīrs un piebildi par tejāteri vairs neko nedomāja teikt. Cerams, ka zini ko dari, Džon! Viņš nodomāja vēlreiz nopētīdams zobenu.
Viņš atkal pievērsās ieroču klāstam. Par rapieriem varēja aizmirst, jo uz kuģa tādiem nebija vietas, tāpēc viņš izvēlējās vienkāršu un parocīgu jūrnieku zobenu.
Jā, šis būs īstais, taisni tāds kāds nepieciešams uz jūras.
Pavisam drīz arī Raiens bija norēķinājies ar veco vīru. Tiesa, cena nebija nekāda mazā un, protams, arī ne tik liela kā Džona izvēlētajam zobenam, bet Raienam tā likās pieņemama.
Raiens bija apmierināts ar iegādāto zobenu.

[josephine]

-Jā, protams- Atbildēja vecā kundze un atdeva Reikam Lorda Mortona karogu.
-Tā, kā šķiet, ka nekas vairāk mums nav runājams, tad, lai jums veicās, krietnie vīri, un nododiet visa laba vēlējumus savam kapteinim! - Viegli pasmaidīdama, teica Deja kundze un atstāja bibliotēku.

[Roviela]

Visādā ziņā nodosim, Reiks apsolīja, atkal noglabādams karogu.
Visu labu jums, kundze!
Vairāk šeit nekas nebija darāms - ja arī karte bija ne kapos, bet noslēpta kaut kur šajā namā, viņiem to nekādi neatrast. Bibliotēkā vien tādu pergamenta gabaliņu var meklēt mēnešiem, un vēl nebūt beigušam.
Nolēmis, ka to var atstāt kapteiņa ziņā, kanonieris uzlika galvā savu trijstūreni un stūrēja uz izeju.
Ejam! Nav ko kavēties. Noziņosim kapteinim, tad redzēs.

[Piligrims]

Samaksājuši prasīto cenu (maz liet pakaulējoties, lai neuzskatītu viņus par pilnīgiem nejēgām) Džons kopā ar Raienu iznāca dienas gaismā. Kā piedevas viņi bija izkaulējuši zobeniem makstis un katram pa duncim. Arguments, ka tas viss taču piederas zobenam kā neatņemama sastāvdaļa, bija atradis dzirdīgas ausis. Ar atvadu vārdiem, ka viņi ir kārtīgi pirāti tb laupītāji, vecais pirāts bīdīja viņus ārā no savas dārgumu krātuves, lai nebūtu jāšķiras no vēl kādas ‘piedevas’.
Uz ielas Džons norēķinājās ar Mārtinu. Saņēmis necerēti lielu atlīdzību Martins neskopojās ar pateicības vārdiem un gatavību kungiem pakalpot, Mārtins zin visu, kur ko un par cik var dabūt šajā pilsētā, tā kā droši meklējiet mani, ja jums vēl ko vajag. Džons pateicās viņam un pagāja ar to nedaudz nostāk.
Vai tu neesi gadījumā ko dzirdējis par pirātu kuģi, kurš ir pilnīgi melns? Džons iejautājās. Mārtina vaigs, kurš pirms brīža bija smaidīja, kā Jamaikas dienas vidus saulīte, pēkšņi apmācās un viņš aplaida bažīgu skatu vis riņķī. Par ŠO, es neko nezinu un ja arī zinātu, neko neteiktu, es un mana ģimene vēl gribam mierīgi padzīvot šai Dieva pasaulītē. Jūsu pašu dzīvības interesēs ir pēc iespējas mazāk par TO interesēties, daudziem šeit ir dzirdīgas ausis un garas mēles, tāpat netrūkst garu MELNU roku, lai arī es veicu šādus tādus ne visai kristāltīrus darījumus ar tādiem pašiem ļautiņiem, tad savu mēli esmu pratis vadīt tā, ka tā joprojām ir tur kur tai jābūt, tā kā kungs var būt apmierināts, ka ar savu neuzmanīgo ziņkāri ir dalījies ar īsto cilvēku, nobeidza savu vēstījumu Mārtins. Džons atvadījās no Mārtina un piegāja pie Raiena, kurš bija aizņemts ar jauniegūto trofeju aplūkošanu un pielāgošanu ērtākai nēsāšanai un pie vajadzības arī lietošanai.
Ko darām tālāk? Ir kādas idejas? Džons uzrunāja biedru.

[josephine]

Diena jau gāja uz vakara pusi, kad kapteinis saņēma atbildes vēstuli no gubernatora ar uzaicinājumu uz audienci, savukārt lorda Deja kartes meklētāji nu devās uz krogu, jo nekas cits tiem tā īsti vairs nebija darāms.

[Roviela]

Pirms doties uz krogu, Reiks aizstaigāja līdz piestatnei, kur pie kuģa laivas dežūrējošajam matrozim atdeva karogu un cieši lika iegaumēt precīzus vārdus, ko teikusi Deja kundze. Un pie pirmās izdevības to pastāstīt kapteinim. Uz jautājumu - "kādi jaunumi?" sardzes matrozis zināja pastāstīt, ka rīt, divos dienā notiks aizlūgums pilsētas baznīcā.
Pēc tam jautrā kompānijā viņi devās uz iepriekš sarunāto krogu. Brīvi! Līdz pulksten 8 no rīta.

Šo rakstu rediģēja Roviela: 12.02.2007 21:00

[echo3]

Bocmaņa un kravas pārziņa prombūtnē Van Burens pats pieskatīja un izrīkoja matrožu darbu, izceļot preces no tilpnēm un sakārtojot saiņus un mucas. Darbi vedās raiti, jo pie kārtības te bija pierasts - nekas nekur ne iesprūda, ne aizķērās, ne iztrūka, ne arī palika pāri. Jau bija satumsis, un uz Zeehond klāja aizdegti lākturi, kad dežurējošais matrozis nosauca, - Mūsu laiva airējas šurp!

Pavisam drīz pa virvju kāpnēm uzkāpa Dels un arī matrozis-airētājs. Van Burenam pierē ievilkās rieva, bet viņš tomēr pirmo uzrunāja Delu. - Atbilde? - Jā, kaptein! - Dels pasniedza gubernatora vēstuli. - Labi! Dodies vakariņās, pārējie jau ieturas!

Un kas tev ziņojams? - Van Burens, vairāk neko nejautājot, pamāja matrozim, jau griezdams tam muguru, - Nāc līdzi! - Ievedis matrozi savā kajītē un kārtīgi aizvēris durvis, Van Burens noklausījās stastu par Deja kundzi un nelaiķim kapā līdzi ielikto karti. - Tā, tagad klausies uzmanīgi. Nevienam ne vārda par kapu. Tikai to, ka karte vēl nav atrasta, to drīksti stāstīt. Ej paēst, uz laivu lai dodas nākamais, kam kārta.

Kad matrozis bija apstiprinājis, ka pavēli sapratis un izgājis no kajītes, Van Burens piesēdās pie galda izlasīt gubernatora atbildi. Divpadsmitos. Labi. Kapteinis pavēra durvis uz klāju, - Hei! Benet! Liec vakariņas galdā!

[mr Bl@ck]

Džeks izgāja no vecās lēdija mājas tik pieklājīgi cik nu pienācās pieklājīga kuģa stūrmanim. Ticis gana tālu no majās Džeks aplaimoja savus biedrus ar skaistiem citātiem no jūrnieka lāstu krājuma, tādējādi mazliet izvēdinādams uzkrāto aizkaitinājumu par neveiksmi.
Džeka noskaņojums uzlabojās tikai tad kad viņš bija nobaudījis labu rumu krogā uz izsmēķējis pīpi. Tagad viņš visai mierīgi sēdēja krogā un skatījās kā apkārt tekalē krogus meitas, acis viņam spulgoja kas norādīja uz to ka viņa galā kaut kas notiek.

OOC: Zinu ļoti neraksturīgi manam tēlam bet es nespēju šobrīd pa īstam iejusties.

Šo rakstu rediģēja mr Bl@ck: 12.02.2007 22:27

[Roviela]

Kanonieris, sarunājis ar krodzinieku par naktsmājām viņiem visiem, ieskaitot Bērtiju, ļāvās kroga jautrībai. Ēdiens labu labais, dzeramais tāpat, nemaz nerunājot par meičām, un muzikanti arī.
Tā kā meičas Reikaprāt bija galvenais šai pasākumā, tad viņa vieta pie galda drīz palika tukša - puisis bija nozudis kopā ar savu iepriekš nolūkoto daiļavu.

No rīta, ap septiņiem, viņš atkal sēdēja zālē, un ar nedaudz nogurušu, bet ļoti apmierinātu izskatu ģīmī tiesāja brokastis gaidīdams savus biedrus.

[Andromeda]

Oho! Kā būtu, ja mēs tagad dotos uz tavernu un nosvinētu šo veiksmīgo ieroču iegādi ar kādu glāzīti ruma. Raiens norādīja uz zobenu un pasmaidīja.
Varbūt uzskriesim virsū, kādam mūsu biedram un varēsim uzzināt kā viņiem gājis... Viņš piebilda mazliet pieklusinot balsi.

[Piligrims]

Jā, līdz vakaram vēl tālu, varētu arī iet, tikai būs jāpameklē, jo ne es, un domāju arī tu nezinām, uz kuru no daudzajiem krodziņiem viņi ir devušies. Apkārušies ar saviem jauniegūtajiem ieročiem viņi devās ceļā.
Gan jau pārāk tālu no ostas viņi nebūs devušies, sprieda Džons, tā kā nāksies kātot atpakaļ uz ostu. Vienīgi maršrutu varam izvēlēties citu un nostaigāt pa galveno ielu.
Ejot garām gubernatora rezidencei viņi nedaudz piestāja palūkoties uz šo krāšņo, bet tomēr gaumīgi celto ēku un tās bagātīgo apzaļumošanas rotu, kas ēku vēl vairāk izcēla, kā gaumīgs ietvars izceļ dārgakmeni.
Gubernatoram ir prasmīgs dārznieks, redzēto novērtēja Džons. Var būt rīt varēšu apskatīt kā šī māja ir iekārtota no iekšpuses, viņš pasmaidīja.
Pārmeklējuši pāris ostas rajonam tuvākos krodziņus viņi beidzot atrada īsto. Pirmo viņi ieraudzīja Džeku, kurš bija omulīgi iekārtojies pie galda ar ruma glāzi priekšā.
Sveiks, Džek, vai mēs ar Raienu netraucēsim, ja piesēdēsim pie tava galda, apvaicājās Džons. Ēst vēl negribējās, bet kas vēss pēc karstās dienas gan prasīties prasījās. Džons palūdza vīnu, bet tikai svaigu tikko, no pagraba. Pēc mirkļa viņa priekšā bija pudele, kura krogus mitrajā karstumā tūlīt norasoja. Labs pagrabs šim krodziņam, nodomāja Džons un viņa noskaņojums kļuva vēl saulaināks. Iemalkojis vīnu, viņš bija pārsteigts cik tas ir labs un veldzējošs.
Nevēlaties nomēģināt, nemaz necerēju, ka tik vienkāršā krodziņā būs tik labs vīns, paslavēja savu pirkumu Džons.
Beidzot ziņkārība ņēma virsroku un Džons klusi ievaicājās, Nu, kā jums tur gāja ar to lordu Deju?

[Aiva]

Krogū bija pierastais klenču, iesācēju jūrnieku un rūdītu vīru sajaukums. Laiku pa laikam tur kāds ko sklaļāk uzauroja, bet tā iedzeršana, uzkošana un krogusmeitu apaļumu spaidīšana notikās priekš stāda iestādījuma samērā mierīgi.

Pie viena no tālākajiem galdiņiem pusducis vīru spēka gados visai skaļi nodarbojās ar kauliņu ripināšanu, pārbīdot pār galdu pat visai palielas monetu kaudzītes un laiku pa laikam pilnā rīklē pieprasot vēl pudeli ruma.

Šo rakstu rediģēja Aiva: 06.03.2007 15:23

[mr Bl@ck]

Džeks izpūta dūmu mutuli no pīpes un uzlūkoja abus. Nē, sēdieties taču. skatos duramos esat pagādājuši. Džeks mazliet pasvērās sāņus lai novērtētu ieročus. Un skatos tev Džon ir laba gaume. tieši tobrīd tika atnests vīns tāpēc nevarēja saprast kam veltīta šī piebilde.
Jautājumu par lordu Deju Džeks bija gaidījis tāpēc strupa atbildīte nebija kabatā jāmeklē. Viņš vēlreiz izpūta pamatigu dūmu mutuli gaisā.
Vecais zēns ir miris, to ko meklējam, viņa atraitne sakās, kapā paņēmis. Džeks cerēja ka atbilde būs gana skaidra zuinātājam un gana miglaina nejaušam garām gājējam.

[Piligrims]

Jā, nav nekā iepriecinoša. Viņi kādu laiciņu pakavējās krodziņā, pavēroja publiku, pārrunāja nenozīmīgas lietas, paēda sātīgas vakariņas. Kad pulkstenis tuvojās 21:00, Džons piecēlās un teica, man jāiet uz ostu, kapteinis gribēja, lai desmitos vakarā esmu uz kuģa, rīt var iznākt vizīte pie gubernatora un tad nu vajadzētu būt formā, viņš zīmīgi pasmaidīja, un šī nu nav tā vieta kur to būtu viegli uzturēt, tāpēc atvainojiet draugi, esmu spiests jūs pamest. Viņš norēķinājās ar krodzinieku par vīnu un vakariņām un devās uz piestātni. Izsaucis kuģa laivu, viņš, tiklīdz bija nokļuvis uz kuģa, devās pie kapteiņa. Pieklauvējis pie Van Burena kajītes durvīm viņš vaicāja, vēl neguļat kaptein, te Džons, atnācu pateikt, ka esmu uz kuģa, ir kādi jaunumi par vizīti rīt pie gubernatora?

[Aiva]

Krogus kompānija pakāpeniski kļuva vēl skaļāka, un izskatījas, taisījās piesavināties apkalpotājas meičas tikai sev vien, kas, izskatījās, pārējiem ne īpaši patika, tomēr neviens vēl nebija nobriedis pukstet pretī.

Katrā ziņā, vakaram ritot, pārējiem tika pievērsts arvien mazāk uzmanības, un pret citiem galdiņiem tika vērstas ņirdzīgas piezīmes.

"Paskatieties, tikai kādi tur pienapuikas satupuši," viens no spēlmaņiem, izgāzies uz krēsla un nokampis ap vidu mollīgo meiču, pamāja uz galdiņu, pie kura sēdēja Džeks un ārējā kompānija, izņemot jau aizgājušo Džonu. "Pusei tur vēl mātes piens noderētu, nevis kārtīgs vīru dzēriens, bet otra puse vispār iekšas taupa..."

"Ei, krodziniek!" atskanēja pamatīgs rēciens, kas pārskanēja visu krogu.

"Tev tur pāris zīdaiņiem piena putra neatradīsies ko apkalpot?"

To pavadīja pamatīga zirgošanās.