Jūras vilinājums, [PZP] [C] Opcijas

[josephine]

St. Kitts tavernā "Pirātu midzenis" kā jau parasti valdīja liela jautrība. Jūrnieki dziedāja līksmas dziesmas, dzēra un stāstīja dažādus piedzīvojumu stāstus, kuri pa lielākai daļai bija blēņas un atjautīgi izdomātas pasakas.
Vecais tavernas īpašnieks ieklepojās un čerkstošā balsī teica: Jūs, cēlie Angļu jūrnieki! Vai jūs maz zināt teiku par četriem lordiem?
Tavernu pāršalca smieklu vētra - Kas tās par muļķībām? - viens teica - Lordi! Ta` ta nu liela muiža! Lordi ir nīkuļi - liekulīgi, mazdūšīgi skuķi! Kādēļ gan kādam par tādiem būtu jāstāsta teikas? -
- Varbūt tas tā arī tagad ir - pieklusinātākā balsī teica vecais tavernas īpašnieks - Bet ne tajos laikos, kad Karību jūrā valdīja četri kuģi - četri lordi! Paprasiet jebkuram spāņu puikam, vai viņi ir dzirdējuši par četriem lordiem un jūs viņa acīs redzēsiet iedegamies bailes un šausmas! -
Nu jau murdoņa un blakus trokšņi pierima un visi "Pirātu midzeņa" apmeklētāji uzmanīgi klausījās, kas stāstāms vecajam vīram.
- Jā! Tie bija daiļi laki! - skatam aizplūstot tālumā - nostaļģiskās atmiņās, teica vīrs. Tad it kā atgriežoties realitātē - Ak! Nu, jā, kur es paliku? Redz`, bij` reiz četri uzticami un nešķirami draugi, kas bija kopā jau no zēnu gadiem. Laikam ejot, tie no kuģu puikām uzdienējāspar kapteiņiem... diženiem kapteiņiem! Un tad sākās viņu ziedu laiki. Tie vienmēr turējās kopā. Katram savs šoneris, katram savs uzticamu vīru krevs, katram savs īpašs karogs, kā pazīšanās zīme, bet tomēr, vienmēr kopā. Viņiem nevajadzēja lielus kuģus, kas izceltu viņu diženumu, patiesībā, viņi tos necieta. Viss ko viņiem vajadzēja bija ātri un viegli manevrējami kuģīši. Viņi slaktēja spāņus kā mušas un kad visa spāņu flote no viņiem raustījas un visi spāņi viņus zināja, Karaliene viņus iecēla par lordiem. Tā viņi valdīja pār Karību jūru - Lords Dejs ar "Deiziju", Lords Mortons ar "Fortūnu", Lords Stemfords ar "Džesiku" un Lords Meldons ar "Lēdiju".
Bet! laiks, kā jau mums visiem zināms, uz vietas stāvēt nemēdz! Tā nu pēc kāda laika četri draugi saprata, ka ir jau par vecu un ka salaupītās bagātības nosargāt vairs nevarēs, tādēļ, tie apspriedsās un nolēma tās noslēpt tikai viņiem zināmā vietā. Tā viņi arī izdarīja, uzzīmēja karti, sadalīja to četrās daļās un katrs paņēma vienu kartes daļu. Tā nu vēl līdz šai baltai dienai neviens nav atradis lordu apslēptos dārgumus. -

[Roviela]

Ak, neņem pie sirds, Džek! To es tāpēc, ka kapteinis to lietu uzdeva man, bet šite būs labāk, ja pa priekšu ies kāds, kas prot smalkāk uzvesties par mani. Kāda tad man tā prasme? Stāvēt taisni virsnieku priekšā un atbildēt "Tieš' tā, ser!" Reiks pasmējās, iedams blakus komandas biedriem aiz Bērtija. Smēķēt viņš nesmēķēja, bet katram gadījumam, lai labāk izskatītos, kamēr biedri neredz, kanonieris pieglauda savas ūsas - ka nav kas no pusdienām lieks aizķēries, tad gan kauns būtu!

[Ausminta]

Kad zeņķis viņus bija aizdabūjis līdz kapsētai, lai ar neapšaubāmu asprātību parādītu Lordu Deju vai, precīzāk, to, kas palicis no viņa pāri, Tomam tā vien kārojās sīci kārtīgi pakratīt aiz škurkas, ko gan viņš tomēr noturējās neizdarījis.
Vecas kundzes Tomam diez ko nepatika, tā bija vai nu ērcīgas raganas vai žēlabainas čīkstētājas. Šī laikam vairāk pie raganām. Un par savām labajām manierēm viņš diez ko pārliecināts nebija, godīgi sakot, nojausma, kas ar to tiek apzīmēts, viņam bija visai aptuvena.
- Nez, ko šamā par to varētu gribēt? - Toms ierunājās, un iekoda mēlē. Tfu, tevi. Labi, ka nepatiecu "karte".

[echo3]

Baznīcas kalpotājs, godbijīgi paklanījies, nozuda nelielās sāndurvīs, pēc dažām minūtēm tās atkal atvērās, un kapteinis, Džons un Raiens tika aizvesti uz mācītāja pieņemamo telpu. Aizlūgums tika sarunāts uz nākamās dienas pulksten diviem, Van Burens neskopojās, un dievkalpojums solījās būt garš un krāšņs.

Kad trijotne izgāja no baznīcas, Van Burens pameta skatu uz torņa pulksteni, un teica Raienam, - Tev jāiet uz piestātni. Tur jau jābūt atbraukušiem krāvējiem ar ratiem pēc traukiem. Pielūko, lai nesadauza - mums par viņu neveiklību nav jāmaksā. Pēc tam vari būt brīvs līdz desmitiem vakarā, kad pēdējā laiva brauks uz Zeehond.

Noskatījies aizejošā Raiena mugurā, Van Burens pievērsās Džonam, sākot nesteidzīgi soļot pāri laukumam. - Džon, šovakar es rakstīšu vēstuli Portrojālas gubernatoram, ziņojot par uzbrukumu Fortūnai, un lūgšu audienci. Tu esi šī notikuma liecinieks, tādēļ Tev būs jānāk man līdzi, ja gubernators tā vēlēsies. Izlem pats, ko un kā viņam stāstīsi. Pirātu kuģa uzbrukums Portrojālas ostas pievārtē angļu kuģim, - tas var izsaukt daudz jautājumu un uztraukumu. - Kapteinis mirkli klusēja, tad piebilda, - Skaidrs? Tad arī Tu esi brīvs līdz desmitiem.

[Vēja dvēsele]

"Nu labi, es mēģinās aizvest jūsus pie tās kundzes. Tikai nedusmojas uz man', ja jums no viņ's neizdodas dabūt, ko vajag...... viņa dikti aizdomīga....." Bērtijs nomurmināja. "Labi, ta nāk."

Puika izveda kuģiniekus atpakaļ pa kapsētas vārtiem. Tālāk viņi uzsāka ceļu uz atraitnes māju. Tā atradās pilsētas nomalē, vientuļā vietā. Gājuši kādu laiku, viņi nokļuva pie alejas. Lielie koki gar ceļa malām bija lieli un izskatījās gandrīz sirmi no vecuma. Virs galvas to zari sakļāvās un veidoja tādu kā jumtu. Pa šo ceļu iedami, viņi nonāca pie lieliem kaltiem vārtiem, kas bija atvērti. Tos nemēdza slēgt ciet, jo tie bija pagalam veci un izļodzījušies, bet salabot tos neviens neuzņēmās. Tālāk skatienam atklājās liela ēka, grezna un drūma, pārdzīvojusi ilgus laikus un sasūkusi sevī skumjas. Nevienu sargu neredzēja. Tie droši vien iekšā. Gabaliņu pirms parādes durvīm Bērtijs apstājās.

"Tā, kungi. Es ir jūs atvedis. Tālāk jūs labāk runā paši."

[Roviela]

Nē jel! Tava vaina tā nebūs, Reiks nosolījās, skatoties uz padrūmā nama parādes durvīm.
Viņš bija nolēmis priekšā nelīst. Lai iet biedri, kam saprašanas un iznešanās vairāk, kā jau pa ceļam bija runāts. Pats viņš bija gatavs kaut palikt ārpusē, lai gan... iespējams, tomēr viņam būtu labāk būt iekšpusē. Nu tā, ja rodas jautājumi.

[mr Bl@ck]

Džeks pagriezās pret pārējiem it kā gribēdams ko teikt tad apdomājās un izņēmis pīpi no mutes pieklauvēja pie parādes durvīm. Tā lai varētu mājā dzirdēt bet arī tā lai neizklausītos uzbāzīgi. Nu ko cerēsim, ka kāds ir mājās un jā Tom, Bērtij ejot iekšā noslaukiet kājas, vecām dāmām patīk ja tā dara viņš smaidot piebilda bāžot pīpē jaunu tabakas pikucīti.

Šo rakstu rediģēja mr Bl@ck: 02.01.2007 23:05

[Piligrims]

Pēc nokāpšanas no kuģa, Džons visur pavadīja kapteini un palīdzēja kārtot visas ar papīriem saistītās lietas. Pusdienas pie Vilhelma Rīneja bija jaukas un pamatīgas. Džons kārtīgi paēda un arī izcilais vīns labi gāja pie dūšas. Jums gan ir labs pavārs, kurš prot brīnišķīgi saskaņot tik dažādos ēdienus vienotā garšas buķetē, Džons nespēja novaldīties nepaslavējis Rīneja pavāru, un vīns ir šīs buķetes aromāts. Sarunas ritēja brīvi un nepiespiesti, lai arī daudz nerunādams, Džons prata iejusties kopējā atmosfērā un neradīt noslēgta un nerunīga tipa iespaidu. Sarunas, kas skāra Lordus, bet it īpaši Lordu Deju ļoti interesēja Džonu, bet iedzimtā audzināšana neļāva nevienam nojaust, kas nodarbina Džona prātu. Arī vīns un saldumi, neatstāja praktiski nekādu ietekmi uz viņa paškontroles spējām. Džons ļoti labi pazina savu organismu un zināja ko un cik var atļauties. Pārmērības nebija viņa dabā un tas daudz reiz palīdzēja izvairīties no nepatikšanām un deva iespēju nereti iegūt vērtīgu informāciju no daudz neuzmanīgākiem galda biedriem. Ziņu par Lorda Deja nāvi Džons uztvēra mierīgi. Nevar jau visu laiku veikties kā ar Lorda Mortona un Lorda Stemforda kartes daļām. Un ne jau nu šo grūtību priekšā mēs padosimies, sprieda Džons. Viņa uzmanībai nepaslīdēja garām arī kapteiņa Van Burena izmestais tīkls, kurā viņš cerēja noķert kādas ziņas par melno pirātu kuģi, bet šoreiz tas bija tukšs, doku īpašnieks neko par tādu nebija dzirdējis, jo savādāk būtu padalījies ar ziņām par tik zīmīgu kuģi.

Pēc pusdienām, kad viņi pagriezās galvenā laukuma virzienā, kapteinis paziņoja savu lēmumu par aizlūgumu bojā gājušajiem jūrniekiem. Tā tiešām ir ļoti cienījama rīcība kaptein. Tie bija krietni vīri, kas zaudēja dzīvību nevienlīdzīgā cīņā, gan ar cilvēcisko, gan dabas tumšo stihiju. Lai Dievs jūs svētī par to. Džons no sirds pateicās Van Burenam par šo cēlo nodomu.

Kad viņi iznāca no baznīcas, kapteinis aizsūtīja mantzini, parūpēties par kravas izkraušanu, bet pats paziņoja par nodomu rakstīt ziņojumu gubernatoram. Skaidrs, kaptein, domāju pastāstīt par bojā eju visu, ko spēšu atcerēties, ja gubernatoru tas interesēs, bet savu īsto identitāti izņemot jūs un Džeku Feisu, nedomāju nevienam šeit atklāt. Atvadījies no kapteiņa Van Burena, Džons piestāja ielas malā kuplas palmas paēnā, lai apdomātos, kā izmantot viņam atvēlētās stundas līdz desmitiem vakarā.

Šo rakstu rediģēja Piligrims: 03.01.2007 01:04

[echo3]

Van Burens lēnām soļoja uz ostas pusi, no pilsētas laukuma iegriezies galvenajā tirdzniecības ielā. Te viņu interesēja viss - kas, cik un par kādām cenām tiek tirgots. Šo to apskatījis un galvā parēķinājis, kapteinis iegriezās zināmā juvelieru darbnīcā, kur izvēlējās un nopirka smalku zelta ķēdi ar kulonu un divus dučus podziņu - nelielas, zeltā iestādātas rožainas pērles. Tad pievērsās skapim-vitrīnai ar pulksteņiem, un, kārtīgi aprunājies ar pulksteņmeistaru, nopirka ne jau to lētāko no visiem, toties - precīzāko gan.

Nogājis līdz ielas galam, Van Burens jau arī bija ticis praktiski līdz pašai ostai. Nokāpis piestātnē, pavēroja, kā Raienam veicas ar kravas izkraušanu, un, atradis, ka viss kārtībā, - gan bocmanis gan kravas pārzinis ir uzdevumu augstumos, tāpat matroži neslinko, - devās pie mazās laivas. Dežurējošais matrozis kapteini godbijīgi sveicināja, un ātri vien aizvizināja uz Zeehond. - Piesien laivu, un vari uz pusstundu būt brīvs. Tad vedīsi bocmani un Delu krastā.

Bocman, uz kuģa viss kārtībā? - Van Burens nosauca pāri klājam Džesa virzienā. - Vari gatavoties doties uz pilsētu, laiva būs tavā rīcībā pēc pusstundas. - Pamanījis Tobiasu, kurš nupat kāpa pa kāpnēm palūkoties, kas notiek, kapteinis noprasīja, - Kā klājas mūsu kokam? Vai rīt varēs celties? Pulksten divos tur, - pamāja ar roku baznīcas torņa virzienā, - būs aizlūgums par Viljamu, Džo un Fortūnu. Uz kuģa paliks tikai dežuranti. Pasaki arī Karlosam, bet stūrmanis pats var izvēlēties, - tā nav katoļu baznīca.

Noklausījies atbildes, Van Burens devās uz savu kajīti, kur, izvilcis rakstāmpiederumus no lādes, piesēdās un ātri uzrakstīja vēstuli gubernatoram, kurā pavēstīja par Fortūnas bojā eju un lūdza audienci, ja gubernators vēlētos ko precīzāk uzzināt. Tāpat arī uzrakstīja, ka nākošās dienas pulksten divos Svētā Jāņa baznīcā notiks aizlūguma dievkalpojums.

Kārtīgi parakstījis un aizzīmogojis vēstuli, kapteinis iznāca uz klāja un lika pasaukt Delu Skotu. Pieskrējušajam Delam iedeva vēstuli, norīkodams nogādāt uz gubernatora rezidenci (Dels Portrojālā nebija pirmoreiz, tādēļ ceļu stāstīt nevajadzēja).

Šo rakstu rediģēja echo3: 03.01.2007 12:22

[josephine]

Pēc piecu mīnūšu gaidīšanas pie greznās mājas durvīm, tās beidzot attaisīja melanholiska paskata sulainis, kam acīs bija skaidri samanāms iekšējs tukšums un dziļa vienaldzība. Drūmā balsī tas vaicāja - Jāā? Ko jūs gribējāt?-
Šim vīram nebija atlicis necik pāri no suļaiņiem tik piemītošā staltum un cēluma, viņš drīzāk izskatījās pēc nelaimes čupiņas, ne pēc bagātas mājas sulaiņa.

[Ausminta]

Noņurdējis kaut ko, kas izklausījās pēc pats-zinu-kā-kājas-slaucīt, Toms sekojā pārējiem iekšā pa vārtiem. Pie sulaiņa (visai ņergaina un noplukuša paskata, kas galīgi nesaskanēja ar Toma prātā iztēloto bagātas mājas sulaiņa priekšstatu, lai gan, šī māja arī ne tuvu neizskatījās pēc bagāta lorda mītnes) parādīšanās un jautājuma viņš muti turēja ciet. Lai citi runā. Sērojošais radinieks, piemēram - Toms pašķielēja uz Džeka pusi.

[Vēja dvēsele]

Bērtijs, pēkšņi sabijies, ka sulainis varētu atpazīt viņā mazo ložņātāju (kaut arī tagad viņam mugurā bija kārtīgs apģērbs, kurā gan viņš nejutās ierasti brīvi, un pats arī viņš izskatījās savādāk, jo pārmaiņas pēc nebija nošmulējies), aizspruka aiz Toma un pēc laiciņa piegāja pie Reika. Viņam patika Toms, bet tas likās tāds kā īgns, varbūt dusmīgs uz viņu. Reika tuvumā viņš jutās drošībā. Viņa cieņa pret jūrniekiem, iepazīstoties ar Reiku, bija augusi augumā.

[mr Bl@ck]

Labdien ser, mēs vēlētos satikt misis Deju. Es pats būtu Džeks Feiss. Mēs nākam mūsu kapteiņa uzdevumā. Džeks laipni atbildēja sulainim censdamies izslieties taisnāk un izskatīgāk cik iespējams iespaidīgāk, lai gan iespējams Reikam tas izdotos labāk. Pasacījis sakāmo puisis iekšēji aizturēja elpu gaidīdams kas nu būs.

[Roviela]

Reiks pamirkšķināja ar aci Bērtijam un uzlika savu lielo plaukstu viņam uz pleca. Padarījis šo draudzīgo darbu, viņš, sekojot Džeka piemēram, turpat aiz muguras izslējās demonstrēdams savu gadiem iedzīto karavīra stāju. Tā kā durvis atvēra ne glīta istabene, bet drūma paskata sulainis, tad kanonieris iztika bez acu miegšanas un ūsu virpināšanas, ar kādiem paņēmieniem ne reti bija ticis namos, kuros citādi diezin vai tiktu bez tielēšanās ielaists.
Nu, ir gan sers... nez, šim vispār algu maksā jeb viņš te mīt tikai tāpēc, ka citur nav kur iet?

[Aiva]

"Viss kārtīb, kapt'!" Džess izslējās un lepni noziņoja. "Neviens nav manīts pētām kuģi pārāk vērīgi, kravas izkraušana iet bez problēmām. Vājnieks... Liekas, ka sliktāk nepaliek..." viņa skatiens ieurbās kapteiņa sejā, pūloties no tās nolasīt, kā veicies ar to, īsto uzdevumu.

Tad Džess apsveidās pret komandu.

"Dzirdēj kep?" viņš noaurojās. "Man vajadzīg četr brīvprātīg, kas uz kuģ paliek, pārēj varēs ka'pt krast. Kas vēls, ies uz aizlūgum par tiem nabag dvēsel, kas ne, pilsēt jūs gaid. Tik mēl tur aiz atslēg, un es ieteikt jums puiš pa vienam tik pie meitām iet, un tad ar apdomāt pie kur."

[echo3]

(OOC - aizlūgums būs tikai rītdien!)

Bocman, - Van Burens pievērsās Džesam, kamēr Dels ar vēstuli aizjoza uzpucēties krastā kāpšanai, - nezinu, kā iet tiešajiem lorda Deja meklētājiem, bet pirmā ziņa nav laba, - Dejs ir miris. Otrā ziņa ir labāka - lords Meldons esot meklējams inku pilsētā. Precīzāk gan zināms nav, bet to Tu vari mēģināt noskaidrot, ļaudīm jau patīk par bagātībām pamēļot.
Vēl, - rīt, ja Portrojālas gubernators piekitīs audiencei, es un Džons iesim runāt par uzbrukumu Fortūnai. Ceru, ka Dels atbildi atnesīs šovakar. Katram gadījumam, pienāc pirms desmitiem piestātnē pie mazās laivas. Matrozis Tev pateiks, kāda ir situācija, jo, ja ziņas šovakar nav, Tev jāatgriežas uz kuģa rīt agri no rīta kopā ar matrožiem. Ja ziņa būs, tad krastā rīt varēsi atgriezties tad, kad es došos prom. Viss, vari posties Portrojālas jaukumiem.

Kapteinis pārlaida acis kuģim, vai patiesi viss kārtībā, un palika apmierināts ar redzēto. Ar svilpienu sasaucis visus matrožus, norīkoja tos sakārtot rītdien izkraujamo kravu un izcelt to no tilpnēm, par krastā kāpšanu noteikdams vienīgi, - Ja četri brīvprātīgie nepieteiksies, - lozēsiet, kad pārējā komanda rītrītā ieradīsies.

(OOC nr.2 - pirmā matrožu "maiņa'' krastā drīkst palikt līdz rītdienas plkst. 8 no rīta. Tad uz pilsētu varēs doties tie, kas pašlaik strādā uz kuģa.)

Šo rakstu rediģēja echo3: 06.01.2007 17:26

[josephine]

Saīgušais sulainis, sašķobījās vēl vairāk un strupi vaicāja -Kāda kaptēņa sūtīti? Kādā jautājumā esat nākuši un kā man jūs pieteikt Deja kundzei?-
Nezticīgu skatu ieurbies Džeka sejā, gaidīja no viņa atbildi.


Portrojālas gubernatora rezidence.
Aiz liela ozolkoka galda ar grezniem kokgriezumiem, sēdēja pats gubernators un ar spalvas kātu kaut ko skribelēja. Pēkšņi pie lielajām, baltajām divviru durvīm kāds pieklauvēja un pēc gubernatora uzaicinjuma ienākt, tajās parādījās sulainis, rokās nesdams vēstuli - Jums vēstule no Zeehond kaptēņa Van Burena -
Izlasīdams sulaiņa atnesto vēstuli, gubernators pēkšņi uzsita ar dūri pa galdu, tā ka sulainis salecās. Tad atslīga savā krēslā un paņemdams jaunu lapu, sāka skribelēt atbildi:
Lūdzu jūs ierasties uz audienci manā rezidencē, rīt pulsktens divpadsmitos dienā. Lūdzu ierasties arī aculiecinieku.
Portrojālas gubernators
Pasniegdams vēstuli sulainim, gubernators pavēlēja to nosūtīt Van Burenam, nekavējoties.

Šo rakstu rediģēja Josephine...: 06.01.2007 23:35

[Melnais Akvareļu...]

Karloss uzkliboja uz klāja un lēnām piesteberēja pie kapteiņa.
Ahoi, kapten'! Kas ta jaun' iekš to pasaul' notiek?
Stūrmanis pavilka tuvāk kādu soliņu un apsēdās uz tā.
Sasodītās kājas! viņš nikni norūca.

[echo3]

Pilsētā pašlaik ir mierīgi, bet, domāju, - Van Burens nosmīnēja, - ka drīz sāksies tracis. To es par Fortūnas nogremdēšanu. Tā ka Tev, stūrman, labāk ne cepures spalvu pār bortu nerādīt - pirmie, ko vainos, būs spāņi, lai gan es personīgi domāju, ka te kādam vietējam veiksminiekam anglim ir panākumu reibonis galvā sakāpis, un nu šis aptīra visus, neskatoties uz tautību.

Tad sāka runāt nopietnāk. - Par to, ko meklējām, es pagaidām uzzināju tik to, ka Dejs miris, un Meldons no šejienes aizbraucis uz kādu nezināmu inku pilsētu. Ko mūsu kanonieris kopā ar pārējiem sameklējuši, vēl nav zināms. Rīt es un Džons, iespējams, dodsimies pie gubernatora ar ziņojumu par Fortūnu, un pilnīgi noteikti pulksten divos Svētajā Jānī būs aizlūgums par Viljamu, Džo un nogremdēto Fortūnu. Arī rīt turpināsies kravas izkraušana, vien dievkalpojuma laikā tā tiks pārtraukta. Patirgojāmies veiksmīgi, peļņa būs laba.

Šo rakstu rediģēja echo3: 07.01.2007 12:17

[Melnais Akvareļu...]

Karloss noklausījās kapteiņa stāstu un tad teica.
Nujā. Tad man tiešam navaig rādīt's parliek' acīs, kauč uz to lūgum' es tak grib aiziet. Kā tu dom'? Kas tā i pa baznīc?
viņš jautāja, vēljoprojām sēdēdams uz soliņa un klusi ar nūju bungādams pa klāju.

[echo3]

Ja vēlies iet, es to Tev neliedzu. Kopā ar pārējo komandu tas ir droši diezgan. Baznīca gan nav katoļu, tā ka izlem pats. - Van Burens atbildēja Karlosam.

Šo rakstu rediģēja echo3: 07.01.2007 15:29