Jūras vilinājums, [PZP] [C] Opcijas

[josephine]

St. Kitts tavernā "Pirātu midzenis" kā jau parasti valdīja liela jautrība. Jūrnieki dziedāja līksmas dziesmas, dzēra un stāstīja dažādus piedzīvojumu stāstus, kuri pa lielākai daļai bija blēņas un atjautīgi izdomātas pasakas.
Vecais tavernas īpašnieks ieklepojās un čerkstošā balsī teica: Jūs, cēlie Angļu jūrnieki! Vai jūs maz zināt teiku par četriem lordiem?
Tavernu pāršalca smieklu vētra - Kas tās par muļķībām? - viens teica - Lordi! Ta` ta nu liela muiža! Lordi ir nīkuļi - liekulīgi, mazdūšīgi skuķi! Kādēļ gan kādam par tādiem būtu jāstāsta teikas? -
- Varbūt tas tā arī tagad ir - pieklusinātākā balsī teica vecais tavernas īpašnieks - Bet ne tajos laikos, kad Karību jūrā valdīja četri kuģi - četri lordi! Paprasiet jebkuram spāņu puikam, vai viņi ir dzirdējuši par četriem lordiem un jūs viņa acīs redzēsiet iedegamies bailes un šausmas! -
Nu jau murdoņa un blakus trokšņi pierima un visi "Pirātu midzeņa" apmeklētāji uzmanīgi klausījās, kas stāstāms vecajam vīram.
- Jā! Tie bija daiļi laki! - skatam aizplūstot tālumā - nostaļģiskās atmiņās, teica vīrs. Tad it kā atgriežoties realitātē - Ak! Nu, jā, kur es paliku? Redz`, bij` reiz četri uzticami un nešķirami draugi, kas bija kopā jau no zēnu gadiem. Laikam ejot, tie no kuģu puikām uzdienējāspar kapteiņiem... diženiem kapteiņiem! Un tad sākās viņu ziedu laiki. Tie vienmēr turējās kopā. Katram savs šoneris, katram savs uzticamu vīru krevs, katram savs īpašs karogs, kā pazīšanās zīme, bet tomēr, vienmēr kopā. Viņiem nevajadzēja lielus kuģus, kas izceltu viņu diženumu, patiesībā, viņi tos necieta. Viss ko viņiem vajadzēja bija ātri un viegli manevrējami kuģīši. Viņi slaktēja spāņus kā mušas un kad visa spāņu flote no viņiem raustījas un visi spāņi viņus zināja, Karaliene viņus iecēla par lordiem. Tā viņi valdīja pār Karību jūru - Lords Dejs ar "Deiziju", Lords Mortons ar "Fortūnu", Lords Stemfords ar "Džesiku" un Lords Meldons ar "Lēdiju".
Bet! laiks, kā jau mums visiem zināms, uz vietas stāvēt nemēdz! Tā nu pēc kāda laika četri draugi saprata, ka ir jau par vecu un ka salaupītās bagātības nosargāt vairs nevarēs, tādēļ, tie apspriedsās un nolēma tās noslēpt tikai viņiem zināmā vietā. Tā viņi arī izdarīja, uzzīmēja karti, sadalīja to četrās daļās un katrs paņēma vienu kartes daļu. Tā nu vēl līdz šai baltai dienai neviens nav atradis lordu apslēptos dārgumus. -

[Piligrims]

Izdzertais rums apsvilināja Džona, pie tik stipra alkohola nepieradušo, rīkli un izklīdināja pēdējās bezapziņas miglas paliekas no viņa prāta.
Tā, esmu uz kuģa- secināja Džons – šķiet, ka uz tirdzniecības. Kapteinis pavēles komandai deva angliski ar holandiešu akcentu, tas nozīmē, ka pagaidām esmu drošībā un tūlītējas briesmas nedraud – nosprieda Džons. Pēdējās dienās pārdzīvotais bija radījis tādu nervu spriedzi, ka panest vēl kādu likteņa triecienu Džons vairs nespētu. Izdzertais alkohols izlija pa visu ķermeni un patīkami sasildīja. Arī pēdējie secinājumi papildināja patīkamo atslābumu, ko radīja groka glāze. Izvārgušais ķermenis signalizēja, ka sirmā koka atnestās brokastis ir taisni tas, kas pat reiz viņam ir visvairāk nepieciešams. Ar veselīgu apetīti notiesājis sātīgo maltīti Džons juta, ka spēks atgriežas viņa kaulos un līdz ar to arī miers un pārliecība, ka vēl nāksies kādu brītiņu paķepuroties šajā saulē.

[Andromeda]

Raiens devās sameklēt kaut ko mugurā velkamu un pēc laiciņa parādījās Tobiasa kojā ar sausu drēbju kārtu rokā. Īrs pamanīja, ka nelaimīgais bija pamodies un notiesājis Ērnija atnesto ēdammaņu. Sveiks! Raiens sasveicinājās Es esmu Raiens, bet vari saukt mani par pelēko ja tev tā labpatīk. Raiens stādījās priekšā un iedeva vīrietim sausās drēbes. Kā tev vārdā? Un kā tu nonāci uz tās mučeles, ja drīkst jautāt? Raiens ziņkārīgi prasīja ieskatījies viņam acīs.

Šo rakstu rediģēja Andromeda: 18.11.2006 23:08

[Piligrims]

Sveiks, Raien – atņēma sveicienu Džons –pateicos tev, kapteinim un visai komandai par palīdzību nestundā. Mani sauc Džons Smits un es ar tirdzniecības kuģi „Fortūna” ceļoju no Anglijas uz Portrojālu, īpašu laimi gan man tas neatnesa – sāji pasmaidīja Džons -, jo pirms 3 dienām mums vakarā uzbruka kāds kuģis bez pazīšanās zīmēm un tad kaujas vidū uzbrāzās vētra, kas mūsu jau tā paplucināto kuģi aizsūtīja pie Neptūna. Man izdevās jūrā pieķerties kādai mučelei un tā izglābt savu kailo dzīvību. Biju laikam zaudējis samaņu, jo jūsu kuģi pat nemanīju, un neatceros, kā nokļuvu uz tā klāja.

[Andromeda]

Raiens noklausījās Džona stāstu un prātā pārcilāja neveiksmes, kuras bija vajājušas arī šo kuģi.
Laime gan, ka pamanīju tevi uz tās mučeles! viņš pirmo reizi pa pāris dienām atkal pasmaidīja.
Tagad atstāšu tevi uz mirkli vienu, kapteinis lūdza paziņot, kad būsi atguvies, vēlējās ar tevi parunāt.
Raiens vēl noteica un devās pie kapteiņa. Pieklauvējis pie kapteiņa kajītes durvīm, viņš devās iekšā.
Labdien, kaptein! Nelaimīgais ir atguvies un sausās drānās. Viņa vārds ir Džons Smits no tirdzniecības kuģa "Fortūna", kurai esot uzbrucis kāds kuģis pilnīgi bez kādām pazīšanās zīmēm trīs dienas atpakaļ, tad to esot pieveikusi vētra. Raiens paziņoja.

[mr Bl@ck]

Džeks skumju skatu nolūkojās kā jūra saņem to kas kādreiz bija Viljams žēl bija puiša lādzīgs bija. Bet nu kad jūra saņēma savu upuri arī vējš sacēlās un Džeks ķērās pie pinnes un ievadīja kuģi vajadzīgajā virzinā. Nākamā diena aizritēja bez notikumiem, bet nākamā diena atnesa jaunu pārsteigumu. Džeks stāvēja pie pinnes kad viņu izbiedēja Raiena kliedziens. Steigšus piesējis pinni Džeks metās palīdzēt matrožiem nolaist laivu. Nelaimīgais tika uzcelts uz klāja un nogādāts kajītē pie Tobiasa.
Džeks darīja savus darbus, bet ziņkāre mocīt mocīja. Beidzot apdarījis darbus viņš nokāpa lejā apsveicināties ar jaunpienācēju.
Sveiks. viņš sveicināja jaunekli. Es esmu Džeks, šī kuģa otrais stūrmanis un kas būt tu?

[Piligrims]

Atvadījies no Raiena, Džons sēdēja uz kojas un prātā pārcilāja pēdējo dienu notikumus. Pamatīgi gan Providence pārbauda manu izturību. Laikam tieku sagatavots kādam lielākam uzdevumam un svērts likteņa kausos, vai nebūšu tai par vieglu. Vēl 3 mēnešus atpakaļ dzīve ritēja mierīga un pārskatāma kā taisns ceļš, kurš izzūd tālumā, bet tagad tā sapinusies līkumu līkumiem, kā vajāta zaķa pēdas sniegā. Pie šis domas Džons skumji pasmaidīja, jo atcerējās laimīgās jaunības dienas tēva mājās un jaukās medības tēva īpašumos. No šīm patīkamajām atmiņām, pirms tām bija paspējis piejaukties rūgtais visa tā zaudējuma smagums, viņu iztraucēja klauvējiens pie durvīm. Ienāciet – uzaicināja negaidīto ciemiņu Džons. Sveiks, Džek – atņēma sveicienu Džons. Džons atkārtoja Džekam sava ceļojuma ar „Fortūnu” nelaimīgo noslēguma posmu. Esmu parasts ceļotājs, kuram nedod miera pasakainie dēku stāsti, kādi atceļo pie mums uz veco Angliju, no šīm jaunatklātajām zemēm. Lai arī esmu izglābis tikai savu kailo dzīvību, taču ceru, Providence ir vēl pataupījis arī man kādu daļu no tām pasakainajām bagātībām par kurām man ir piestāstītas pilnas ausis – smaidot nobeidza savu sakāmo Džons.

[mr Bl@ck]

Jā, tā vētra bija neganta. Mums pašiem nācās krietni pasvīst. Piekrita Džeks noklausīdamies stāstu. Bet pastāsti man ko tad vecajā labajā Anglijā stāsta par bagātībām šajās jūrās? Džeks uzdeva jautājumu gribēdams izzināt ko vairāk.

[echo3]

Van Burens, pieskatījis, cik kārtīgi tiek izpildīti viņa rīkojumi, atkal pievērsa skatienu fokmasta grozam. Tur esošais matrozis pretim raudzījās ar izteikti vainīgu skatienu. Iesnaudies! - Tu tur, fokmarsā, acis esi lejā atstājis? - Kapteinis noauroja. - Nakti pavadīsi karcerī, tad rītā būs gaišākas! - Turpināja, tagad dodams pavēli visiem, - Pacelt visas buras!

(OOC - pie izzvejotā visu laiku klāt ir Tobiass)

Kad Raiens noziņoja, ka izglābtais atguvies, Van Burens devās lejā uz ārsta kajīti. Tur priekšā kapteinis ieraudzīja ne tikai Tobiasu, kam bija uzdots parūpēties par svešinieku, bet arī Džeku, kam tur nekas, izņemot ziņkārības apmierināšanu, nebija darāms. Pavisam nedaudz savilcis vienu uzaci, Van Burens lika atstāt kajīti gan Džekam, gan Tobiasam. - Džek, kopā ar Karlosu novienojieties par vietu, kur atrodamies, un cik tālu no Portrojālas esam. Tad noziņosiet man. Tobias, atstāj mūs vienus un pieraugi, lai arī citi te nenāk.

Pagaidījis, kamēr abi aiziet, kapteinis apsēdās uz Tobiasa kojas pretī izglābtajam, un stādījās priekšā, - Hendriks Van Burens, Zeehond kapteinis. Mēs esam tirgotāji. Man jau noziņoja par kauju un Fortūnas nogremdēšanu. Ko vairāk par to vēl zini pastāstīt? Un kā domā pateikties par glābšanu, - naudā vai ar darbu? Pēc diennakts būsim Portrojālā, šo laiku vari būt pasažieris, - tad būs jāmaksā, - vai arī varu tevi nolīgt darbā, ja ko derīgu proti, bet tad līdzi kuģosi ilgāk un strādāsi kārtīgi. Ko saki?

Šo rakstu rediģēja echo3: 19.11.2006 15:23

[Piligrims]

Pateicos kaptein, Hendriks par izglābšanu un laipno uzņemšanu uz „Zeehond” klāja. Kā redzat, izglābt esmu varējis tikai savu kailo dzīvību tāpēc pateicos par laipno piedāvājumu un izrādīto uzticību, jo visi mani dokumenti un rekomendācijas vēstules Portrojālas gubernatoram ir gājuši bojā ar visu to mantas daļu, ko mantoju no tēva. Ja pieņemsiet mani uz sava kuģa, varu būt noderīgs kārtojot tirdzniecības, komandas un kuģa kravu pavadošo dokumentāciju, ir pieredze zobenu cīņā, lai gan līdz šim nav nācies nevienu cilvēku nogalināt. Medībās esmu ieguvis visai trāpīga šāvēja slavu, bet kā jau minēju, to varu apliecināt tikai vēlāk darbos un tagad ar savu goda vārdu. Kas attiecās uz „Fortūnas” bojāeju, tad uzbrukums bija negaidīts un neprovocēts, mums uzbruka kāds viegls, ātrgaitas 2 mastnieks ar melnām burām un melnu korpusu jau lielā krēslā bez signālugunīm un jebkādām identifikācijas zīmēm. Uz priekšgala bija baltiem burtiem uzraksts „Nakts spoks”. Mani pārsteidza, ka uz tik maza kuģa ir tik daudz lielgabalu, mūs apšaudīja ar katru bortu no 6. Tāpat fantastiskās manevrēšanas spējas, tas kuģis likās kā noburts, visas mūsu lielgaballodes to neskāra. Tikai uznākot pēkšņajai vētrai, kas gan mums, gan kā izskatījās arī viņiem, bija pilnīgi negaidīts un nepatīkams pārsteigums, mūsu lielgabalniekam izdevās ar labā borta lielgabaliem izsist pamatīgu robu viņu korpusā nedaudz virs vaterlīnijas. Kas notika pēc tam es daudz neatceros, jo visa pasaule sagriezās ar kājām gaisā un jūra likās pacēlusies pakaļkājās kā satrakojies zirgs. Par pārdzīvoto jūrā uz mucas es nevēlos atcerēties – Nobeidza savu vēstījumu Džons.

[echo3]

Ja proti kuģa dokumentus kārtot, Džon, vari izrādīties mums ļoti noderīgs, - vakar no rīta zaudējām savu rakstvedi Viljamu, lai miers viņa pīšļiem. Vai galva ir pietiekoši skaidra, lai jau tagad nāktu uz virsnieku koptelpu līgumu noslēgt? Ja nē, izdarīsim to pēc pusdienām. Brīdinu, - kārtība uz Zeehond ir stingra, es neturu ne slinkus, ne dumpīgus kuģaļaudis, toties maksāju visiem labi.

Van Burens piepeši nosmīnēja, - Par taviem papīriem te neviens neinteresēsies. Tas skar tikai tevi un mani, - kā līgumu uzrakstīsim, tas arī citu acīs būsi.

[Piligrims]

Skumji, ka zaudējāt virsnieku Viljamu, lai miers viņa dvēselei – izteica līdzjūtību Džons – varu ķerties pie savu pienākumu izpildes , kaptein, jo vairāk darba, jo mazāk laika domāt nepatīkamas domas par zaudēto. Domāju, ka arī disciplīna problēmas nesagādās, jo tēvs mums bija stingrs. Man ir viens personīgs lūgums, zinot, ka ceļošana nav tas drošākais lielāku naudas summu pārvietošanas veids, es daļu naudas noguldīju Vestindijas rēderejas finansu namā, bet tā kā visi dokumenti ir gājuši bojā, tad es gribētu viņiem nosūtīt vēstuli, lai viņi atjauno šejienes filiālēm saistošu mana depozīta garantijas vēstuli. Līdz šīs vēstules saņemšanai es esmu pilnīgā jūsu rīcībā. Iespējams, ka pat pēc tās saņemšanas palieku jūsu dienestā, ja mūsu sadarbība būs veiksmīga uz ko ļoti ceru. Džons ar atklātu skatienu vērās kapteinī, gaidīdams viņa atbildi.

[echo3]

Brīdi padomājis, Van Burens atbildēja, - Man nav nekādu iemeslu liegt kādam kārtot viņa personīgās darīšanas. Bet šajā sakarā arī man ir tīri personīgs lūgums - savu vēstuli pirms nosūtīšanas parādīsi man. Tagad iesim sastādīt līgumu, un tad uzzināsi, kādēļ tā.

Kapteinis kopā ar Džonu uzkāpa pa kāpnēm uz klāja un iegāja apspriežu kajītē. Tur no lādes izvilka rakstāmpiederumus un papīru, pastūma tos uz Džona pusi, un nodiktēja līguma tekstu, saskaņodams to ar Džonu. Pēc līguma parakstīšanas un apzīmogošanas, Van Burens pavēra durvis uz klāju, kur viņam pirmais acīs iekrita junga, - Tom! Pasauc šurp Džeku!

[Ausminta]

Toms ar pūlēm centās nesnaikstītīties gar ārsta kajīti. Brīnumaini izglābtais viņu sasodīti interesēja. Vēl jo vairāk tad, kad tas, plecu pie pleca ar kapteini, nozuda aiz sapulču zāles durvīm. Vienīgais, ko šobrīd varēja noprast - ka anglis.
- Klausos, Kapt'n! - Toms nečammājās un laida uz klāja aizmuguri, pie stūrmaņa.
- Džek, kapteinis tevi sauc uz kajīti. Ē... un... - junga iesāka, cenšoties izskatīties ne pārāk ziņkārīgs. - Kas viņš tāds ir? Kaut ko par sevi stāstīja? -

[mr Bl@ck]

Skaidrs, Tom. Sacīja Džeks izdzirdējis ka kapteinis vēlas ar viņu runāt. Bet, kas viņš tāds ir? Viņu sauc par Džonu Smitu. Esot kuģojis uz "Fortūnas", kas pirmītējā vētrā arī nogrima. Mani gan interesē, kas tas par kuģi bija kas uzklupa "Fortūnai" pirms vētras. Stūrmanis izklāja jungam savas domas. Un Tom, starp mums runājot, es tam zellim neuzticos. Lai tur vai kas. Džeks sacīja un devās un kapteiņa kajīti.
Esmu ieradies kap'tn. Zinōja Džeks. Portrojālā būsim ātrākais pret rītausmu, vai ap pusdienām ja vējš sadomās mainīties. Sacīja jauneklis izpildīdams kapteiņa pirmīt doto pavēli.

[echo3]

Labi, Džek, sēdies. Nu mums trijatā būs jāparunājas pavisam nopietni. Tātad, - Džons ir pieņemts darbā par Zeehond rakstvedi, un tagad ir mūsu biedrs. Ar visām no tā izrietošajām sekām, - vai skaidrs Džek? - Van Burens jautājoši paskatījās Džekam acīs. - Es uzskatu, ka ir jāpastāsta Džonam viss. Ja tev ir iebildumi, saki tūlīt.

[mr Bl@ck]

Ko lai saka Kaptein, izvēle ir jusu ziņā, bet es tomēr paturētu šo cilvēku acīs. Cik esmu dzirdējis kad kāds pirāts uzdodas par jūrnieku, kas pārcietis kuģa bojāeju. Un ja pilnīgi godīgi es šim Džonam neuzticos, kaut kas manī rosina aizdomas. Džeks sacīja apsēsdamies, un uzlūkodams kapteini. Strīdu uzrīkot prāts galīgi nenesās.

[rudo lapu vilcēn...]

Viljama bēres bija aizvadītas un pēc laika atskanēja sauciens par cilvēku aiz borta. Ātri vien Tobiass nonača uz klāja un bija klāt, kad pusdzīvais puisis tika uzvilkts uz klāja.
Veicis visus nepeiciešamos ārsta pienākumus šajā sakarā, Tobiass bija peiskatījis jaunatnačēju, līdz kapteinis viņam lūdza iziet no kajītes un pasargāt durvis.
Jaunajam aizejot, varēja manīt, ak tas jau jūtas krietni labāk. Jasuneklis pie sevis pasmaidīja. Rādījās, ka viss tomēr iet labi. Vilajma nāve bija viņu andaudz satraukusi, taču rā'dijās, ka mirušā vietā ieradies cits.

[Andromeda]

Raiens nolēma atgriezties savā kojā. Salasījis visas savas mantas, viņš soļoja tās nolikt vietā, savā mantu lādē, kas vēl aizvien stāvēja turpat. Atvēris durvis, pāri mantu kaudzītei, īrs pamanīja rudo kuģa runci guļam uz Viljama guļvietas. Noķēris Raiena skatienu, tas izstaipījās un apsēdās, turpinādams skatīties Raienam tieši acīs.
Ko tad tu šeit dari? Sastādīsi man kompāniju? Raiens silti pasmaidīja nolicis savas mantas un pievērsdamies kaķim. Kaķis viņam kā atbildēdams sāka murrāt.
Tad Raiens atcerējās, ka bija vēlējies uzrakstīt vēstuli savai vecajai virējai,
kas tagad pieskatīja viņa māju St. Kitts. Viņš ļoti mīlēja veco večiņu. Protams, viņš saprata, ka nedrīkst rakstīt kāds ir Zeehond galamērķis un tāpēc izvēlējās vārdus rūpīgi.
...Tirdzniecības kuģis, uz kura esmu nolīgts par kravas pārzini, tik ātri neatgriezīsies St.Kitts. Neko vairāk es tev diemžēl pastāstīt nevaru, bet es ceru, ka mēs vēl redzēsimies. Viņš nobeidza vēstuli.
Neko sīkāk par kuģi Raiens vēstulē neminēja.

[echo3]

Tā... Dzirdēji, Džon, ko par tevi domā? Ko teiksi? - kapteinis drūmi noprasīja. - Ceru, tu saproti, ka Fortūna tev vēl reizi, - un varbūt pēdējo, - var pagriezt muguru? Lai gan tieši šobrīd tu vari cerēt uz manu atbalstu.

(OOC - es pieņemu, ka Džons līgumu ir parakstījis, pretējā gadījumā pēdējā teikuma nav.)

[Roviela]

(OOC - bet pārējie ko lai pa šo brīdi dara? (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif) Nevelciet to runāšanu "aiz astes"! GM, izklaidē, lūdzu atlikušo komandu!)

Reiks arī nejauši pastaigājās pa klāju netālu no kapteiņa apartamentiem. Nez, kas tāds, ko viņš palīdzēja izcelt no ūdens? Ne pēc tirgotāja, ne kareivja neizskatījās. Kaut kāds smalks kungs, bet nu izturīgs gan... Ja tā padomā, ka vētra bija vai divi dienas atpakaļ, un šis jau tagad spējīgs kājas pavilkt... Bet Tobiass gan ir dakteris! Nē, tiešām... Tik ātri attapties! Tam gan eņģeļi pie šūpuļa stāvot labu veselību novēlējuši.
Viņš atstutējās pret mastu un vēroja. Tā... Džeks arī turpat. Kanonierim nedeva mieru ziņkāre, bet viņš bija par prātīgu, lai to atklāti izrādītu, jo dzīve bija mācījusi - nebāz degunu, kur nevajag, var sanākt samaksāt ar visu galvu. Ek! Gan kapteinis pateiks visiem, kas un kā, vai nu šoreiz būs savādāk.