Bēgļi, [C][BP] Opcijas

[Bizii van Dope]

Lidija negulēja kaut arī viņai bija jāguļ.
Sieviete gulēja savā gultā un petrolejas gaismā lasīja kādu grāmatu. Viņa klusībā zināja, ka būs karš, tomēr viņai bija vienalga. Lidijai nebija bail no kara grūtībām, jo viņa bija drosmīga un viņai patika pārmaiņas.
Maglērai starpcitu kāda dīvaina sajūta ne ļava gulēt, ne noģērbt dienas apģērbu.

[Sarkanais Krūštu...]

Nē..Man jau patīk!
Mela skaļi domāja un ienira tumsā,lai viņu nevarētu redzēt,kamēr spīdēja mēness.
Man jau no tiesas patīk! Paliec te,ja nu gadienā kāds ierodas pirms es atgriežos!
Viņa aizvēra sarkanās acis un nodevās klusām,vientulīgām pārdomām,ka to darīja vienmēr,visa sava garā mūža garumā.
Man no tiesas nepatīk šis stulbums... Vai viņiem bija prāts pieteikt karu? Nu bļāviens,ja arī bija, ta noteikti pakaļā!
Meila klusēja un apsvēra iespēju padoties. Karot viņa tiešām negribēja,jo zinaja,ka noteikti zaudēs.

[Hikari]

Labāk mērot tālāku un drošāku ceļu, šobrīd tā būtu prātīgāk! Andželikai atbildēja Ialme un piecēlās. Viņa uzlika pār pleciem savu ceļojuma apmetni un jau pēc brīža bija ārā ar groziņu blakus sievietei- arī viņai derētu salasīt kādus ārstniecības augus, ja šis karš tiešām notiks, ievainotajiem vajadzēs zāles un dažādas dziedināšanas dziras. Ejam nu, jāizbauda varbūt viena no pēdējām mierīgajām naktīm sacīja Ialme un devās lēnā solīti uz priekšu- lai gan laiks steidzināja, pašai elfai vienmēr bija licies, ka steigties tam līdzi milzu ātrumā nav vērts.

[josephine]

Andželika nesteidzoties gāja blakus Ialmei. Nakts bija rāma un mierīga. Šur tur bija redzamas arī spilgtākās zvaigznes, pārējās gan īsti nevarēja saskatīt spožā pilnmēness dēļ.
Klusums ieilga. Dziļdomīgs un visaptverošs klusums. Tāds, kuru negribas pārtraukut ar neveiklu frāzi. Tāds, kuru pārtraukt būtu pieklājīgi tikai ar kaut ko svarīgu. Andželika klusēja, jo viņa nevarēja izdomāt neko tik prātīgu un cerēja, ka Ialme uzsāks sarunu.

[Demiurgs]

Sīrusam pie kājām nolaidās Finto.
-Kas noticis draugs!!-
Finto sapurināja spalvas un ar domām deva ziņu.
-Pūķis lidinās virs meža!! Ko tu neteiksi, varbūt viņš zinās kur notiek sapūlce!! Rādi ceļu no kurienes viņš pacēlās!!-
Finto pacēlās virs kokiem un rādija ceļu, Sīrus sekoja.
Pēc neilga brīža abi jau bija pie pūķa alas!!

[Andromeda]

Nedaudz zaudējis ātrumu, Madness tik tikko paspēja pamanīt Jakazumas melnos spārnus.
Viņš nebija gaidījis, ka kāds tik pēkšņi izlidos priekšā, jo skatiens visu laiku bija piekalts zemei.
Jakazuma?
Nolēmu paskatīties vai kāds nav nomaldījies ceļā uz manu alu, laiks sākt sapulci.
Madness lidoja virs kokiem.
Tu taču zini par sapulci? Pūķa sejā parādījās neizdibināma grimase.

[Hikari]

Ialme gāja blakus Andželikai un juta, ka sieviete klusē, jo nespēj uzsākt sarunu. Arī pašai Ialmei tas likās sarežģīti, jo viņa nespēja izdomāt, ko lai pasaka. Beidzot viņa nolēma, ka šim vakaram ir pietiekami klusēts un sacīja mierīgā balsī Drīzumā mums ir jārīko sanākšana, sapulce, lai izlemtu, ko mēs tālāk darīsim un kā rīkosimies. Tas viss ir tik pēkšņi, ka es pati vēl neesmu izdomājusi nekādu rīcības plānu un tu?

[josephine]

Līdz ko Ialme ierunājās, Andželika izjuta spēju atvieglojumu. Tik tikko manāmi nopūtās un teica: - Diemžēl nekādu rīcības plānu nemaz arī nav iespējams izdomāt, jo nav paredzams, kāda būs turpmāko notikumu attīstības gaita. Jāatzīst, esmu mazliet apmulsusi... tas viss šķiet tik pēkšņi un domājot reāli... karš!? Karam ir nepieciešama armija... ieroči... un citas tikpat nejēdzīgas lietas, kuru mums, protams nav. Tad rodas jautājums - Kas gan tas par karu? Viss ko mēs varam izmatot ir burvestības un... viltība. Bet, nu jā... atgriežoties pie tēmas, kad īsti tā sapulce notiek? -
Andželika uzmeta Ialmei īsu jautājošu skatienu, tad paraudzījās uz zemi un pietupās, lai tuvāk apskatītu kādu augu. Uzmanīgi to nopētījusi, nokratīja no tās rasu, noplūca to un ielika tāšu groziņā.

[Šamanis]

Jakazama zemā rūcošā balsī atbildēja Vai sapulce notiek tavā alā? viņš pagriezies runāja ar milzīgo pūķi.Vai vari atgādināt ,kur tā atrodās? viņš turpināja iztaujāt, juzdamies neērti par to ,ka pats to nezināja.Jakazama gaidīja atbildi skatīdamies pūķim tieši acīs.

[Andromeda]

Sapulce notiek pie manas alas.
Nu jau ir laiks doties atpakaļ, tāpēc, ja vēlies vari lidot kopā ar mani.
Madness atkal piekala skatienu zemei, tā pārbaudīdams vai ēnās kāds neslēpjas.
Tad nespēdams apvaldīt uznākušo klepus lēmi, viņš pacēlās augstāk.
Tā kokiem būs drošāk.
Labāk kustamies, citādāk es vēl nejauši nosvilināšu mežu.
Ar plašu spārnu vēzienu, Madness uzņēma ātrumu.

[Hikari]

Ialme lēnā gaitā gāja uz priekšu, līdz ieraudzīja kādu naksnīgo augu un, pieliekusies, noplūca to un ielika savā groziņā. Tad, palūkojusies uz sarunas biedreni, Ialme neziņā paraustīja plecus Es tā arī īsti nezinu, kad tiek rīkota šī sapulce, man liekas, tas vēl nav izlemts. Un par tiem ieročiem Tev taisnība- mēs neesam cīnītāju tauta, mēs neesam karotāji. Es pat īsti labi neprotu nevienu burvestību un nezinu praktiski nevienu maģiju, kura būtu ļauna, zinu tikai dziedniecības maģiju un līdzīgas lietas. Es tiešām nezinu, kapēc jārīkojas tik muļķīgi. Līdz šim mēs taču dzīvojām mierā! Kapēc nevar vienkārši vārdiski vienoties, es nesaprotu. Ialme smagi nopūtās un,p ietupusies, noplūca vēl vienu lapiņu un ielika grozā.

[josephine]

- Melno maģiju es nepiekopju... man ir tā svētība to neprast. Viss ko es zinu un māku ir saskaņā ar manu iekšējo būtību. Protu tikai dziedināšanas, miera iedvešanas burvestības un taisīt dažādas ārstnieciskās dziras. Es gan vēl noteikti apskatīšos, varbūt mana vectēva burvju grāmatā vēl kas noderīgs atrodams, ko varētu paspēt iemācīties. - To pateikusi Andželika iegrima atmiņās par bērnību, kad vectēvs viņai mācīja būt par gaišu burvi.
Cik gan sen nav atvērta vectēva burvju grāmata! Kā gan tā ieslīga aizmirstībā, līdz ar visu, kas atrodas bēniņos, kopš viņš aizgājis.
Andželika iebrida pļavā un taisni turot roku virs zālesstiebru galiem gāja dziļāk pļavā. Tad, ar roku sajusdama patīkamu siltumu, noliecās, lai noplūktu vajadzīgo augu.

[Andromeda]

Madness lidoja ar pievērtām acīm.
Viņām patika izbaudīt lidojumu un vēso gaisu.
Milzīgās ķepas, Madness bija pievilcis sev cieši klāt. Pūķim negribējās atgriezties uz zemes, viņš bija aizklīdis atmiņās par sen zudušiem laikiem, kad viss bija kluss un mierīgs.
Tas viss sen ir zudis, aizmirsti... Pūķa acīs parādījās skumjas.
Nākamjā brīdī Madness pikēja lejā.
Klajumu, kur pūķis nolaidās, apjoza tumši, ēnās ieslīguši koki, tam cauri tecēja upe.
Esam klāt. viņš aizlūzušā balsī noņurdēja.

[Sarkanais Krūštu...]

He,he..
Meila klusi,klusi iesmējās.
Tad nu reiz esi atpakaļ. Jautrība turpināsies...
Vina teju, teju čukstēja.
Meila palika tumsā un pietiekosi skaļi noteica:
Sumināts ar atgriešanos, Madnes!
Balsī varēja saklausīt ironiju. Sarkanās acis spīdēja kaut kur no koka zara,jo meila tur bija sēdējusi. Viņa nolēca zemē un klusi piegāja pie upes un pietupusies iemērca roku ūdenī.
Un te būs vēl kāds... Nez ko viņš ir atvilcis līdzi? es jau neteikšu neko...
Vina skatījās uz savu bālo roku,kas ūdenī izskatījās kā miroņa roka.

[rudo lapu vilcēn...]

Dereona zābakos ieautās kājas spēra klusus soļus. Burvja prāts šonakt nespēja būt mierīgs. Viņam tieši acīs, tā teikt, tika iesviest kara pieteikums un tas lika daudz amz mierīgajam burvim niknumā ārdīties. Rokās te uzradās, te pazuda smalkas lodītes, ne lielākas par zirni.
Nošņācies cauri zobiem pāris lamuvārdus, burvis slaidā lokā aizlidināja vienu spožu lodi, kas klusi sašķīda pret zemi. Ievilcis dziļi elpu un nomierinājies, Dereons devās tālāk starp namiem uz pļavu. Viņam pa pēdām līdzi gāja stalts un melns ērzelis, sperdams tikpat klusus soļus kā saimnieks.

Brīdi pakavējies pie pilsētas robežas, burvis to šķērsoja un devās uz preikšu, kur tālāk pļavā varēja samnīt divus stāvus.

[Hikari]

Ialme atkal noliecās un viņas groziņu papildināja kāda krāšņa, tumši zila puķe- tā auga ļoti reti, praktiski tikai pāris reizes garā, bet tās vēsrtība bija ārkārtīgi liela- no tās varēja pagatavot dziru, kas palīdzēja krietnu brīdi būt možam un neaizmigt, kas karā varētu ļoti plīdzēt. Ialme uzlūkoja Andželiku un nopūtās Dažreiz man tiešām liekas, ka pasaule kļūst krietni tumšāka. Ozols pie manas mājas, kurš aug jau vairākus simtus gadu, arī man saka, ka jūt nelāgus vējus appūšam viņa lapas sieviete atzina. Viņu tas ļoti skumdināja.

[rudo lapu vilcēn...]

Sveicinātas, Ialme, Andželika, burvis pieklājīgi, patīkami zemā balsī sveicināja abas zāļu lasītājas. Ko darām laukā tik velā naktī un tik bīstamā laikā? viņš vaicāja. Šobrīd, vismaz Dereona prāt nebija piemērotākais laiks, lai blandītos apkaŗt, pie tam burvēm, kas nepārzin kaujas maģiju. Miglas meža mošķi varēja arī apiet ciematu un tuvoties no Maldu meža puses. Neba visi tur mītošie dēmoni ir tikpat dumji kā tie, kas bija pieteikuši karu.

[josephine]

- Lai gaisma ir ar tevi, Dereon! - Paskatīdamās uz atnācēja pusi, atņēma sveicienu Andželika.
- Mēs vācam ārstniecības augus, lai... nu visādi jau var gadīties! - Viņa novērsās un, tad atkal pamanījusi kādu vērtīgu augu, noplūca to.
Andželika turpināja lasīt augus, bet ziņkārība nelika viņai mieru, tādēļ vaicāja: - Kamdēļ pats klimsti apkārt? -
Andželika piegāja pie Dereona zirga un to samīļoja. Viņa dievināja zirgus jau kopš bērnu dienām, kad vectēvs mēdza viņu vizināt uz sava gaši brūnā zirga. Tie viņai vienmēr atgādināja svētlaimīgo bērnību.

[Hikari]

Ialme pacēla skatienu un uzlūkoja burvi. Uzsmaidījusi viņam, sieviete atbildēja Mēs abas nolēmām iziet pastaigāties, salasīt noderīgas zālītes un ārstniecības augus un vismaz es nolēmu iziet ārā un izbaudīt varbūt pēdējo miera nakti, kad vējš vēl neauro un gaisā jaušama patiesa mīlestība. Un kapēc tad pats esi ārā, Dereon? Ialme ieinteresēta pajautāja.

[rudo lapu vilcēn...]

Negaiss klusi nobubināja, burvei viņu samīļojot.
Es pats nevaru atrast mieru. Pārāk daudz jādomā par to, ko nolēmuši darīt meža iemītnieki. Dereons tikko juašami pameta ar galvu uz Miglas meža pusi. Labajā rokā viegli nozibsnīja elektriski zila gaismiņa, norādot uz burvja īgnumu.
Tomēr es jums iesaku uzmanīties. Kaut arī šeit var šķist droši, ne visi dēmoni ir tik stulbi kā tie divi, kas "iemeta" mums sejā kara pieteikumu. tikko jaušams smaids iezagās burvja jauneklīgajās lūpās, kamēr krietni vecākās acis raudzījās abās sievietēs. Bez tam, šī nakts iespējams arī vairs nav tik mierīga, kā gribas cerēt. viņš piebilda.

Šo rakstu rediģēja Rudens bērns Renīna: 29.08.2006 17:01