Iespaidi par spēli Opcijas

[DarkJedi]

Spēle notiek. Piedalos, mani OOG piespieda atransportēt real life kritušos, taču taisos braukt atpakaļ uz spēli.

Manā kontā viens paladins kuram uz altāra ar asu dunci pārgriezu rīkli. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)
Tas protams pateicoties, tikai ''ļaunajiem'' GM kuri mani godīgu Mirdzošās Niras priesteri padarīja vienā jaukā mirklī par Falekas kalpu, kam jādara briesmīgas lietas. Lol elfi gan to vēl nezina, bet es braucu atpakaļ uz spēli.

Garie komentāri man būs pēc spēles.

[Andza]

Es saprotu, ka visi mēģina būt pozitīviski un atbalstīt GMus, kuri tiešām tur ir ielikuši daudz darba.
Tāpēc kritizēt tik ļoti negribas, un vienmēr var meklēt vainu sevī. Taču tā kā esmu gana paštaisna un riebeklīga persona, atļaušos analizēt un kritizēt šo spēli un GMus, nevis tikai sevi. Galu galā GMiem tāpat nebūs labuma no informācijas - "spēle sūkāja, jo es slikti iejutos pasaulē, jo esmu slikts spēlētājs, varēju spēlēt labāk".

Tāpēc atvainojos, ja kādu aizskaru. Tāds nav mans mērķis.

Ar cieņu, Etjēns de Bastardo aka Andža
(IMG:http://img.photobucket.com/albums/v87/Andza/m2.jpg) (IMG:http://img.photobucket.com/albums/v87/Andza/m3.jpg) (IMG:http://img.photobucket.com/albums/v87/Andza/m5.jpg)

Pirmkārt paldies GMiem par spēli.

Otrkārt...

Andzas nosacīti garais atskats uz spēli

Tātad kā jau redzams šī ir diezgan skaļa spēle, kurai ir daudz un pretrunīgas atsauksmes.
Atļaušos no savas puses minimāli pastāstīt par savu tēlu, savu spēles pieredzi, kā arī mēģināt objektīvi un subjektīvi analizēt spēles sliktās un labās puses.


Par grāfa Etjēna de Bastardo tēlu.

Mans tēls noteikti bija vislabākais visā spēlē. Tā vismaz teiktu pats de Bastardo. Taču šim „vislabākajam” tēlam ir nedaudz interesanta priekšvēsture, kas dažiem cilvēkiem varētu likt pasmaidīt.

Kaut kad agrā pavasarī, vai pat ziemā (precīzi neatceros) Akselam (aka DW aka Kristapam) par godu NW sarīkoja LARPu Nacionālās Bibliotēkas telpās. Kamazs pārģērbās par mūmiju, es atkal izmetos vienās apenēs, uzvilku pa virsu Tijas mēteli, paķēru vienu zobenu, un izdomāju, ka būšu iedomīgs nekromants, kurš ir nedaudz perverss, paranoisks un, protams, vēlas iekarot pasaules varu. Tā arī tapa grāfs Etjēns de Bastardo.

Kad tika anonsēta Uvaisa un uzzināju, ka burvji būs drausmīgi spēcīgi spēlē, radās izaicinājums dabūt burvja tēlu. Tad paaugstināju likmes – gribēju dabūt burvja tēlu, kurš būtu perversais Etjēns de Bastardo. Lai dabūtu cauri šo slimo personu nācās radīt pamatojumu 12 lappušu garas leģendas formā (ko, ja kādam ir interese varu iemest kurbijkurnē)

Sev par patīkamu pārsteigumu tēls tika cauri, un tā nu jūs varējāt satikt šo aplam jauko personu.

Par spēli no PC skatpunkta.

Man ir zināmas problēmas spēlēt tēlu, kāds ir Bastardo (Kikis droši vien varētu perfekti tādu spēlēt), jo esmu sociopātisks, nervozs un bailīgs cilvēks, kuram ir pagrūti uzsākt kontaktus ar svešiem cilvēkiem.

Pirmajā dienā man sadeva daudz informācijas (atšķirībā no citiem): 2 šifrēti teksti, 1 vēstule + papildus informācija par notikumiem + dzimtas kvests (kuram tā arī nesanāca īsti pievērst uzmanību vispār), taču atļāvos veltīt sevi tikai tēla atspēlei sākumā, lai paskatītos, kā ies. Atsauksmes no draugiem bija negatīvas, tāpēc ekspektācijas nebija pārāk augstas, bet uzskatīju, ka „spēli var glābt”.

Nākamajā rītā tapa de Bastardo komandas vākšanas akcija, kura, atzīšu bija daļēji metageimīga, jo mēģināju savākt tos draugus, kuriem bija garlaicīgi, lai kopā varētu kvestoties. Diemžēl tīri jaukā sardzes priekšnieka izleciena dēļ, plāni izjuka. Vainīgs arī mans agresivitātes trūkums. Īstais de Bastardo būtu viņu uzreiz nodedzinājis, nevis ķēpājies ar kaut kādām goda lietām, bet es tā nevaru iemest bumbiņu pa spēlētāju un paziņot, ka 6 dmg no viņa un viņš droši vien ir beigts. Pārāk kautrīga man tā daba. Savādāk droši vien viss būtu izgājis interesantāk ar potenciālu pilsētas šturmēšanu (no salašņu komandas puses, vismaz tādas bija cerības, Kikim jau riktīgi gribējās ietestēt savas 4 dmg bultas uz pilsētas sargiem). No otras puses rēķinājāmies ar virtuālajiem sargiem (kuri tad tomēr nebija? Uff, mēs visu laiku tos ņēmām nopietni un bijām riktīgi ````-off’oti).

Nonākot pie elfiem spēle, lai arī ieguva adrenalīnu, daļēji apstājās. Pēc fiasko ar lokācijas uzģenerēšanu, morāli bija atsitusies vēlme turpināt spēli, pie tam bija svarīgāk aizvest ne pārāk veselo Tiju uz mājām. Gribējās vēl pamēģināt dabūt to nekromanta kroni galvā, bet nezinu pie kā tas bija, un man bija pārāk ķēpīgs stāvoklis, kā arī noskaidroju, ka pie vampīriem tas it kā nebija (tā jau vēl bija idejas noslēgt apvienību ar vampīriem&vilkačiem un ...., protams, šturmēt pilsētu (pēc tam bordeli)). Iedvesmas trūkums tā arī lika beigt spēli tajā vietā.

Analīze ar komplimentiem un kritiku (gaidiet vairāk kritikas, un tā tāpat jums ir noderīgāka)

Kāpēc man pašam zuda iedvesma spēlēt? (ievērojot faktu, ka man, atšķirībā no daudziem citiem bija key-personāžs, varens burvis, daudz kvestu iespēju un atraktīvs tēls)

Ne pārāk objektīvie iemesli.
1. Pirms spēles negatīva attieksme virmoja gaisā par to, ka spēle nevarētu būt īpaši veiksmīga (to pastiprināja neveiksmīgie noteikumi) (morāli atsit)
2. Spēles sākumā jau saņēmu negatīvu feedback’u no ceturtdienas spēlētājiem par spēli. (morāli atsit)
3. Spēlēju viens (komandā vieglāk, bet de Bastardo nepiestāv veidot pirms tam komandu) (vienam grūtāk bīdīt lielas lietas)
4. Padzirdēju par virtuālo strēlnieku lietu, kas uzreiz radīja pastiprinātu efektu pirms spēles izplatītajam uzskatam, ka „GMi ļaus notikt tikai tam, kas viņus apmierinās, proti, nolemtajam sižetam”.
5. Grūtāk saspēlēties ar drakonistiem sava sociopātisma labad, valodu barjera (nekāda gan dižā, bet nedaudz just var), kā arī juškas, ka viņiem tomēr ir savādāka spēles uztvere, un likās, ka dažiem no viņiem spēle pārāk sakāpj galvā. (cilvēki pārāk iespringst un ņem to nopietni, par šo tiks arī vēlāk izvērsts vairāk)

Objektīvākie iemesli

1. Fakts, ka GMu ir par maz, bet spēle, lai kustētos pamatīgi balstās uz GMu klātbūtni (kas man jau Ceļā 2 likās neveiksmīgi). Pie tam īsti tā kodu sistēma nestrādāja, veidojās laika cilpas un citas neveiklības.
2. GMu solidaritātes trūkums. Pats to neizjutu, bet dzirdēju cilvēkus sūdzamies, ka jāzina, pie kura GMa iet, lai dabūtu īsto rezultātu.
3. Sistēmu (gan ekonomisko, gan kaujas) problēmas. Te jau viss izrunāts. Piedodama kļūda, cilvēki tomēr pirmo reizi tā pamatīgi izstrādā sistēmu, pie tam, cik saprotu alķīmija visiem patika (pats nesaskāros) Piemēram, nu nezināju es par tarpāta ieroču cauriešanu maģiskajai aizsardzībai (kas pati par sevi ir lieliska ideja), un tagad arī tā īsti nekur nevar atrast šādu informāciju (kuru it kā burvim tomēr derētu zināt).
4. Poligons, cik objektīvs, cik ne šis spriedums, bet man ne pārāk patika. Pārāk determinētas taciņas no vienas nometnes uz otru. Arī bunkuri, kuri droši vien lieliski iederējās Disporā, te kaut kā to fīlingu bendēja (atšķirībā no tīra meža). Krogs un bordeļi gan izskatījās itin jauki izveidoti. Taču tas ir diskutabls jautājums – kaut kā tā neinteresanti pa to ceļu visu laiku kātot no maradiem un elfiem uz pilsētu.
5. Mūžīgais kroga jautājums. Vienmēr esmu bijis pret, un nespēju spēlēt komfortabli, ja man fonā ir cilvēki, kuriem JĀSTRĀDĀ šajā spēlē. Viņi no tā ķer kaifu? Nu varbūt, bet man galīgi negribas sniegt šiem cilvēkiem no vienas puses palīdzību viņu darbos (paši sevi tādā vietā ielikuši), no otras puses moka sirdsapziņas pārmetumi – tomēr savējie draugi un paziņas. Pēc cilvēcīgā faktora jau nevienu čakarēt negribas.
6. Šifrējamais teksts – idejiski labs, taču šoreiz tīri tāds vairāk mehānisks darbs, nevis kaut kādu asprātību prasošs. Man vispār uzreiz pateica kodēšanas tipu priekšā (jo citiem bija bijis laiks). Diemžēl tālāk tas nozīmēja laikietilpīgu ķēpāšanos. Lai gan nevaru noliegt, ka teksti bija tīri jauki sacerēti un poētiski.

Tātad pāris galvenās lietas, kuras, manuprāt, ir svarīgi izcelt un apdomāt, kā nodrošināt patīkamu fīlingu spēlē.

Kaut kā veidot efektīvāku kvestu sistēmu (GMi ir grūti dabūnami, tāpēc vienam vēl jo grūtāk spēlēt, negribas vienam traucēt GMu, kad viņš apkalpo veselu komandu, bet it kā vajadzētu, lai bīdītu lietas uz priekšu. Kopumā vispār kontaktēšanās ar GMu allaž diezgan konkrēti sit laukā no atmosfēras.

Daži GMi bija ļoti patīkami un jauki, bet dažiem ir vērts padomāt par attieksmi tādā ziņā, ka „ar varu nevienu nepiespiedīsi izbaudīt spēli” un „nav vērts pārāk iespringt par notiekošo”, galu galā to jau sen Martins teica ir grūti izbaudīt lomu spēli, kurā tā vien rausties, ka tev kāds kaut ko neaizrāda. Tāpat arī kretinē momenti, kad ir skaidrs, ka dari OOG lietas un tev derētu palīdzība (cel, vāc kādam nojumi utt. lietas), bet kāds vēl ņurd kaut ko par OOG runāšanu. Protams, visi nav tādi nervozi ņergas, kā es, bet tomēr ir patīkamāk, kad nav kaut kāds nīgrs backgrounds, no kā baidies vai ar ko rēķinies. Audzināt, stingrāk raudzīties uz spēlētājiem? Sure, es domāju, ka derētu katram PC pa elektrošoka implantam, ko zippot, katrreiz, kad parādās OOG runa. Būtu perfekti.

Kaut kāds aptuvenais spēlētāju balanss – mēs vienā momentā secinājām, ka šajā spēlē, vai nu tu neesi nekas, vai arī esi tuvu godlike statusam. (uz beigām, ja nemaldos vispār sāka spawnoties kaut kādi uberčari, demiurgi vājprātīgākie)


Pozitīvais

Settings, pasaule, rases, nometnes idejiski ir viss forši.

Iespējas izvērsties klašu un rasu jautājumos.

Daudz spēlētāju.

Tiešām skaisti tērpi.

Interesanti lielie kvesti un sižets (man intriģēja visas tās arhimaga un nekromanta lietas, būtu jauki, ja tās varētu nopublicēt, jo man tomēr bija pagrūti uz vietas iebraukties, kas tur īsti bija noticies senvēsturē).

Apņēmība

Centība un ieguldītais darbs.



Rezumē?

Kāds īsti bija LARPS? Savā skatījumā es LARPa kvalitāti vērtēju pēc tā, cik procentuāli daudz tās dalībnieki ir bijuši apmierināti ar spēli. Jo vairāk, jo labāk. Šinī gadījumā grūti spriest (tāpat, gan kā daudzos citos LARPos), jo ne visi izsakās – iespējams daudzi pozitīvi un negatīvi viedokļi paliek noklusēti.

Pats varu teikt, ka esmu apmierināts ar pieredzi. Tieši gribēju izbaudīt vairāk drakonistu stila LARPu. Priecājos par savu tēlu, tērpu, un leģendu. Esmu pateicīgs GMiem par man sagatavotajām ekstra lietām. Taču kopumā pārāk ļoti neizbaudīju spēli, cik varbūt būtu varējis augstāk aprakstīto objektīvo un subjektīvo problēmu dēļ.

Šo rakstu rediģēja Andza: 25.08.2006 00:06

[Axa Night]

Pēc Andzas izsmeļošā apraksta man arī radās vēlme tomēr kaut ko uzrakstīt par savu pieredzi Uvaisā, kaut gan no sākuma man pat negribējās šim darba ķerties klāt, jo īsti nezinu kā pasniegt savu viedokli, kas jau sākumā varu teikt ir ļoti subjektīvs un ietekmēts ar metageimingu un pašas garstāvokli pēdējā laikā.

Gribētu no sākuma pateikt, ka mani piedalīties spēlē jau aicināja uzreiz pēc Trīskāršā Kroņa un vēlējās redzēt mani Niras Mirdzošās priesterienes lomā. Taču šis reliģiskais novirziens man jau aizsākumā ne pārāk patika un arī mulsināja iejusties manā personāžā kabineta spēles laikā, tāpēc noteikti zināju, ka vēlētos attēlot ko savādāku. Pēc Jēkaba sniegtajiem reliģiskajiem aprakstiem secināju, ka man vistuvākais ir Iusat kults.
Tomēr es ļoti ilgi vilcinājos ar apstiprinājumu par braukšanu uz spēli, jo man šī vasara ir bijusi ļoti saspringta ārpus LARPiem un pat līdz pēdējai nedēļai vēl īsti nezināju vai patiešām varēšu tikt uz spēli. Leģendu iesniedzu arī ļoti vēlu un īsti ar maģiju sistēmu nevarēju saprasties. Pilnībā saprotu ka tieši tāpēc nevarēju jau aizsākumā spēlē panākt vēlamu uzmanību no GM un par to es viņus nevainoju un arī spēles laikā īpaši uzmākties negribēju, jo viņi izskatījās ļoti aizņemti.

Atbraucu uz spēli ar mērķi vairāk izbaudīt gaisotni, parunāt ar kādu par Iusat kulta mācību, varbūt iegūt kādu sekotāju, veikt savus sarakstītos rituālus un varbūt palīdzēt kādam ar savām klerika dotībām. Domāju, ka pat GM varētu man izsniegt kaut kādu informāciju, ko citi spēlētāji varētu vienkārši no manis iegūt, jo īpaši pašai skraidīt un kvestoties tik traki man negribējās.

No vienas puses šķiet arī savus spēles mērķus sasniedzu, taču nemitīgi kaut kas traucēja man iejusties savā tēlā un pasaulē kā tādā. Man pat grūti tagad paskaidrot kas tas īsti bija, bet šķiet vienkārši cilvēki kuru starpā nonācu vienmēr bija pārāk iespringuši un nemitīgi baidījās par kaut ko vai meklēja kaut ko vai vienkārši nesaprata kas notiekas.
Patiešām klīda apkārt pārāk daudz maldinošas informācijas par spēles noteikumiem, kas arī man radīja tādas bažas kaut ko darīt bez GM klātbūtnes, jo nebija ne jausmas par to ko katrs pretīm nākošais tēls var izdarīt un ko īsti es pati varu darīt sava tēla ietvaros.

Sižetiski biju pilnīgi apmierināta, tīri divu iemeslu dēļ.
Manam tēlam bija savrupmāja aiz Elfu pilsētas pie Zaļajiem kalniem, kur beigās neparādījās neviens cilvēks izņemot mēs paši, kas tur dzīvojāmies. Tāpēc daudzi personāži, kas bēga no pilsētas vai slēpās no vajātājiem meklējot patvērumu pie Elfiem, nonāca beigās manās mājās. Spēles beigās man bija radusies jau personīgā armija ar vairākiem algotņiem, burvi, rakstvedi, alķīmiķis, vampīrs un arī viena bordeļa dāma. Taču visi šie tēli virtuāli atradās manās mājās un galu galā ar viņiem tā arī nesanāca īpaši saspēlēties, tikai tā garām ejot.
Otrais sižetiskais pavērsiens bija mana iesaistīšanās lielajā kvestā par Gaismas un Tumsas spēku līdzsvaru un senās pilsētas atjaunošanu. Ejot atpakaļ uz Elfu apmetni mani pārtvēra kāds tumšs tēls, kas izstāstīja leģendu par kritušo pilsētu ar vareniem arhīviem, kur tika izmantota pirmavotu enerģija no tīrās tumsas un gaismas. Šo līdzsvaru turot sadalot spēkus starp vīriešiem un sievietēm, kas tiek savienoti kā viens vesels. Mani šī leģenda tik ļoti intriģēja, ka piekritu. Domāju, ka nu tik tagad sāksies notikumi, taču atkal bija ilga gaidīšana neko nedarot līdz beidzot tika savākti divi pāri un man par prieku Dvēselīta bija tumsu pārstāvošā otrā sieviete, bet puiši bija Drakonisti. Mēs tikām savienoti tīri jaukā rituālā. Bet pēc tā atkal sākās šaubas par to, ko nu mums tagad darīt, kādas ir mūsu spējas, kādi kvesti utt. Tā arī īsti netikām skaidrībā un pamazām uz mūsu pleciem tika krauta papildus informācija, piemēram, ka mūsu savienība esot ne tikai garība, bet arī fiziska un ka esma patiesībā kā vīrs un sieva. Man vēl vairāk mulsināja beigās, kad Dvēselīta paziņoja man, ka mūsu vīri esot izmetuši kauliņus un ka mēs abas jau esam stāvoklī! Tas nebija īsti tas uz ko es bija domājusi parakstīties sākotnēji piekrītot šim kvestam...Teorētiski vispār mūsu spēle beidzās jau pēc rituāla un mēs vienkārši vazājāmies apkārt pabeidzot dažas lietas un novērojot.
Visjautrākiem brīži spēlē bija tieši apvienojoties ar Andzas tēlu Etjēns de Bastardo, kurš diemžēl kļuva par vajātu personāžu un vairs nevarēja pilnībā piedalīties spēlē.

Kopumā varu teikt, ka spēle varēja būt lieliska un kā stāsts tā arī piepildījās lieliski, taču reāli iejusties traucēja dažādi apstākļi kā subjektīvi tā arī objektīvi. Galvenā problēma man šķiet bija tas, ka spēle bija pārāk nopietni nostādīta un spēlētāji bija iespringuši jau labu laiku pirms pašas spēles, kas radīja tādu samocītu gaisotni arī poligonā, kuru neatviegloja neskaidrības par noteikumiem. Šķiet arī ļoti pietrūka lielākas NPC komandas.
Es domāju, ka spēles pasauli nevajadzētu pamest un to visnotaļ derētu attīstīt, jo tā sniedz lielas izvēles iespējas spēlētājiem.

Šo rakstu rediģēja Axa Night: 25.08.2006 12:52