Maģiskais dārzs, [c]/[pzp] Opcijas

[..:Kerija:..]

Reiz kāds teica - gan jau, ka vēlāk nākotne būs labāka, bet, kad šī nākotne pienāca, ne visi tā uzskatīja, jo tagad daudzi teica - kaut viss būtu tā kā bija senču senču laikos.

Reiz viss bija tik mierīgs un kluss, bet tad pēkšņi sāka brukt ēkas, mūsdienīgā tehnoloģija vienkārši atsacījās darboties. Vienīgais, kas attīstījās pilnā sparā, bija daba, kura pārauga visu, apauga visu un iznīcināja vājo. Izdzīvoja tikai retais un tas pas ar laiku pārvērtās, pielāgojoties meža iedzīvei un tam bargumam, kuru tas pieprasīja.

Mežā varēja ik pa solim manīt ko neparastu, ko no veciem laikiem palikušu, dabas neaprītu, tomēr lielākoties bija jāpaļaujas, ka šodien daba nemainīsies un šodien būs žēlīga pret tevi.

Stāsts iesākas ar ikdienišķu rītu, kad iznākot no savas mītnes, kārtējo reizi liekas, ka tā ir kur citur pārvietota, jo koki pārauguši, saauguši, apauguši un kļuvuši vairāk bīstami. Tomēr dīvainā deguma smaka liecināja, ka šī nebūs no tām ikdienišķajām dienām, kad būs jāuzmanās no kokiem, augiem, dīvainiem dzīvniekiem, bet kas liecināja, ka notiks kas biedējošs.

Katras būtnes rīts iesākās kā viņam bija ierasts iesākties, kāds devās pastaigā, kāds cits ilgāk gulšņāja, cits negulēja nemaz, vērojot apkārtni un jau sajūtot vieglu deguma smaku, tomēr dūmus apkārt nemanīja.

Aptuvens meža izskats:
http://img.photobucket.com/albums/v126/Mad...ng/84586f88.jpg
http://img.photobucket.com/albums/v126/Mad...ng/4365b66f.jpg
http://img.photobucket.com/albums/v126/Mad...ng/86086d0b.jpg
http://img.photobucket.com/albums/v126/Mad...ng/558d7fc1.jpg

Šeit drīkst postot:
Roviela
Darka
Kristy Light
Rudens bērns Renīna
Sfinx
aww sugar
Melnais Akvareļu Vienradzis
eXplode
Flora
Demiurgs
kaca95

[vārna Elīza]

Persefone bija nokļuvusi līdz pat pulcēšanās vietai, tikai gabaliņš bija palicis. Viņa nevēlējās iet pavisam klāt. Vērot bija interesantāk. Kaķveidīgais radījums, kura nosaukumu viņa nezināja, viņu vispār neinteresēja lietu nosaukumi, bet gan to daba, izteica domu degošo orku apēst. Gandrīz sasmīdināja Persefoni, viņa zināja, ka kaķis pats būtu nelaimīgs, ja mēģinātu.
Pielidoja krauklis Krauklis. Viņš nosēdās uz Persefones rokas. Viņa uz to lūkojās, taču īsti nesaprata, šķita, ka arī tas vēlējās visu pavērot, nevis ko teikt.
Varetu šo nelaimīgo radījumu sadziedēt, bet viņam tas nav vajadzīgs. Viņš nav man tuvs, turklāt tas stipri novecotu, ja to mēģinātu darīt ātri. Kurš gan zina, cik ilgi tie dzīvo.. Negribas tērēt spēkus, lai tas ņemtu un nomirtu no vecuma.
Krauklis Krauklis paskatījās augšup. Arī Persefone palūkojās, un ieraudzīja kraukļa Kraukļa radinieku. Vismaz viņai patika domāt, ka šie radījumi ir radinieki. Jo vissenāk taču visi tie bija radinieki. Un viņa zināja, ka arī kraukļiem un Krauklim patīk domāt, ka šis lidojošais radījums ir viņu radinieks.
Viņa atkal pievērsās notiekošajam še lejā.

Šo rakstu rediģēja vārna Elīza: 26.08.2006 23:13

[Sfinx]

Aškara bija sākusi savu kārtējo rītu mežā, kurā biju dzimusi un agusi. prasti viņa pārvietojās neviena nemanīta. Kā jau dabas demons, viņa spēja pilnīgi saplūst ar apkārtni. Pat elpa viņu nenodeva. Mežs šodien bija savādāks. Tas vienmēr mainījās, tomēr šodien tas bija kaut kā sevisķi savādāks. Pēc kāda brīža, Aškara bija nokļuvusi līdz vietai, kur bija sapulcējušies vairāki radījumi vai neradījumi, kā nu kuram. Aškara tomēr nolēma palikt nepamanītā, tālab pazuda kādā no tuvējiem kokiem un veiksmīgi pieņēma stumbra un lapotnes krāsu. Koks tomēr viņu nododot iešalcās.

[aww sugar]

DoHala domāja ka runaat ar šo radiijumu ir bezceriigi, bet neko neiebilda... Labi, atrisināsim šo lietu, lai varu doties maajaas, jo man jau paliek garlaiciigi noteica elfa gaidiidama kas notiks taalaak... Do bija ļoti neatkariiga, un vinai nepatika pārāk ilgi uzturēties sabiedriibaa, bet izskatiijaas ka šis farss tik driiz vien nebeigsies... šeit ir pārāk sauss, man vajag ūdeni, es gribu maajaas.. elfa saaka pie sevis čīkstēt... pēc brītiņa DoHala apsēdās uz zemes un saaka spēlēties ar saviem tauriņiem...

[rudo lapu vilcēn...]

Staltais kentaurs lēnām palēlināja soli un sāka vērties apkārt. Deguma smaka bija pieņēmusies spēkā un kļuva grūti elpot caur degunu, tādēļ Neinderens elpoja caur muti. Skatiens slīdēja pāri apkārtnei un atdūrās vispirms pret tālāk vīdošo, apsvilušo radījumu, vēlāk pret raibo pulku, kas stāvēja tam pretī.
Sastindzis izbrīnā un pārsteigumā, Neins vērās apkārt. Tik dažādi un daudz. Ko tas viss nozīmē? prātā murdēja domas.
Paspēris dažus soļus uz priekšu, kentaurs apstājās. Ziņkārība izrādījās stiprāka par piesardzību. Tomēr katram gadījumam Neinderens pārlaida plaukstu pār loku, pārbaudīdams vai tas viegli zivelkams, un ar īsu skatienu nopētīja apkārtni, izvēlēdamies ērtākos atkāpšanās ceļus.

[kaca95]

Eva skaļi nožāvājās. Viņas miegs bija iztraucēts tāpēc lūšaste bija dusmīga. Šādi spēcīgi zvēri dumsās varēja daudz ko nodarīt, tāpēc viņa centās nomierināties. Nav jau uzreiz jānogalina. Var arī citādāk tikt galā. Bet kas to varēja izdarīt? Zinu, ka šie lielie mošķi ir galīgākie idioti, bet vai tāpēc ļautos paši aizdedzināties. Diez vai.... Eva sprieda kustinādama savu asti.

[Farliner]

Spēle slēgta pēc autora lūguma.