Haosa leģions [C], [BP] Opcijas

[Hworang666]

"Ātrāk, ātrāk!" kliedza priesteris skriedams pa Marijas katedrāli. "Apseglojat visātrākos zirgus!""Mums vairs nav laika!"

Pirms desmit minūtēm. Lelpāla. Marijas katedrāles ieeja.
"Tā Kunga vārdā, jums jālaiž mani iekšā!" pie katedrāles ieejas kliedza kāds noskrandis zemnieks. "Man jārunā ar augstāko atbildīgo, kāds šeit ir!" "Baidos, ka tas laikam nebūs iespējams, ja vien, kā jau es 6 reizes teicu, jums nav nekādu nopietnu iemeslu!" atbildēja aptuvani 20 gadus vecs jauneklis goda sardzes ietērpā. "Ak Kungs varat kaut pavadīt mani līdz viņam un būt klāt kamēr es runāju ar viņu!" "Labi!" sargs gandrīz nokliedzās:"Karlo, nāc līdzi!"
"Kas, ja drīkstu jautāt, ir jūs atsūtījis?" nojautāja priesteris balsī, kura acīmredzot pauda neapmierinātību. "Mans kungs, jums mani jāsaprot," gandrīz izmisušā balsī noteica nabadzīgais vīrs: "Lūdzu jums mani uzklausīt, bet noklausaties visu līdz galam, pirms mani pārtraucat!" "Labi, runā!"
"Es esmu parasts zemnieks, kura dzīvesvieta ir Faltosa." "Nesen mana meita aprecējās un es grasījos viņus apciemot." "Pēc kāzām viņa pārcēlās uz dzīvošanu pie sava vīra, ļoti laba cilvēka, un tagad dzīvo Dedrīmo nācijās." "Man vajadzēja braukt pie viņiem ciemos." Biju jau pārbraucis pāri robežai un nobraucis vairākus desmitus jūdžu, kad man uzbruka tuksneša ļaudis un atņēma man pilnīgi visu." "Vienīgā lieta, ko viņi man atstāja, bija kazādas maiss ar ūdeni." "Tā nu es vairākas dienas maldījos pa tuksnesi, līdz pēkšņi uznāca stipra smilšu vētra un man nācās paslēpties kādā alā." "Iekšā bija tumšs kā Darkhallas tumšākajos nostūros, bet tad no griestiem izkrita akmens un manam skatam pavērās šī zīme." pasniedz priesterim auduma drāniņu. "Es to ar savām asinīm to centos attēlot uz sava apģērba." "Tā klātbūtnē mani pārņēma milzu spēks un pārdrošība." "Ja ejot iekšā šajā alā mani mocija bezspēks, tad jau pēc piecām minūtēm es jutos apveltīts ar pārcilvēcisku spēku." "Es izskrēju no alas un skrēju pa smilšu vētru uz kādu noteiktu vietu, lai gan man nebija ne jausmas uz kurieni un kāpēc." "Pēc pāris dienām es sasniedzu Jalu - vienu no apvienoto nāciju lielākajiem ciematiem." "Šeit es atradu savu meitu viņa par mani parūpējās un aizdeva man zirgu ar kuru es jau gandrīz biju ticis līdz Lelpālai, bet, lai tiktu šeit ātrāk, man nācās jāt cauri Darkhallai." "Tur es arī viņu satiku." "Satikāt ko," stāstījumu pārtrauca priesteris. "Cilvēku, kurš pēc izskata atgādināja vienu no jūsu cilvēkiem, gaismas aizstāvjiem." riestera acīs parādās izbīlis. "Un es nolēmu viņam uzticēties, pastāstot viņam to pašu ko jums un parādot to pašu ko jums." "Un?" viegli trīcošā balsī ierunājas priesteris. "Viņš nodūra manu zirgu un aizjāja," galvu nodūris atbild zemnieks. "Ak nē!" izbīlī iesaucas priesteris. Un metas skriet.

Pēc 20 minūtēm. Varka. Lepnākā daudzstāvu māja. Šeit mīt baznīcai pakļautie, kas cīnas par gaismu.
[i]Priesteris ieskrien un ātri, ātri nesas uz sapulču telpas pusi, iepriekš licis saviem pavadoņiem iezvanīt Sv. Annas zvanu - brīdinājuma signālu. Pēc pāris mirkļiem, gatavākie gaismas aizstāvji steidzīgi dodas ceļā. Galamērķis: Dedrīmo apvienotās nācijas...

[Bizii van Dope]

Lidija metās palīdzēt saviem biedriem un, izvilkusi savu dunci, viņa to meta dēmona krūtīs, ieliekot šajā metienā savu gribasspēku un nelielu daļu sava spēka. Sievietei nebija nekādas nojausmas vai tas ko līdzēs, bet mēģināts nebija zaudēts kā vēstija vecs teiciens.