The Hunters, [c][pzp][pg-16] Opcijas

[Forsaken]

2007.gada 13. decembris
Čehija - Prāga

Pulksteņa rādītāji tikko bija pagriezušies uz skaitli četri, un Prāgas vecpilsētas ielās gaisma, vairs nedega gandrīz nevienā logā. Vēl bija palikuši daži ,kuros jau bija iekārti Ziemassvētku rotājumi. Vai arī kādas no iedzīvotājiem vēl pat nebija aizgājis gulēt vai tikko bija piecēlies kāda iemesla dēļ. Apkārt valdīja pilnīgā tumsa, tikai laternas šajā stundā izgaismoja daļu no mazajām ieliņām. Nakts nebija no tām skaidrākajām, zvaigznes gandrīz vispār nevarēja saskatīt, bet augošais mēness tikai knapi dažu brīdi izlauzās cauri mākoņiem.
Māja uz kuru bija jādodas medniekiem atradās gandrīz pašas vecpilsētas centrā. Un ar neko īpaši neatšķīrās no pārējajām mājam. Vienīgi tās logos vēl dega blāva gaisma, un nekas vairāk. Durvju kods viņiem visiem bija norādīts ,jau pirms tam tāpēc tikšanai tajā iekšā problēmas nevajadzēja sagādāt.
Ienākot tajā iekšā skatam pavērās vienkāršas trepes ,kas veda augšup. Istaba bija koridors un kāpnes bija vienā krāsā. Viss bija vienkārši tumši brūns. Un sienas bija mazliet apdrupušas, un šķita, ka šai vietai remonta patiešām nepietrūktu.
Kāpņu augšgalā pagriežoties pa labi varēja redzēt durvis, bet uz ejot uz visām citām pusēm, kur bija izveidotas nišas jūs vienīgi atdurtos pret betona sienu. Šīs durvis nebija aizslēgtas un tās viegli varēja pavērt. Aiz tumšajām ozolkoka durvīm pavērās daudz lielākā un mazliet gaišāka telpa. Pie sienām atradās un dega svečturos iestiprinātas sveces, kaut arī pie griestiem karājās parasta elektroniskā lustra, kas mazliet uz kopējā fona neiederējās, bet šķiet, tā sniedza pietiekamu apgaismojumu. Šī telpa vienkārši atgādināja Bibliotēku visas sienas aizsedza grāmatu plaukti, kas bija pilni patiešām ar dažādāko valoda un satura grāmatām. Un pie grāmatu plauktu rindām atradās trepes ,kuras varēja pārbīdīt, gadījumā ,ja rastos nepieciešamība kādu no grāmatām paņemt. Istabas vidū atradās liels tumšs ozolkoka galda, kuram apkārt bija salikti apmēram divpadsmit ādas krēsli. Uz Galda tikai atradās balta papīra lapa uz kuras bija rakstīts, Mednieki, jūtieties kā mājās! Es jau tagad atvainojos par savu nelielo kavēšanos! Tur vēl atradās pāris glāzes, divas ūdens pudeles, vīns un viskijs. Aizkari, kas atradās pie vienīgā no logiem šķiet, ka nebija kustināti gadu desmitus gandrīz tā pat kā dažas citas lietas ,kas atradās šajā mājā.

[Elony]

Deats reizēm sazinājās ar citiem medniekiem. Tāpat, pieredzes apmaiņai. Kāds no šiem medniekiem teica, ka viņš ir aicināts uz tikšanos. CIk varēja spriests, tas bija Orami dēļ. Orami bija mednieks, kurš mēdza iekulties nepatikšanās. Reiz Detas viņu uzglāba no nāves. Oramai bija pateicīgs, teicās kalpot uz mūžu bet Detas no viņa aizbēga. Ci viņam bija zināms, Ormai vēlāk vienalga nomira.

Tagad viņam pateica, ka viņs ir aicināts uz tikšanos un Orami dēļ. Muļķīgi un neskaidri. Ziņnesis vēlāk pazuda. Deats bija ieinterisēts, tāpēc nolēma, ka ir vērts ierasties Prāgā.
Viņš atlidoja kā datorprogrammists, lidostā nolaupīja motociklu un ar to brauca, līdz atrada vajadzīgo namu.
Viņs atstāja motaciklu netālu no ieejas, bet šķērsielā. Uz aizdedzes atstāja trīs sakaltušus vampīru pirkstus - tam vajadzēja aizbaidīt zagļus.
Pēc tam viņs devās nozēlojamā namā iekšā.
Atradis vajadzīgo telpu, Deats pavīpsnāja par zīmīti. Viņš apsēdās pie galda, tieši pretī ieejai. Tie, kas tagad ienāks, var nodomāt, ka Deats viņus ir aicinājis.
Viņa zobens bija piestiprināts pie jostas un stiepās šķērsām pāri krēslam.

Šo rakstu rediģēja Elony: 13.12.2007 17:15

[Kalevale]

Anitu biedēja šāda pēkšņa mednieku tikšanās, tomēr ziņkāre uzvarēja un te viņa stāvēja, svešā pilsētā, pie tik pat svešas mājas, kurā par dzīvību liecināja tikai vārā gaisma un motocikls, kurš atradās blakus mājai. Vēlreiz pārbaudījusi, vai visas lietas atrodas savās vietās, meitene devās iekšā mājā. Viņa bija mācījusies no iepriekšējām reizēm, kad savas lētticības dēļ cietusi, vairs nevarēja to atkārtot, tagad ierastais ekipējums bija līdzi vienmēr.

Nospiedusi attiecīgo durvju kodu, Anita lēnām atbīdīja durvis, priekšā pavērās gluži vienkāršas trepes, tādas, kā viņa atminējās, bija arī vecmāmiņas mājā, turklāt visai bieži čīkstēja, tādējādi radot spocīgu un nemierpilnu gaisotni. Meitene lēnām kāpa augšup pa trepēm un pārlaida slaidos pirkstus pāri apdrupušajām sienām, sajūtot salmus un ģipsi, kas padarīja pirkstgalus sausus. Acīmredzot māja ir no koka, viņa pie sevis secināja, taču tieši tajā mirklī iečīkstējās pakāpiens. Anita nedaudz sarāvās, taču pametusi skatu atpakaļ, saprata, ka tas bija jau apdomātais, koka kāpnēm raksturīgais čīkstiens un nekas vairāk.

Uzkāpusi augšā, viņa ar labo roku stingri satvēra sava izliektā zobena spalu un pārliecinājās, ka vajadzības gadījumā tas būs ātri izvelkams, jau pēc brīža viņa atbīdīja smagās ozolkoka durvis ar kreiso roku un sarauca pieri, manot vēl kādu cilvēku svešajā telpā. Uzmanīgi Anita devās iekšā, vēl arvien turot roku uz zobena spala un veikli metot apkārt skatienu, lai redzētu, vai tiešām viņi ir tikai divi vien. Meitene arī pamanīja zīmīti un ātri pārlaida tai skatienu, šī uzruna... Mednieki... Viņai tā nepatika, tomēr Eglīte palika istabā, rūpīgi ieklausoties skaņās un gaidot, vai svešais, telpā esošais ko teiks.

[Elony]

Deats uzlūkoja meiteni, kas ienāca. Jauna, nebūs pat divesmit gadu. Bet pietiekami dīvaina, lai būtu viena no medniekiem.
Vienu brīdi Deatam uznāca vēlēšanās izlikties par nama saimnieku, bet tas būtu stulbi. Nevajadzīgi.
"Esi sveicināta šajā drūmajā namā." angliski teica Deats, "Mani sauc Deats, kas, kā saproti, nozīmē "nāve". Cik noprotu, tad tu esi viena no medniekiem, kas minēta sājā zīmītē?"
Viņš runāja mierīgā, nosvertā balsī, kas bija ļoti plūstoša un skanīga.
Deats ar savām zilajām acīm mierīgi lūkojs uz meiteni, it kā viņi šeit būtu sanākuši dzert kafiju.

[Pūķēns Sāra]

Kad tika saņemta šī savādā ziņa, jaunā sieviete atradās citā kontinetā un nebūtu atsaukusies uz tik aizdomīgi vēsti, ja pirmkārt, viņas ceļš tāpat nevestu uz šo pilsētu biznesa darīšanās, otrkārt, ja viņai šis ceļojums nepalīdzētu atrisināt vienu nelāgi ievilkušos lietu, un galu galā dēļ tā, ka ziņā tika pieminēts viņas tēvu.

Tiēna klusiem soļiem soļoja uz norādīto adresi. Mugurā smalkajam stāvam bija paplāns, pusgars melns mētelītis, kas priekš šāda laika noteikti bija pa plānu, bet galvu nosedza melna cepure. Uz muguras atradās maza, melna somiņa, kamēr augstie papēži klusi skanēja pret ceļu. Kājas nosedza melnas bikses, bet zem mēteļa un melnās zīda blūzes, kas atradās zem tā, bija droši noslēpts ierocis.

Sieviete apstājās, aiz stūra notika darbība un nogaidījusi, kad tā aplust, virzījās tās virzienā, paspējot satvert durvis, kas jau vērās ciet. Zobens bija palicis sievietes dzīvoklī, kas atradās nepārlieku tālu no šīs vietas, un mirkli radās domas, ka tas nebija gudri darīts, to atstājot mājās, dodoties uz tikšanos vien pirms tam saņemot šaubīgu zīmīti.
Ieejot pa durvīm un tās klusi aizverot, viņa dzirdēja kāpņu čīkstoņu, tad vēl nedrošus soļus, kas aiz tiem sekoja, kad skaņa apklusa. Jau atkal nogaidījusi, viņa uzmanīgi devās augšā pa kāpnēm, neradot gandrīz nekādu troksni.

Viņa atvēra durvis un iegāja telpā. Tiēna izsaktījās pēc parasta miermilsoņa, kurš netīšam ieklīdis, kur nevajag, kaut viņa katru brīdi bija gatava izvilkt ieroci un nogalināt ikvienu, kas radītu aizdomas.
-Sveicināti,- viegli palokot galvu un apsēžoties vienā no krēsliem, viņa pieklājīgi noteica. Tiēna joprojām nebija novilkusi cepuri, kas traucēja saskatīt viņas nolaisto seju.

Šo rakstu rediģēja Pūķēns Sāra: 13.12.2007 17:42

[Lianjuks]

Erisa lēni pastaigājās caur Prāgas ielām, viņa dievināja Prāgu.. Tas viss uzdzina patīkamu sajūtu, kas atmiņā mēdza reti ataust, māju sajūtu. Apsēdusies Vltavas krastā un notiesājusi labu gaļas gabalu, viņa beidzot devās uz norunāto tikšanās vietu.
Jau pie pašām durvīm gadījās ķibele, viņa aizmirsa kodu. Tad kādas piecpadsmit minūtes noklimzājusi ap mājas tuvumu un uzskrējusi virsū kādam motociklam, kas nenoliedzami piederēja, kādam medniekam, to Erisa sprieda pēc sakaltušajiem vampīru pirkstiem.
Māja Erisai likās simpātiska, uzlavierējusi pa kāpnēm augšā, viņa drīz atvēra telpas durvis, kur jau atradās Deats, Tiēna un Anita. Viņas sirds savādi sažņaudzās ieraugot Deatu. Viņš bija redzēts. Apvaldījusi šoku viņa iegāja telpā, un viegli pasmaidīja. - Sveiki.. - zīmītei viņa uzmanību nepievērsa. Sajūta, ka esi vilkacis un ej uz medniku sanāksmi jau tā bija jocīga, neviens no šiem nezināja par viņas problēmu un viņa cerēja, ka neuzzinās, kaut vai sevis dēļ.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 13.12.2007 17:44

[Kalevale]

Domas un telpas aplūkošanu iztraucēja šī persona, kas dēvēja sevi par Deatu, satumsušu un asu skatienu viņa pievērsās svešajam: Sveicināts. Jā, es esmu Anita.

Īsi atbildējusi, viņa noņēma roku no zobena spala un nu jau mierīgāk piegāja pie varenā galda, klusējot meitene ielēja glāzē ūdeni līdz pusei un pietuvināja to degunam, neko nevarēja saost. Šķiet, ka it viss ir aizdomīgs, taču tajā pat laikā liekas, ka mans aizdomīgums ir lieks, viņa pie sevis nodomāja, taču no glāzes nepadzērās un tā vietā nolika glāzi atpakaļ uz galda.

Atglaudusi nepaklausīgu cirtu, Anita atgrūda krēslu no galda un rūpīgi aplūkoja tā sēdekli, pārlaidusi tam roku, meitene nekonstatēja neko bīstamu un apsēdās - pietiekošā attālumā no šī svešā cilvēka, Deata. Viņa atkal un atkal uzlūkoja glāzi, tomēr neko aizdomīgu tajā nesaskatīja. Eglītes soma noslīdēja pie zemes un ar diezgan smagu būkšķi pavēstīja par to abiem klātesošajiem, taču jau pēc mirkļa pievienojās trešā - sieviete, kuras izskatā nebija manāms nekas sevišķs, sieviete, kura klusi apsēdās un tik pat klusi izturējās.

Anitā atkal modās satraukums, drošības labad viņa atkal uzlika savu roku uz zobena spala, kaut gan apzinājās, ka sēžot, bez savainošanās izvilkt to nebūtu īsti iespējams. Nemierīgi sagrozījusies, viņa vēlreiz ar aizdomām pārlaida skatienu istabai un it kā nomierinājusies, piebīdīja glāzi tuvāk tikko atnākušajai. Ūdeni?
Meitene nezināja, ko ar šādu žestu cerēja panākt, tomēr, ja šī svešā sieviete to pieņemtu, tas liktu Eglītei pietiekoši padomāt, vai atrodas īstajā vietā un īstajā laikā, taču šos novērojumus pārtrauca vēl viena sievišķā dzimuma pārstāve, kas ieradās telpā. Anita nekļuva drošāka, gluži otrādi, turpināja vēl cītīgāk pētīt ienākušos un neaizmirsa arī par glāzi, kuru bija piedāvājusi mietpilsoniskajai sievietei.

[Pūķēns Sāra]

Uz Tiēnas lūpām parādījās pieklājīgs smaids.
-Jā, paldies,- viņa viegli paliecās uz priekšu, lai paņemtu ūdens glāzi, uz brīdi zem cepures pavīdēja divu, zaļganu acu pāris, kurš, likās, pētoši noraudzījās Anitā, kad jau cepure atkal nosedza acis. Ūdens glāze atradās uz galda, priekšā sievietei, bet no tā brīža kā glāze tika nolikta tur pat priekšā, tā netikta aizskarta.
Telpā iegāja vēl viena sieviete, kaut Tiēna sēdēja tāpat kā iepriekš un nekas neliecināja par uzmanības pievēršanu jaunatnākušajai, tomēr Erisa tika pētoši novērota un tas, kas viņai pietrūka, lai būtu īsts cilvēks, tika viegli pamanīts. Interesanti... nepietiek, ka te ir Deats visu slavenais "emulators", tad te vēl ir aicināta vilkate. Pagaidīsim. Sieviete labi pazina Deasu, jo reiz bija novērojusi viņu darbībā, kā arī starp mednieku un ienaidnieku rindām viņš nebija nemaz tik neslavens, jo īpaši japānā, kur viņa bija kādu laiku mitinājusies. Protams sievieti vīrietis nevarēja zināt, jo ja pat toreiz viņš viņu bija manījis, tad toreiz viņa bija pavisam savādāka gan pēc izskata, gan visa pārējā, kā jau parasti.
-Sveicināta,- viņa tik pat pieklājīgi, kā iepriekš uzrunāja pārējos, atbildēja Erisai.

[Elony]

Deats katai ienācejai pamāja ar galvu.
Vīriešu kārtas mednieki ir stulbi, jo kā redzams viņi izmirst, Deats domāja. Viņs protams, zināja ka šīs sievietes ir stipras, ja reiz ir mednieces un pie tam dzīvas. Un tomēr... Dīvaini.
Vienas mednieces reakcija pret viņu bija nepatīkama. Jauna meitene... visas viņas jaunas... Muļķības, nav ko lauzīt galvu par to, ka kādam te ir kas par viņu zināms, vai arī vis kādu ir saticis, bet pats neatcerās.
"Cik noprotu, tad neviena no jums nezina, kāpēc esam šeit vai ne? Jā gan.
Tomēr kāds mūs visus atrada, kā redzu, un kaut kam gatavo." mierīgajā, nedaudz izsmējīgajā balsī teica Deats.
Viņš nolēma, ka nav vērts tērēt laiku sabiedriskām sarunām un uz brīdi pievēra acis, tā sakot pameditēt.

[Logan]

Elektus, mums pārrunājams kas svarīgs par Valkīru.
Viens teikums bija izjaucis medības Francijas Alpos, viena zīmīte, kas gulēja droši noglabāta kabatā. Negaidīta ziņa, Elektus nespēja iedomāties, kas Valkīrai noticis, ja nu vienīgi viņa smagi savainojusies medībās, jo Valkīru viņš pazina kā mednieci, kuras otrais vārds bija Veiksme. Viņa nekad nelūgtu palīdzību, vismazāk jau no viņa.
Čehijā Elektus nebija biežs viesis, Prāgu viņš zināja tikai tik daudz, cik no kartes, kas atradās somā. Tagad, cieši satinies apmetnī, jo mēteļa biezais audums un struktūra traucēja brīvi kustēties uzbrukuma gadījumā, Elektus soļoja pa vecpilsētu, vairoties no laternu gaismas. Iedzīvotājiem šķistu dīvains gan viņa izskats, gan zobens, kas bija cieši piestiprināts pie jostas. Sameklējis mājas numuru, Elektus pārliecinājās, ka šī ir īstā vieta. parasta māja, gaišiem logiem. Durvīm bija vajadzīgs kods. Dīvaini, bet viss bija minēts vēstulē, it kā tās autors būtu zinājis - viņš ieradīsies. Kāpnes, tumšbrūna telpa, lielas ozolkoka durvis. Elektus gāja klusiem soļiem, vairīdamies grīdas čīkstoņas un soļu atbalss. Pie durvīm viņš apstājās, elpoja klusu - mednieki iemācās elpot un kustēties bez skaņas pat skrienot cauri aizaugušiem mežiem. Iekšā bija dzirdamas balsis, kāds pieminēja ūdeni. Tur nebija dzirdama Valkīras balss, bet tās piederēja sievietēm. Tas bija dīvaini, tik dīvaini, ka roka satvēra zobena spalu, muskuļi saspringa. Valkīra ienīda citas sievietes, vēl jo vairāk sievietes mednieces. Pat mirdama viņa nebūtu vēlējusies tās redzēt, vai lūgt palīdzību. Vai viņš būtu pārpratis vēstuli? Varbūt tas svarīgais bija kas cits? varbūt Valkīrai klājās lieliski, un palīdzība netika meklēta.
Durvis Elektus atvēra ar kreiso roku, labā joprojām turēja zobenu. Gaišā istaba nebija tukša, tajā esošie cilvēki bija mednieki, Elektus skatiens pamanīja ieročus, slēptus un neslēptus, mednieki, kas viņam nebija pazīstami. Tumšs galds, krēsli. Kā sanāksmei. Prāts teica priekšā, ka tam nav sakara ar Valkīru, neizskatījās, ka pārējie telpā esoši kaut ko apspriestu, kaut ko, kas noticis ar teiksmaināko no medniecēm. Elektus joprojām kustējās klusu, aizvēra durvis. Skatiens vērts pret galda galā sēdošo, iespējams galveno no viņiem, pusceļā apstājās pie lapas. Tātad bija kāds cits. Kāds, kas viņus bija sasaucis kopā? Mednieki, jūtieties kā mājās. Tas skanēja dīvaini.
- Labvakar. Elektus sasveicinājās, roka atlaida zobena spalu. Neslēpjot skatienu, viņš nopētīja telpā esošos cilvēkus. Būdami mednieki, viņi tā kā tā zināja, ka īsts mednieks vienmēr izpēta visu - cilvēkus, telpas, ieročus, upurus.
Profesionāls vilkaču mednieks būdams, Elektus uzsmaidīja sievietei, kura noteikti bija vilkate. Viņš negrasījās klupt viņai virsū un nocirst galvu. Mednieku vidū bija ne mazums tādu, kas medīja tos, kas viņus bija padarījuši par briesmoņiem. Un, ja vien meitene negrasījās kādam uzbrukt, Elektus pret viņu izjutīs tikai cieņu, spēju cīnīties pret savu nolemtību un turpināt medības.

[Kalevale]

Anita nedaudz sarauca degunu, tomēr atminējusies, ka to var redzēt jebkurš ienācējs, veikli atjaunoja neko neizsakošo, tukšo skatienu, zinādama, ka nepatika pret vārdiem, kas tikko izteikti, tomēr ir pamanīta. To nevarēja atgriezt, taču Anita uzskatīja, ka nevajadzētu izteikt minējumus, kamēr nav ieradies cilvēks, kurš sasaucis šo sanāksmi, ko simboliski varētu nosaukt par sapulci.

Meitene bija manījusi ikdienišķā tērpā tērpušās sievietes kustības, tāpat kā to, ka glāze pat netika aizskarta ar lūpām. Tātad apdomīgs cilvēks. Ienaidnieks? Diez vai, tas nevērīgi piedāvātu glāzi tālāk vai atteiktos, Eglīte atkal pie sevis prātoja.

Nebija nekā tāda, kas liktu Anitai uzticēties šiem cilvēkiem, it sevišķi jau pēdējā sieviešu dzimuma pārstāve, kas bija ieradusies telpā. Viņas nevērība un vienaldzība nevarēja palikt nepamanīta. Šī spēle ar uzmanības novēršanu un cilvēku pārbaudi negrasījās beigties, vismaz ne līdz brīdim, kad ieradīsies sapulces sasaucējs, kad viņiem tiks pateikts iemesls, kādēļ viņi šeit atrodas, taču rudmatei nezuda sajūta, ka šīs tomēr ir lamatas medniekiem.

Viņa agrāk nebija redzējusi nevienu no šiem cilvēkiem un pieņēma, ka arī tie par viņu neko nezināja, kaut gan ko var izspriest no viena vārda - Anita?
Uzmanīgi vērojusi, viņa redzēja, ka šie cilvēki bija jau redzējušies, vismaz pāris no tiem, taču ienāca vēl kāds vīrietis. Acīmredzami vēl viens apbruņojies vīrietis, kurš gaidījis šeit sastapt ko citu. Kādu citu?
Meitene uzmanīgi nopētīja viņu ar savu rudo skatienu, novērtēja katru viņa kustību un izsvēra to savā prātā.
Viņa zināja, ka ir pieredzes nabagākā, tomēr nekautrējās no sevis un sava skatiena. Ja jau viņi ir sasaukti kopā, tad skatienus var arī neslēpt.
Anita neatņēma nevienu sveicienu, viņa tikai uzmeta skatu, gan jau ar to pietiek.

[Pūķēns Sāra]

Jaunatnākušajam vīrietim Tiēna pieklājīgi pamāja galvu, teikt: Sveicināti... bija jau mazliet apnicis. Varbūt beidzot atbrīvoties no liekajām drēbēm? Bet nekas netika darīts lietas labā, vismaz līdz brīdim kamēr cilvēks, kurš viņus šeit aicinājis beidzot neieradīsies.
-Iespējams, ka iemeslu zina gan, bet tas varētu būt bijis maldīgs,- Tiēnas maigā un mierīgā balss atbildēja Deatam, kamēr izrunājot vārdus, sārtās un pilnīgās lūpas, kas var teikt bija vienīgais, kas zem melnās cepures bija saskatāms, knapi pakustējās. -Pārējais, lai paliek vēl neatbildēts.- Bija lieki domāt vai viņi tiek kaut kam gatavoti vai nē, bija vienkārši jāpagaida un viss ar laiku paliks skaidrs, kā jau tas vienmēr notiek. Vinnē pacietīgākais. Tieši tāpat kā cīņā zaudē tas, kas ir visvairāk pakļāvis savu prātu dusmām, kas aizmiglo skaidro domāšanu.

[Forsaken]

Atskanēja klikšķis un viens no grāmatu plauktiem mazliet pabīdījās, un pa izveidojošos eju iznāca apmēram četrdesmit gadus vecs vīrietis, ar tumši brūniem matiem, kuru vidū iespējams varēja atrasts pat kādu sirmu. Viņš bija tērpies parastā melnā uzvalkā ar baltu kreklu un melnu kaklasaiti, kam pa virsu biju uzvilkts mētelis. Nākdams iekšā viņš atvēra mēteli, jo temperatūra ārpusē un iekšā atšķīrās par apmēram 20 grādiem. Kaut arī māja bija veca tā bija pietiekami silta. Viņš mazliet nopētīja visus ,kas bija šeit ieradušies un mazliet nopūtās. Pēc īsa brīža no viņa puses atskanēja vārdi
Labvakar, laikam jau drīzāk Labrīt, mani sauc Džosefs!
Viņš mazliet samāksloti pasmaidīja, un novilcis mēteli nolika to uz krēsla, un pēc tam vēl reiz apskatījās uz pārējajiem ,kas bija šeit ieradušies. Viņš patiešām bija domājis ieraudzīt ,kaut ko vairāk, bet galu galā viņš tā pat nebija tas ,kas šo visu organizē. Viņi vienkārši izskatījās pārāk jauni un nepieredzējuši un sievietes ,viņš patiešām bija domājis ,ka būs mazākumā nevis otrādāk.
Kā redzu visi vēl neesat ieradušies!
Viņš palūkojās uz savu piezīmju datoru un tajā parādījās apmēram divdesmit vārdi, un uz tiem uzejot parādījās to īpašnieku bildes, tie ,kas jau bija ieradušies tika atzīmēti. Laikam pat šis ir normāls skaits, jo patiesībā biju domājis, ka vispār neviens neieradīsies! Viņš novērsa acis no plaukstas datora un pievērsās apkārt stāvošajiem un sēdošajiem.
Man sākt runāt tagad vai arī gaidīsim pārējos?
Viņš mazliet sakrustoja savas rokas, viņam patiesībā bija vienalga, kaut arī vēlme ātrāk pamest šo valsti patiešām bija neizmērojama. Čehija tā vienkārši nebija viņa garā. Viņš nespēja saprasts kāpēc boss bija izvēlējies tieši šo valsti priekš tā visa sākuma.

[Kalevale]

Sāksim runāt, Anita asi izmeta, varbūt pat asāk nekā gribējusi, tomēr sēdēšana šeit viņai nekādu prieku nedarīja un galu galā, ja kāds kavējās, tad pats pie tā bija vainīgs un zaudēto varēs atgūt vēlāk. Anita vienmēr bija uzskatījusi, ka cilvēkiem jābūt precīziem, ja kaut kas ir norunāts, tad tā vienkārši ir un nevar kavēties vai neierasties, vadītājs jau bija nokavējis, tātad cilvēkiem jau bija bijis pietiekoši ilgs laiks, lai ierastos, nu vajadzēja kliedēt šaubas par to, kāpēc viņi visi ir savākušies šeit, tik dīvainā sastāvā.

Nedaudz samiegusi acis, viņa uzmeta skatu sēdošajiem cilvēkiem - vai ko iebildīs, taču patiesībā viņai tas nerūpēja, viņa vienkārši gribēja to paveikt un tad doties prom. Prom, tālāk savās gaitās, kas nu jau bija sākušas kļūt ierastas.

Aizlikusi kārtējo rudo cirtu aiz auss, kas nepiekāpīgi negribēja padoties, viņa nepacietīgi palūkojās uz vīru, kurš sauca sevi par Džozefu. Viņa gaidīja izskaidrojumu, vienalga ko, galvenais, lai viņš sāk. It kā viņš varētu zināt, kurš ieradīsies un kurš nē, Anita dzēlīgi pie sevis nodomāja, skaidri zinot, ka nebūtu šurp devusies, ja nebūtu ziņkārības un daudz, daudz problēmu, tai skaitā, policija, kas vilktos viņai astē.
Tie puiši zili melnajās uniformās patiesībā nemaz nebija tik stulbi, cik tos iztēloja amerikāņu filmās.

[Pūķēns Sāra]

Par spīti tam, ka bija uzradies šā brīža un situācijas "galvenais", viņa tomēr nenovilka cepuri vai neizrādīja/neizdarīja ko citu, tikai turpināja sēdēt.
-Labrīt arī jums,- sievietes maigā balss atbildēja Džosefam, mierīgi un bez steigas, kaut gan iekšēji sievieti jau viss šis sāka kaitināt. Bija saprotams, ka nekas sakarā ar grāmatu šeit nebija, ne kādi konta numuri vai atslēgas, lai viņa varētu dabūt to papīra kaudzi, arī kompānija, mednieki kā tika rakstīts uz lapeles, kura bija tik glīti nosviesta uz galda, nebija no viņas mīļākajiem laika pavadīšanas biedriem. Laiks lēnām gāja uz priekšu, bet darbi palika nepadarīti. Šādas aizkavēšanās dēļ varēja izjukt mēnešiem ilgi lolots darbs, bet te stāvēja vīrietis un jautāja sākt vai nesākt?
-Vienkārši paskaidrojat, ko no mums vēlaties, lai varam atgriezties pie saviem darbiem,- Tiēna pieklājīgi noteica, neļaujot iekšējām emocijām kādi izpausties uz ārpusi.

[Eņģeļu gūstekne]

Kārtējo reizi Joanna sēdēja klubkrēslā, vēroja mēnesi un domāja, par dzīvi, par to, ka tēvs tik sen nebija redzēts, par netaisnību. Skaļš uzstājīgs klauvējiens pie durvīm. Viktorija piecēlās kājās, sapurināja sniegbaltos matus un ar miermīlīgu sejas izteiksmi atvēra durvis. Kārtējo reizi durvju priekšā stāvēja pasta puika. Sieviete paņēma vēstuli un ar negaidītām bailēm mirušajā skatienā, iemeta to kamīnā. Viņa piecēlās, apģērbās un sapratusi, ka gaidīt nav vērts pameta dzīvokli.

Smalkais stāvs ģērbts bordo krāsas blūzē ar iestērķelētām piedurknēm un apkakli, melniem, pusgariem svārkiem un smalkiem melniem zābaciņiem piegāja pie pustumšās ēkas. Joanna sapurināja matus un piegāja pie atvērtajām durvīm. Ieroči visi kā viens salikti tiem paredzētajās vietās noglabāti, gaidīja lai tiktu likti lietā. Viktorija sastapusi pirmos cilvēkus nolieca smalki veidoto galvu un savā līriskajā, tai pat laikā agresīvajā balsī sasveicinājās.
-Anu, esiet sveicināti!-
Sieviete iesmējās, bez mazākās smaida atblāzmas pasniedza pirmajam vīriešu kārtas pārstāvim, kas gadījās pa ceļam sniedza savu roku.

[Forsaken]

Labi tā ir jūsu izvēle!
Džosefs mazliet un ar roku mazliet izberzēja savas acis un padzērās kaut ko no ````šķes ,kas atradās viņa žaketes kabatā. Viņš vēlreiz pārlūkoja istabu. Bija ieradusies vēl kāda sieviete, kuru viņš vienkārši atķeksēja plaukstas datorā. Kaut arī viņu visu sejas nevarēja redzēt šķiet, ka no piedāvāto klāsta nebija grūti izdomāt kurš ir kurš. Vīrietis mazliet noklepojās un beidzot sāka runāt!
Šķiet, ka jūs visi esat dzirdējuši seno leģendu par ekskaliburu! Vai arī apmēram nojaušat ,kas tas apmēr ir!
Viņš ieturēja nelielu pauzi un palūkojās uz pārējiem pēc tam sapratis, ka no tā nav nekādas pārāk lielās jēgās viņš nolēma turpināt runāt mierīgi un bez pārtraukumiem
Nu tā tas it kā piederēja karalim Artūram, bet tas nav svarīgi! Nu tā sāksim ar to ,ka tā daļas par zobena eksistēšanu ir patiesa. Un tā saknes ir atrodams gandrīz ,lai pašam rakstības sākumam. Tas ik pa gadsimtiem parādās kādā vietā, un pēc tam atkal pazūd. Un tagad sākas leģendas leģendas daļa. Kad it kā Luciferu grasījās padzīt no debesīm, enģeļiem tika dots ierocis ar ,ko viņu gadījumā nogalināt! Godīgi sakot šai daļai es neticu, nu bet tā patiešām nav mana darīšana. Tas protams netika izmantots ,jo viņš aizgāja samērā mierīgā ceļā, vai arī viņi to baidījās izmantot tas pagaidām būtu vienalga. Un šis ierocis bija tā sauktais ekskaliburs vai arī viņu var dēvēt pēc daudziem citiem vārdiem. Vēlāk viņš nonāca cilvēku rokās, kas centās ar tā palīdzību pakļaut vai uzvarēt cīņās, bet patiesībā tas ir vienkāršs un parasts zobens. Ar vienu atšķirību metāls no kā tas ir veidots var nogalināt jebko,pilnīgi jebko! Un kā arī tā turētājs kļūst imūns pret jebko. Tas būtu jāsaprot tādā veidā ,ka zobena asmens teiksim tā novājina daudzas radības neļaujot tām pielietot savu spēku. Apmēram tā pat kā sudrabs vilkača klātbūtnē vai kāds tik pat jauks salīdzinājums!
Džosefs kārtējo reizi palūkojās uz apkārtējiem cenšoties ieraudzīt vai vismaz kāds izklausās ieinteresēts, un pašlaik par to īsti vēl nevarēja nojausts. Tāpēc neatlika nekas cits kā turpināt.
Un ,ja mēs iegūtu tā metāla sastāvdaļu paraugu, tad mēs spētu radīt jeb kāda veida šādus ieročus, pistoles, kas ar vienu parastu lodes šāvienu nogalina stiprākos no dēmoniem vai jeb ko citu! Un man ir pieejams pavediens uz tā atrašanās vietu! Tā kā tā ir jūsu izvēle doties turp vai arī palikt šeit! Un pēdējais ,kas dosies prom lūdzu aizslēdziet durvis. Bet tie ,kuri ir gatavi pievienoties lūdzu sakiet to!

[Hworang666]

Mišels kā vienmēr pamanījās nokavēt visu svarīgo lietu sākumu... Bet kam negadās? Nav jau viņa vaina, ka Prāgas policija nenoticēja stāstam, ka viņš kā tūrists apmaldījās pilsētā, turklāt ar zobenu uz muguras. Un ja vien tā nolādētā vecene nebūtu pārvētusies par vilku, es viņu tiešām būtu panācis! Viegli iepīcis, viņš jau grasījās vērt vaļā durvis, kad izdzirdēja, ka aiz durvīm kāds runā. Ļoti, ļoti uzmanīgi visu noklausījies, viņš atvēra vaļā telpas durcis un iegāzies iekšā nodeklamēja: sveiciens visiem! Un ceru, ka neiebilstat, ka pievienojas kāds no ielas...

[Pūķēns Sāra]

Sieviete vērīgi klausījās Džozefa teiktajā, bet līdz brīdim kamēr netika pieminēti dēmoni un metāla izmantošana, sievieti īpaši neinteresēja tā visa jēga. Viņad dzimta bija simtiem gadu tiekusies izveidot ko tādu par ko runāja šis vīrietis. Viņas zobens un lodes bija viens no sasniegumiem, bet tie tikai spēja uz mirkli neitralizēt.
Tiēna viegli ieinteresēta atspieda elkoņus uz krēsla rokturiem un uzlikusi zodu uz saliktajām plaukstām, lūkojās uz Džozefu. Zaļās acis zem cepures, kuras vērīgi pētīji vīrieti, likās savādas un varēja radīt šaubas par par viņas cilvēcīgumu.
-Jūsu priekšlikums ir kārdinošs un ja sakāt visu kā tas ir, tad arī ļoti vajadzīgs. Mūsu ienaidnieki ar katru brīdi kļūst stiprāki un zinātnes attīstība nāk vairāk pa labu viņiem nekā medniekiem, bet sakiet, cik ir liela iespēja iegūt šo zobenu? Un cik liela veiksmīgi izmantot tā materiālu?- Sieviete kas iepriekš likās tik mierpilsoniska tagad nemaz neatgādināja parastu iedzīvotāju, kurš netīši ieklīdis šajā telpā, bet gan spēcīgu mednieku, kurš zina ko grib, bet nedara neko nepārdomājot.
-Un pirms vēl visi izlemj, vai būtu iespēja vēl pabeigt to, kas iesākts šajā pilsētā? Tas neiazņemtu vairāk kā piecas minūtes.-

[Eņģeļu gūstekne]

Anu iesmējās, kārtējo reizi bez mazākās smaida atblāzmas. Vampīru sieviete apsēdās kādā tukšā krēslā, viņa vēroja vīrieti. Koķetējošas dzirksteles vērās vīrietī, viņa klausījās, uzmanīgi klausījās.
-No šī ieroča iznīktu arī vampīri, tiesa?-
Retorisks jautājums, vismaz tā tas no maqlas izklausījās, taču Anu tā domāja rikai daļēji. Viņa atbalstīja elkoņus pret atzveltnēm un pasmīnēja, ļauni, turklāt vampīriskie ilkņi atklājās skatam, taču jau pēc maza brītiņa Anu saskāba, viņa nejutās labi, jo kārtējo reizi juta to, ka ir vampīrs. Joanna izvilka no somas asiņu pudeli un paskatījusies uz Džosefu lūdza glāzi.
-Es atvainojos, es varētu palūgt glāzi?-