Noslēpumu dārzs [C], [ATD], [PZP], Rīta Rasas un Ungārijas Ragastes LS ^^ Opcijas

[Ļipa]

Labāku vakaru dārza ballītei māsām būtu bijis grūti izvēlēties. Lai papildinātu dārza skaistumu, debesis bija bagātīgi nosētas spožām zvaigznītēm, gaiss bija silts un gandrīz bez vēja, bet nebija ne miņas no vasaras sutoņas.
Parasti aizvērtie, senatnīgie iebraucamie vārti, šajā vakarā bija plaši atvērti un rotāti gaiši zaļām uguntiņām, kas atgādināja jāntārpiņus. Tādas pašas mazas gaismiņu virtenes stiepās abpus grantētajam, platajam iebraucamajam ceļam, kas ar slaidu loku pieveda pie māsu savrupmājas. Ēka grima vakara krēslā, līdz ar greznajām kāpnēm. Taču no piebraucamā ceļa atdalijās vēl divas gaismiņu virtenītes, kas iezīmēja lielām akmens plāksnēm rotātu celiņu uz izslavēto lielo dārzu, kas tikpat labi varēja skaitīties parks. Celiņš apmeta līkumu ap lielo savrupmāju un kļuva skaidrs, ka ēkā šovakar neko nav paredzēts darīt.
Jau iztālēm varēja redzēt vārtiņus, kas rada gabalus sagaidīja ar lampiņām, kas veidoja abu māsu vārdus un norādīja iemeslu, kāpēc visi ir šeit, un apliecināja, ka viesi ir nokļuvuši īstajā pagalmā.
Ejot uz kārtīgi kopto dārzu, kas pārsteidza ar ziedu pilnbriedu un zālē vietām redzamajam gaismiņām, varēja sajusts uguns pazīstamo smaržu. Vai tikai gardēži netiks cienāti ar desiņām? Skaisti un aizdomīgi vienkārši bija dārza rotājumi.

Māsas nebija aizmirsušas par savu radu mīļākajiem ēdieniem, krēsliem, kur atsēst nogurušajiem un, protams, paaugstinājumu, kas lieti noderēja par skatuvi. Visur bija sīkas, neuzbāzīgas gaismiņas, kas izgaismoja dārzu, tomēr nebija uzbāzīgas. Zālē esošās gaismiņas atgādināja mazus jāņtārpiņus un varētu patikt mazākajiem radiniekiem. Tāpat kā zviedru galds varētu piesaistīt tos, kuri visiem stāsta, ka ietur diētu, jo atradās vietā, kura bija ārpus viesu redzesloka tomēr gana redzamā vietā, lai katrs, kas ienāktu pa vārtiņiem to redzētu.
Arfeja un Efija, kā parasti pilnīgi neatšķiramas, tā sagādādamas radiem galvassāpes, kura tad ir īstā, stāvēja abpus vārtiņiem un sagaidīja viesus visai jautrā noskaņojumā. Reizēm viena vai otra vēl devās uz svinību placi, lai kaut ko piekārtotu, tad atkal atgriezās pie vārtiņiem.

[Snorkes Jaunkund...]

Darina vēl kādas pāris sekundes stāvēja, skatīdamies kā Ardenols sāk iet prom pa celiņu. Tad viņa pašāva roku un pieķērās Ardenolam pie rokas.
Pagaidi. Es te negribu palikt viena. Es iešu jums..ē...tev līdzi. Lūdzu? viņa paskatījās uz viņu ar lūdzoša kucēna acīm.
Kaut gan, viena viņa tik tiešām negribēja palikt.

[rudo lapu vilcēn...]

Nāc. Man nekas nav pret. Vinīgais enzinu kā tev patiks tas briesmonis, ar kuru mums tā kā būtu jāsastopas kuat kur tālāk uz priekšu. apstājies, viņš atbildēja, tāpat viegli smaidot.
Pēc mirkļa viņš atkal atsāka iet pa celiņu, īpāsi nesteigdamies, bet ganan raiti.

[Snorkes Jaunkund...]

Darina pasmaidīja.
Paldies. Neuztraucies, es nebaidos no briesmoņiem. viņa iesmējās un sāka iet viņam blakus.
Ko tu domā par visu šo pasākumu? Par to ka Arfija un Efija pazuda. Es no sākuma tā kā apjuku, bet tagad vienīgais ko cenšos izdarīt, ir atrast tēti, Mei un Armandu. Un nepalikt te vienai un pamestai. Un tu? viņa iesāka sarunu.

[rudo lapu vilcēn...]

Puisi klusi nopūtās. Jautājumi nāca ātri, bet atbildes bija mazliet jāpagaida.
Ko es par šo visu domāju? Par svinībām, neko lielu. Šķiet māsīcas jau no paša sākuma bija domājušas mūs visus šeit saaicināt un dzimšanas diena bija tikai aizbildinājums. Tagad vienkārši jāraugās, kas būs tālāk.
Ja vēlies viņus atrast, nāksies vien meklēt. Neesmu viņus manījis, bet šaubos via to būtu. Biju mazliet ieķēries starp dzeloņplūmēm.
Ko vēlos tagad darīt? Vispirms noskaidrot, kas tas par briesmoni, kas tā uztrauc šo strazdu un pēc tam... Pēc tam uzzināt kaut ko viarķa apr šo dārzu. Tas iz skaists un brīnumains. Šķiet katrs zāles stiebriņš kaut ko sevī glabā. Ardis atbildēja. vārdi plūda nesteidzīgi, bet droši.

[Snorkes Jaunkund...]

Njā, es bju cerējusi, ka būs jautra dzimšanasdiena. Es negaidīju, ka viņas tā vienkārši ņems un izgaisīs un atstās mūs visus te.
Starp dzeloņplūmēm? Kā? Kā tu varēji...?
Ā,nu es gan nezinu vai iet meklēt briesmoņus ir tas ko es gribētu, bet man nav iebildumu. Bet šis dārzs gan mani kaut kā nevelk. Nu, neintresē.
Vispār man tagad no visiem uztraukumiem jau galva sāp.
Meitene runāja, ļaujot plūst vārdiem, un īpaši nepiedomajot pie tā,ko saka.

[rudo lapu vilcēn...]

Kā? Kā es varēju ieķerties starp dzeloņplūmēm?
Vienkārši, iemaldījos pārķa lielā biežņā, mazliet jaku saplēsu un iepazinos ar šo putnu. tur bija vēl kāds zvēriņš, tas man iekoda rokā, par to, ka plūmes no viņa degungala savācu. Ardenols pasmaidīja.

[Snorkes Jaunkund...]

Darina iesmējas.
Ak tā? Tagad zināsi, ka nedrīkst svešas plūmes ņemt. viņa pasmaidīja.
Un kas īsti ir šis par putnu?
Meitene tad sāka klusiņām dungot kādu dziesmiņu, bet vēljoprojām gaidīta Ardenola atbildi.

[Ungaarijas ragas...]

Mežacūka paskatījās uz Rolandu ar velnišķīgu skatu un ierunājās: Ak, tu gribētu, lai ar tevi ir cauri?
Tad jautri iekviecies, viņš no jauna metās virsū Rolandam, nogāzdams viņu no kājām, bakstīdams ar šņukuru un viļādams pa zāli un celiņu. Viens bija skaidrs, Rolanda drēbes pēc šādām aktivitātēm būs ļoti grūti atgriezt iepriekšējā stāvoklī.

Strazds klausījās, ko runā Ardenols un Darina un visbeidzot lepni izgriezis krūtis paziņoja: Es esmu strazds!
Un jūs esat pamatīgi iepinuš... Dzirdiet?
Putns piepeši saspringa. Kaut kur no tās puses, no kuras bija atskrējusi Darina, skanēja tāda kā urkšķēšana un sprauslāšana un kaut kas līdzīgs kviecieniem.

Marals piepeši saausījās un viņa galva lēnām pavērsās virzienā no kurienes skanēja urkšķošas un kviecošas skaņas, tad viņš uzmeta skatu blakus stāvošajiem un ierunājās: Atvainojiet, draugi, bet man jāiet paskatīties, ko viņš atkal tur darās.
Statuja lēnām un tā kā stīvi paspēra vienu soli, tad otru un nesteidzīgi devās pa taku skaņu virzienā.

[Snorkes Jaunkund...]

Ak, strazds? Jauki. meitene pasmaidīja. Ko dzirdam? tad atskanēja tā urkšķēšana un vēl kādi trokšņi. Meitene pakāpās solīti atpakaļ lai būtu mazliet aiz Ardenola un skatījās uz to pusi, kur bija tās skaņas.
Ak, Dievs, Ardi, kas tas ir?!

[Margo]

Es tāpat būtu tevi nogāzis no...viņš nespēja pabeigt, jo kuilis viņu nogāza no kājām.
Rolands spārdījās pretī un mēģināja izrauties, taču cūka bija pārāk spēcīga.
Beidz...Rolands smiedamies klusi attrauca, jo mežacūka viņu nedaudz kutināja.
Izbeidz!viņš noteica jau skaļāk, bet vēl arvien spmējās pilnā kaklā, mēģinādams piecelties.
Nu...viņš nespēja izteikt ne vārda. Es, es...
Viņš vāļājās pa zāli un celiņu, lai tikai mežakuilis viņu nekutinātu.
Es padodos!Padodos...viņš iekliedzās.

[rudo lapu vilcēn...]

Ardenols ttikai viegli pasmaidīja. Mācību, kaut arī nelielu, viņš bija dabūjis, un tā bija iesvēlusi puiša ziņkārību.
Izdzirdējis kviecinus un urkšķēšanu, viņš sastinga un sāka uzmanīgi raudzīties uz skaņas pusi.
Tas gadījumā nevarētu būt tavs pi4eminētais brismonis? viņš uzrunāja putnu, sākdams soļot uz skaņas pusi.
Interesanti... klusi pie sevis nomurminājis, puisis ieklausījās.

[Hikari]

Mei ieklausījās un arī sadzirdēja šīs skaņas un uzlūkoja briedi un sacīja Pagaidi, es iešu ar tevi. Man ir apnicis šeit stāvēt! un devās pakaļ statujai uz to pusi, uz kuru Marals šobrīd gāja. Meitene centās ieklausīties dažādos apkārtnes trokšņos un skaņās, lai saprastu, kas notiek un viņa vēlējās zināt, uz kurieni gan briedis dodas, jo to viņš nebija pateicis, tikai pieminējis kādu viņu. Nez, kas gan ir šis viņš?! meitene nodomāja.